Dīzeļdegvielas, 95. markas benzīna un atsevišķās vietās arī 98. markas benzīna cenas nokrišana zem 1,60 eiro atzīmes litrā nav vērtējama kā kardināls Latvijas iedzīvotāju labklājības pieauguma signāls, taču vismaz rada kādu pozitīvu asociāciju. Jautājums, vai patīkamie skaitļi Latvijas degvielas uzpildes stacijas cenrāžos saglabāsies un vai var cerēt uz tālāku to kritumu.
Pēdējās ziņas no vadošās Eiropas ekonomikas Vācijas nav patīkamas un aizvien skaidrāk vēsta, ka iepriekšējās prognozes par šīs valsts ekonomisko lejupslīdi sāk piepildīties. Šie procesi nemetīs līkumu arī Latvijai un var izraisīt veselu negatīvu un atsevišķos gadījumos arī pozitīvu ekonomisko procesu virknējumu veidošanos.
Šomēnes vēl ne un varbūt arī vēl nākamajā nē, taču ir diezgan ticams, ka nākamā gada sākumā Latvijā inflācija būs izzudusi un tās vietā mūsu valsts ekonomiku būs pārņēmusi deflācija. Par to liek domāt jaunākā informācija par to, kā mainās patēriņa cenas mūsu valstī.
Latvijas 2024. gada budžeta likumā pieņemšanas laikā gandrīz kā piedziedājums aiz katra opozīcijas deputātu dziedājuma par labu trūkumcietējiem sekoja salīdzinājums, ka viņu prasītā naudas summa taču ir daudz mazāka par valsts izdevumiem bijušā premjera, tagad ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa vizināšanai privātās lidmašīnās.
Lai gan Latvijas sabiedrība smīkņā par dzimumu līdztiesības jautājumiem, statistikas dati par nabadzību vecumdienās smieklus neizraisa, gluži otrādi. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā, taču nabadzībā dzīvojošu sieviešu pensionāru īpatsvars, kas būtiski pārsniedz vīriešu skaitu, liek aizdomāties, kādi ir šīs “sieviešu nabadzības” iemesli un vai tiešām ar līdzvērtīgu atalgojumu abiem dzimumiem mums viss ir kārtībā.
Valsts amatpersonas nākamgad saņems lielāku atalgojumu, salīdzinot ar šo – visai lieso un nabadzīgo – gadu. Bet jau tagad varam atviegloti nopūsties, jo zinām: nevienai no amatpersonām nevajadzēs grauzt pērnā gada siena ruļļus, jo maciņā čaukstēs krietni vairāk naudaszīmju. Varēs pat sviestiņu un sālīti nopirkt.
Runa šeit par valsts 2024. gada budžeta pieņemšanas procedūru, ko Evikas Siliņas vadītā koalīcija un valdība 7. decembra rītā sāka demonstratīvi atšķirīgi no Krišjāņa Kariņa otrās koalīcijas un valdības.
Ziņas par pasaules ekonomikas bremzēšanos jau ir kļuvušas par visai ierastu parādību. Tomēr šobrīd ierastajām bažām nāk klāt jaunas – problēmas ekonomikā apdraud arī pasaules tautsaimniecības vilcējspēkus. Tā nav laba ziņa Latvijai.
Latvijas valdībai vajadzētu pamosties un sākt kaut ko darīt pēc tāda pliķa kā priekšlikums nelaist “Rail Baltica” dzelzceļa trasi cauri Rīgas pilsētai un lidostai, kur Latvija sākusi būvēt simtiem miljonus eiro vērtas dzelzceļa stacijas.
Kamēr Ukraina vēl aizvien saskaras ar sarežģījumiem graudu eksportam pa Melno jūru, Latvijā ar plašu vērienu tiek ievesti okupantu valsts graudi, turklāt atsevišķās pozīcijās pat ar pieaugošu tendenci. Latvija gaida, ko par Krievijas graudiem izlems politiķi Briselē.
Šogad Latvijas valsts dzīvojusi samērā taupīgi un samazinājusi gaidāmo budžeta deficītu gan attiecībā pret šā gada budžeta likumā atļauto, gan pret pagājušā gada faktisko iztrūkumu.
Augsta inflācija un Eiropas Centrālās bankas īstenotais procentu likmju kāpums ir divi faktori, kas pēdējo pāris gadu gaitā ir atstājuši būtisku ietekmi uz nekustamo īpašumu attīstības projektu īstenošanu. No nozares uzņēmumu vadītāju teiktā var noprast, ka situācija kļuvusi samērā sarežģīta, liekot mainīt plānus. Tomēr, neskatoties uz to, darbi turpinās.
Latvijas Bankas rīkotajā starptautiskā konferencē pasaules līmeņa eksperti iezīmējuši kļūdas, no kurām valstij būtu jāizvairās, ar nosacījumu, ja tā tiecas uz ekonomikas izaugsmi.
Pretēji iepriekš paustajām pesimistiskajam prognozēm mūsu valsts ekonomiskais samazinājums ir bijis samērā niecīgs. Diemžēl arī nākotnes priekšvēstneši nav tie labākie. Uz pagaidām pieticīgā ekonomikas krituma fona tas neļauj paredzēt, ka visas nedienas ir galā.
Statistikas dati liecina, ka strādājošo algas turpina samērā strauji augt, neraugoties uz valsts ekonomikas lejupslīdi, tomēr iepriecinošs ir tikai algu pieauguma temps, nevis faktiskais apmērs, ko vairums strādājošo reāli saņem. Tāpat ir pamats bažām, ka straujais kāpums drīz beigsies, jo tam trūkst ekonomiskā pamatojuma.
Lai gan pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropā attiecībā uz enerģētisko resursu piegādēm nācās piedzīvot izbīli, nepatīkamie momenti vismaz šķietami ir kļuvuši par pagātni. Šobrīd abu minēto resursu cenas ir kļuvušas ievērojami zemākas nekā Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā priekšvakarā.
Latvijas uzņēmumi šā gada trešajā ceturksnī kopumā ir pelnījuši mazāk nekā atbilstošā laika periodā pērn. Tomēr arī Latvijā ir nozares, kuras spējušas gūt pat pieckārt lielāku peļņu.
Labklājības trūkums Latvijas reģionos jau ir kļuvis par vispārēju normu, un tas ir spogulis mūsu valsts līdz šim visai bēdīgajai reģionālajai politikai, reizēm arī vietējās varas, kā minimums, nekompetencei ekonomiskajos jautājumos.
Latvijas veikalos tiek pārdotas no Ukrainas ievestas olas, uz kuru iepakojuma rakstīts “Neatbilst ES standartiem”. Latvijas olu ražotāji uzskata, ka šī atšķirīgas kvalitātes produkcija, kas netiek aplikta ar muitas nodokļiem, rada neveselīgu konkurenci un nostāda vietējos tirgus spēlētājus nevienlīdzīgā stāvoklī ar importētājiem.
Satversmes tiesas atļauja valstij pārņemt Rīgas un Ventspils brīvostu pārvaldīšanu var pārvērsties par pienākumu valstij šīs ostas uzturēt tāpat kā valsts aviosbiedrību “airBaltic“ un sauszemes transporta uzņēmumu “Latvijas dzelzceļš”.
Neraugoties uz kopējā algu līmeņa pieaugumu un inflācijas samazināšanos, atsevišķi signāli vedina domāt, ka lielas sabiedrības daļas materiālā situācija turpina pasliktināties. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka šobrīd sabiedrības noslāņošanās notiek pat straujāk nekā agrāk un tas galu galā var novest pie plašāka mēroga sociālām problēmām.
