Ko darīt ar arhitektoniskajiem svešķermeņiem Vecrīgā, kuras celtnes atjaunot un kurām piešķirt aizmirstības statusu, modernā arhitektūra kropļo vai papildina pilsētas centra vaibstus, vai un kā “Rail Baltica” ienākšana Rīgā izmainīs pilsētu, kas notiks ar Latvijas muižām, vai cerīgi ir politiķu solījumi zinātnei palielināt finansējumu, – par šīm un citām tēmām Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, akadēmiķis Ojārs SPĀRĪTIS intervijā “Neatkarīgajai”.
Rīgā ir celtnes, kuras ne visai labi “ierakstās” pilsētas arhitektoniskajā veidolā - piemēram, Triangula bastions un Centra nams Republikas laukumā 3. Dīvainas ēkas ir gan pēdējās desmitgadēs uzbūvētas, gan palikušas mantojumā no padomju laikiem. Vai šādiem “svešķermeņiem” būs ilgs mūžs?
Mūsu sarunas pamattoni nosaka smagie jautājumi, uz kuriem tiek vaicāts pēc mana redzējuma. Un šis redzējums ir tikai un vienīgi savas zemes, valsts un sabiedrības mīlestības motivēts, kā dēļ es sāpīgi pārdzīvoju mūsu klupienus un kritienus, mūsu kļūdas un tuvredzību un mēģinu rast atbildi pats sev - kāpēc tas ir tā, kā ir. Vai var būt labāk? Gribētos ticēt. Vai būs labāk vai vismaz saprātīgāk? Gribētos ticēt. Jo mīlestība nebeidzas.
Daudz ko nosaka nepieciešamība pēc zemes gabala zem šīm ēkām, kaut ko nosaka kultūras mantojuma vērtība (ja tāda ir, bet “vērtība” ir pakļauta konjunktūrai), daudz ko nosaka arhitektoniskā kvalitāte, bet mūžs ir relatīvs jēdziens, jo mūsdienu celtnēm to būvētāji dod divu gadu garantiju līdz pasūtītāja paša atbildībai par celtnes saglabāšanu. Bet Ēģiptes piramīdām garantija ir “mazliet garāks periods”. Tātad - tehniskie parametri un konstruktīvā kvalitāte nosaka vienu mūža daļu, bet ēkas ikoniskā vērtība (ja tāda ir) - otru.
Vācijā ir pilsētas, kurās vēsturiskie centri 2. pasaules kara laikā ir bijuši pārvērsti drupās, nolīdzināti ar zemi. Taču pēc kara ir ņemtas saglabājušās fotogrāfijas, kartes un projekti, un pēc to parauga viss ir uzbūvēts atpakaļ tieši tāds, kā bija. Pa gabalu nevar atšķirt, vai ēkai ir 160 vai 60 gadu. Varbūt arī Rīgai vajadzēja rīkoties līdzīgi un atjaunot ne tikai Melngalvju namu, bet visu Rātslaukumu tādā pašā skatā, kāds bija līdz karam? Bet tad gan būtu jājauc nost Okupācijas muzejs...
No vienas puses, restaurācijas ētiku regulē starptautiskas vienošanās, tādas kā Venēcijas harta, UNESCO dokumenti u.tml. Bet Varšavas atjaunošana, Gdaņskas uzbūvēšana no drupām, Polijas-Lietuvas karaļu pils uzcelšana pilnībā tikai uz vecajiem pamatiem Viļņā, bijušās Prūsijas karaļu pils atjaunošana Berlīnē par zinātnes un kultūrizglītības centru - Humbolta forumu - pierāda, ka katrā zemē darbojas sava motivācija, argumenti, vides un kultūras mantojuma izjūta, kas motivē vides identitātes vai autentiskuma saglabāšanu vai tā rekonstruēšanu. Grāmata “Rekonstruētā vēsture - vēstures rekonstrukcija” pasaka, ka tikai tauta pati ir tiesīga izlemt par savu zaudēto simbolu esamību, atjaunošanu, rekonstrukciju replikas veidā, un vienīgi tautas, nācijas vērtību apziņa ir tas mērs, kas motivē simbola atdzimšanu no krāsmatām, un pret šo motivāciju citām tautām nav tiesību neko iebilst, un arī starptautiskie nolīgumi neko nevar sacīt pret izņēmuma gadījumiem.
Pretī Centrālajai stacijai Marijas ielā agrāk bija brīvs stūris, bet tagad tur uzbūvētas jaunas stikla un betona ēkas. Vai tas nerada bažas, ka nākotnē tiks apbūvēts vēl vairāk brīvo laukumu, lai “dziedētu 2. pasaules kara rētas”?
