Silakaktiņu ģimenes dārza nedarbi
"Mana mamma teica, ka vēlme strādāt dārzā viņai parādījusies pēc četrdesmit, un, tā kā mums ar Gundaru līdz četrdesmit savs laiks vēl gaidāms, īpašu tieksmi "zemē ierakties" mēs arī neizjūtam," smaidot teic pazīstamā kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa.
Tāpēc kopā ar vīru, aktieri un režisoru Gundaru Silakaktiņu viņi šovasar "ravēs" Dailes teātra "Epikūra dārzu".
Silakaktiņu ģimenes mājās Mežciemā dārza darbi ir galvenokārt Jurates tēva, LTV režisora un operatora Mārtiņa Jurjāna pārziņā, kurš tur saimnieko jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad pašu rokām tur uzbūvēta arī māja. Viņš tur zina katru stūrīti, un arī visas idejas, kur ko stādīt, pieder tieši viņam. "Mēs ar Gundaru tikai palīdzam – vai kaut ko uzrakt, vai lapas sagrābt un izvest no dārza. Un mēs jau nemaz neizjūtam īpašu tieksmi ar rokām zemē ierakties," atzīst Jurate. "Arī mana mamma [kostīmu māksliniece Baiba Puzinas] nebija nekāda dārzniece – viņa visu ko sastādīja un pēc tam pati brīnījās, kas viņai tur izaudzis..."
Gundars stāsta, ka jau bērnībā, kad viņa vecākiem bija ģimenes dārziņš pie Grobiņas, kur vajadzējis gan visu ko stādīt, gan pēc tam ravēt, viņš īpašu kaisli uz šiem darbiem neizjuta. Gluži otrādi – kad tīņa vecumā vienu vasaru padzīvojis pie brālēna Tadaiķos, kur pastrādājis lauku darbus, ātri vien sapratis, ka tas nav priekš viņa. "Var jau būt, ka šī sajūta parādīsies pēc četrdesmit," Gundars pasmaida, un Jurate piebilst, ka principā viņi atpūšas tikai pie jūras, nevis strādājot dārzā.
"Kad vasarā ir lielie pērkona negaisi, mēs ar meitām skrienam plikas pa dārzu," viņa saka, un Justīne to apstiprina: "Jā, tā vienreiz bija!" Izrādās, ka vasarā, kad visi koki un dzīvžogi salapo, kaimiņi viņu dārzā neko nevarot redzēt.
"Mēs esam tikai desmit minūšu brauciena attālumā no teātra, bet sajūta ir, ka gandrīz laukos," saka Jurate un kopā ar Gundaru laipni izrāda tēva iekopto dārzu. "Mums ir ķirši, ābeles, plūmes, bumbiere vārdā Jurate, ko man uzdāvināja, kad iestājos augstskolā. Mums ir avenes, upenes, jāņogas, ērkšķogas un meža zemenes – pavisam normāls dārzs, kas patiesībā neprasa nekādu lielo kopšanu. Te ir arī koki, kuru stādus mamma savulaik ņēmusi no teātra kolēģiem, bet es vairs nezinu, kas ir no kura," viņa saka un izstāsta, ka šajā dārzā 2001. gada 30. jūnijā bija uzbūvēta maza skatuvīte, turpat bija arī liels galds, un viņi ar Gundaru svinēja savas kāzas. "Tepat pa zālīti arī dejojām," Gundars piebilst.
Šovasar Jurate un Gundars dejos pa Epikūra dārzu, un viņi turp aicina visus, kuriem vasaras vakaros gribēsies labi pavadīt laiku – paēst, iedzert un uz Dailes teātra aktieriem paskatīties. "Paskatīties to, ko aktieri spēlējuši savās programmās laukos un varbūt arī nekad nav rādījuši Rīgā," Jurate paskaidro un izstāsta, ka Epikūra dārzs būs Dailes teātra vasaras kafejnīca (iekšpagalmā), kas sāks darboties 5. jūnijā ap pulksten 22 – pēc izrādes Ja mana sieva uzzinās...
Ideja par šādas kafejnīcas izveidi gaisā virmojusi jau sen, un nu Dailes teātra direkcija devusi aktieriem zaļo gaismu tur dibināt pašiem savu republiku. Tur būs maza skatuvīte, kur piektdienu un sestdienu vakaros tiks spēlētas mazizmēra izrādītes, koncerti, un tur aktieri darbosies arī kā dīdžeji. "Mūsu republikas prezidents ir Lauris Dzelzītis, un mums ir tikai divi ministri, vairāk mums nevajag – labklājības ministrs ir Lauris Subatnieks, bet kultūras ministrs – Gundars Silakaktiņš," smaidot stāsta Jurate, kura tikusi jaunizveidotās republikas PR menedžeres amatā.
"Epikūrs, kā zināms, pasludināja, ka visu dzīvo būtņu augstākais mērķis ir bauda, tad nu arī mēs šo dārziņu kopsim un ravēsim ar baudu. Jo mēs esam mākslinieki, mūsu vieta ir bufetē..." Jurate un Gundars atgādina klasisko teicienu.