Māris Pūķis: Visos reģionos pašvaldības ir dziļi nepatīkamā finanšu ķezā

© Foto: Dāvis Ūlands/F64

“Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecāko padomnieku Māri Pūķi. Viņš gan uzreiz lūdza neuzskatīt sarunā pausto par LPS viedokli. Tas ir viņa personīgais kā Latvijas Universitātes profesora viedoklis.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Gints Kaminskis ir cēlis trauksmi, ka visos reģionos pašvaldībām ir problēmas izveidot budžetus, domāt par vietvaru prioritātēm. Īpaši kritiska situācija ir Latgales pašvaldībās. Kā ir nonākts pie šādas situācijas?

Pašvaldību budžeti ir kritiskā situācijā, kas nav vienmērīga visā Latvijā, tomēr tā skar vismaz pusi no visām pašvaldībām. Atsevišķas pašvaldības ir sevišķi sliktā situācijā, un tam ir vairāki iemesli. Pirmais ir kļūdains valdības lēmums pirms sešiem gadiem, kad tika ieviesta nodokļu progresivitāte tikai pašvaldībām piekrītošā darbaspēka nodokļa daļā. Tas nozīmē, ka ieņēmumu nevienlīdzību tika nolemts risināt uz pašvaldību rēķina. Netika ņemts vērā, ka pašvaldībai no šiem nodokļiem jāfinansē savas pamatfunkcijas. Tās teritorijas, kurās alga ir zemāka par vidējo valstī, automātiski nonāca sliktākā situācijā. To var izlīdzināt tikai tad, ja ir liela valsts dotācija pašvaldību izlīdzināšanas fondā.

Ar toreizējo finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu tika par to runāts, un tika panākta vienošanās, ka strauji pieaugošais robs pašvaldību budžetos tiks kompensēts. Tam vajadzēja augt tāda veidā, ka pirmajā gadā pēc reformas vajadzēja būt pieliktiem klāt apmēram 100 miljoniem eiro, nākamajā gadā - 200, trešajā - 350 miljoniem eiro. Un tā pieaugošā secībā paralēli tam, kā tiek izņemta nauda no pašvaldību budžetiem.

Pirmajā gadā tas tika darīts daļēji, pēc tam vēl samazināja. Pēdējos gados un it sevišķi pagājušajā gadā valsts tur vairs nepiedalījās.

Tas nozīmē, ka šī iemesla dēļ ir radies milzu robs, un tas robs nav kompensēts.

Protams, tajās vietās, kur ir lielāka iedzīvotāju vidējā alga, ietekme ir mazāka, bet vienalga tas smagi ietekmē visas pašvaldības.

Tika pieņemts, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas būs milzu ietaupījumi, un, neko nepārbaudot un neko neaprēķinot, samazināja pašvaldību ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa no 80% uz 75%.

Tas ir liels samazinājums, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis veido vairāk nekā 40% no visiem pašvaldību ienākumiem. Turklāt tas ir vērsts uz pašvaldību pamatfunkciju īstenošanu, jo mērķdotācijas nedrīkst izmantot autonomajām pamatfunkcijām.

Vēl tika izmainīta kārtība, kādā līdzfinansē Eiropas fondus. Iepriekš gadu desmitu garumā uz pašvaldībām attiecināja līdzīgu situāciju kā uz valsts institūcijām un tām nosedza daļu līdzfinansējuma no valsts budžeta, bet tagad valstij dažādu iemeslu dēļ sāka trūkt naudas, un pašvaldībām lika sākt aizņemties - tika mākslīgi stimulēta pašvaldību aizņemšanās. Līdz ar to pašvaldību iespēja aizņemties, apkalpot parādus pēdējos gados ir krasi izmanījusies.

To uzskatāmi varēja redzēt, kad sākās kritika par Rēzekni. Bet Rēzekne savā situācijā būtiski neatšķiras no citām pašvaldībām - tā nesamazināja krasi pašvaldības pakalpojumu apmēru un mēģināja pabeigt agrāk iesāktos projektus, jo pretējā gadījumā valstij būtu jāmaksā soda nauda.

Slikta situācija ir ne tikai pašvaldībās, kurām ir lieli parādi. Arī, piemēram, salīdzinoši labā situācijā esošā Jelgava prāto neņemt Eiropas fondu finansējumu, lai nebūtu jāpalielina aizņēmumu apjoms. Arī Jelgava baidās, ka var tikt iedzīta stūrī. Tas nozīmē, ka attīstība ir pārtraukta un visi pašlaik “lāpās”.