Mūsdienu bizness un peļņas kāre, kas apzinās komercplatību vērtību ar cilvēku plūsmu bagātos maršrutos, it īpaši Latvijā izceļas ar zemas kvalitātes būvju radīšanu. Un tāds ir gan dzelzceļa stacijas ēkas, gan “Stockmann” centra, gan jūsu pieminētā trīsstūra laukuma aizbūvēšanas gadījums ar brutālas estētikas un mazvērtīgas kvalitātes, neizteiksmīgām ēkām. Tā ir neizbēgama parādība mazattīstītās valstīs, kur tikai pirkšanas-pārdošanas “kultūra” ir galvenais privāto pasūtījumu motivators. Valsts pasūtījumā - pēc ES fondu līdzekļu piesaistīšanas iespējas - kvalitāte ir augstāka un arhitektūras estētiskā, ikoniskā vērtība ir krietni lielāka.
Daudzkājainā skulptūra “Homo Democraticus” pie Dzelzs tilta, Kristiana Brektes murālis, pērtiķis Sems kosmonauta tērpā nu un vēl igauņu mākslinieka darbi Daugavpils izstāžu zālē - šādi darbi vienā sabiedrības daļā izraisa milzu sašutumu, nosodījumu, naidu. Vai tas ir veselīgi vai slimi?
Sabiedrība reaģē ar emocijām. Mūsdienu sabiedrība ir manipulējama, tāpat arī viņas emocijas, un tas tiek darīts. Sabiedrības izglītības deformācijas, laikmetīgās mākslas izpratnes trūkums, kultūras audzināšanas deficīts rada naidīgus ekscesus tieši pret kultūru. Un Rotko centrā izstādītā igauņu mākslinieka darbu cenzūra bija tieši kultūras procesu vadīšanā iesaistīto speciālistu nevarības apliecinājums, nespējot sabiedrībai paskaidrot - kā mākslinieks liek saprast savus darbus, ko viņš ir domājis, attēlojot it kā provokatīvu kompozīciju. Bet ikonogrāfiskā skaidrojuma atslēga bija pašu kuratoru rokās, tikai viņi savlaicīgi nespēja pasacīt, ka mākslinieks ir kritiskā gaismā novērtējis mūsdienu sabiedrības un masu kultūras slimīgo attieksmi pret svētumiem, simboliem, parādot, ka mēs fetišizējam banalitātes, kailuma, dzimuma tēmas, pārprastā veidā ieceļot to “svētuma” kārtā un novietojot uz altāra.
Ja projektam “Rail Baltica” būs pietiekami daudz naudas, Rīgā notiks vērienīga pārbūve, tikšot nojaukts viens no “līkajiem tiltiem” Torņakalnā un grautas nost daudzas ēkas. Vai lidostas savienošanai ar dzelzceļa staciju nebija atrodams cits risinājums? Vai vajadzīga tik milzīga Pārdaugavas izrakņāšana?
Nevarēšu kvalificēti par to spriest, bet skaidrs ir viens, ka: pirmkārt, ikviens moderns megaprojekts ar mūsdienu industriālajiem risinājumiem lielā mērogā nevar būt saudzīgs pret makrovides elementiem, kādi ir mazdārziņi, privātmāju rajons, 19.-20. gs. mijas inženierkonstrukcijas, kas bija paredzētas kājāmgājējiem, ormaņiem, zirgu vilkmes tramvajam un kādai retai tvaika lokomotīvei, kas izbrauca pa tilta apakšu. Jūgendstila tiltam 120 gadu garantija ir izcils rādītājs, bet var gadīties, ka pagājušā gadsimta tehnikas brīnumam ir jāpiekāpjas progresa priekšā. Otrkārt, neviens sociologs, pilsētbūvnieks, loģistikas un vides speciālists nav izanalizējis un darījis zināmu sabiedrībai, kādu iespaidu uz pilsētas struktūru radīs šāda maģistrāla dzelzceļa uzbēruma un estakādes uzbūvēšana, kā šis ātrgaitas vilciens sašķels divās daļās pilsētu, radot neatgriezeniskas pilsētas organisma funkcionēšanas traumas.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir izraisījis tik lielu plašas sabiedrības netīksmi pret Krieviju, ka ir nojaukts piemineklis okupantiem, notiek ielu pārdēvēšana, aizvākts arī piemineklis Puškinam, padomju savienības simboli - sirpji ar āmuriem - aizvākti no Akmens tilta margām. Vai atbalstāt šādas darbības? Vai nenotiek pārspīlējumi - varbūt ne visi komunistu un krievu pieminekļi un ne visi ielu nosaukumi ir jāaizvāc?
