Dmitrijs Oreškins: Putins ir kā krokodils, kurš prot iet tikai uz priekšu

Dmitrijs Oreškins: Putins par Baltijas valstīm tikpat kā nerunā. Tas var būt arī bīstami, jo, iespējams, viņš kaut ko perina. Gatavo pārsteigumu. Katrā ziņā ne jau kādu patīkamu © ek

Krievijas – Ukrainas karš turpinās jau otro gadu, un vismaz pagaidām tam neredz galu. Tiek izteiktas dažādas prognozes, starp kurām ir arī visai satraucošas. Par to, kā varētu šis karš beigties, cik bīstama var būt tā tālāka eskalācija un cik lielā mērā apdraudētas ir Krievijas kaimiņvalstis, tajā skaitā Latvija, sarunājos ar vienu no Krievijas pazīstamākajiem politologiem/kremļelogiem, kādreizējo partijas “Labējo spēku savienība” politiķi Dmitriju Oreškinu.

Šobrīd svarīgākais jautājums ir - kad un kā šis karš beigsies, tāpēc nav jēgas sākt sarunu par kaut ko mazāk nozīmīgu.

Man vienmēr ir licies, ka karš ar Ukrainu pirmām kārtām ir ārkārtīgi dumjš gājiens. Pats par sevi saprotams, ka tas ir noziedzīgs, nepareizs, pretīgs, bet galvenais - dumjš. Kā Taleirāns teica - tas ir sliktāk nekā noziegums, tā ir kļūda.

Krievijai nav tik daudz resursu, lai tā tos varētu tērēt vēl arī karam. Šis Krievijā populārais sauklis - varam atkārtot - man vienmēr ir licies idiotisks. Ko jūs gribat atkārtot? To, ko redzējāt karu slavinošajās kinofilmās, vai reālās 1941.-1945. gada šausmas? Vai esat pārliecināti, ka jums ir 27 miljoni lieku cilvēku, lai viņus nosūtītu uz gaļas mašīnu? Vai esat pārliecināti, ka no ASV un Lielbritānijas saņemsiet tādu pašu palīdzību kā toreiz? Bet ja viņi būs pret jums?

Man visi šie racionālie argumenti šķita tik pašsaprotami, ka neticēju, ka Putins atļausies izdarīt tādu muļķību. Tomēr karš sākās. Kad karš sākās, tad ātri vien atklājās, ka resursu patiešām nav. Neko “atkārtot” neizdosies. Izrādās, armija nav ne par matu labāka nekā, teiksim, kosmiskās tehnoloģijas. Tas ir, zem katras kritikas. Par kosmosu atbildīgais Rogozins savulaik apsolīja, ka 2020. gadā tiks kolonizēts Mēness. Kāda tur kolonizācija?

Īsāk sakot, mans Krievijas iespēju vērtējums bija pareizāks nekā Putina spriestspējas vērtējums. Jāatzīst, ka es biju domājis, ka viņš ir gudrāks, racionālāks. Tāpēc tagad, prognozējot nākotni, mums jārēķinās, ka viņš nav ne gudrs, ne racionāls. Tā, protams, ir ļoti slikta ziņa pasaulei. No otras puses, labi, ka izrādās, ka visa trūkst. Nav ne cilvēku, ne tehnikas, ne gudru ģenerāļu. Kijivu trijās dienas ieņemt neizdevās, nācās atkāpties, un karš ievelkas kaut kādā briesmonīgi buksējošā fāzē, kurā notiek abpusēja cilvēku iznīcināšana ar ātrumu vairāki simti cilvēku dienā.

Pēc tam, kad Putina iecerētais zibenskarš izgāzās un karš ievilkās ilgāk par mēnesi, kļuva skaidrs, ka stratēģiski Putins karu ir zaudējis. Šeit man jācitē Vinstons Čērčils, kurš pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada 7. decembrī teica: mums ies grūti, mēs varbūt paši iesim bojā, bet tagad Hitleram vairs nav izredžu uzvarēt. Sabiedroto apvienotie spēki samals miltos gan Japānu, gan hitlerisko Vāciju. Agrāk vai vēlāk.

