Energoresursu un piena iepirkuma cenu straujais pieaugums plosa nozari – situācija ir traģiska. Piena pārstrādātāji atzīt, ka šobrīd ir spiesti strādāt zem pašizmaksas. Ja situācija neuzlabosies, daļai uzņēmumu draud bankrots.
Šobrīd Latvijā ir reģistrēti 54 piena pārstrādes uzņēmumi, no tiem 23 darbojas aktīvi. Taču grūtības izjūt teju visi - gan lieli, gan mazi un jo īpaši tie, kuri ražo produktus ikdienas patēriņam - pienu, sviestu, krējumu, biezpienu, sieru utt., tas ir, produktus, kas nopērkami veikalā. Lai gan pēdējos mēnešos ir ļoti būtiski sadārdzinājušies energoresursi un šobrīd strauji kāpj arī svaigpiena cenas, piena produktu cenas veikalos nav būtiski palielinājušās. Lai pārstrādes uzņēmums saņemtu adekvātu samaksu par saražoto produkciju, piena produktiem veikalos būtu jāmaksā daudz dārgāk. Šī zemā cena tiek nodrošināta lielā mērā uz pārstrādes uzņēmumu rēķina.
“Situācija tiešam ir kritika - reizē kāpušas cenas energoresursiem, degvielai, svaigpienam un citiem resursiem. Darbojamies arī skolu piena programmā un piegādājam savu produkciju skolām un citiem ēdinātājiem. Jūs paši zināt, kāda ir situācija Covid-19 dēļ - karantīnā aiziet veselas klases, un mūsu piegādātā produkcija nav vajadzīga. Tirgotāji arī cenšas produkciju iepirkt par maksimāli zemu cenu, lai pēc tirdzniecības uzcenojuma piemērošanas tā būtu pievilcīga pircējam. Taču mēs kā pārstrādātāji, lai šo produkciju saražotu, esam paši braukuši pie zemniekiem pēc piena, pārstrādājuši, iepakojuši un paši aizveduši līdz ēdinātājiem un veikaliem. Rēķini un nodokļi ir jāmaksā termiņā. Pamēģiniet tikai nesamaksāt, piemēram, elektroenerģijas rēķinus - elektrību atslēgs neminstinoties. Tik dramatiska situācija piena nozarē vēl nav piedzīvota. Ilgstoši strādāt ar zaudējumiem nevar neviens uzņēmums,” “Neatkarīgajai” teica Kazdangas piena uzņēmuma “Elpa” valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis.
Arī Cesvaines pusē strādājošam piena uzņēmumam neklājas viegli. “Situācija nav viegla. Energoresursu un piena iepirkuma cenu kāpums, ko piedzīvojam pēdējo trīs mēnešu laikā, neapšaubāmi ir atstājis sekas, taču situāciju par pilnīgi bezcerīgu arī nosaukt nevar. Tā liek mums domāt un meklēt risinājumus, kā šo laiku pārdzīvot, piemēram, rodot veidus, kā ietaupīt. Un to mēs arī darām. Mums bija lieliska iespēja saglabāt katlumāju, ko var kurināt ar malku, un to mēs šobrīd izmantojam, lai slāpētu energoresursu cenu bumu. Tas mums ir palīdzējis. Nav laika žēloties, ir jāstrādā, lai arī cik grūti ir. Es domāju, ka no Latvijas kartes “Cesvaines piens” nekur nepazudīs. Atbalsts, protams, bija un joprojām ir vajadzīgs, un esam pateicīgi Latvijas Piensaimnieku centrālajai savienībai (LPCS), kas centās skaidrot un rast palīdzību valsts līmenī, bet diemžēl jāatzīst, ka neko neizdevās panākt. Ar lielām cerībām gaidām pavasari, kad, pēc ekspertu prognozēm, situācijai ir jāuzlabojas,” “Neatkarīgajai” uzsver “Cesvaines piena” valdes priekšsēdētājs Agris Skvarnovičs.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka LPCS piena pārstrādes uzņēmumu vārdā ir vērsusies pie Saeimas, Ministru kabineta, Zemkopības, Finanšu un Ekonomikas ministrijas, lai palīdzētu piena nozarei pārdzīvot šo krīzi.