Nekas nav jauns zem saules. Kad boļševiki uzvarēja Pēterburgā, viņi nogāza cariem veltītos pieminekļus un skulptūras. Kad boļševiki okupēja Latviju, jau 1940.-1941. gadā sākās un pēc Otrā pasaules kara turpinājās brīvās Latvijas simbolu iznīcināšana. Neko neprasot Latvijas pamatiedzīvotājiem, bet izmantojot varas pozīcijas, tās pakalpiņi projektēja, cēla, uzstādīja desmitiem un simtiem okupācijas režīmu dažādā pakāpē slavinošu tēlniecības darbu, memoriālu, pieminekļu. Varas mehānismu izmantošana sabiedrības apziņas ietekmēšanai vienmēr ir bijusi politisko lēmumu pieņēmēju instruments, un tas nekad nav ticis saskaņots ar sabiedrības vairākumu. Ar šī instrumenta izmantošanu ir līdzīgi kā pērtiķim ar nazi, kurš, nokļuvis muzejā, var sagriezt visdārgāko gleznu, bet var aizmirst par nazi un šūpoties lustrā, visiem rādot to, kas no apakšas vislabāk ir redzams.
Šķiet, ka sociālistiskā reālisma gleznojumi, kas padomju laikā bija pie griestiem Centrāltirgū, ir pazuduši sazin kur. Bet vēl joprojām ir Spilves lidosta, kura pamazām brūk un noplūk, bet kuras interjers ir autentiska padomju laika liecība - tur visas sienas ir sociālistiski apgleznotas. Varbūt vajag no padomju laikiem arī atstāt kādas šāda veida jokainas vietas, lai būtu vismaz kur vēsturiskas filmas uzņemt?
Spilves lidosta ir no valsts kultūras vērtību speciālistu puses atzīta un novērtēta kā aizsargājams kultūras piemineklis. Ja kultūrpolitikas lēmējiem ar apziņas spēku vien ir par maz, ja valsts varas nesējiem nepietiek politiskas gribas, ja valstij nepietiek līdzekļu, tad ar dažiem izņēmumiem ir apdraudēti, brūk un iet bojā visu kategoriju kultūras pieminekļi - muižu kungu ēkas pametušās skolas, no laukiem aizgājušo iedzīvotāju neizmantotās baznīcas, dažādu laikmetu un gadsimtu kultūras simboli. No vienas puses, tā ir dialektiska parādība, ka uz vecām drupām aug jauna paaudze, bet, no otras puses - zemes ekonomiskā mazspēja un iedzīvotāju skaita katastrofāla samazināšanās paātrina publiskā īpašuma nolietošanos un arī tā bojā eju. Un, ja mēs jau mūsu mūža laikā redzam to dilstam neattaisnojami strauji, tad cēloņi ir tikai divi - problēmas ar naudu un ar apziņu.
Latvijā ir daudz muižu, kuras jau pārvērtušās drupās. Ir arī labi uzturētas muižu ēkas, un tajās ir vai nu skola, vai pašvaldība, vai kāds kultūras nams. Taču skolu tīkls tiek optimizēts. Pašvaldībām šādu ēku uzturēšana izmaksā pārāk dārgi. Kāds varētu būt risinājums, lai šīs ēkas, kas bieži ir arī vērtīgi vēstures pieminekļi, tiktu maksimāli saglabātas? Iespējams, pašlaik tām nav pielietojuma, taču nākotnē tās varbūt noderēs?
