Atsevišķi dati vedina domāt, ka diezgan drīz Latvijas ekonomika varētu būt vairāk pakļauta cenu krituma, nevis pieauguma procesiem, kā tas noticis divus iepriekšējos gadus. No vienas puses, tas sola zināmus ieguvumus patērētājiem, taču, no otras – liek domāt par uzņēmējdarbības apsīkumu, tādējādi diezgan ticamu ienākumu samazināšanos, kas no korporatīvā sektora likumsakarīgi pāries uz mājsaimniecībām, bet valstij var kavēt ieplānoto nodokļu iekasēšanu budžeta pildīšanai.
Par to, ka šāda iespējamība var kļūt par realitāti, liecina Latvijas eksporta un importa cenu dati, kuri cita starpā ilustrē situāciju tautsaimniecībā un norāda uz iespējamajām nākotnes tendencēm. Pasaules ekonomikas tendences pēdējo gadu bija vērstas uz pieprasījuma un patēriņa samazināšanos vai vismaz pieauguma tempu kritumu, kas ierobežo pārdošanas iespējas gan vietējā, gan arī eksporta tirgos. Pēdējie šādi dati ir publicēti par pagājušā gada novembri, tas kādam var šķist pasen, taču šajā gadījumā viens mēnesis neko daudz neizšķirs.
Neatkarīgi, vai runa ir par mēnesi vēlāku vai agrāku periodu, ir redzams, kā ārējās tirdzniecības cenas ir ne tikai vērstas, bet jau atrodas deflācijā. Piemēram, Latvijā importēto preču cenas pērnā gada novembrī ir bijušas par 11,2% zemākas nekā atbilstošā laika periodā gadu iepriekš, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati. Ja tās pamatā attiektos uz to, kas “aiziet” tūlītējā iedzīvotāju patēriņā, tad Latvija pagājušo gadu būtu noslēgusi nevis ar pieticīgu inflāciju, bet gan jau atrastos pamatīgā deflācijā. Taču pamatā lielie importa preču cenu kritumi attiecas uz industriālas nozīmes precēm, kas zināmā mērā ir labi, jo pie pasaules rūkošā pieprasījuma ļauj mazināt uzņēmumu izmaksas. Piemēram, metālu cenas kritušās par 12,5%. Tiesa, vislielākais vai vismaz viens no lielākajiem cenu kritumiem pozitīvi ietekmē gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju makus. Šajā gadījumā runa ir par preču grupu, kurā ietilpst importa nafta un dabasgāze, kur gada laikā noticis cenas samazinājums vairāk nekā par 70%. Varbūt var šķist, ka viņi to pilnā mērā savos makos nejūt, taču šeit ir jāatceras, ka pirms gada siltumenerģiju lielā mērā subsidēja valsts un bez šīs finansiālās injekcijas iepriekšējā ziema būtu radījusi ievērojami lielākus finansiālos zaudējumus par tiem, kurus piedzīvojām. Jāpiebilst, ka atsevišķu komunālās saimniecības tarifu sadārdzināšanās šobrīd notiek tāpēc, ka nav izdevies kompensēt to izdevumu kāpumu, kas radās tieši dārgās naftas un gāzes laikā. Tagad tiem cenrāžos jau jābūt iekļautiem, līdz ar to, ja tagad pasaulē enerģētikas izejvielas turpina kristies, tad arī deflācijai iedzīvotāju makos jābūt daudz pamanāmākai. Tas lielā mērā attiecas arī uz pārtikas produktiem. Cita starpā ir redzams, ka importa pārtikas preces Latvijā tiek ievestas par aizvien zemākām cenām. Piemēram, pagājušā gada novembrī salīdzinājumā ar to pašu mēnesi 2022. gadā pārtikas preču importa cenas ir kritušās kopumā par 1,8%. Pēdējie dati par decembri liecināja, ka gada laikā pārtikas inflācija Latvijā vēl sasniedz pāris procentus, taču laika gaitā daudzu pārtikas produktu cenām vajadzētu turpināt samazinājumu. Par kopēju cenu kritumu pārtikas mazumtirdzniecībā diemžēl vēl nevar spriest, jo kopš šā gada sākuma maksājam lielāku pievienotās vērtības nodokli par Latvijai raksturīgajiem augļiem, dārzeņiem un ogām. Tomēr, ja raugās uz importa cenu statistiku, patērētājiem ir cerības uz kaut kādiem ieguvumiem. Taču lētāks imports ļoti bieži nozīmē arī lētāku eksportu, līdz ar to paralēli ieguvumiem būs arī zaudējumi.