Tā kā arī Putinam neizdevās gūt ātru uzvaru, tad mana prognoze ir līdzīga: agrāk vai vēlāk Putins zaudēs. Jautājums, kā zaudēs? Viens variants - izmantojot kodolsprādzienu. Tas ir, uzsākot plaša mēroga kodolkaru. Otrs variants - viņu novāks savējie. Lai viņš neaizsniegtos līdz tai kodolpogai. Viņš var arī zaudēt karu, bet saglabāt varu, no visas pārējās pasaules norobežojoties pēc Ziemeļkorejas parauga, nolemjot Krieviju tālākai degradācijai. Bet vēsturiskā mērogā zaudējums ir neizbēgams.

Protams, Putins var cerēt, ka Ukraina nogurs no kara, Eiropa nogurs no kara, ASV 2024. gadā vēlēšanas, vajag vēl šo gadu noturēties, un tad jau nāks Tramps, samazinās atbalstu Ukrainai un tad... Uz to Putins cer, un viņš patiešām var cerēt uz kaut kādām taktiskām iespējām, bet stratēģiski viņš jau ir zaudējis.

Jūs pieminējāt Pērlhārboru, pēc kuras Hitlera liktenis bija izšķirts. Bet šajā karā Pērlhārbora vēl nav bijusi. ASV karā nav iesaistījušās. Gluži otrādi. ASV vairākkārt ir uzsvērušas, ka karā tieši neiejauksies.

Kad uzreiz pēc kara sākuma 2. martā mēs pametām Krieviju un satikāmies ar draugiem jau aiz robežām, tad, runājot par jauno dzīvi, galvenais jautājums, kurš visiem bija prātā - kad tas viss beigsies? Es toreiz teicu, ka pēc gadiem pieciem. Tas tobrīd bija pilnīgi nepopulārs viedoklis, jo visi domāja, cerēja, ka tas notiks daudz agrāk. Es tā nedomāju. Tagad jau daudziem ir kļuvis skaidrs, ka karš tik drīz nebeigsies. Nezinu, varbūt trīs gadus, bet ne mazāk. Pamatojums tam ir vienkāršs. Putins ir ļoti sīksts. Atkāpties viņam nav kur. Viņš cīnīsies par savu kailo dzīvību. Viņam vara un dzīvība ir nenošķiramas lietas. Ja viņš zaudē varu, tad priekšā tikai Hāga.

Labākajā gadījumā.

Jā, alternatīvais variants - savējie nomušīs. Tāpēc no varas atiet viņš nevar. Abi kopā ar Lukašenko kā divi gladiatori ar mugurām kopā turpinās karu līdz pēdējam elpas vilcienam. Atkāpties un bēgt viņiem nav kur. Ja nu vienīgi uz Ķīnu.

Jā, īstermiņā Krievijai resursu ir vairāk nekā Ukrainā. Mobilizācijas resurss ir vairāki miljoni, kurus var mest kara kurtuvē, taču viena lieta ir mobilizētie cilvēki, cita - labi apmācīti, labi bruņoti un tehniski nodrošināti karavīri. Nekā tāda mēs neredzam. Arī ekonomiskais potenciāls Krievijai ir ievērojami lielāks. Par spīti visām sankcijām. Ukrainas ekonomikas kritums ir 30% vai pat vairāk, kamēr Krievijai tikai 3%. Līdz ar to jāatzīst, ka Putinam ir nopietnas spēka rezerves, ar kurām viņš var vēl ilgi noturēties. To nevar nenovērtēt. Tāpēc man liekas nedaudz pārspīlēti dažu Ukrainas politiķu izteikumi - mēs tūlīt realizēsim lielo uzbrukumu, atsitīsim Krimu utt. Tie ir ideoloģiskās cīņas elementi, un es šajās cīņās negribētu iesaistīties. Katrā ziņā es personiski domāju, ka tas viss turpināsies vēl ilgi.

Ilgi tas ir stipri staipāms jēdziens. Vienam ilgi ir vēl gads, citam desmit.

Vispirms jāsaka, ka mēs šeit apspriežam tikai iespējamos scenārijus. Kā teica mans draugs, bijušais Krievijas tautsaimniecības zinātņu akadēmijas direktors Vladimirs Mau, kaut ko prognozēt vienmēr ir ļoti grūti. Īpaši tad, ja jāprognozē nākotne. Daudz ko izšķirs tas, kādus ieročus un kādos apmēros saņems Ukraina. Cik sekmīgs būs gaidāmais pretuzbrukums. Ja tas vispār notiks. Ja šis pretuzbrukums būs sekmīgs, tad tas būs spēcīgs trieciens Putina prestižam Krievijā. Šobrīd Krievijas sabiedriskā doma atrodas otrajā fāzē.

