Latvijas iedzīvotājiem nāksies piemaksāt apmēram 15 eirocentus par katru dzērienu depozīta sistēmas pudeli ar izredzēm 10 eirocentus dabūt atpakaļ, bet bez pārliecības, ka sistēma vērsta uz vides aizsardzību.
Latvijas iedzīvotāji ik uz soļa redz mētājamies (ak vai, paši izmētā) sadzīves atkritumus, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) kārtējais paskaidrojums “Neatkarīgajai” par iespējamiem uzlabojumiem atkritumu saimniecībā signalizēja, ka uzlabojumu laikam gan nebūs. Izrādās, ka viss ir labi tā, kā ir: “Visā periodā no 2010. gada izlietotā iepakojuma pārstrādes mērķi tikuši sasniegti visiem materiālu veidiem,” ministrija apgalvoja 16. aprīlī. Vai tiešām tā ir un, ja ir, tad kāpēc tomēr tik daudz iepakojuma mētājas visapkārt? Uz šādu jautājumu VARAM 27. aprīlī atbildēja, ka “konkrētais teikums ir par izlietotā iepakojuma pārstrādes mērķiem, kas attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā perioda (2010. - 2018. gadā) sasniegtajiem Latvijai noteiktajiem izlietotā iepakojuma pārstrādes mērķiem”. Tādējādi VARAM atzina, ka konkrētajā gadījumā sastādījusi un izpildījusi tādus plānus, kam ar vides aizsardzību nekādas saistības nav. Pašlaik VARAM gatavo nākamo atbildi uz “Neatkarīgās” jautājumu, vai VARAM vispār ir arī tāds plāns, kam saistība ar vides aizsardzību tomēr būtu.
Līdzšinējās atskaites par atkritumu savākšanu atspoguļoja galvenokārt otrreizējo izejvielu savākšanu nevis produktu patēriņa, bet produktu ražošanas un izplatīšanas vietās. Tie varētu būt plastmasas atgriezumi (atlējumi, šļakatas) tur, kur kaut ko ražo no plastmasas vai kartona ķīpas, no turienes, kur no kartona kastēm izpako produktus vai nu pārdošanai, vai tālākai pārstrādei. Tādi atkritumi ir tīri un savācami lielā daudzumā no vienas vietas, kas padara atkritumu cenu dažkārt pat izdevīgāku par pirmreizējo dabas resursu cenām.
Turpretī sadzīvē izlietoto iepakojumu savākšana otrreizējai pārstrādei pati neatmaksāsies nekad. Ja vides aizsardzības dēļ tas tomēr notiek, tad kādam par to jāpiemaksā. Rodas jautājumi, kas maksās, cik maksās un kas garantēs, ka piemaksām būs efekts.
Viena no Latvijā un visā Eiropā piekoptajām piemaksu sistēmām ir tāda, ka valsts uzliek nodokli (pie mums - Dabas resursu nodokli, DRN) par tiesībām ražot vai pārdot preces iepakojumā, bet tūlīt pat ievieš nodokļa atlaidi tiem, kas nodoklim atbilstošu naudu samaksās organizācijām, kas apņēmušās savākt izlietoto iepakojumu. Šādu organizāciju standartnosaukumi ir “Zaļais punkts” un “Zaļā josta” attiecīgās valsts valodā. Arī Latvijā ir tādas organizācijas. “2020. gadā Latvijā darbojas seši iepakojuma apsaimniekotāji, kas noslēguši līgumu ar Valsts vides dienestu (VVD) un saņēmuši saviem līgumpartneriem atbrīvojumu no DRN samaksas. Iepakojuma apsaimniekotāju pārziņā ir 90% izlietotā iepakojuma valstī. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana sastāv no vairākiem posmiem, tādēļ liela nozīme ir šo dažādo posmu kontrolei. No 2017. gada VVD veic atbrīvojuma no DRN piemērošanas administrēšanu un kontroli,” atrakstījās VARAM 16. aprīlī. VARAM apgalvojumi atbilstu patiesībai tikai tajā gadījumā, ja VVD patiešām meklētu nelegāli izgāztos atkritumus un - galvenais - piespiestu tās organizācijas, kas naudu par atkritumu savākšanu saņēmušas, izlietot šo naudu, solidāri aizvācot kaut 90% tur atrasto atkritumu. Tā tas nenotiek arī tāpēc, lai Latvija neizpelnītos pārmetumus kā Eiropas mērogā eksotiska valsts, kurā nav nekādu “Zaļo punktu” u.tml., jo tik tiešām sakopt vidi nav izdevīgi. Toties ļoti izdevīgi ir par DRN naudu pasūtīt TV kampaņu par atkritumu šķirošanu un kaut kur novietot dažus konteinerus sašķiroto atkritumu vākšanai. VVD nepārcenšas kontrolējot, cik tādu konteineru ir, vai kāds tos spēj atrast un cik bieži tie tiek iztukšoti.
