PAZĪMES, kas liecina - steigšus pie dermatovenerologa

Vasarīga bezrūpība, atvaļinājumi, Jāņi, zaļumballes, izpriecu braucieni brīvā dabā. Atgriežoties ikdienas dzīvē, kāds paņem līdzi patīkamas atmiņas un pozitīvas enerģijas lādiņu, kamēr kāds cits savas izklaides atceras visai miglaini, toties ir parādījušies nepatīkami simptomi, kas liecina, ka jādodas pārbaudīt, vai teiksmainā papardes zieda vietā nav gadījies atrast kādu seksuāli transmisīvu infekciju.

Dermatoveneroloģes Vijas Dangas vērojumi liecina, ka tādu gadījumu patiešām netrūkst vasarā, kad laiks silts un gaišs, cilvēkiem noskaņojums vieglprātīgs, tērpi valdzinoši atklāti un apstākļi rosina uz intīmu tuvību brīvā dabā.

Uzstādījums: baudīt dzīvi

Jo jaunāki, jo trakāki - tā ārste raksturo tipiskos pacientus, kuriem gadās saķert seksuāli transmisīvās slimības. Šķiet, pagātnē palikuši laiki, kad cilvēki par šādām diagnozēm ļoti kaunējās. «Šodien daudziem jauniešiem galvenais uzstādījums - baudīt dzīvi. Jau no bērnudārza viņiem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, un, arī pie venerologa atnākuši, viņi jūtas kā varoņi, ap kuriem viss griežas,» komentē V. Danga. «Inficēšanās visbiežāk notiek dzērumā, saskarē ar vieglas uzvedības sievietēm, kaut kādos tusiņos, naktsklubos. Puiši atklāti stāsta: bijuši tik stiprā reibumā, ka īsti pat neatceras, vai vispār bijis sekss, un tagad nolēmuši pārbaudīties. Daži kāpj uz tiem pašiem grābekļiem ar tām pašām partnerēm: savulaik pašķīrušies, pusgadu neesot tikušies, toreiz viņai bijusi veneriska slimība, puisis teicis, lai iet ārstēties, un viņa dievojusies, ka gājusi pie ginekologa un tagad esot vesela, bet izrādās - nekā. Atnāk kāda paciente, kura, pēc visa spriežot, mācījusies palīgskolā, nekad nav bijusi pie ginekologa, līdzās nav neviena tuvinieka. Doties pie dermatovenerologa ieteicis vērsties puisis. Labi, ka vismaz tā. Tie ir tādi pabēdīgi stāsti, grūti spriest, kā tālāk veidosies šādu cilvēku dzīve.»

Pazīmes, kas rāda, ka jāpārbaudās

Sāpīga urinācija, apsārtums, izdalījumi no dzimumceļiem, nepatīkams aromāts, arī sāpes vēdera lejasdaļā - tie ir simptomi, kas var liecināt par seksuāli transmisīvu infekciju, jo sevišķi, ja cilvēks sasaista šīs pazīmes ar savām nesenajām seksuālajām aktivitātēm. Reizēm arī izlien kāda veca kaite, piemēram, hroniskus paasinājumus izprovocē imunitātes kritums, saaukstēšanās, pārmērīgs stress vai kādi citi iemesli.

Bez sūdzībām pie venerologa pacienti parasti nevēršas. Saprast, pie kāda speciālista būtu jāiet, bieži palīdz internets, daudzi ārstei tā arī saka: es ievadīju savus simptomus Google meklētājā un domāju, ka man varētu būt tas un tas. Daži apspriežas ar draugiem, dažiem jau ir iepriekšēja inficēšanās un ārstēšanās pieredze.

«Šodien seksuāli transmisīvās infekcijas bieži vien norisinās netipiski, ne tā, kā aprakstīts grāmatās vai internetā,» stāsta ārste. «Ir arī bezsimptomu formas - sūdzību vispār nav, cilvēks atnāk pārbaudīties profilaktiski, un pēkšņi atklājas piecas infekcijas. Viņš brīnās: kā, no kura laika? Mēs dzīvojam antibiotiku ērā. Tās nonāk organismā ar uzturu un bieži arī tiek neracionāli lietotas. Tāpēc infekcijas ir tādas apmuļļātas - bez raksturīgajām izpausmēm, bet tomēr nav izārstētas, pacienti nav izmeklēti.»

Precīza diagnostika

«Seksuāli transmisīvo slimību diagnostikas iespējas mūsdienās ir ļoti labas,» norāda V. Danga. «Ja līdzekļi atļauj, cilvēks var laboratorijā veikt urīna analīzes pēc savas iniciatīvas. Tie ir dārgi izmeklējumi, bet ļoti daudzi šo iespēju izmanto. Kaut kas tiek konstatēts, bet ko tas nozīmē un ko tālāk darīt? Saņemtās atbildes viņi paši nespēj interpretēt, tāpēc bez ārsta palīdzības tomēr iztikt nevar.

