Viktors Valainis: Pēc ilgas bļaustīšanās valdība ir beidzot sākusi konstruktīvi strādāt

© Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Par to, kā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir iejutusies pēc ilgiem laikiem atkal atpakaļ valdībā; par to, kādi citi risinājumi būs, lai aizstātu samazināto PVN Latvijas augļiem, dārzeņiem un ogām; par to, kāpēc vispār vajadzīga Ekonomikas ministrija, “Neatkarīgās” intervija ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini (ZZS).

Kā ZZS saprotas ar “Jauno vienotību” un “Progresīvajiem”, ar kuriem tagad kopā esat vienā valdībā? ZZS un “Progresīvo” ideoloģija daudzos jautājumos ir absolūti pretēja.

Mēs atradām savstarpēji pieņemamu veidu, lai visas puses ir iesaistītas un apmierinātas, definējām noteikumus un pie tiem arī turamies. Virzāmies uz priekšu. Tā politiskā retorika, kurai bija vieta priekšvēlēšanu kampaņā, pašlaik ir nolikta malā, jo ir svarīgāki jautājumi, kuri satrauc iedzīvotāju ikdienu, un politiķiem ir jāspēj sniegt uz tiem atbildes.

Veselības aprūpe prasa strauju rīcību. Tāpat arī izglītības nozare, kur vēl nesen tika piedzīvots pilns Doma laukums ar protestējošiem pedagogiem.

Tāpat arī par senioriem - pensiju piemaksu jautājums jau piecus sešus gadus netiek nopietni risināts un tiek gadu no gada pārcelts uz nākamo gadu.

Nu un tad vēl jautājums, kas nāca kā vilnis pat šiem nosauktajiem pāri - par elektrības cenām, “Sadales tīkla” tarifiem, kas bija kārtējais sitiens pa mājsaimniecībām. Tam nepieciešams risinājums, un mēs ar apņēmību to risināt esam gājuši valdībā un ar šādu pieeju strādājam pašlaik.

Pašlaik ir “ugunsgrēku dzēšanas” režīms, kad jāatrisina problēmas, kas ir prioritāras. Nākamā gada budžets uz šiem jautājumiem atbild.

Valdībai ir vajadzīgs kopīgs komandas darbs, nevis rosīšanās un bļaustīšanās ar mērķi citam citu apkarot.

Lai vai kā, pašlaik, kad esam tikai sākuši, šī valdība demonstrē spēju sadarboties, neraugoties uz atšķirīgām ideoloģijām un dažādiem viedokļiem. Lai gan iepriekš esam veltījuši cits citam pārmetumus, tagad, sēžot pie viena galda un uzliekot uz tā kādu konkrētu problēmu, piemēram, ko darīt ar elektroenerģijas tarifiem, mēs spējam atrast kopīgu risinājumu.

Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Jūs Saeimas iepriekšējā sasaukuma laikā kā opozīcijas deputāts ļoti bieži kāpāt tribīnē, lai skarbi kritizētu toreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (“Attīstībai/Par!”) administratīvi teritoriālo reformu. Tagad pats esat pie varas. Vai reformā nav nepieciešamas korekcijas, vai tās ir iespējamas?

Pati dzīve piespiedīs daudz ko pārskatīt šajā reformā, šos daudzos likumdošanas brāķus, jo tā vienkārši būs objektīvā realitāte, kas būs pretrunā ar iedomām.

Jo šīs teritorijas tik tiešām tika zīmētas Rīgā. Bet Rīgā zīmēta teritorija, lai vai cik labi gribēta, neatbilst tai situācijai, kāda ir reāli tajā vietā, kas uz kartes ir sašvīkāta un iekrāsota. Un administratīvi teritoriālās reformas kļūdas būs jālabo. Kā tas būs un kā tas izskatīsies, to vēl redzēsim. Es uzskatu, ka kļūdu labojumi būs jāveic, balstoties uz pašvaldību un iedzīvotāju viedokļiem. Bet reformas kļūdas nevar labot “no augšas”, iniciatīvai jānāk “no apakšas”.

Ilgi nebijāt pie varas, tagad atkal esat pie varas. Kas ir mainījies?