Pamatota ir hipotēze, ka, turpinoties līdzšinējai cenu virzībai ārējos tirgos, jau tuvāko pāris mēnešu laikā Latvijā iestāsies deflācija ne tikai mēnešu, bet arī gada griezumā, tomēr lielu ieguvumu no tās var nebūt. Drīzāk pat pretēji. Lai saprastu, kas mūs sagaida šī gada turpinājumā, ir vērts nedaudz atskatīties uz to, kas noticis vēl relatīvi nesenā pagātnē. Ja runājam par valsts eksportu, tad attiecībā uz kopējiem datiem labu ziņu nav, jo krītas gan cenas, par kurām produkcija tiek pārdota ārvalstīs, gan arī eksportēto preču apjoms. Iemesls, kāpēc samazinās ārējās tirdzniecības cenas, ir saistīts ar to, ka pieprasījums nav tik spēcīgs kā agrāk un pat tad, ja izdodas saražot lētāk, vienalga ir grūtības noturēt tādus pārdošanas apjomus, kādi bija iepriekš. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērnā gada novembrī salīdzinājumā ar attiecīgu mēnesi vēl gadu iepriekš Latvijas preču eksporta vērtība kritusies par 18,9%, savukārt eksporta vienības vērtība jeb eksporta cenas šajā pašā laika periodā ir kritušās par 8,5%. Runājot stipri vienkāršoti un bez īpašas precizitātes, varētu teikt, ka gada laikā mūsu valsts eksportētāji ārzemēs ir pārdevuši apmēram par desmito tiesu mazāk. “Vienkāršoti un bez īpašas precizitātes” tāpēc, ka daļu no eksportētajām precēm veido reeksports, kas nav mūsu valsts izcelsmes preces un kam turklāt cenas var kristies ievērojami straujāk nekā vidēji visām precēm, kas šķērsojušas mūsu valsts robežu ārējo tirgu virzienā. Šajā gadījumā runa var būt par “ne Latvijas” naftas produktiem, uz Krieviju eksportēto Rietumu alkoholu vai no turienes nākušajiem jau bēdīgi slavenajiem graudiem. Taču vienlaikus ir iespējams izvērtēt situāciju atsevišķās preču grupās, kur dominē mūsu valsts izcelsmes produkcija un kas ir svarīgas Latvijas ekonomikai, piemēram, kokmateriāliem. Kokmateriālus ārvalstīs naudas izteiksmē novembrī esam pārdevuši par 21,5% mazāk nekā pirms gada, vienlaikus ir redzams, ka eksporta cenu kritums minētajai produkcijai kopā sasniedzis 11,9%. Sliktā ziņa ir, ka cenu “mīnusiem” ir tendence kļūt aizvien lielākiem, kas ir ārkārtīgi bīstama tendence mūsu valsts ekonomikai.
Kokmateriāli ir mūsu galvenā eksporta prece, un, jo mazāk naudas par tiem tiks ieņemts ārējos tirgos, jo būtiski mazāki būs līdzekļi, ko tērēt valsts iekšienē, tādējādi maksājot algas, uzturot patēriņu un “sildot” mūsu valsts tautsaimniecību. Atsevišķas nepatīkamas iezīmes ir redzamas arī mūsu valsts mašīnbūves sektorā, kura zināmā mērā apkalpo “lielāku” mašīnbūvi ārvalstīs, piemēram, Vācijā vai Zviedrijā. Šeit ir redzams, ka eksporta cenām vēl ir pieticīgs kāpums (novembrī pret iepriekšējā gada novembri par 0,8%), taču sauszemes transporta līdzekļu un to daļu eksports naudas izteiksmē gada laikā krities par 11%. Šeit atkal iezīmējas skudrā aina, kas saistīta ar globālo pieprasījumu. Ja Vācijas mašīnbūves uzņēmumiem rodas grūtības ārvalstīs pārdot, tie mazāk importē ražošanai nepieciešamās izejvielas arī no mums, un gala rezultātā atkal nonākam pie mazākas iespējas nopelnīt. Problēma ir tā, ka ilgstošu ieņēmumu kritumu dēļ eksportā mēs nonāksim gan pie strādājošo skaita samazināšanās eksportējošajos uzņēmumos, gan pie naudas aprites samazinājuma arī vietējā ekonomikā, kas gan mazinās pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, gan arī novedīs pie nespējas palielināt algas un deflācijas iestāšanās, kuras laikā mūsu tautsaimniecības nominālais lielums aizvien turpinās sarukt. Tādējādi mēs nonākam pie deflācijas nepatīkamās daļas, kas ilgstošas cenu lejupslīdes gadījumā vairumam iedzīvotāju nekādu labklājības pieaugumu nesola.
