Konkurences padomes nostāju pret sviesta un daudzu citu preču superdārdzību Latvijā pauž ieteikums “pārorientēties uz alternatīviem produktiem ar zemāku cenu".
Latvijā ražoto preču lētums ārzemēs salīdzinājumā ar dārdzību Latvijā ik pa laikam kļūst par apspriešanas vērtu faktu. No ikdienas dzīves viedokļa sāpīgāk nevis tas, ka citur šis preces tirgo lēti, bet tas, ka Latvijā tās tirgo dārgi. Tajā skaitā pārtika tik dārga, ka valsts iestādes sarosījušās ierobežot cenu celšanu vismaz mazumtirdzniecības posmā. Pagājušā gada nogalē Ekonomikas ministrija iesniedza izskatīšanai valdībā grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā ar pieteikumu, ka to mērķis esot pārtikas cenu samazināšana. Pieteikuma priekšplānā likts aizliegums tirgotājiem noteikt Latvijas ražotāju precēm augstākus uzcenojumus nekā importa produktiem, taču konkrētais gadījums ar Latvijas sviestu Igaunijā signalizē, ka tādā veidā caurmēra cenas Latvijas veikalos nevis samazināsies, bet palielināsies. Igauņiem, lūk, bija dota iespēja nopirkt lētu Latvijas sviestu, kura ražošanas izmaksas dotējuši Latvijas pircēji. Tā, lūk, pagājušajos Ziemassvētkos pie sviestmaizēm, sviesta cepumiem u.tml. gardumiem varēja tikt trūcīgie igauņi, kuri nevarētu atļauties būt patriotiski un tajā pašā veikalā nopirkt vietējo igauņu sviestu par 2-3 eiro paciņās tādā pašā svarā kā “Tukuma piena” ražotais “Exporta” sviests no Latvijas.
Par eksportu kā vienīgo Latvijas ekonomikas attīstības iespēju tiek runāts tikpat daudz un vēl vairāk nekā par dārdzību Latvijā ne vien attiecībā pret Latvijas iedzīvotāju ienākumiem, bet pat pēc absolūtās vērtības. Igaunijā sviestu nemēģināja pārdot virs 3 eiro par 200 gramu standartiepakojumu, bet Latvijā tādu cenu prasa un laikam taču panāk, ka kāds tādu cenu samaksā kaut vai tāpēc, ka lielas izvēles nav - nav tagad Latvijā ne Igaunijas, ne Lietuvas, ne piena lopkopības lielvalsts Jaunzēlandes sviesta par 1,59 eiro standartpaciņā.
Pārtikas un citu preču dārdzību Latvijā no eksporta veicināšanas viedokļa var traktēt divējādi - pretēji. Var pieļaut, ka ražotāji izmantos iespēju vietējā tirgū pārdot dārgas preces, lai savāktu naudu ražošanas modernizācijai un tālāk mārketinga, tajā skaitā dempinga izdevumiem ārzemēs, lai ārzemju tirgos iekļūtu, gūtu iespēju ražot vēl vairāk un tāpēc lētāk ne vien ārzemju, bet arī vietējam tirgum. Ja 35. gadā pēc valsts neatkarības atjaunošanas tomēr jāžēlojas par Latvijas preču dārdzību Latvijā, tad jāatzīst, ka šī shēma vairāk attiecas uz ekonomikas mācību grāmatām, nekā uz reālo dzīvi. Kāpēc gan uzņēmējiem pielikt papildu pūles un uzņemties riskus eksportam, ja vietējā tirgū to pašu preci var pārdot dārgāk?
Hibrīdvariants ir ražotājiem orientēties uz vietējo tirgu un eksportam atdod vietējā tirgū neizpārdoto, lai mazinātu vietējo piedāvājumu, neizraisītu konkurenci un cenu pazemināšanos. Ja eksportē tāpēc, lai samazinātu piedāvājumu vietējā tirgū, tad varbūt uzņēmēji pat piemaksā, lai kāds viņu ražošanas pārpalikumus aizvāc. Runā arī tā, ka ārzemju noliktavu tīrītāji ir galvenie Latvijas apgādātāji ar importa precēm. Žēl, ka sviests šo preču vidū vismaz šobrīd nav atrodams.