Mums, ZZS, dzīvē nekas nav mainījies - mēs pieturamies pie tām pašām idejām, kādas mums bija, kad atradāmies opozīcijā, tikai tagad mums ir vairāk instrumentu to realizēšanai.

Autobusu pārvadājumi vai aviācija - tā ir Satiksmes ministrija; naudas lietas - tā ir Finanšu ministrija; nodarbinātība - tā ir Labklājības ministrija; arī Ārlietu ministrija nodarbojas ar ārējiem sakariem; klimatam un enerģētikai ir radīta jauna ministrija utt. Vai ir vajadzīga Ekonomikas ministrija, ja visās nozarēs jau gandrīz viss laukums ir citu ministriju “noklāts”? Kā jūs redzat savu vietu un misiju šīs valdības darbā?

Es domāju, ka Ekonomikas ministrijai turpmāk ir jāspēlē daudz lielāka loma Ministru kabinetā, un es strādāšu pie tā, lai Ekonomikas ministrijas viedoklim būtu daudz lielāks svars valdības darbā. Ekonomikas ministrijai ir jābūt galvenajai attīstības un ekonomikas politikas virzītājai.

Pašlaik ir izveidojusies tāda situācija, ka Finanšu ministrija uzņemas budžeta lietas, taču par ekonomikas politikas virzītāju jākļūst Ekonomikas ministrijai. Tas ir ne par nodokļiem. Es to skatos daudz plašākā tvērumā. Ekonomikas ministrija ir tā, kurai jāvērtē katra normatīvā akta ietekme uz Latvijas tautsaimniecību - vai tas ietekmēs pozitīvi vai negatīvi. Valdības locekļiem tas jāapzinās. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz augstskolu finansējuma modeli, tad Ekonomikas ministrijai galvenais mērķis ir nevis tas, kādu vietu Latvijas augstskolas iegūs pasaules TOP 1000 augstskolu rangā, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņš, bet tas, kādu labumu augstskolu finansējums dos Latvijas tautsaimniecībai. Mums ir jāspēj virzīt augstskolas uz mērķi, lai tās iegūst ekonomisko perspektīvu IKP pieaugumā.

Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Ekonomikas ministrija pārzina daudzas būtiskas jomas, un tur vajadzētu daudz vairāk pārresoriskas pieejas - būvniecības, sadales tīklu, enerģētikas infrastruktūras jautājumi ir šīs ministrijas uzdevumu lokā.

Mēs strādājam ne tikai ar ārējiem sakariem, bet arī iekšējā tirgū - lai mums būtu konkurence un saprātīgas cenas lielveikalos. Šiem jautājumiem ķersimies klāt, tie nevar gaidīt.

Bet tur taču priekšā ir kartelis uz karteļa...

Mēs strādāsim, lai iekšējo tirgu sakārtotu, lai būtu lielāka konkurence, lai tā ir konkurence pēc būtības, lai mēs atkal nepiedzīvotu stāstus, ka mazumtirgotājs uzliek 300% uzcenojumu.

Tāpat ir tāda piemirsta joma kā tūrisms un sabiedriskā ēdināšana. Tai ir vairāk nekā miljards eiro apgrozījums. Šī joma vistiešākajā veidā attiecas arī uz Latvijas valsts tēlu. Uzskatu, ka tūrismam valdības darbā jāveltī daudz lielāka uzmanība. Vārds “tūrisms” ir izdzēsies no iepriekšējo valdību atmiņas, laikam uzskatot, ka tas ir tikai pašvaldību jautājums. Tūrisms ir nozare, kurai jāpievērš daudz lielāka uzmanība nekā līdz šim. Es nesaku, ka tā tagad būtu galvenā nozare, bet viena no galvenajām tā ir noteikti.

Mūsu pārraudzībā ir arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Ir labi, ka jebkuram investoram, vietējam vai ārvalstu, ir vienas pieturas aģentūra, lai viņam nav “jānēsājas” pa neskaitāmām iestādēm ar saviem papīriem. Tie ir darbi, uz kuriem ir jāiet, un tās ir iespējas, kuras redzu šajā ministrijā. Šī ministrija var un tai ir potenciāls kļūt par dominējošo ekonomiskās attīstības virzītājspēku, izmantojot tos resursus, kas tai ir, un neprasot kādus papildu budžeta līdzekļus. Te ir gana daudz resursu, kas ir jēgpilni jāizmanto.