Pirmajā fāzē bija tāda bērnišķīga sajūsma. Tagad mēs visiem parādīsim, kur vēži ziemo, un liksim sevi cienīt.

Otrajā fāzē kaut kas sāk neiet tā, kā gribētos. Nevar tikai saprast - kāpēc? Nu, tad lieciet mani mierā ar to savu Ukrainu. Visi melo, nevienam neticu. Neticu savējiem, bet vēl jo mazāk ukraiņiem vai amerikāņiem. Man pašam savas darīšanas. Putinu atbalstu, bet īsti nesaprotu, kas tur notiek.

Smadzenēs izveidojas tāda aizsardzības sistēma - tas nav mans karš, es stāvu malā. Putins malacis, viņš gudrāks, viņam labāk redzams, kas jādara. Tajā pašā laikā negribu karot pats, negribu, lai mani tuvinieki karo, un negribu neko zaudēt šī kara dēļ. Bet principā es to atbalstu. Neko sīkāk zināt negribu.

Ja Ukrainas pretuzbrukums būs daudzmaz sekmīgs, tad var iestāties trešā fāze. Mūsu puiši tur iet bojā, bet kāpēc viņi tur iet bojā? Kur uzvaras? Ja reiz mēs esam tur iegājuši iekšā, tad kur labums? Ieguvums? Te mēs nonākam pie tā, ka to, ko Krievija ir ieguvusi tagad, Putins var saviem iedzīvotājiem pārdot kā uzvaru. Sauszemes koridors uz Krimu ir izcīnīts. Liela Ukrainas teritorijas daļa ir nonākusi Krievijas kontrolē un pat oficiāli pievienota Krievijai. Tiesa, nav izdevies pilnībā ieņemt visu šo anektēto apgabalu zemes, bet tik un tā caur propagandu to var pasniegt kā uzvaru. Skaidrs, ka saprātīgi cilvēki sapratīs, ka atvēziens jau bija uz daudz ko vairāk, bet kurš par to vairs uztrauksies.

Vai tas nozīmē, ka, ja tagad šis karš tiktu iesaldēts, Putins savu varu varētu saglabāt?

Jā. Nedomāju, ka krievu tautā būtu kāda neapmierinātība ar to, ka sākotnējie dižie mērķi nav sasniegti. Varbūt arī nebūtu liels prieks par šī kara rezultātiem, bet cilvēki drīzāk būtu apmierināti nekā neapmierināti. Katrā ziņā par to Putinu neviens gāzt neietu. Tāpēc atkārtoju, ka šī situācija ievilksies ilgi. Bet! Viss būs atkarīgs no situācijas kaujas laukā. Taču pat zaudējumi frontēs neizraisīs lielu neapmierinātību. Krievu cilvēks ārkārtīgi viegli pielāgojas apstākļiem. Arī pēc boļševiku revolūcijas 1917. gadā komunistu pārvalde bija ārkārtīgi neefektīva un tie, kas no Ļeņina Krievijas bēga, bija pārliecināti, ka šī vara tūlīt, tūlīt sagrūs zem savu briesmīgo kļūdu svara. Bet tā ilgi, ilgi noturējās. Tāpat kā Ziemeļkorejas režīms. Dzīvo pusbadā, bet neko.

Tāpēc es nepievienojos tiem, kuri saka: nu, cilvēki taču redzēs, kas notiek. Kādā brīdī viņiem atvērsies acis, un tad tautas sacelšanās noslaucīs šo režīmu no zemes virsas. Nē. Nē. Nē. Lai notiktu tautas sacelšanās, nepieciešama, kā minimums, elites šķelšanās. Vai būs šī elites šķelšanās? Putins ļoti rūpīgi skatās, lai neparādītos kāda vērā ņemama opozīcija. Lai varas struktūrās neparādītos ķecerīgi, patstāvīgi domājoši cilvēki. Jebkura opozīcijas izpausme tiek izravēta jau saknē. Līdz ar to viņš tāpat kā Staļins un Hitlers no iekšienes ir neievainojams. Tāpat kā Hitlers viņš var zaudēt tikai ārēja spiediena rezultātā. Iekšpusē laukums ir pilnībā notīrīts. Vēlēšanu nav, patstāvīgu politisko partiju nav, neatkarīgas preses nav, jebkurš potenciāls līderis vai nu izdzīts kā Mihails Hodorkovskis, vai nogalināts kā Boriss Ņemcovs, vai sēž cietumā kā Aleksejs Navaļnijs, Vladimirs Kara-Murza, Iļja Jašins. Kurš gāzīs Putinu? Neviens. Pretēji domājošas elites nav. Runas par tautas masu sašutumu un gaidāmo revolūciju es uzskatu par pārsteidzīgām.

