No divreiz lētākiem graudiem ceps tikpat dārgu maizi

KVIEŠU CENA biržā, no kuras informāciju Latvijas lietotājiem sniedz “Baltic Agro” / Dzintras Ozolnieces glezna © https://www.balticagro.lv/razas-iepirkums/birzas-cenas 

Graudu cenu samazinājums uz pusi ļauj cerēt, ka maiznieki nosargās pašreizējās maizes cenas pret nodokļu un citu izmaksu kāpumu.

Par graudu cenas indeksu izmantotā kviešu cena šobrīd svārstās koridorā starp 235 un 240 eiro par tonnu. No patērētāju skatpunkta jāievēro tikai tas, ka cena atgriezusies 2021. gada pirmās puses līmenī pēc tam, kad 2022. gada 17. maijā bija atdūrusies pret 438 eiro. Tas izrādījās augstākais punkts, līdz kādam bija iespējams aizsniegties, stāvot uz eiro un vispār pasaulē sadrukātās naudas kaudzes. Turklāt graudu gadījumā būtiskākas par naudas kalna virsotni ir tās naudas čupiņas, kuru līmenī maize aizsniedzama trūcīgākajiem cilvēkiem gan atsevišķās valstīs, gan pasaulē kopumā. Arī Latvijā vairumam cilvēku būtu jābadojas un valdībai jāveic speciāli pasākumi cilvēku ēdināšanai, ja graudu cena būtu palikusi virs 400 eiro. Tāpēc graudu tirgotāji negaidīja, kamēr valstis sāk viņiem graudus konfiscēt u.tml. Viņi nofiksēja savu virspeļņu un palaida cenas uz leju līdz tagadējam līmenim. Patērētājiem gribētos, lai graudu cenas atgriežas 150-200 eiro koridorā, kurā tās ietilpa iepriekšējos desmit gadus pirms trakumiem, kas sākās 2021. gadā. Taču maizes pircējiem jābūt paškritiskiem un jāatzīst, ka viņi pērk maizi par naudu, kas kļuvusi būtiski mazvērtīgāka, nekā bija pirms dažiem gadiem. Zemniekiem, melderiem, maizniekiem, bodniekiem un vēl daudziem, kuri nodrošina maizes nonākšanu līdz ēdājiem, ir tiesības prasīt vairāk naudas par savu darbu.

Latvija ir graudkopības lielvalsts

Latvijā tiek iegūts daudz vairāk graudu, nekā spētu pašu pārtikā un lopbarībā izlietot šeit dzīvojošie cilvēki. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, pagājušajā gadā Latvija saražojusi 3,2 miljonus tonnu un eksportējusi 2,7 miljonus tonnu graudu. Eksporta īpatsvara izskaidrojumā gan jāuzsver importētās pārtikas lielais daudzums Latvijas iedzīvotāju ēdienkartē. Latvija var daudz eksportēt arī tāpēc, ka iedzīvotāji var atļauties aizvietot vietējos graudus ar Āfrikas vai Amerikas banāniem un vēl nepārskatāmi daudziem citiem produktiem, kuru ražotāji, savukārt, ēd produktus ar sastāvdaļu no Latvijas graudiem.

Šāda preču aprite notiek par cenām, ko gandrīz neietekmē tas, cik laba vai slikta bijusi lauksaimniecības sezona katrā atsevišķā valstī. Latvijas graudu audzētājiem tā šogad bijusi pārsteidzoši dažāda atkarībā no tā, kurus laukus vasaras pirmajā pusē apciemoja un ražu izglāba lietus, bet kurus laukus vasaras otrajā pusē neapciemoja un ražu neiznīcināja krusa. Tādējādi var gadīties divi zemnieki kaimiņos, no kuriem vienam šogad ļoti laba raža, bet otram ražas vispār nav.

Šogad labība labi augusi daudzviet

Cīņā par Latvijas galvenā meldera vietu uzvarējušā uzņēmuma “Dobeles dzirnavnieks” valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils stāsta, ka uzņēmums plāno šogad nopirkt pārstrādei 365 tūkstošus tonnu graudu par cenām, kas atkarīgas ne no vietējā piedāvājuma un pieprasījuma, bet “no situācijas biržā un pieprasījuma globālajā tirgū". Par piedāvājumu ietekmējošiem faktoriem viņš nosauca sausumu Spānijā, Itālijā un citur Dienvidreiropā, bet toties labas ražas Vācijā, Ukrainā un citviet.

