Kara gads Ukrainā ir bijis izaicinājumu pilns gan Eiropas ekonomikai kopumā, gan Latvijas tautsaimniecībai. Augsta inflācija, kuras aizmetņi radās vēl pirms karadarbības sākšanās, pasaules ekonomikas pagurums, kas pie apvāršņa vīdēja vēl pirms kovida pandēmijas, šķiet, pamazām veido tā dēvēto kritisko masu, kuras lavīnveida efekts neizbēgami radīs sarežģījumus arī Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
Labā ziņa ir tā, ka kopš patēriņa ekonomikas sabrukuma pirms 15 gadiem mūsu valsts tautsaimniecības struktūra ir ievērojami progresējusi, tādējādi kļuvusi ievērojami noturīgāka pret potenciālo ekonomisko krīžu radītajām blaknēm.
Tas, cik labi dzīvosim savā valstī, protams, ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvus saimnieciskos lēmumus būsim pieņēmuši un cik rosīgi paši būsim savas labklājības celšanā. Šajā ziņā mums pēdējo padsmit gadu laikā kopš iepriekšējās krīzes ir gājis kā pa kalniem, un, protams, ekonomiskās vides sakārtošanai vajadzētu notikt daudz raitāk, ja paraugāmies uz Igaunijas un Lietuvas piemēriem. Tomēr galvenais mūsu labklājības pamats ir saistīts ar ārvalstīs notiekošo. Kā redzam, Ukrainā un Krievijā notiekošais ir ietekmējis arī mūsu ekonomisko sadzīvi, taču kara ietekme vismaz tā pašreizējā formātā ir diezgan niecīga, ja to salīdzina ar tiem finanšu draudiem, kas saistīti ar pasaulē aizvien pieaugošo parādsaistību apjomu.
Galvenā problēma ir tā, ka pasaules finanšu milžu radītie ekonomikas kropļojumi tā dēvētajos treknajos gados līdz galam nav izskausti vēl šobaltdien. Lētu, bet vienlaikus nekvalitatīvu kredītu un uz šo aizdevumu bāzes emitēto finanšu instrumentu tirgus sabrukuma radītais krāteris bija tik dziļš, ka gan ASV, gan Eiropas valdībām un centrālajām bankām nebija lielas izvēles - laist ekonomiku deflācijas izraisītā tālākā kritumā vai mēģināt panākt atgūšanos ar līdzīgiem paņēmieniem, kas tautsaimniecībā “burbuli” bija izraisījis jau iepriekš. Tātad atkal celt ekonomiku ar lētiem un viegli pieejamiem aizdevumiem, kas veicinātu patēriņu, tādējādi iekustinot arī ražošanu un citas nozares. Runājot vienkāršā valodā, iedarbinot naudas drukājamo mašīnu, tika “nopirkts laiks”, lai noturētu ekonomiku pret kritumu un pamazām censtos sakārtot esošās problēmas nākamajos gados.
Tautsaimniecības atgūšanos šādi cik necik izdevās panākt, taču ar parādu samazināšanu gan ne tuvu negāja tik raiti, turklāt kovida atnākšana visu sarežģīja vēl vairāk. Politika, ko centrālās bankas orientēja uz zemām procentu likmēm un lētiem aizdevumiem, ir novedusi pie tā, ka kopējais pasaules parāds 2021. gadā bija gandrīz divarpus reizes lielāks par planētas ekonomiku. Respektīvi, pēc Pasaules bankas datiem, aizpērn parāda apjoms bija 247% pret pasaules iekšzemes kopproduktu (IKP). Salīdzinājumam - 2007. gadā tas bija 195% pret pasaules IKP, bet divus gadus vēlāk, kad valdībām nācās aizņemties naudu, glābjot bankas, lai nepiedzīvotu vēl lielāku ekonomisko kritumu, šis skaitlis bija pieaudzis līdz 215% pret IKP. Kā redzams, laika gaitā parādu apjoms ir audzis, un tagad līdz ar palielinātām procentu likmēm tā apmaksa būs vēl grūtāka. Turklāt arī valdību iespējas nākt palīgā iedzīvotājiem un uzņēmumiem lielā mērā ir izsmeltas jau kovida pandēmijas laikā. Tātad, ja nenotiek pasaules revolūcija, kas noved pie masveida saistību dzēšanas, parādu nāksies atmaksāt, turklāt tam tērējot daudz vairāk naudas nekā iepriekš. Minētais nozīmē, ka kaut neliels pasaules ekonomikas vai finanšu tirgus satricinājums, kura dēļ kaut nedaudz piebremzētos globālā naudas plūsma, varētu radīt notikumu lavīnu, kas pasaules tautsaimniecību iedzītu strupceļā.
Šāda veida notikumu “lavīnu” Latvijā mēs piedzīvojām 2008. gada izskaņā un nākamajos gados. Valsts finanšu sistēma bija paralizēta, nācās vērsties pie starptautiskajiem aizdevējiem, un mūsu valsts finanšu neatkarība pārtrūka uz vairākiem gadiem.