Kā tautsaimniecību ietekmēs tas, ka tiks atcelta samazinātā likme Latvijai raksturīgajiem augļiem, dārzeņiem un ogām? ZZS taču savulaik cīnījās, lai samazinātā PVN likme tiktu ieviesta...

Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Jā, ZZS savulaik cīnījās un panāca, lai šī samazinātā likme tiktu ieviesta. Diemžēl pašlaik nākas atgriezties “nulles punktā” un sākt no jauna. Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, tikai 30% no tiem, kas šo samazināto likmi bauda, ir vietējie ražotāji. Pārējie 70% ir no citām zemēm. Tas liek uzdot jautājumus, kāpēc Latvijai savi neiegūtie budžeta līdzekļi jālieto, lai atbalstītu Polijā, Lietuvā vai citās valstīs saražotus produktus?

Lai šo situāciju mīkstinātu, mēs izcīnījām valsts atbalsta programmu, kas ir mērķēta tieši uz vietējiem ražotājiem. Būs atbalsta programma, lai viņiem palīdzētu, mērķtiecīgi dodot viņiem naudu.

Mēs gan neatkāpjamies no domas, ka samazinātā PVN likme nākotnē būtu atgriežama. Vēl gan par šo tēmu būs diskusijas, jo nav vēl beigusies budžeta apspriešana. Iespējams, pie šā jautājuma vēl atgriezīsimies.

Ir jau vēl arī citas nozares - piens, maize.

Tas parāda, cik ļoti nepieciešams ir aizsargāt iekšējo tirgu. Veikalos parādās prece, kurai birka ir pielikta, ka tā ir no Latvijas, taču īstā izcelsme nav zināma. Valdībai būs daudz vairāk uzmanības jāpievērš “puspelēkajam” vai “melnajam” tirgum, kāds diemžēl joprojām pastāv.

Pavasarī, iepriekšējās valdības laikā, redzot, cik neadekvātu peļņu Eiropas Centrālās bankas pretinflācjas politikas dēļ gūst komercbankas, daļa Latvijas “politikuma” sliecās pat piekrist, ka varbūt jāievieš pagaidu ārkārtas solidaritātes nodoklis bankām. Pēc tam bija vasara, šī tēma tika nodota darba grupai, līdz beidzot tagad par šādu nodokli vairs nerunā. Tagad runā par to, ka no bankām tiks iekasēts avansa maksājums. Vai no bankām tomēr nav jāprasa, lai tās solidarizējas un padalās ar saviem “bezstrādes ienākumiem”? Jūs tagad esat valdībā. Kas tur šajā sakarā notiek?

Valdībā šis avansa maksājums ir pieņemts, un no bankām tiks iekasēti aptuveni 140 miljoni eiro, ar ko mēs rēķināmies budžetā.

Tikmēr Saeimā notiek diskusijas par to, kā palīdzēt kredītņēmējiem, lai tiktu ierobežota viņu atkarība no EURIBOR likmju paaugstināšanās. Šis diskusijas joprojām vēl notiek.

Eiropā redzam dažādas pieejas. Ir Polija, kur valsts diezgan agresīvā veidā prasa bankām solidarizēties, ir arī gadījumi, kad pašas bankas saprot, ka tām vajadzētu “pierauties”, un pašas samazina likmes. Es gan pagaidām neesmu dzirdējis, ka Latvijā bankas pašas nāktu ar kādu kopēju paziņojumu, ka samazina likmes.

Bet tas ir dialogs ar bankām, un likumdošanas iniciatīvas šajā tēmā virzās uz priekšu. Es to vērtēju pozitīvi. Galvenais ir atrast īstos balansus.

Uzmanība ir jāpievērš tautsaimniecības kreditēšanai - pašlaik strādājam pie tā, lai finanšu institūcija “Altum” atrisinātu tos tirgus nepilnību jautājumus, kādi pašlaik ir. Mēs strādājam pie tā, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu pieejamas atbalsta programmas 20-50 tūkstošu eiro apmērā, kas būtu pieejami uzņēmējiem reģionos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevar dabūt kredītus no bankām.