Par ražu Ukrainā tūlīt jāuzsver, ka tā pieejamība pasaules tirgū ir zem jautājuma zīmes, ko licis Krievijas uzbrukums Ukrainai un tā ietvaros mēģinājumi kaut no attāluma iznīcināt graudu krātuves un krautuves Odesas ostā. Šī agresija tik tiešām pacēla graudu cenas līdz 2022. gada pavasara maksimumam, taču pēc tam nav spējusi apturēt cenu lejupslīdi kopumā. “Krievija uzmet Odesai bumbas, graudu cena palecas, bet pēc dažām dienām tirgus nomierinās un cenas samazinās,” skaidro Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis.

Zemnieki šādā situācijā mēģina savu ražu sadalīt. Daļu viņi tagad pārdod un apmaksā jau esošos rēķinus, bet daļu glabā, cerot uz labākām cenām. Sezonālu apsvērumu dēļ tām jākļūst augstākām pavasarī, kad iepriekšējā gada krājumi jau patukšoti, bet 2023. un 2024. gadā iespējamie politiskie un militārie notikumi varētu dot pamatojumu daudz būtiskākam cenu pieaugumam. Taču šāda nenoteiktība neizslēdz arī cenu kritumu.

Darbaspēks dārgāks nekā milti

Latvijas Maiznieku biedrības valdes priekšsēdētājs Kārlis Zemešs piesardzīgi sola, ka maizes cenas varētu palikt tagadējā līmenī. “Cik uzņēmumi ietaupa no miltu cenu un taukvielu cenu pazemināšanās, tik atdod to algās darbiniekiem, lai cilvēkus noturētu,” viņš skaidro.

Milzīgu ieinteresētību tagadējo cenu noturēšanā izrāda veikalnieki, bet tas attiecas tikai uz ražotāju cenām. To pieaugumu viņi apņēmušies nepieļaut nekādā gadījumā, vajadzības gadījumā atrodot lētākus produktus kaut otrā pasaules malā. Parasti šī mala ir Polija, bet arī Lietuvā un Igaunijā atrodas ražotāji, kas spēj piedāvāt lētāku produkciju nekā Latvijas uzņēmumi.

Dažkārt produkcija tiek padarīta lētāka ar ražošanas pārcelšanu projām no Latvijas. Piemēram, 2021. gadā zviedriem piederošā “Hanzas maiznīca” savu ceptuvi Rīgā slēgusi un Latvijas patērētājiem pazīstamo zīmolu izmanto, lai iepakotu Lietuvā vai Igaunijā ceptu maizi.

Diemžēl nav pārliecības, ka tirgotāji savu tirdzniecības piecenojuma pieaugumu nepieļaus tikpat konsekventi, kā nepieļauj (cenšas nepieļaut) ražotāju cenu pieaugumu. Arī veikalos nodarbinātajiem pārdevējiem ir pamats prasīt algu palielināšanu.

Šobrīd spēcīgākais izdevumu pieauguma virzītājs, pēc K. Zemeša teiktā, ir kredītu sadārdzinājums līdz ar kredītlīgumos iekļautā “Euribor” rādītāja pieaugumu. Šādus līgumus noslēgušie darbinieki tagad prasa algu pielikumus, lai varētu segt pieaugošos maksājumus bankām, palikt savos ieķīlātajos mājokļos un tādā gadījumā palikt arī līdzšinējā darbā. Ja mājokli nāktos pamest, tad ļoti iespējams, ka tiks pamesta arī Latvija.

Maizniekiem un viņu klientiem visu laiku nākas rēķināt, vai nesekot “Hanzas maiznīcas” piemēram. Tas nozīmē ne tikai mainīt ceptuves atrašanās valsti, bet arī tehnoloģiju. Proti, atteikties no visa, kas piešķir katras maiznīcas produkcijai īpatnēju garšu u.c. īpašības. Tādā gadījumā tiešām iespējams paaugstināt darba ražīgumu, izsakot to produkcijas vienībās uz vienu nodarbināto. Tas izklausās brīnišķīgi tikai tik ilgi, kamēr šīs produkcijas patērētāji neizjūt, kā lozunga īstenošana pasliktina viņu dzīvi. Darba ražīguma celšana nozīmē bezgaršīgas maizes ražošanu, paviršu ārstēšanu utt., lai vismaz kaut kādus produktus un pakalpojumus saņemtu arī tie, kuri nespēj piemaksāt par formāli mazāk ražīgu, bet toties vērtīgāku darbu.

Ekonomika

Latvija tāpat kā Lietuva un Igaunija, nākamā gada 8. februārī atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas (BREL), lai pievienotos kontinentālās Eiropas sistēmai. Tā kā tīkla balansēšanas jaudu izmaksas Latvijā ir plānots uzlikt uz galalietotāju pleciem, elektrības tirgotāji brīdina par gaidāmu elektrības rēķinu pieaugumu. Savukārt Klimata un enerģētikas ministrija Neatkarīgo mierināja, ka nekādas būtiskas izmaiņas elektrības rēķinos nebūšot.