Šobrīd ekonomiskā situācija gan Latvijā, gan Eiropā nav sevišķi daudzsološa arī tāpēc, ka ir grūti aizņemties, lai būvētu tālāku ekonomisko izaugsmi. Tā ir slikta ziņa Latvijai. Iepriekš uz lētās aizņemšanās rēķina tika bruģēts ceļš būvniecības nozares attīstībai, kas ļāva kāpināt noietu Latvijas būvmateriālu ražotājiem, koksnes industrijai un kaut kādā mērā arī metālapstrādei. Ja Eiropā būvniecība apsīks, Latviju negatīvi ietekmētu grūtības izmantot līdzšinējo eksporta potenciālu. Tomēr mūsu valsts eksporta struktūrā ir notikuši būtiski uzlabojumi, kas saistīti ar tādu nozaru kā mašīnbūves, elektronikas un tā dēvēto “gudro”, pie rakstāmgaldiem radīto pakalpojumu attīstība un eksports. Latvijai šajā ziņā ir potenciāls, par ko liecina profesionāļu atziņas, ka, piemēram, mūsu mašīnbūves un metālapstrādes industrija jau 2011. gadā bija atguvusi 2008. gada krīzes laikā zaudētos apjomus. Turklāt kopš tā laika gan minētās “smagās rūpniecības”, gan arī citu nozaru attīstība nav apstājusies.
To, ka Latvijas ekonomikas noturīgums pret krīzēm ir audzis, zināmā mērā apliecina fakts, ka 2020. gadā mūsu valsts ekonomikas kritums bija piezemētāks nekā vairākām valstīm, ko mēdz dēvēt par industriāli attīstītajām. Piemēram, Vācijas ekonomika 2020. gadā saruka par 5%, kas bija lielākais kritums kopš “trekno gadu” beigām. Tikmēr Latvijas tautsaimniecība saruka vien par 2,2%. Kovidkrīzes laikā strauji pieauga arī bezdarba līmenis Latvijā, taču tas bija vairāk nekā divtik zemāks nekā nekustamā īpašuma burbuļa sabrukuma gadsimta pirmās desmitgades izskaņā.
Galvenais iemesls, kādēļ 2008. gada krīzes trieciens Latvijas iedzīvotājiem bija tik spēcīgs, ir saistīts ar tā laika ļoti vājo Latvijas ekonomikas struktūru. Tā lielā mērā bija būvēta uz iedzīvotāju kredītiem, ko tie nereti nemaz nevarēja atļauties, un šīs naudas iztērēšanu par ievērojami sadārdzinātiem mājokļiem, auto un dažādām citām ilgākas vai īsākas ekspluatācijas precēm. Būtībā aizņemta nauda tika notrallināta, turklāt nereti krietni vien pārmaksājot. To, ka ekonomikas struktūra bija nelabvēlīga, liecina kaut vai fakts, ka importa preču vērtība 2007. gadā bija apmēram divreiz lielāka nekā tām, kas tika eksportētas. Salīdzinājumam - pērn importa preču vērtība bija par 24,6% lielāka nekā tām, kas tika eksportētās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Preču ārējās tirdzniecības deficītu mēs sedzam ar pakalpojumiem un dzīvojam salīdzinošā līdzsvarā. Tas ir stipri atšķirīgi no “treknajiem gadiem”, kad tekošā konta deficīts bija līdzvērtīgs dažām uz koraļļu atoliem esošām valstīm, kuru labklājība lielā mērā bija atkarīga no tūrisma pieplūduma, atsevišķos gadījumos arī dažādu puslegālu finanšu operāciju apjoma un ienesīguma, kā arī pasaules kopras tirgus svārstībām.
Lai arī pēdējā laikā publiskajā telpā izskan sūdzības, ka bankas īsti negrib kreditēt, šis aspekts patiesībā Latvijas iedzīvotājiem varētu nākt par labu, ja pasaules ekonomikā viss attīstīsies pēc sliktākā scenārija. 2008. gada beigās, kad sākās ekonomikas krīze, Latvijas kredītiestāžu nebanku klientiem rezidentiem izsniegtais aizdevuma portfelis, saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, pārsniedza 14,7 miljardus latu. Eiro izteiksmē tie būtu nepilni 20,9 miljardi eiro. Salīdzinājumam - pagājušā gada trešajā ceturksnī šis skaitlis bija sarucis līdz 13,1 miljardam eiro. Tas norāda, ka bankas par iepriekš izsniegtajiem aizdevumiem kopš krīzes saņēmušas krietni vairāk naudas nekā novirzījušas atpakaļ ekonomikas kreditēšanai. Tas noteikti nav bijis labi no iepriekšējo gadu tautsaimniecības attīstības viedokļa, taču nav tik slikti, ja tiek gaidīta ekonomiskā krīze.
Mazākas kredītsaistības nozīmē mazākus izdevumus aizdevumu apmaksai un lielākas iespējas kaut kur tuvumā nedzirdēt ūtrupes āmura klaudzoņu. Turklāt, ja ekonomika sāks buksēt aizvien vairāk, līdz šim centrālo banku saceltās procentu likmes ātri vien tiks virzītas pa lejupejošu trajektoriju. Tas nozīmē, ka pamazām atkal aizdevumi būs pievilcīgāki un būs ar ko sildīt ekonomiku, turklāt, visticamāk, ar zemākām cenām nekā pašreiz.