Biežākas diagnozes ir ureaplazmoze/mikoplazmoze, gardenerelloze, hlamidioze, retāk gonoreja, arī sifiliss pašlaik sastopams stipri retāk, jo saslimstībai ar to vēsturiski ir raksturīgi kāpuma un krituma periodi. Pēdējais kāpums bija ap 2000. gadu, kad zināmā mērā valdīja jukas un daudzi pacienti paklusām ārstējās privāti, cerot diagnozi noslēpt. Taču asinsanalīzes paliek pozitīvas uz mūžu, tāpēc sifiliss atklājas, kad pacients veic šo izmeklējumu kāda cita iemesla dēļ. Pēdējā laikā uzpeld diezgan daudz tādu gadījumu, bet kopumā sifilisam šobrīd ir pierimuma periods.

Visvairāk, protams, jāuztraucas par HIV. Daudzi cilvēki nezina, ka šai slimībai inkubācijas periods ilgst pusotru mēnesi. Pēc kontakta ar šaubīgu partneri viņi satraucas, steidzas ātrāk pārbaudīties, bet analīzes neko neuzrāda, cilvēki nomierinās, aizmirst šo gadījumu, dzīve rit uz priekšu, bet tad pēkšņi infekcija atklājas.»

Efektīvas ārstēšanās nosacījumi

Ja runa ir nevis par AIDS vai C hepatītu, bet par tā dēvēto «mazo» veneroloģiju, slimību ārstēšana nav ne ilga, ne ļoti dārga, medikamenti tiek ievadīti injekciju vai tablešu formā. «Pacientu izpratnes un apzinīguma līmenis ir ļoti dažāds,» atzīst ārste. «Dažs pēkšņi sāk izvaicāt, kādi blakusefekti zālēm būšot, cits kategoriski paziņo: es antibiotikas nepanesu! Taču mums jāspēj ar viņiem atrast kontaktu un visu saprotami izskaidrot. Svarīgi ir antibiotiku kursu izlietot līdz galam. Reizēm notiek tā, ka pacients padzer zāles divas dienas, kļūst labāk, nāk sestdiena, svētdiena, jāiedzer vīns, un tabletes tiek aizmirstas. Tā veidojas antibiotiku rezistence. Lielākā daļa šādu pacientu mēnesi pēc pēdējās tabletes arī neatnāk uz kontroli. Viņi saka: es taču dzeršu tabletes - vai tad tā nav garantija, ka būšu vesels? Atbildu - vajag pārbaudīties, ja nu zāles nepalīdz, ja nu nav izārstēts līdz galam. Tad, kad problēmas sākas, viņi satraucas, bet, tiklīdz simptomi pazūd, atmet ar roku.

Nelielai sociāli neaizsargātai sabiedrības daļai ir paredzēta arī bezmaksas palīdzība slimnīcā. Gadās tādi elementi, kuri paši nezina, kur inficējušies, un ārstu nav redzējuši kopš dzimšanas. Daļa pacientu pie dermatovenerologa nokļūst ar ģimenes ārstu nosūtījumiem. Veneriskās slimības ārstē arī ginekologi un urologi. Pieņemu, ka cilvēki brieduma gados pārsvarā dodas pie šiem speciālistiem, kamēr jaunieši, kuriem paslīdējusi kāja, vairāk vēršas pie dermatovenerologa.

Dažiem no padomju laikiem saglabājušās bažas, ka cilvēkam, kurš inficējies ar šādām slimībām, būšot lielas nepatikšanas un par viņu ziņošot uz darbu un dzīvesvietu. Tā vairs nenotiek. Mūsdienās ir liels privāto medicīnas iestāžu īpatsvars, pastāv arī iespēja ārstēties anonīmi.»

Jāveicina izpratne

Dermatovenerologs galvenokārt sastopas ar pacientiem situācijā, kad jau par vēlu skaidrot seksuāli transmisīvo slimību profilaksi, ja nu vienīgi priekšdienām. Turklāt, ja inficēšanās notiek dzērumā, cilvēks ignorē pat tos drošības pasākumus, kurus viņš it kā zina, piemēram, ka vajadzētu lietot prezervatīvu.

«Gadās, ka prezervatīvs ir bijis, bet nav pasargājis, un pacients ir sašutis,» stāsta V. Danga. «Tad saku: visas pretenzijas adresējiet ražotājiem. Prezervatīvs sniedz lielāku drošību, bet simtprocentīgu garantiju nedod. Daudziem tas ir brīnums. Tauta ir izdomas bagāta un izmanto arī dažādus «avārijas» līdzekļus pēc nedrošā seksa, piemēram, citronus, kā arī dažādus baktericīdus vai spermicīdus līdzekļus, bet jāteic - tie drīzāk kalpo savu smadzeņu mieram. Izlijušu ūdeni nesamelsi.».