Kaut minimāls savāktā iepakojuma daudzuma palielinājums tiek gatavots ar dzērienu pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu no 2022. gada 1. februāra. Saeima par to nobalsojusi, grozot Iepakojuma likumu, kura tagadējās redakcijas izpildei tiek rakstīti Ministru kabineta noteikumi. VARAM noteikumu projektu ir nodevusi apspriešanai valsts iestādēm un citiem interesentiem (dažādu uzņēmēju grupu lobijiem). Noteikumiem būtu jātiek pieņemtiem līdz 30. jūnijam, un līdz 30. septembrim būtu jāpiesakās interesentiem izveidot depozīta sistēmu. Atkarībā no tā, kas noteikumos galu galā tiks ierakstīts, pietiekami vilinošu naudas grozīšanu saņems kāds no trijiem pretendentiem to dažādās personifikācijās vai koalīcijās - vai nu dzērienu ražotāji, vai tirgotāji, vai atkritumu apsaimniekotāji. Uzvarētājs vai uzvarētāji saņems četras balvas. Pirmkārt, no 1,2 līdz 4,5 eirocentiem par katru trauku, kas savākts depozīta sistēmā. Cena būs atšķirīga atkarībā no trauka materiāla, lieluma u.tml. - pagaidām šie skaitļi ir vēl ļoti aptuveni. Otrkārt, tiesības pagrozīt 10 eirocentus par katru depozīta sistēmā pārdoto pudeli līdz brīdim, kad pret atdotu pudeli būs jāatdod ķīlas naudas. Šie 10 centi tagadējā cenu līmenī ir visai cieši noteikti. Treškārt, 10 centus kā tīro ieguvumu no katras pudeles, kas ar ķīlas piecenojumu pārdota būs, bet atdota nebūs. Ceturtkārt, iespēju pārdot metālu, plastmasu un stiklu kā otrreizējo izejvielu. Šo izejvielu pārdošanas cenas ir ārkārtīgi svārstīgas.
Cik izmanīgi bija uzņēmēji, pat vairākus gadu desmitus panākot, lai depozīta sistēmas Latvijā nebūtu, tik dedzīgi tie tagad cīnās par tiesībām būt depozīta sistēmas saimniekiem. Savas pirmtiesības uz šo lomu sludina dzērienu ražotāji - tieši tie paši, kas līdz šim bija galvenie depozīta sistēmas noliedzēji ar domu, ka pircēju naudas ieguldīšana depozītā samazinās to naudas daudzumu, ko pircēji iztērēs par dzērieniem. Tagad viņi aptvēruši, ka nauda ir nauda - nauda par depozītu nav sliktāka kā nauda no pārdotajiem dzērieniem. Satraukums par šīs naudas iegūšanu vai neiegūšanu kļuvis tik liels, ka Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš izpaudis to, ko viņam vajadzēja noslēpt: “Mūsu, ražotāju, intereses ir depozīta sistēmu īstenot uz bezpeļņas principu pamata, jo mērķis ir dzērienu ražošana un tirdzniecība,” teikts viņa izplatītā paziņojumā. Izrādās, ka depozīta sistēmas mērķis nebūt nav tīrāka vide. Latvijas iedzīvotājiem nāksies piemaksāt apmēram 15 eirocentus par katru depozīta sistēmas pudeli (jā, ar tiesībām 10 eirocentus dabūt atpakaļ, ja pudele nesaplīsīs, nepazudīs, ja netiks sabojāta tās etiķete ar depozīta zīmi) pasākumā, kura “mērķis ir dzērienu ražošana un tirdzniecība”. Šādas atklāsmes pilnībā atbilst VARAM politikai, taču P. Liniņš savu paziņojumu izplatīja tieši tāpēc, ka kaut kas VARAM sagatavotajā valdības noteikumu projektā neesot tā, kā dzērienu ražotāji gribējuši.
Tagadējais spēju izkārtojums ir tāds, ka zem Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izkārtnes savākušies lielākie dzērienu ražotāji ir sametušies kopā ar Latvijas Pārtikas tirgotāju asociāciju, kas pēc būtības ir viens lieltirgotājs “Rimi”, bet Latvijas Tirgotāju asociācija (“Maxima”, “Top!”, “Aibe” u.c.) sliecas sadarboties ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem.
Viena no izšķirošajām kaujām šajā karā būs par to, kas piegādās izlietoto depozīta trauku pieņemšanas automātus. Eiropā šo automātu tirgu praktiski monopolizējuši norvēģi, bet Latvijā izstrādes stadijā ir vismaz divi vietējie projekti.
Pabeigti tie pēc definīcijas varēs būt tikai tad, kad būs pieņemti valdības noteikumi, jo projektu autori sola izveidot tieši tādus automātus, kādus prasīs Latvijas valsts. Ir iespējams arī pretējs variants, ka Latvijas valdības noteikumi tiks pakārtoti tam, ko piedāvā norvēģi. Pagājušā gada 18. septembrī “Neatkarīgā” publikācijā “Ir apņēmība izkonkurēt norvēģus” citēja iekārtu ražošanas uzņēmuma “Peruza” valdes locekli Robertu Dlohi. Automāta eksponēšana Doma laukumā ļāva sevi eksponēt, t.i., apsolīt atbalstu vietējiem ražotājiem varētu Saeimas deputāti. Automāta prototipā savu pudeli iemetušais Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs kopš tā laika dabūjis ekonomikas ministra darbu valdībā. Pagājušajā rudenī viņš teica tā, ka nedrīkst likumā ierakstīt pasūtījumu nevienai konkrētai firmai, bet tuvināt vietējās prasības vietējo automātu iespējām varētu gan. Ja tā, tad būtu jāizskata arī tās iespējas, kādas piedāvā bīstamo atkritumu pārstrādes uzņēmuma BAO un “Zaļās jostas” līdzīpašnieks Jānis Vilgerts. Šie uzņēmēji mēģina savu interešu aizstāvībai mobilizēt metālapstrādātāju asociāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru u.tml.
VARAM pozīcija ir savu pozīciju neatklāšana. Valdības noteikumu projekts sacerēts tā, ka gadījumā, ja uz depozīta apsaimniekošanu saradīsies vairāki pretendenti, uzvara tiks atdota pretendentam ar labāko darba plānu, iepriekš nenosakot kritērijus laba un slikta plāna atšķiršanai. No vienas puses, tāda vērtēšanas metode veicinās uzņēmēju radošumu. No otras puses, tā rada bažas, ka depozīta sistēmas devumam vides aizsardzībai VARAM piešķirs pārāk mazu nozīmi.