Konkrētā sviesta iepakojuma skandalozi zemās cenas atklāšana Latvijas kaimiņvalstī ir nejaušība, bet Latvija preces ārzemēs par zemākām cenām nekā Latvijā ir parasta lieta. Šādām cenām vajadzētu izraisīt Latvijas valsts iestāžu interesi kā ieganstam pajautāt, vai preču cenām Latvijā ir kaut kāds sakars ar ražošanas izmaksām, jeb tās ir karteļa vienošanās rezultātā noteiktas cenas, kuru uzturēšanai kalpo it kā viennozīmīgi apsveicamais eksports. Citiem vārdiem sakot, vai patērētājiem pierasto sviesta 180-200 gramu paciņu ražošanas pašizmaksa pašlaik tuvāka 1,59 jeb 3,25 eiro? Gala cenu noteikšana paliek mazumtirgotāju ziņā, bet arī viņiem valsts varētu uzdot jautājumus, vai viņu tirdzniecības uzcenojumiem ir kaut kāda saistība ar ražotāju cenām un nodokļiem, par ko uzņēmēji vienmēr gatavi pažēloties. Jeb tomēr mazumtirdzniecības cenas ir mazumtirgotāju karteļa produkts?
Par iestādi, kas uzdod ražotājiem un tirgotājiem šeit piemēra pēc uzskaitītos jautājumus, Latvijā skaitās Konkurences padome. Skaitīties skaitās, bet konkrētajā reizē uzskatāmi parādīja, ka šādus pienākumus neveic: “Preču cenu veido dažādi faktori, tostarp mazumtirgotāja izvēlētā komercstratēģija (tostarp uzcenojuma noteikšanā), kuru Konkurences padomei vai valstij nav iespējams regulēt,” Konkurences padome atbildēja “Neatkarīgai” pilnīgi pretējo, nekā publiski solīja jau pieminētie pārtikas cenu regulēšanas priekšlikumu iesniedzēji.
Gadījums ar Igaunijas cenu Latvijas sviestam lieku reizi apliecina, ka Latvijas likumu, noteikumu, instrukciju prasību u.tml. dokumentu blāķis un birokrātiskais aparāts darbojas cenu paaugstināšanas, nevis cenu pazemināšanas virzienā. Konkrētajā reizē Konkurences padome sniedza padomus, kā tirgotājiem celt cenas, nekādās aizliegtas vienošanās neslēdzot: “Mazumtirdzniecības nozare ir caurspīdīga un cenu monitorēšana ir ikviena mazumtirdzniecības tīkla ikdienas sastāvdaļa, pielāgojot cenas konkurējošajiem uzņēmumiem. Proti, lielākie mazumtirgotāji novēro konkurentu rīcību tirgū... Šāda rīcība nav aizliegta, lai gan var radīt nepatiesu ainu vidējā cenu līmeņa noteikšanā.”
Konkurences padomes atbilde saprotama tādējādi, ka pārvaldes aparāts taču pārtiek no nodokļu, nodevu u. tml. maksājumu naudas, kas jo lielāka, jo augstākas cenas, algas un visi citi maksājumi, no kuriem valsts ņem savu daļu procentu veidā. Rezultātā pagaidām izdodas savākt pietiekami daudz naudas, lai šobrīd rotācijai nolemtajam Konkurences padomes priekšsēdētājam Jurim Gaiķim 2023. gadā samaksātu 60,3 tūkstošus eiro, kā viņš apliecina savā svaigākajā deklarācijā Valsts ieņēmumu dienestam. Pārējie darbinieki saņem mazāk, bet arī ar 50, 40 un kaut vai tikai 30 tūkstošiem eiro gadā pavisam sīkiem ierēdnīšiem pietiek, lai sev bez stresa nopirktu sviestu arī par 3,29 eiro paciņā, bet ārpus valsts siles palikušajiem sniegtu labus padomus: “Konkurences padome aicina - situācijās, ja patērētājs mana, ka cena kādam produktam tiek nepārtraukti paaugstināta, pārorientēties uz alternatīviem produktiem ar zemāku cenu vai izvēlēties citu iepirkšanās vietu.”
Uzslavēsim Konkurences padomi par to, ka tā neatkārto vēsturisko anekdoti - ieteikumu ēst kūkas tiem, kuriem trūkst maizes. Šeit, gluži otrādi, tiek ieteikts ēst tikai maizi tiem, kuri nevar atļauties sviestmaizi.
“Exporta” sviesta ražotāja “Tukuma Piens” stāstā par šīs produkcijas cenu atšķirībām galvenais ir tas, ka, pēc uzņēmuma mārketinga vadītāja Armanda Artihoviča teiktā, visa produkcija tiekot pārdota mazumtirgotājiem par vienu un to pašu cenu. Tālākais esot mazumtirgotāju paņēmieni, kā ar dažām ļoti zemām cenām pievilināt pircējus attiecīgajam tirgotājam cerībā, ka tad citas preces cilvēki nopirks pa augstām cenām un viss šis pasākums atmaksāsies. Tepat Latvijā “Maxima” esot pāris dienas tirgojusi “Exporta” sviestu par apmēram 1,30 eiro paciņā. Varot pieņemt, ka igauņi rīkojas līdzīgi, jo viņu iepirktais Tukuma sviesta daudzums esot bijis mazs.