Atceros, ka 2020. gadā, kad teicu, ka Lukašenko izgaiņās baltkrievu ielu opozīciju, demokrātiskā sabiedrība kliegdama metās man virsū. Tu cilvēkiem iedzen “iemācīto bezpalīdzību”, viņus vajag iedvesmot un mobilizēt, bet tu viņiem aplauz spārnus. Es atbildēju, ka esmu analītiķis, nevis iedvesmotājs. Es redzēju, ka Baltkrievijā nav pretējās puses elites, spēka struktūras ir Lukašenko pusē. Tas nozīmē, ka viņi demonstrantus izgaiņās. Sliktākajā gadījumā izstums ložmetēju, nošaus pāris simtus un visi pārējie pabēgs kur kurais. Ne tādā veidā mainās vara.

Jūs pieminējāt Putina iracionālismu un viņa nespēju apstāties. Laiku pa laikam izskan versija, ka Putins varētu pavērst savu armiju pret Baltijas valstīm. Tā kā viņa uztverē viņš jau karo pret NATO Ukrainā, tad iebrukums Baltijas valstīs šajā ziņā nebūtu kaut kas principiāli jauns. Nupat lietuviešu “Delfi” versijā bija publicēta Krievijā veikta aptauja, kurā 34% Krievijas iedzīvotāju pieļauj šāda iebrukuma varbūtību, bet 54% šo iebrukumu būtu gatavi attaisnot, ja tāds patiešām notiktu.

Neņemos apgalvot, cik šāda aptauja ir ticama, bet, spriežot pēc sabiedrības noskaņojuma, kāds tas bija, kad es vēl uzturējos Krievijā, un arī tagad sekoju līdzi turienes gaisotnei, 34% varētu būt tā sabiedrības daļa, kura tic šai pasakai: Mūsu MiG-i būs Rīgā (krievu valodā šis sauklis sanāk ar atskaņām). Visi šie stāsti balstās uz pasaku par PSRS varenību, par to, ka mēs visiem bijām priekšā, iekarojām kosmosu utt. Cilvēki neatceras, ka veikalos nebija gaļas un vispār nebija nekā, ko pirkt. Veikalos nevis pārdeva, bet izmeta pārdošanai deficītu, jo deficīts bija viss, izņemot sāli, sērkociņus un zivju tefteļus tomātu mērcē. Cilvēki aizmirsuši, ka vajadzēja 10 gadus stāvēt rindā pēc telefona, nemaz nerunājot par dzīvokļiem, mašīnām un citām lietām. Tie, kuri tagad runā par to, ka vajadzētu iekarot to, to un vēl to, ir vistīrākie muldoņas, tukšskaņi. Skandina pa tukšo, kas pa rokai pagadās.

Kad mani Maskavā vēl uzskatīja par pamatplūsmas analītiķi, es regulāri tikos ar dažādiem priekšniekiem, oficiālā un neformālā gaisotnē, tajā skaitā ar FSB ģenerāļiem. Mēs runājām, es labi orientējos elektorālajās lietās, viņiem tas bija interesanti, un viņi dalījās arī ar saviem apsvērumiem. Jau tad, bet tas bija nullto gadu vidus, Baltija tika uztverta kā impērijas nogriezts gabals. Viņi ir svešinieki, no citas kultūras, un lai viņi tur nīkuļo tālāk. Jā, tur mūsu cilvēki ir, mēs tur savus ietekmes aģentus turam, bet nav vērts pievērst pārāk lielu uzmanību tiem “limitrofiem”. Nepatīkami viņi ir, varbūt kaitinoši, bet ne viņi svarīgākie. Lūk, ukraiņi, baltkrievi ir mūsu problēma, Centrālāzijas valstis ir jātur kontrolē, lai neaiziet pie Ķīnas. Viņiem tā domāšana ir primitīva - ko katrs kontrolē. Par Ukrainu arī viņiem ir līdzīgs vienkāršots skatījums. Rietumukraina lai vācas pie savas Austroungārijas un Polijas, bet Kijiva un visa kreisā krasta Ukraina ir mūsu. Tā mums noteikti ir jāpaņem atpakaļ. Savukārt Baltija ir NATO, brēka būs liela, bet jēga maza.