Izskatās, ka skolu tīkla optimizācija jeb daudzu skolu slēgšana novados turpināsies. Kā tas ietekmēs ļaužu dzīvi?

Ar izglītību un skolām ir mazliet savādāk. Skolu problēmas saasināšanās ir administratīvi teritoriālās reformas sekas. Tajā laikā, kad tapa reforma, Latvijas Pašvaldību savienība visu četru gadu laikā centās pievērst politiķu uzmanību tādām lietām kā, piemēram, “nomales efekts”.

Ir jābūt speciālai programmai, lai “nomales efekts” neizpaustos, jo pretējā gadījumā, ja notiek visa koncentrācija uz novadu centriem, ko valdība bija iecerējusi kā milzu ietaupījumu, tas nozīmē emigrāciju projām no šīm teritorijām un krasu pakalpojumu līmeņa samazināšanos šajās teritorijās.

Mēs visu laiku lūdzām, pat ja nav programma gatava, vismaz mērīt rezultātus laukos un pilsētās. Ja novads sastāv no kādām 20 teritorijām un ne par vienu netiek vākti dati, tad, protams, nav iespējams par tām konstruktīvi runāt, kad tiek veidots budžets. Turklāt krasas budžeta samazināšanas apstākļos centrtiece pastiprinās, pašvaldību deputāti ir spiesti samazināt izdevumus visās tajās teritorijās.

Pirmais iemesls ir tas, ka nav skolēnu. Paralēli tam, ka bankas nedod kredītus uz teritoriālajām vienībām, lai tur notiktu attīstība, samazinās skolēnu skaits. Vēl ir kļūdas, kuras visu laiku spītīgi veic Izglītības un zinātnes ministrija. Ir daudz kļūdainu lēmumu, piemēram, atdalīt vidusskolu no pamatskolas, kas visu sadārdzina. Pat ja tiek slēgtas vidusskolas, tur no šīs darbības efekts ir labi ja 8% algu pieaugums. Labā roka nezina, ko dara kreisā. No valdības puses ir spēka spiediena politika, lai tikai tās slēdz skolas, bet pēc tam par emigrāciju lai pašas arī atbild.

Pašlaik cilvēki ir sākuši saprast, ko īsti nozīmē administratīvi teritoriālā reforma - kad viņi redz, ka pasts ir ciet un skolu slēdz, kad viņi redz, ka bērni vairs nedzimst, tad viņi sāk uztraukties. Būtībā tā ir atmoda no administratīvi teritoriālās reformas - šis uztraukums.

Samazinoties vēstuļu un abonētās preses daudzumam, valsts uzņēmums "Latvijas pasts" nonācis finansiāli smagā situācijā. Pastāv iespēja, ka uzņēmumam nāksies slēgt daudzas filiāles...

Ar “Latvijas pastu” ir tā, ka tam vajadzētu būt “nefinanšu mērķiem”. Proti, pēdējos gados daudz runā par to, ka valsts kapitālsabiedrībām būs nefinanšu mērķi un tiem būs noteikts, kā tie tiks finansēti. Vai nu būs šķērsdotācijas, kas nozīmē, ka uzņēmumam ir jānopelna kaut kur citur, lai tas varētu sasniegt nefinanšu mērķus, vai arī būs kāda valsts dotācija.

Taču Ministru kabinets nekādu nefinanšu mērķi, kas būtu uzturēt mazās pasta nodaļas, nav uzrakstījis.

“Latvijas pastam” kaut ko pārmest ir kļūdaini. Dīvaini, ka daudzi plašsaziņas līdzekļi neadekvāti atspoguļo procesus. Tie saka, ka SIA "Omniva", kas neizslēdz iespēju piedalīties nākamajā konkursā par universālā pasta pakalpojuma nodrošināšanu Latvijā un aizņemt “Latvijas pasta” vietu, ir privāts uzņēmums.

Tas nav nekāds privātais uzņēmums! Tā ir Igaunijas valstij piederoša uzņēmuma “Eesti post” meitaskompānija. Viņi pamazām iespiežas Latvijas pasta pārvadājumu nišā, viņi šeit var darīt, ko grib, jo uz viņiem skatās kā uz privātiem uzņēmumiem.

Tas, ka ir satraukums par “Latvijas pasta” finanšu problēmām, ir saprotama lieta. Taču tā ir Ministru kabineta neizdarība - tā sociālā politika, ko prasa no “Latvijas pasta”, ir skaidri jānoformulē.