Risinājuma nav. Pašķirstiet kultūras vēsturnieka Vitolda Mašnovska sarakstītās grāmatas “Muižas Latvijā”, un jūs redzēsiet statistisko ainu. No simt muižu ēkām kaut cik ciešami klājas piecām vai septiņām. Tā rāda, ka visi procesi ir savstarpēji saistīti un attīstās paralēli: proporcionāli iedzīvotāju skaita samazinājumam sarūk strādājošo skaits, un attiecīgi samazinās valsts budžets līdz tādai pakāpei, ka arvien vairāk līdzekļu nākas aizņemties ārējos tirgos, un teritorijas demogrāfiskā iztukšošanās atstāj aiz sevis tukšus laukus, mājas, ciemus, muižu kompleksus, un tam līdzi brūk infrastruktūra, ar krūmiem aizaug lauku ceļi un valda bezcerība. Visās muižās neatvērsim viesu mītnes, restorānus, muzejus, jo tās neatrodas maģistrālo ceļu malās. Savulaik tās bija reģionālās ražošanas centri, tās deva darbu iedzīvotājiem un ražoja tirgum ar tādu rentabilitāti, ka plāns rieciens tika pamatiedzīvotājiem un pavisam kārtīga rika - zemes lielīpašniekiem. Un tādam ražošanas veidam nebija svarīgi, vai atrodas Sēlijas vai Igaunijas nomalē. Turklāt tāda muiža kā Kazdanga uzturēja gan ražojošo infrastruktūru - dzirnavas, brūzi un krogu, zivju dīķus, mežu, laukus un ceļus, gan arī gādāja par muižas zemē dzīvojošo iedzīvotāju “miesas un gara” veselību, uzceļot skolu, baznīcu, ierīkojot feldšeru punktu. Mūsdienu lielzemniekam, kurš apsaimnieko tikpat daudz zemes, kā kādreiz piederēja muižai - vairākus tūkstošus hektāru, rapšu lauka malā nav vajadzīga nedz skola un doktorāts, nedz baznīca, kur nu vēl “kaut kāds tur” bijušais muižas centrs. Tādējādi patriarhālā un Latvijas ainavai 19. un vēl 20. gadsimtam raksturīgā kultūrvide jau ir meklējama ar uguni tāpat kā dabiskā pļava ar jāņuzālēm un tējām.
Kas notiek, piemēram, tādā objektā kā Lielstraupes pils un baznīca? Tur nav pamanāma aktīva saimniekošana.
Neskriesim pa priekšu! Pirms gada Cēsu novads pārņēma šo valsts īpašumu savā aprūpē, un, nedaudz pazīstot cēsnieku attieksmi pret kultūras mantojumu, domāju, ka kaut kur viņu attīstības departamentā top pils un parka apsaimniekošanas un biznesa plāna kontūras.
Nelaime jau ir tā, ka 2024. gada plānais budžets un uz pašvaldību pleciem pārliktās agrāk no valsts budžeta dotētās funkcijas liek tikai vēl vairāk sajozt jostas, nevis atvēzēt rokas jauniem projektiem un darbībai. Pilī ir pārvaldnieks, un tas pieskata pili un parku, bet draudze uztur baznīcu.
Zinātnei vienmēr hroniski ir trūcis finansējuma. Vai kaut kas ir mainījies uz labo pusi 2024. gada budžetā? Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), prezentējot 2024. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026. gadam, apņēmās stiprināt augstāko izglītību un zinātni, īpaši STEM izglītību (zinātne, tehnoloģija, inženierija, matemātika). Vai zinātnieki jūt kādas pozitīvas pārmaiņas?
Noteikti nevarēšu operēt ar precīziem skaitļiem miljonos eiro, bet, paklausoties IZM ierēdņu prezentācijas, vārdiski finansējuma apsolījumi gan skan, bet tāpat kā premjerministres Laimdotas Straujumas laikā Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomes priekšā Agrita Kiopa, tā ministres Ilgas Šuplinskas laikā Dmitrijs Stepanovs, un pie tagadējās ministres valsts sekretāra vietnieks Jānis Paiders jau vairāk nekā 10 gadus var izmantot vienu un to pašu diagrammu, kas zinātnes finansējumu rāda 0,71% apmērā no IKP, bet vēlamo 1,5% sola pieaudzēt tikai nākamajos 10 gados. Traģēdija ir citur: mūsu valstī augstākās vadības līmenī trūkst stratēģiski domājošu cilvēku, jo valsti vada ierēdņi, pārrakstot no gada
