«Es esmu teātra kostīmu māksliniece, es veidoju tēlus un raksturus. Es nešuju kleitas – ne sev, ne meitām,» atzīst kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa.
Vienīgi uz karnevāliem skolā un bērnudārzā meitas Justīne (10) un Madlēna (7) tikušas pie mammas darinātiem dažādu pasaku tēlu kostīmiem.
Svētdien ar izrādes Džons Neilands atjaunojumu Dailes teātris noslēgs sezonu – izrāde par dzīvespriecīgo lielībnieku Džonu Neilandu ir Dailes teātra leģenda. Tāpat kā 1982. gada iestudējumu, kas nospēlēts 165 reizes, arī tā atjaunojumu veido režisors Kārlis Auškāps. Par izrādes scenogrāfiju arī šajā iestudējumā atbild Juris Dimiters, bet kostīmu māksliniece ir Jurate Silakaktiņa – iepriekšējā iestudējuma tērpu mākslinieces Baibas Puzinas meita.
Alunāna stilā
«Kad pagājušogad augustā man piezvanīja Andris Vītols [Dailes teātra direktors], piedāvājot veidot kostīmus Džonam Neilandam, pirmā reakcija bija: vai nu vajag... Jo atjaunot tomēr ir 16 reizes grūtāk nekā taisīt no jauna. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man Džons Neilands nebija iespiedies atmiņā. Tā arī nav kostīmu izrāde – tās vērtīgākā daļa ir sulīgie raksturi, aktieru improvizācijas un, protams, Raimonda Paula mūzika. Bet, parunājot ar Kārli Auškāpu un Gundaru [vīru Gundaru Silakaktiņu, atjaunotās izrādes režisora asistentu], mēs šajā procesā atradām savu prieku un aizrautību. Arī izrādes kolektīvs to vairs neuztver kā atjaunojumu – nu jau visiem acis deg,» novērojusi Jurate Silakaktiņa.
Viņa atklāj: atjaunojumam kostīmi radīti nevis pēc 1982. gada bildes, bet pēc sajūtām, maksimāli mēģinot saglabāt Ādolfa Alunāna stilu. Arī audumi atrasti līdzīgi tiem, kādi izmantoti iepriekšējā iestudējumā. «Tolaik nebija tāda audumu izvēle kā tagad – ja vajadzēja pumpas, tās tika krāsotas virsū. Tāpēc arī tagad audumus paši krāsojām – lai radītu sajūtu, ka tie tiešām nāk no Alunāna laikiem,» stāsta kostīmu māksliniece un, mazliet paverot pirmizrādes priekškaru, atklāj, ka Džons Neilands nāk ar kārtīgu teātra smaržu – ar spilgtu grimu, parūkām un līmētiem deguniem.
Ar lielu mīlestību
«Nav viegli. Ir grūti,» izvērtējusi izrādes radošo procesu, saka Jurate Silakaktiņa. «Nevar jau taisīt to pašu, jo laiks ir cits – par citām lietām smejamies, par citām lietām jārunā. Tāpēc ir mainīti dziesmu vārdi, atbilstoši šim laikam, taču stilistika saglabāta maksimāli naiva.»
Starp citu, atjaunojumā spēlēs arī kāda relikvija – oriģinālais Džona Neilanda halāts. Tiks izmantots arī tas pats starppriekškars, kas 1982. gada iestudējumā – ar Raimonda Paula, Baibas Puzinas, Jura Dimitera un Kārļa Auškāpa bildēm. Teātrī saglabājusies arī Ilzes Vazdikas [Eisbeina kundzes] kleita, taču Ērikai Eglijai tā neder. Arī divi aktieri saglabājušies tie paši: Pēteris Liepiņš, kurš tolaik bija augļotājs Jurģis, tagad ir vecais zvejnieks Anspēka tēvs, un Jānis Paukštello, kurš dziedāja «solo kvartetē», tagad ir pilsētas balbieris Klumpočs. «Tas nebūs 1982. gada pārnesums, bet gan jauna, pilnīgi cita izrāde, kas radīta ar lielu mīlestību, iedvesmojoties no vecās,» uzsver kostīmu māksliniece.
Justīne zina pati
«Nu jau pienācis tas brīdis, kad vecākā meita [Justīne, tikko pabeigusi Rīgas Juglas vidusskolas 4. klasi] pati zina, kā ģērbties – viņai jau ir pilnīgi skaidrs, kas ir forši un kas nav forši, līdz ar to mani komentāri ir lieki,» vērtējot savu meitu ģērbšanās stilu, smaidot saka kostīmu māksliniece. Viņa aicina Justīni parādīt savus nagus. «Zilā ir mana mīļākā krāsa,» meitene lepni rāda savus spilgti zilos nagus un saka, ka «neko nevar darīt – mājai blakus ir veikals, kur ir lētas nagu lakas...»
«Es gan klausu mammai, es vēl esmu maziņa,» sarunā iesaistās arī Justīnes mazā māsa Madlēna, kurai vakar palika septiņi gadi un kuru vēl neinteresē nagu lakošana. «Es neklausu tikai tad, kad ar nazi iegriežu pirkstā,» viņa rāda apsaitēto pirkstiņu, sakot, ka gribējusi tikai sagriezt ābolu...
Mammīte ir laba
«Man jau patīk, ka tas komplektiņš ir harmonisks, ka meitenes saģērbtas līdzīgi,» saka Jurate. Arī opītim tā patīk – viņš abām mazmeitām no Horvātijas atvedis «jūrnieku tērpus».
«Kad jāiet skolā uz kādu ballīti, meklēju skapī vissmukāko kleitu, taču nekas man nepatīk – viss mammas pirkts! Tad es domāju: kad beidzot man pašai ļaus kaut ko nopirkt!» Justīne pasūdzas, bet mazā māsa viņai iebilst: «Mammīte skaistas kleitas pērk. Mammīte ir laba...»
Jurate paskaidro: vecākā meita šobrīd ir tajā vecumā, kad žurnāls Avene ir Bībeles vietā. Tur pateikts gan tas, kā jāģērbjas, gan kā ir stilīgi iekārtot istabu. «Ja nedabūju kādu numuru, es nudien esmu bēdīga,» Justīne to nemaz neslēpj.
Jurate stāsta: abu gaumes šobrīd atšķiras. Ir grūti Justīnei nopirkt zābakus, jo vajag «obligāti ar spīguļiem». Tas ir viņu lielākais strīdus ābols – par spīguļiem uz visām lietām, pat augstpapēžu kurpēm. «Šito nepublicējiet, džeki lasīs...» Justīne sparīgi iespraucas sarunā, bet mamma tik turpina: «Visam ir jāiziet cauri, arī princešu un spīguļu periodam. Gan jau pāries. Man jau arī savulaik visādi periodi bijuši, protams.».