Arī “Smiltenes piena” valdes priekšsēdētāja Ilze Bogdanova atzīst, ka šobrīd piena pārstrādes uzņēmumiem klājas ļoti grūti un “Smiltenes piens” tāpat kā citi Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi dara visu, lai izdzīvotu. “Lai arī ir ļoti grūti, mēs cenšamies. Piemēram, meklējam variantus, kā izmantot lētākus energoresursus. Tādu iespēju kā pārtraukt darbu nemaz nepieļaujam. Mēs turpinām domāt par attīstību. Šobrīd gatavojam projektu iesniegšanai Lauku atbalsta dienestā jaunu iekārtu iegādei. Šī situācija, kādā ir nonākuši piena pārstrādes uzņēmumi, nav viegla, jo atsevišķas izmaksu pozīcijas ir kāpušas pat par 700 procentiem, mums nav citas izejas - šis grūtais laiks ir jāpārdzīvo,” “Neatkarīgajai” sacīja I. Bogdanova.
Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem palīdzētu ne tikai atbalsts valsts līmenī, bet arī lokālpatriotisms gan no zemnieku, gan arī no pircēju puses.
Pieaugošo izmaksu dēļ piena pārstrādātājiem piedalīšanās arī piena programmā kļuvusi neizdevīga. Lai izpildītu saistības, uzņēmējiem nākas piemaksāt, jo izdevumi ir lielāki nekā ieguvums. Par pārtraukšanu darboties šajā programmā jau paziņojuši vairāki uzņēmumi.
Lauku atbalsta dienests informējis, ka programmai “Piens un augļi skolai” tiks pārskatītas atbalsta likmes, jo arī Zemkopības ministrija, izanalizējusi situāciju kopš pagājušā gada rudens, secinājusi, ka ražotājiem izmaksas ir būtiski pieaugušas, tāpēc atbalsta likmes pasterizētam pienam būtu palielināmas. Grozījumu projekts tiek virzīts steidzamības kārtībā, un to plānots iesniegt izskatīšanai valdībā tuvākajā laikā.
G. Sisenis un citi piena pārstrādātāji ar nepacietību gaida 8. februāri, kad solās būt lielāka skaidrība. “Pagaidām gan ir tikai solījumi. Un kas zina, kad solīto atbalsta mehānismu iedarbinās,” G. Sisenis pauž bažas.
“Food Union” grupā ietilpstošās AS “Rīgas piena kombināts” padomes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes loceklis Harijs Panke aģentūrai LETA skaidroja, ka līdz ar svaigpiena iepirkuma cenu kāpumu, resursu sadārdzināšanos un bez valsts atbalsta piena pārstrādes uzņēmumi atsakās no piena ražošanas un piegādāšanas skolām. Turklāt, ja situācija neuzlabosies, pastāv risks, ka nākamie varētu ciest arī patērētāji, kas Latvijā ražoto produkciju pērk tirdzniecības vietās.
Pēc aptuvenām aplēsēm par katru svaigpiena litru, ko iepērk Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi, uzņēmumi pārmaksā aptuveni 4 līdz 6 centus par litru. Ilgstoši strādāt zem pašizmaksas nevarēs pat lielie pārstrādes uzņēmumi.
Par energoresursu sadārdzināšanos “Neatkarīgā” rakstījusi jau vairākas reizes. Piena uzņēmumus līdzās šim izmaksu kāpumam ļoti būtiski skāris spiediens uz piena iepirkuma cenām. To ir izraisījis cenu kāpums pasaulē industriālajiem piena produktiem. Šāda situācija, kad pasaulē sāk trūkt industriālo piena produktu un attiecīgi kāpj produktu cenas, ir bijusi arī iepriekš. Piensaimnieki joprojām atceras 2007. gada, 2014. gada un 2016. gada krīzi piena nozarē, kuras līdzīgi kā šobrīd izraisīja svārstības industriālo produktu tirgū. Pēc būtības industriālo produktu tirgus attīstās cikliski - brīžos, kad šo produktu pasaulē sākt trūkt, tiem kāpj cena un daļa uzņēmumu pārorientējas tieši uz šādu produktu ražošanu. Savukārt brīdī, kad tirgus ir piesātināts un produktu saražots vairāk, nekā ir pieprasījums, cenas strauji samazinās. Tas rada nopietnas problēmas uzņēmumiem, kuri ir orientējušies tikai uz šo produktu ražošanu. Šādu krīzi savulaik pārdzīvoja arī sākotnēji zemniekiem piederošais uzņēmums “Latvijas piens”, kas bija orientējies uz industriālajiem produktiem.
No industriālo produktu cenu svārstībām cieš arī uzņēmumi, kuri ražo piena produktus plašam patēriņam, jo, pieaugot industriālo produktu ražošanai, pieaug pieprasījums pēc piena un tas rada spiedienu uz piena iepirkuma cenām. Tieši to šobrīd izjūt piena uzņēmumi, kuri rūpējas, lai Latvijas iedzīvotājiem uz galda būtu svaigs piens, sviests, krējums, biezpiens, siers utt.
