Atbalsts 45,5 miljonu eiro apmērā lauksaimniecībai tika piešķirts jau krīzes sākumā. Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka Lauksaimniecības atbalstam krīzē atvēlētie miljoni eiro netiek izšķiesti pa labi un pa kreisi, bet gan piešķirti pārdomāti un tieši tiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Tajā pašā laikā ministrs pieļauj, ka Covid-19 krīzes dēļ valsts budžets būs ar salīdzinoši lielu deficītu, turklāt, visticamāk, ne tikai nākamgad.
Kā lauksaimniecībai klājas krīzes laikā? Vai kādam zemniekam vai pārtikas uzņēmumam ir nācies bankrotēt?
Vismaz manā rīcībā nav tādas informācijas, ka kāds būtu bankrotējis. Taču lauksaimniecības nozarei krīzē neklājas viegli, īpaši smaga situācija ir piena nozarē. Protams, ir nozares, kurās ietekme ir neliela, piemēram, graudkopībā, kurā darbs notiek neatkarīgi no krīzes, jo nepieciešamība cilvēkiem pulcēties nav liela. Taču vissmagāk tika skaras eksportējošās nozares. Kopš iepriekšējās krīzes Latvijas ekonomikas izaugsme lielākoties ir vērsta uz eksportu. Un ne tikai lauksaimniecības nozarē. Lai gan jāsaka, ka 20 procenti no Latvijas eksporta ir tieši lauksaimniecība, un vēl 20 procenti ir meža nozares eksports.
Tātad kopā abas šīs nozares līdz krīzei nodrošināja 40 procentus no kopējā eksporta?
Jā, vairāk nekā 40 procentus. Protams, ik gadu apjomi un īpatsvars kopējā eksportā nedaudz variē, bet vidēji tas ir šāds. Mēs varam lepoties, ka esam pirmajā piecniekā starp graudu eksportētājvalstīm, ik gadu eksportējot graudus aptuveni 518 miljonu eiro apjomā. Tā ir ļoti nozīmīga summa. Un, protams, brīdī, kad robežas tika slēgtas un tradicionālās piegāžu ķēdes tika pārrautas, eksportētājiem radās problēmas. Piemēram, siera ražotāji nevarēja aizgādāt savus produktus līdz eksporta tirgiem. Siera ražotāji iepriekš ļoti labi sadarbojās ar Ziemeļitāliju, uz kuru veda savu produkciju. Sākoties krīzei un robežu slēgšanai, eksports uz kādu laiku pilnībā apstājās. Problēmas radās arī lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, piemēram, piena lopkopjiem. Pusi no Latvijā saražotā piena mēs eksportējam, lielākoties uz Lietuvu. Kā mēs zinām, Lietuva uz kādu brīdi pilnībā aizslēdza robežas. Liels paldies mūsu kolēģiem no Ārlietu un Iekšlietu ministrijas, kas sadarbībā ar Lietuvas partneriem atrada risinājumus, lai preču eksports un imports varētu turpināties. Tiesa, vairākus mēnešus tas notika tikai caur trim robežkontroles punktiem, kas Latvijas ražotājiem - zemniekiem un kooperatīviem ‒ stipri sadārdzināja eksportu, jo preču kravām vajadzēja mest lielus līkumus, lai nokļūtu galapunktā. Tas prasīja gan ilgāku laiku, gan vairāk degvielas. Līdz ar to eksportējošās nozarēs, jo īpaši piena nozarē, krīze iecirta pamatīgu robu.
Kā valsts var palīdzēt lauksaimniekiem krīzes situācijā, un vai tā to darīja?
Krīzes situācijā ļoti svarīgi bija atrast pareizos mehānismus, kā palīdzēt nozarei. Un šeit nozīmīgi bija gan kopējie risinājumi valsts līmenī, gan specifiskie atbalsta pasākumi lauksaimniecībai. Valstiskā līmenī tie bija dīkstāves pabalsti darbiniekiem, aizdevumi apgrozāmajiem līdzekļiem, “Altum” izsniegtās kredītgarantijas, kas tiešām palīdzēja virknei Latvijas pārtikas uzņēmumu. Tie varēja pildīt savas saistības pret lauksaimniekiem. Savukārt specifiski attiecībā uz lauksaimniecību tika pieņemti noteikumi par atbalstu vairākos virzienos. Viens no tiem ir atbalsts ražošanas krituma kompensēšanai, kas ir paredzēts piena ražotājiem, liellopu audzētājiem un cūku audzētājiem. Tāpat uz atbalstu var pretendēt pārtikas uzņēmumi, kuriem krīzes dēļ ir izveidojušies uzkrājumi, kā arī skolu un bērnudārzu ēdinātāji. Pirms Covid-19 pandēmijas dēļ darbu pārtrauca skolas un bērnudārzi, ēdinātāji bija iepirkuši pārtikas krājumus, kas nav uzglabājami. Bieži vien diskusijās, vai vajag laukiem šādu atbalstu vai nevajag, tiek aizmirsts, ka daļu pārtikas produktu ēdinātāji nevar glabāt neierobežoti ilgu laiku, piemēram, pienu, maizi, gaļu. Protams, graudiem, pareizi tos uzglabājot, nekas nenotiks, bet to nevar darīt ar pienu un citiem produktiem, kas ātri bojājas. Katram pārtikas produktam ir savs realizācijas termiņš, kas stingri jāievēro. Tāpat lopkopībā govis nevar gaidīt, kad pienāks labāki laiki. Darbiniekiem var samaksāt dīkstāves pabalstu, bet govīm, vistām, cūkām un citiem dzīvniekiem dīkstāves pabalsts nepalīdzēs. Govi nevar vienkārši izslēgt kā darbgaldu. Gotiņa ir jābaro ik dienas.