Šo leģendu mēs arī zinām, ka Baltija neesot tā vērta. Bet ne velti mēs runājām par Putina iracionalitāti. Skaidrs, ka, ar prātu visu izsverot, nav nekāda pamatojuma šādam iebrukumam, bet tur jau slēpjas tā problēma, ka Putina rīcība var būt pavisam neracionāla. Piemēram, viņš grib kaut kā atspēlēties NATO, grib pazemot NATO. Viņš iebrūk un uzreiz piedāvā kompromisu, gatavību pakāpties pussolīti atpakaļ, cerībā, ka Rietumu politiķi, negribot ielaisties tiešā konfrontācijā ar Krieviju, ielaidīsies sarunās, sāks tirgoties un Putins varēs uzskatīt, ka NATO ir noliecies. Viņi padevušies un de facto 5. pantu uzkāruši uz nagliņas.

Diemžēl nevaru jums neko daudz iebilst. Šāds variants ir iespējams. Katrā ziņā to nevar izslēgt. Tieši neprāta ietvaros. Mēs jau sākumā runājām par Ukrainas kara dumjību. Cita maigāka vārda tur nav. Putinam svarīga ir šī ielu pašpuikas loģika. Viņu valodā - nosūtīt atbildes vēsti. Taču tas ir tikpat suicidāli kā izmantot atomieročus. Es galīgi nevaru garantēt, ka viņš to neizdarīs. Tas variants, kuru jūs aprakstījāt, ir jāapsver kā reālistisks un jau laikus jāsagatavo atbildes reakcija. Es domāju, ka Latvijā un pārējās Baltijas valstīs šis variants tiek izsvērts. Cits jautājums, ko tur var darīt, jo ar 1500 NATO karavīriem būtu grūti aizsargāties no Putina iebrukuma. Šeit pat nav ko daudz mums runāt, jo mēs izejam ārpus analītiskās sfēras un ieejam bezprāta sfērā. Man kaut kā pat neērti par to runāt. Cik tas viss ir idiotiski. Diemžēl idiotiski šoreiz nenozīmē, ka tas ir izslēgts.

Ja runājam par racionālismu un neprātu, tad man prātā radio “Svoboda” esejista Aleksandra Genisa reiz teiktais: “Daudzi domā, ka Putins neuzdrošināsies nospiest kodolpogu, jo viņš ļoti mīl dzīvi, baidās par savu drošību un tāpēc uz tādu pašnāvniecisku gājienu neies.” Bet kur teikts, ka Putins domā, ka viņš kodolkarā ies bojā? Tieši otrādi, viņš ir pārliecināts, ka puspasaule aizies bojā, bet viņš savā pazemes bunkurā Urālu kalnos vai Altajā, kur kopā ar Šoigu savas dzimšanas dienas atzīmē, izdzīvos. Līdz ar to arī šis arguments nevar tikt uztverts kā mierinošs.

Ja Hitleram būtu atombumba, es domāju, ka viņš to izmantotu. Tāpat arī Staļins. Kā par nelaimi, Putinam atombumba ir. Tāpēc jau Rietumi no viņa baidās. Putins Rietumus neviltoti nicina. Viņš Rietumus redz kā pavisam tolerastiskus, pārsievišķojušos, pārhomoseksualizējušos, gļēvus un bailīgus, alkatīgus, dumjus un vecišķi nevarīgus. Savukārt pats sevi Putins redz kā aso veci, kurš šitos bābiešus viegli var paņemt uz izbīli. Viņš palēksies augšup, un visi nobīsies. Uz to arī balstījās viss viņa aprēķins.

Domāju, viņu tracina tas, ka Rietumi, protams, nobijās, bet nepietiekami stipri nobijās. Kad viņš redzēja, ka Rietumi nemaz tik ļoti no viņa nebaidās, sūta Ukrainai ieročus un citādi palīdz, tad Putins sāka visus biedēt ar atombumbu. Biedēja, biedēja, bet izskatās, ka arī šī atomieroču žvadzināšana ir pārstājusi Rietumus biedēt. Tā jau kļuvusi rutīna. Bet par Baltijas valstīm viņš klusē. Tas var būt bīstami.

Vai tas, ka viņš par kaut ko nerunā, liecina par īpašu bīstamību?