gadā tos pašus skaitļus. Trūkstot stratēģiskajai domāšanai, vienotu un kopīgu attīstības stratēģiju nav spējīga uzģenerēt neviena valdība, jo, sastāvot no vairākiem citam citu bloķējošiem ekonomiskajiem grupējumiem (es apzināti nelietoju vārdu “partijas”, jo tādu mums nav), katrs savas pārvaldītās ministrijas lauciņā sadala no saplosītā valsts budžeta daļas, nerūpējoties, kā un vai vispār šīs daļas korelēs ar kopējo valsts attīstības stratēģisko plānu. Tieši tāpēc jau šobrīd mēs nezinām, kāpēc vēl joprojām nav nostiprināta valsts austrumu robeža, kāpēc Latvija nav nodrošinājusi sev energoneatkarību gāzes un elektrības jomā, kāpēc 10 gadi bija vajadzīgi, lai iepirktu jaunus vilcienus, bet 10 gadi bija pārāk īss laiks, lai izbūvētu vilcienu apkopei nepieciešamo infrastruktūru, kāpēc izglītības kvalitāte tikai krītas, lai gan ministrija ik gadus ievieš pa kādai jaunai reformai, kas cītīgi nojauc to, kas tika “reformēts” iepriekšējā gadā, kāpēc medicīnas personāls pamet mūsu zemi un pārceļas uz citām valstīm, kāpēc iedzīvotāju algu un pensiju pieaugums nekādi nekorelē ar deputātu un ministru algām nedz ātruma, nedz proporciju ziņā? Un tādu “kāpēc” ir tik daudz, ka atbildēt nespēs ne premjers, ne prezidents. Būtu mums pulciņš stratēģiski domājošu cilvēku ar tiešu saikni uz izpildvaru, tad mēs būtu nonākuši pie prezidentālas valsts pārvaldes modeļa. Tad varētu vienā saistītā mehānismā tikt savienoti stratēģiskie uzdevumi, kurus pieprasa šī brīža drošības krīzes menedžments: robežu nostiprināšana, armijas apgāde ar ieročiem, transporta un loģistikas nodrošinājums, iedzīvotāju civilā aizsardzība, patvertņu steidzama sakārtošana un izbūve, medicīniskās palīdzības sagatavošana simtu un tūkstošu ievainoto un slimnieku evakuācijai un aprūpei, pārtikas un higiēnas preču rezervju sagāde, ticamas informācijas nodrošināšana sabiedrībai, kā arī daudzi citi saistīti jautājumi.
Latvijas zinātnē ir milzum daudz talantu gan eksaktās, gan humanitārās jomās. Tas ir tik cerīgi! Taču, vai nav tā, ka Latvijas zinātnieki rada savus darbus teorijā, bet praksē tos izmanto citās valstīs, jo Latvijā nav pietiekami attīstīta, uz zinātni balstīta praktiska produktu ražošana?
Daļa atbildes ir iekļauta manā iepriekšējā komentārā. Ja Latvijas valsti vadītu stratēģiski domājoši cilvēki, kuri spētu vienoties par kopīgiem mērķiem un līdzekļiem šo mērķu sasniegšanā, un ja premjeram nebūtu visu laiku jāturas pie grīļīga krēsla, bet viņš varētu noteikt dienas kārtību, izvirzīt uzdevumus un noteikt reāli, nevis “politiski” atbildīgus nozaru vadītājus, tad, iespējams, 2025. vai 2026. gadā mēs būtu varējuši ar “Rail Baltica” ekspresi doties ceļojumā uz Eiropu. Bet tā jau ir utopija, sapnis. Tieši tāpēc, ka politiskā vadība nekad nav sapratusi nepārtraukta un pieaugoša atbalsta nepieciešamību modernas ražošanas attīstībai, kurā izmantot arī mūsu pašu zinātnieku izgudrojumus, mēs tāpat kā 19. gadsimtā tirgojam baļķus uz Angliju un kūdru - uz Vāciju. Bet perspektīvu jaunuzņēmumu attīstītāji meklē un atrod investīcijas finanšu instrumentos ārpus mūsu valsts un tieši tāpat atrod atbalstošas zemes sava biznesa attīstīšanai.
Tiesa, mūsu zinātnieki par 200% atstrādā saņemto Eiropas projektu naudu, kuru viņi izcīna mežonīgā konkurences cīņā tāpēc, ka šīs naudas nepietiek, ar IZM vai LIAA transfērā piešķirto finansējumu spējot nodrošināt tikai apmēram 10% no starptautisko ekspertu vērtējumu sekmīgi izturējušo projektu kopskaita.
Jautājums: kādu pievienoto vērtību Latvijas budžetam ir spējuši sniegt tūdaļ slēdzamo, bet pirms dažiem gadiem par lielām Eiropas struktūrfondu naudām siltināto skolu simti, cik lielu pienesumu budžetam dos par 140 miljoniem ceļamais Liepājas cietums, ja zināms, ka Eiropas Savienībā katrs zinātnē ieguldītais eiro atnes 10 līdz 11 eiro peļņas? Tikai ne pie mums.
Pēc nedēļas mēs godināsim Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu nominētos 2023. gada zinātnes sasniegumu laureātus. Ik gadus es esmu lūdzis IZM kaut šķipsniņu līdzekļu šāda pasākuma cienīgai sarīkošanai, bet ik gadus esmu saņēmis atteikumu. Atsaucīgi ir uzņēmēji un privātie sponsori, kuri, iespējams, vienīgie spēj patiesi novērtēt zinātnieku gara spēka, centības un talanta svaru Latvijas kopējā intelektuālajā bilancē.