Tāpēc svarīgi bija ātri pieņemt lēmumu par atbalstu, un to mēs arī izdarījām. Lopkopjiem bija svarīgi zināt, ar ko viņi var rēķināties nākotnē, vai viņiem pēc pusgada būs līdzekļi, ar ko uzturēt savu ganāmpulku.
Ja nebūtu šādas drošības sajūtas, tad nekas cits neatliktu kā izkaut ganāmpulku.
Jā, tieši šī iemesla dēļ reaģējām uzreiz, izstrādājot atbalsta kārtību, un Ministru kabinets, lieki nekavējoties, to arī apstiprināja, atbalsta pasākumiem atvēlot 45,5 miljonus eiro. Pašreiz izmantošanas procents ir salīdzinoši mazs, līdz ar to analizējam, vai atbalsta saņemšanas nosacījumos vajadzētu kaut ko mainīt, lai padarītu atbalstu efektīvāku. Jūnija vidū Ministru kabinetā iesniedzu grozījumus, kas paredz citu aprēķina kārtību, lai varētu sniegt precīzāku atbalstu piena ražotājiem, un valdība to atbalstīja.
Šis kopējais nozarei paredzētais atbalsts ir kā drošības spilvens, kas, ja netiks izmantots pilnā mērā, nepieciešamības gadījumā varētu kalpot krīzes otrā viļņa ietekmes mazināšanai, ja, nedod, Dievs, tiešām tāds atnāks.
Tāpat lauksaimniekiem ir pieejama arī vesela virkne atbalsta pasākumu, ko piedāvā Eiropas Savienība, piemēram, balstoties uz tiešmaksājumiem, lauksaimnieki var saņemt aizdevumu, tāpat ir arī atbalsts siera, biezpiena, liellopu gaļas, kazas gaļas un aitas gaļas uzglabāšanai privātās noliktavās. Lai palīdzētu zivsaimniecībai, mainījām ES fondu prioritātes, piemēram, akvakultūras uzņēmumiem atbalsts nodrošināts 8 miljonu eiro apmērā.
Varbūt tas, ka no 45 miljoniem eiro piešķirtā atbalsta izmantota ir neliela daļa, liecina arī par naudas neizšķiešanu pa labi un pa kreisi?
Lauksaimniecības sektora priekšrocība ir visu datu uzskaite un caurskatāmība visaugstākajā pakāpē. Lauku atbalsta dienestam, kas ir ļoti augstu novērtēts ES līmenī, ir informācija par katru lauku bloku, katru lauksaimniecības dzīvnieku. Tas ļauj ļoti precīzi izvērtēt, kurās jomās atbalsts ir visnepieciešamākais, un mums būt pārliecinātiem, ka nauda aizies tur, kur tā ir vajadzīga.
Visa pasaule un Eiropa šobrīd domā, kā mēs iziesim no krīzes, jo kritumu ir piedzīvojušas visas valstis, pat tās, kuras neieviesa nekādus ierobežojumus. Latvija nav no krīzes visvairāk skartajām valstīm, tomēr arī mēs jau vērtējam, ko darīt, lai izietu no krīzes pēc iespējas ātrāk. Un valdība jau ir pieņēmusi lēmumu par veselu virkni pasākumu, kas attiecas uz infrastruktūru, satiksmi, atbalstu no “Altum”. Tāpat tika pieņemts lēmums par modernizācijas pasākumiem lauksaimniecībā kopumā 58 miljonu eiro. Ar šo programmu atbalstīsim aptuveni 600 uzņēmumus visā Latvijā dažādās nozarēs, kas pēdējā modernizācijas kārtā bija palikuši aiz strīpas. Turklāt, ņemot vērā, ka modernizācijas pasākumos finansējums tiek piesaistīts no vairākiem avotiem - publiskā, privātā un aizņemtā kapitāla, tad kopumā šīs programmas ietvaros tiks piesaistīti aptuveni 140 miljoni eiro.
No vienas puses, tas stiprinās lauksaimniekus, no otras puses, protams, arī stimulēs ekonomiku.
Vai situāciju palīdzētu uzlabot PVN samazināšana pārtikai, par ko iestājas lauksaimnieki, pārtikas uzņēmumi, tirgotāji un pircēji?
Jā, tas noteikti palīdzētu. Savulaik, gatavojoties valdības diskusijai par iespējamām izmaiņām nodokļu jomā, jau bijām veikuši aprēķinus. Bija paredzēts, ka nodokļi netiks mainīti biežāk kā reizi viena Saeimas sasaukuma laikā, un tieši nākamgad bija plānots uzlabot esošo nodokļu sistēmu. Diemžēl Covid-19 krīze, visticamāk, ieviesīs korekcijas. Mums ir jārēķinās, ka valsts budžets būs ar salīdzinoši lielu deficītu. Un droši vien ne tikai nākamgad. Taču skaidrs arī tas, ka valdības mērķis nav būtiski samazināt budžetu, un ir nodokļu izmaiņas, ko ir svarīgi veikt. To savā veidā parādīja arī krīze, piemēram, sociālais nodrošinājums. Mūsuprāt, ļoti svarīga un nepieciešama ir PVN samazināšana pārtikai līdz 5 procentiem, un mēs par to cīnīsimies. Mūsu aprēķini liecina, ka tas varētu izmaksāt aptuveni 20 miljonus eiro (svaigai gaļai - 7,2 miljoni eiro, maizei - 9 miljoni eiro), bet ieguvumi būtu daudz lielāki. Par to liecina pozitīvie rezultāti no PVN samazināšanas Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem, proti, palielinājās šajā nozarē darbojošos uzņēmumu skaits, strādājošo skaits. Tas nozīmē, ka ēnu ekonomika vismaz šajā nozarē mazinājās. Ceru, ka to sapratīs un atbalstīs arī pārējie politiskie spēki. Koalīcijā esam piecas partijas ar ļoti plašu ideoloģisko spektru. Diemžēl šobrīd viedokļi dalās.
Vai es pareizi sapratu, ka šobrīd ir maz cerību, ka nākamgad pienam, maizei un gaļai tiks piemērots samazinātais PVN?
Mēs turpināsim strādāt, lai tomēr īstenotu šo ieceri. Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālisti šobrīd gatavo informāciju, lai pierādītu pārtikas PVN samazināšanas pozitīvo ietekmi. Es domāju, ka no tā nevajadzētu atkāpties.
Vai krīze ir mainījusi pārtikas cenas veikalos?
Pašā krīzes sākumā viens no pamatjautājumiem bija ‒ kas notiks ar pārtikas cenām? Jau ārkārtējās situācijas sākumā Zemkopības ministrijā darbojās ministrijas Krīzes vadības darba grupa, kurā ietilpa ministrijas, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes, asociāciju, Zemnieku Saeimas, Latvijas piensaimnieku centrālās savienības pārstāvji, kas no pirmās dienas sāka monitorēt situāciju, vērtēja, kādas jaunas problēmas radušās, kā tās risināt. Ņemot vērā, ka Latvija ir spēcīgi attīstīta lauksaimniecības valsts, šai krīzes vadības grupai un nozarei kopumā bija skaidrs, ka Latvijai pārtikas deficīts nedraud. Latvijā tiek izaudzēti trīs reizes vairāk graudu, nekā mums ir nepieciešams. Pienu iegūstam divas reizes vairāk, olas - pusotras reizes vairāk nekā patērējam. Arī ar gaļu varam sevi pilnībā nodrošināt. Veicot cenu monitoringu, redzam, ka neviens negodprātīgi nav izmantojis situāciju.
Biškopība šajā krīzē, izskatās, nav būtiski cietusi, taču šai nozarei viegli nav klājies arī iepriekš. Biškopji jūtas nesadzirdēti.
Biškopjus mēs vienmēr uzklausām, atbalstām un darīsim to arī turpmāk. Šinī plānošanas periodā biškopības atbalstam bija paredzēti 8,8 miljoni eiro, bet nākamajā plānošanas periodā tie jau varētu būt 9,4 miljoni eiro. Par bišu saimi atbalsts nākamajā periodā paredzēts 15 eiro apmērā, par bioloģisko bišu saimi - 30 eiro. Šobrīd likme ir tikai 8,5 eiro par bišu saimi.
Vai ar šo atbalstu biškopji var rēķināties jau nākamgad?
Kopējā lauksaimniecības politika ir viens no Eiropas kopējās ekonomikas pīlāriem. Viens mērķis ir nodrošināt Eiropu ar kvalitatīvu un drošu pārtiku, otrs - nodrošināt lauku apdzīvotību. Šobrīd mēs strādājam pie tā, lai pieņemtu šīs kopējās lauksaimniecības politikas pamatus. Diemžēl diskusija vēl nav beigusies. Visticamāk, nākamais un, iespējams, vēl aiznākamais gads būs pārejas periods. Līdz ar to jaunā lauksaimniecības politika varētu stāties spēkā 2023. gadā.
Vai bitenieki saņems viņiem pienākošos kompensāciju par lāču postījumiem bišu dravās?
Tas nav diskusiju jautājums. Kompensācija ir jāsaņem. Diemžēl sistēma ir diezgan smagnēja, un izmaiņas notiek lēni. Līdzīgas problēmas ir arī lauksaimniekiem, kuriem zosis izpostīja tīrumus. Mēs strādājam, lai visi, kam pienākas kompensācijas, tās saņemtu.