Tāpat mēs strādājam arī lielo uzņēmumu interesēs, lai tiem būtu iespējas situācijās, kad tie nespēj pārliecināt komercbankas vai ja bankas nenotic šo uzņēmumu attīstībai līdz galam, tad “Altum” “iestartē” ar saviem aizdevumiem. Šeit es redzu ļoti lielu perspektīvu “Altum” iesaistē tirgus nepilnību risināšanā.

Tas ir tas, kas mums jādara! Viena sadaļa ir par finansēšanu un konkurētspējas veicināšanu, otra sadaļa ir veicināt jaunu banku ienākšanu Latvijas tirgū, lai veicinātu konkurenci starp komercbankām. Trešā lieta ir klientu pāreja no vienas bankas uz citu ar pēc iespējas mazākām izmaksām un mazākiem administratīvajiem šķēršļiem. Tā būs vesela likumdošanas pakete, kas drīzumā nāks no Ekonomikas ministrijas.

Vēl ir ceturtais jautājumu bloks, pie kā mēs strādājam kopā ar Finanšu ministriju un Finanšu izlūkošanas dienestu. Tas ir par prasībām, ko Latvija prasa no uzņēmējiem, banku klientiem. Mēs redzam, ka prasības visās iespējamajās pusēs ir ļoti pārprastas. Latvija ir pati sevi apgrūtinājusi ar pārmērīgu vajadzību pēc birokrātijas, kas nemaz nav vajadzīga. Un mums ir jāpārvērtē iepriekšējie regulējumi vai varbūt lietas, no kurām vajadzētu atteikties - ir lietas, kas ir ieviestas jau vairāku gadu laikā, kas prasa milzīgas administratīvās izmaksas, bet kuru efektivitāte ir apšaubāma. Ja atklāto pārkāpumu procents ir tuvu nullei, tad nav mērķtiecīgi darbināt veselu mašinēriju, lai tos atklātu.

Vēl ir prasības no banku klientiem, kuras tiek nepareizi tulkotas - nav jātaisa zinātniski pētnieciskais darbs par katru bankas klientu, ko viņš ir darījis kopš bērnības. Tas nav tas, kas ir šo normatīvu mērķis. Šie normatīvi ir jāizskaidro, bet, ja tas neizdosies, tad būs jāpiedāvā likumdošanas izmaiņas, kas šos normatīvus uzlabos.

Augustā tika publiskots saraksts ar firmām, kuras sadarbojas ar Krieviju. Kurš kuram pieprasīja paskaidrojumus, kurš kuram šajā sakarā “nozaga mēteli”?

Man atnākot ministra amatā, šis saraksts jau bija “saskābis”. Tomēr rodas objektīvs jautājums, kāpēc vienā brīdī tika publicēts kaut kas grūti izskaidrojams ar ļoti daudzām kļūdām? Pēc tam tas tika labots un atkal labots.

Pašlaik pie šāda saraksta strādājam, lai tas būtu samērīgs un objektīvs. Tur ir apmēram 300 uzņēmumu. Tas ir daudz, bet tas nav nepārredzams lielums. Mēs pat varam individuāli pieiet šai lietai un dot iespēju uzņēmējiem, ja viņi to vēlas, paskaidrot, kas tie ir par iemesliem, kāpēc viņi ir šajā sarakstā. Vai arī varam uzņēmumus izņemt no šā saraksta ārā gadījumos, ja runa ir par kādu garantijas preču atgriešanu, kas nav nekāda tirdzniecība - ja, piemēram, pirms trim gadiem kaut kas ir nopirkts un pašlaik tiek atgriezts atpakaļ.

Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un sabiedrībai ir jāzina, kuras firmas turpina sadarboties ar Krieviju. No šādas pieejas nevajag atkāpties. Taču šādam sarakstam jāatspoguļo reālā situācija. Šā saraksta veidošanā esmu piesaistījis uzņēmēju organizācijas, lai tās palīdz šo objektivitāti veidot - lai tās piedalās kritēriju noteikšanā. Mēs esam ieinteresēti, lai šis saraksts atspoguļo reālo situāciju. Tas tomēr atstāj iespaidu uz investīciju piesaisti. Lai nav tā, ka kāds uzņēmums, kuram patiesībā nav sadarbības ar Krieviju vai Baltkrieviju, tiek iekļauts šādā sarakstā un no tā cieš.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais