Pētījumam “Siltumnīcefekta gāzu emisiju un CO2 piesaistes novērtējums vecās mežaudzēs” jāpārliecina sabiedrība un jāiedrošina politiķi samazināt atļauto ciršanas vecumu kokiem ārpus teritorijām, kas vajadzīgas ainavu uzturēšanai, ekoloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ūdens noteces regulēšanai vai vēl citiem labiem, bet lokāliem mērķiem.
Par meža esamības pamatmērķi visā Eiropas Savienībā ir noteikta CO2 piesaistīšana. No vienas puses, šāda piesaistīšana ir pilnīgi dabisks process, kas jo īpaši uzskatāmi izpaužas Latvijā. Kur vien cilvēki speciāli nerūpējas, lai koki tajā vietā neaugtu, tur koki ieaug paši no sevis. Mežu platību dubultošanās kopš Otrā pasaules kara šeit notika atbilstoši cilvēku pārvietošanai no viensētām uz ciematiem un no ciematiem uz pilsētām, bet pēdējos gadu desmitos to paātrina cilvēku kopskaita samazināšanās visā valstī. No otras puses, CO2 piesaistīšanas gaita uz Zemes ir izveidojusies jau vairākus miljardus gadus ilgstošā evolūcijas procesā. Izklausās neticami, ka tagad cilvēkiem izdosies šo gaitu tik ļoti paātrināt, lai 2050. gadā CO2 emisija visā ES teritorijā nepārsniegtu CO2 piesaistīšanu šajā pašā teritorijā. Principā to varētu sasniegt arī ar iedzīvotāju skaita un labklājības samazināšanu, bet tad rodas jautājumi, vai šādas pārgrozības neiznīcinās tīri politisko lēmumu par klimatneitralitātes sasniegšanu.
Neatkarīgi no šaubām par cilvēku prasmi būtiski paātrināt CO2 piesaisti mežos un arī par spējām vispār ietekmēt klimatu zemeslodes mērogā, Latvijai jārēķinās ar nepieciešamību atskaitīties par CO2 apjomu, kas tiek piesaistīts šejienes mežos u.c. dabas teritorijās.
Pretējā gadījumā valstij var nākties sadurties ar prasībām, kas robežotos ar aizliegumu cilvēkiem elpot, jo izelpā taču ir daudz CO2. Reāli tas nozīmētu, ka valstij būtu jāpērk izmešu kvotas un jāierobežo saimnieciskā darbība; un kvotu pirkšanai izlietotā nauda nodokļu vai nodevu veidā tiktu piedzīta no šeit dzīvojošajiem cilvēkiem. Par starpfinišu ceļā uz 2050. gadu ir noteikts 2030. gads. Lai Latvija jau tajā brīdī netiktu pakļauta finansiāliem sodiem, tai nepietiks uzrādīt lielu mežu platību hektāros un procentos no valsts teritorijas. Nāksies atbildēt arī par to, cik daudz CO2 tiek piesaistīts un O2 emitēts no šīs platības. To arī bez pētījumiem var saprast, ka pēc savas mazspējas CO2 piesaistīt un O2 emitēt ļoti līdzīgi ir šogad, pagājušogad un vēl iepriekš iestādītie kociņi un milzīgi koki “simtgadīgā” mežā, kāda praktiski nemaz nav, jo vairums koku Latvijā tādu vecumu nemaz nevar sasniegt neatkarīgi no riska tikt nocirstiem. Mežs atjaunojas vai nu ar dabiskiem meža ugunsgrēkiem, kas atbrīvo mežu no tam liekajiem CO2 krājumiem, vai jauno koku cīņā ar atmirstošiem kokiem. Abos variantos CO2 summārā piesaiste tuva nullei, ja to salīdzina ar CO2 piesaisti intensīvi augoša mežā.
Nu jau pāris gados ar Covid-19 ES “zaļais kurss” ieguvis varenu paātrinājumu vismaz vārdos (dokumentos), bet nekāda sensācija tas nav. Nepieciešamību iegūt vairāk ne vispār koku, bet pilnā sparā augošu koku Latvijas iestādes identificēja jau pirms pieciem vai pat desmit gadiem. Lai pēc dažiem gadu desmitiem iegūtu šādus kokus, bija un ir enerģiski jāatbrīvo platības no vecajiem kokiem, ar kādiem Latvija pēc šiem gadu desmitiem ne par kādu CO2 piesaisti atskaitīties nevarēs. Tomēr Krišjāņa Kariņa valdība ir jau trešā pēc skaita, kas mokās ar koku ciršanas vecuma un/vai caurmēra samazināšanu. Tieši tāpēc valsts a/s “Latvijas Valsts meži” (LVM) kopā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava” veica pētījumu, lai skaitliski pierādītu atšķirības starp starp CO2 uzkrājumu vecās jeb pāraugušās, saimnieciskās darbības ilgstoši neietekmētās priedes, egles, bērza un apses mežaudzēs salīdzinājumā ar pieaugušām audzēm un briestaudzēm. Dati vākti no 2016. līdz 2020. gadam un tagad ir apstrādāti.
Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols plāno šos rezultātus prezentēt valdībai šoruden. Par iemeslu tam kalpos priekšlikumi grozījumiem valdības noteikumos par mežu stādīšanu un kopšanu, kas arī tiks pakārtoti CO2 piesaistes intensificēšanai. Līdz šim bijis nodoms vienā paņēmienā grozīt gan mežu stādīšanas, gan ciršanas noteikumus, bet ciršanas noteikumi ir nostiprināti Meža likumā un Aizsargjoslu likumā. Likumu grozīšana ir Saeimas kompetencē, kur balsot par ciršanas iespēju palielināšanu nevēlas. Ja tas netika izdarīts 13. Saeimas darbības sākumā, tad nākamās Saeimas vēlēšanu priekšvakarā vēl jo drošāk paredzams, ka vecie deputāti centīsies pārtapt par jaunajiem deputātiem, izvairoties no lēmumiem, kādiem nav viennozīmīga atbalsta sabiedrībā. Tāpēc mežkopji apmierināsies mežu stādīšanas noteikumu grozīšanu, kas likumu grozīšanu neprasa. Vienkāršās sakarības starp CO2 piesaistīšanas apjomu un koku vecumu šobrīd šobrīd tiek popularizētas, neprasot tūlītēju reakciju ne no politiķiem, ne no sabiedrības.
Lai Latvijas politiķi lemtu pretēji noskaņojumam sabiedrībā, viņiem jāsaņem viennozīmīgi rīkojumi no ES vai ASV iestādēm. Par koku ciršanas paņēmieniem šādi rīkojumi nav gaidāmi it sevišķi tāpēc, ka ES sapinusies prasībās maksimizēt mežos gan CO2 piesaisti, gan ekoloģisko daudzveidību. Otrā prasība ir reakcija uz ekoloģisko situāciju nevis Latvijā, bet desmitreiz blīvāk apdzīvotajā Rietumeiropā, taču formāli tā adresēta visai ES un, galvenais, nostiprināta ar ES finansējumu dabas pētīšanai, dabas aizsardzības plānu rakstīšanai utt. Tādējādi Latvijā ir cilvēki, kas gūst iztikas līdzekļus no pretdarbības koku ciršanas noteikumu grozīšanai. Turklāt viņiem taisnība, ka koku augšanas laika samazināšana samazinās arī vabolīšu skaitu no tādām sugām, kas mitinās 70, nevis 50 vai 100, nevis 70 gadus vecās mežaudzēs.
Par pazīstamāko cīnītāju pret meža ciršanas noteikumu maiņu izvirzījies Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Viņa argumentācija pret CO2 piesaistes pētījuma izmantošanu koku ciršanas noteikumu grozīšanai tāda, ka veca meža nociršana nozīmē tur deponētā CO2 palaišanu gaisā, no kurienes augošais mežs, kur tāds vispār izveidosies, to izķeksēs pēc gadu desmitiem. Mežs ir CO2 glabātājs ne tikai koksnē, bet visos meža augos un augsnē. Mats matā to apliecina arī “Silavas” pētījumu rezultāti, “ka pusi no kopējā ekosistēmas oglekļa uzkrājuma kā pāraugušās (47-59%), tā pieaugušās (46-54%) audzēs veido dzīvā koku biomasa, kas ir lielākā oglekļa krātuve”. Ja tā, tad arī mazākās oglekļa krātuves mežos nebūt nav mazas un meža ciršana tās izposta. Tas mudina spert nākamos soļus, meklējot paņēmienus veidot cirsmas tā, lai CO2 atbrīvošanu samazinātu. “Silavas” sniegtie dati ir vajadzīgi vismaz tāpēc, lai pārvirzītu diskusijas par mežu nākotni no emociju paušanas veida uz sarunām, kurās skaitļi un fakti vispār tiek ņemti vērā.