Protams. Tas var liecināt, ka viņš kaut ko klusībā perina. Ne jau kaut ko labu. Tad viņš par to runātu. Par Baltiju viņš nerunā, un tas varētu nozīmēt, ka viņš šajā virzienā gatavo kādus pārsteigumus.

Vai Rietumos ir sapratne, kas vispār pasaulē notiek?

Viņiem ir lielāka sapratne nekā mums abiem te runājot. Cita lieta, ka viņi ir pārliecināti, ka ar Putinu var sarunāt.

Vai ar Putinu var sarunāt?

Var sarunāt ar jebkuru. Tikai par ko un ar kādiem noteikumiem. Ar PSRS viņi sarunāja, un viņi domā, ka arī ar Putina Krieviju varēs sarunāt. Lai arī Putins viņiem ir jauns “politiskais dzīvnieks”, viņi viņu neuztver kā radikāli jaunu, agrāk neredzētu. Tādi jau ir redzēti. Kadafi, Kims Čenins. Viņi domā, ka ar Putinu var sarunāt, un galvenais, ka to vajag darīt. Tas arī ir sliktākais, ka viņi domā, ka tas jādara. Es domāju, ka ar šādiem cilvēkiem nevajag sarunāt. Viņus vajag novākt no ceļa, jo viņi ir sociāli bīstami. Viņu uzvedība jāapraksta ar ārprāta terminiem, nevis racionāliem apsvērumiem.

Rietumu demokrātijas ir atkarīgas no saviem vēlētājiem. Viņi jūt līdzi Ukrainai un ir gatavi arī kaut ko zaudēt, bet ne pārāk daudz. Un tieši šajā ziņā Putins domā, ka viņam ir priekšrocības. Viņa tauta būs gatava uz jebkādiem zaudējumiem, bet Rietumu tautas nē. Viņš cerēja, ka ziemā Rietumi lūgsies no viņa gāzi un tamlīdzīgi. Nekas nesanāca.

Putins nav aizsardzības cilvēks. Viņš ir uzbrukuma cilvēks. Pēc rakstura viņš ir tāds pats kā Prigožins. Uzlēksim, pabaidīsim un piespiedīsim maksāt atripojumu. Tāda bandītiska loģika. Tāpēc no viņa var gaidīt jaunus mēģinājumus uzbrukt un piespiest citus pakļauties.

Kā viņš tur rakstīja savā grāmatā par stūrī iedzīto žurku. Šāda žurka kļūst bīstama, jo viņai nav kur atkāpties. Tikai uz priekšu. Putins šobrīd atrodas šajā situācijā, un man šķiet, ka Rietumi to saprot. Tāpēc viņi necenšas Putinu iedzīt stūrī. Vai tas nostrādās? Kas to lai zina. Tur (Rietumos) ir psihologi, kvalificēti drošības dienestu speciālisti, bet man ir tikai viena galva. Es tikai ar pieaugošām šausmām vēroju, kā ārprāts pārņem manu valsti. Cik strauji šīs ārprāts izplatās, cik ātri mainās normas. Kas vēl vakar šķita neiespējams, šodien jau norma. Degradācija notiek šausminošos tempos. Lūk, pilnīgi miermīlīgajam politiskajam opozicionāram Vladimiram Kara-Murzam iedeva 25 gadus cietumā. Pilnīgi nenormāls, Staļina laiku cietumsods.

Agrāk domāju, ka Krievija ir eiropeiska valsts, Pēterburga, Maskava ar savu kultūru, mākslu, literatūru, matemātiku, bet tas viss vienā mirklī pazuda un palika tikai Prigožins ar savu dižāmuru un Kadirovs.

2023. gads Putinam nesola neko labu, jo ekonomiskais stāvoklis, lai arī pērn nepasliktinājās tik ļoti, kā daudzi sākumā domāja, šogad turpinās iet uz leju. Tas nozīmē, ka Putinam būs jāsper nākamais solis. Kaut kas agresīvs. Kurā virzienā? To varam tikai minēt, un nevienu variantu nevar izslēgt, jo, kā jau teicu, racionāli apsvērumi šeit nedarbojas. Rēķināt, ka tas viņam nav izdevīgi, varēja līdz 2022. gada 24. februārim. Tagad šie argumenti vairs nav būtiski. Kaut kam jānotiek, jo šis politiskais dzīvnieks iet tikai uz priekšu. Kā krokodils. Atpakaļgaitā iet viņš neprot. Turklāt to uzskata par vājuma pazīmi un sevis necienīgu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.