Kur virzās Latvija? Vai uz to, ka Rīga plauks, bet, piemēram, Viļāni un Ludza ne visai? Kas dzīvos laukos? Kā tas attieksies uz demogrāfiju?

Principā Latvijā eksistē tāds jēdziens kā “reģionālā politika”, tas pastāv jau kopš 1992. gada, kopš Ivara Godmaņa pirmās valdības. Jau tajā laikā tika izveidota ministrija un sākās visādu plānu sacerēšana, taču pēc būtības pie mums ar demogrāfijas politiku nenodarbojas, pie mums nodarbojas ar nozaru politiku. Šādos apstākļos tiek mākslīgi veicināta un paātrināta teritorijas “attīrīšana” no iedzīvotājiem. Tā tiek nevis bremzēta, bet sekmēta.

Notiek visādi pasākumi, kas netiek izvērtēti no demogrāfijas viedokļa. Ir daudz visādu pabalstu, bet nav tādas nopietnas pieejas ekonomikai. Ir ļoti pieauguši sociālās apdrošināšanas obligātie maksājumi, no kuriem palielina visādus pabalstus, arī izšķērdē milzīgu daļu no šā nodokļa. Iemaksas otrā līmeņa pensiju fondam ir vienkārši naudas izšķērdēšana - valsts ir pazaudējusi apmēram sešus miljardus eiro, kas neatgriezīsies kā pensijas. Tas viss kopā liecina par nepārdomātu pieeju.

Bankām turpinās inerce, un kreditēšana ir samazināta līdz minimumam, pateicoties finanšu sistēmas “kapitālajam remontam”. Pats galvenais, kas ir konceptuāli greizi, ka lauki tiek attīstīti pēc tādas kā “stepes lauksaimniecības” principa - tiek atbalstītas lielas saimniecības, ar ideju, ka lielas saimniecības dos kaut ko labu. Ja vienīgais, ko var izdomāt, ir lielas zemnieku saimniecības, tad rezultāts ir tāds, kāds ir.

Vajadzēja attīstīt arī mazās saimniecības. Tas ir konceptuāls jautājums. Vēl vajadzēja veicināt dažādību - jābūt nevis vienādai nozares politikai visā Latvijā, bet katrā teritorijā būtu jāmeklē pēc iespējas atšķirīgākas attīstības iespējas. Taču tas netiek stimulēts.

Vai var teikt, ka reģionālā politika ir bijusi stimulēt Rīgas “ūdensgalvu”, atstājot novārtā reģionus?

Arī ar Rīgu ir sastrādātas kļūdas. To jau vairs reti kurš atceras, taču tālajā 1994. gadā sākās Rīgas kā centralizētas pilsētas veidošana, tika likvidētas dažādu Rīgas teritoriju pašvaldības. Tas ir novedis pie tā, ka ilgus gadus centrālā valdība un Rīgas dome bija viena otrai opozīcijā. Tā kā viens ar otru ir opozīcijā, Rīgai tiek kaitēts. Uz Rīgu jau nonāk finanšu resursi tāpēc, ka uz to spiež gan uzņēmēji, gan dažādas organizācijas, tomēr notiek arī dažādas nejēdzības.

Reti kurš zina, bet atbildība par pašvaldību ceļiem un ielām ir valstij. Nekādus tiltus pēc būtības Rīgai nebūtu ne jālabo, ne jāceļ no saviem līdzekļiem, no saviem ienākumiem, kas gūti no iedzīvotāju nodokļiem.

Tas būtu jāveic no valsts dotācijas, kas domāta pašvaldību ielām un ceļiem. Taču šie izdevumi ir pārlikti uz Rīgu.

Valmieras mērs Jānis Baiks un Valkas bijušais mērs Vents Armands Krauklis pašlaik dzīvo kriminālapsūdzību ēnā par to, ka viņu vadītās pašvaldības esot mēģinājušas izkrāpt Eiropas fondu līdzekļus. Nevar saprast, par ko īsti viņiem tāds liktenis?

Es, protams, nezinu detaļas, un viņi paši nedrīkst neko stāstīt, jo parakstījušies par ziņu neizpaušanu. Manuprāt, tas liecina par nejēdzībām, kas sākas ar Briseli un beidzas ar šejieni. Un iznāk, ka Eiropas prokuratūra cīnās par Krievijas interesēm, lai somiem traucētu ražot bruņumašīnas Valmierā...

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.