Galvenā valsts notāre: Latvija ir digitālā “pirmrindniece” Eiropā

© Ģirts Ozoliņš/MN

Laima Letiņa kopš 2. aprīļa ir galvenā valsts notāre. Viņa ir sākusi savu karjeru 2013. gadā, strādājot Uzņēmumu reģistrā (UR) par juristi, vēlāk par UR Juridiskās daļas vadītāja vietnieci, pēc tam arī par eksperti juridisko personu izmantošanas noziedzīgiem nolūkiem apkarošanas jomā. Realizējusi tādus nozīmīgus projektus kā uzņēmumu reģistrācijas informācijas izsniegšanas kārtības maiņa, kas padarīja informāciju publiski pieejamu. Strādājusi arī pie projektiem, kas saistīti ar patiesā labuma guvēju reģistra ieviešanu un UR informācijas sistēmas modernizāciju. Darbojusies arī “Moneyval” Latvijas delegācijā, lai pierādītu starptautiskajiem partneriem, ka Latviju nevajag iekļaut “pelēkajā sarakstā” un ka informācija par juridiskajām personām Latvijā ir labi redzama un tiek kontrolēta. Kādu laiku darbojusies privātajā sektorā – Finanšu nozares asociācijā. Viņa ir apņēmusies uzņēmumu reģistrācijas procesā mazināt administratīvo slogu, bet nemazināt valsts drošības lietu uzraudzību. Par to, kā tiks apvienota sloga mazināšana ar drošības nemazināšanu, “Neatkarīgās” saruna ar galveno valsts notāri Laimu Letiņu.

Kādā stāvoklī ir UR saimniecība, kas tiek pārņemta no priekšgājējiem?

Iespaids par UR ir ļoti labs - iestāde ir īstenojusi ļoti veiksmīgu pāreju uz modernu pārvaldes pieeju, tajā skaitā nodrošinot attālināta darba iespējas darbiniekiem, bet nezaudējot kvalitāti un kontrolējot darba izpildi.

Redzu, ka iesāktie projekti raiti turpinās. Maijā gaidām digitalizācijas projekta pirmās kārtas pabeigšanu. Tas ir, lai tuvākajā laikā pārietu uz tādu uzņēmumu reģistrācijas sistēmu, kas līdzināsies pašreģistrācijai, lai personām būtu iespējas pašām pēc iespējas vieglāk un ērtāk aizpildīt visus nepieciešamos datu laukus. Un arī lai UR šos datus var pārbaudīt automātiski.

Kas pašlaik nodrošina UR digitālo sistēmu uzturēšanu un attīstību?

Ir divi būtiskākie līgumi. Viens ir ar esošās informācijas sistēmas uzturētāju SIA “Visma Consulting”. Savukārt sistēmu attīstības jomā UR ir līgums ar SIA “DATI Group”.

Vai un kā jūs mainīsiet UR darbību?

Nenāku ar revolūciju. Bet man ir skaidrs redzējums, kā jāpabeidz pašlaik notiekošie darbi. Vēlos uzlabot UR darbību tajos gadījumos, kad uzņēmumu reģistrācijā ir iesaistīti ārvalstu subjekti.

Latvijas nacionālajā līmenī uzņēmumu reģistrācija ir salīdzinoši vienkārša - visiem ir zināms, kādi ir digitālie paraksti, kuri jāizmanto dokumentu parakstīšanai -, taču ar ārvalstīm ir daudz izaicinājumu, ņemot vērā, ka katrā valstī ir sava pieeja. Digitālās dokumentu parakstīšanas prasības dažādās valstīs var atšķirties, kas uzliek papildu slogu.

Mūsu uzdevums ir strādāt tā, lai UR, kas ir pirmā vieta, ar kuru saskaras ārvalstu investors, atstātu modernas, pieejamas un saprotamas iestādes priekšstatu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kāda ir laika nobīde starp, piemēram, izmaiņu reģistrācijas brīdi UR reģistrā un brīdi, kad šī reģistrācija atspoguļojas UR publiski pieejamā datu bāzē? Vai tāda laika nobīde vēl pastāv?

Laika nobīde UR IT sistēmās ir nepilna stunda.

Vai un kad kļūs publiski pieejami akciju sabiedrību akcionāru vārdi tiešsaistes režīmā?

Tas jau vairs nav sapnis, bet realitāte. Par tām akciju sabiedrībām, kuras ir iesniegušas informāciju, tā jau ir publiski pieejama. Kad akciju sabiedrība iesniedz UR kādas izmaiņas uzņēmumā, informācija par tām, kā jau minēju, pēc reģistrācijas kļūst publiski pieejama nepilnas stundas laikā.

Informācijas pieejamība ir atkarīga no tā, vai akciju sabiedrības iesūta visus aktuālos akcionāru reģistrus UR. Tas ir jāizdara līdz 1. jūlijam. Mēs redzam, ka tas tiek darīts diezgan kūtri, bet es iesaku nekavēties un neatlikt to uz pēdējo brīdi.

Kādā mērā UR var uzticēties uzņēmēju sniegtajai informācijai?

UR ir izveidota ļoti stipra sadarbība ar citiem reģistriem, kuros informācija tiek pārbaudīta. UR pārbauda personu identitāti, parakstu atbilstību, un tur ir praktiski neiespējami apiet kontroli, līdz ar to uzticamība UR informācijai ir ļoti augsta. Tur, kur paredzēts veikt arī papildu pārbaudes, to UR nodrošina. Protams, ka tiek pārbaudīta uzņēmuma dokumentu atbilstība likumu prasībām. Tur, kur likumdevējs to ir deleģējis, UR pārbaudi veic detalizētāk, kā tas ir, piemēram, ar patiesajiem labuma guvējiem. Mēs skatāmies arī ārvalstu reģistru informāciju, paša subjekta iesniegtos dokumentus. Bet mēs to darām riskos balstītā pieejā - netraucējam uzņēmējus tajos gadījumos, kur riski ir mazāki.

Tātad mūsdienās mirušu cilvēku vairs nevar iecelt par uzņēmuma valdes priekšsēdētāju?

Nē, iecelt nevar - UR iesniegto uzņēmumu informāciju tiešsaistē salīdzina ar iedzīvotāju reģistru. Miruši cilvēki gan var atrasties akcionāru, daļu īpašnieku skaitā, kamēr nav grozīta šī informācija. Ja runājam par kapitāldaļu īpašniekiem, tad tā jau ir mantošanas lietu kārtība. Izslēgt mirušu cilvēku no kapitāldaļu īpašniekiem nevar - ir jānotiek mantošanas procesam, kamēr kļūst zināms, kas stājas viņa vietā.

Mēdz būt tā, ka firmās par direktoriem tiek iecelti subjekti, kas patiesībā ir bezpajumtnieki. Šādas firmas piedalās PVN izkrāpšanas “karuseļu” vai naudas atmazgāšanas shēmās. Vai UR pret to ir kādas zāles?

Gan agrāk, gan arī tagad pret to ir meklētas dažādas zāles, no kurām daļa ir bijusi efektīva, daļa nē. UR ir pat gājis uz patversmi un skaidrojis sekas, kas iestājas personai, kas piekrīt, lai tās personu apliecinošie dokumenti tiek izmantoti šādos darījumos. Jāteic, šis izskaidrošanas darbs bija veiksmīgs - uzzinot, ka tiks atņemti visi pabalsti, bezpajumtnieku vēlme kļūt par fiktīvu uzņēmumu direktoriem un īpašniekiem krasi samazinājās.

Vēl mums ir cieša sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, kurš veido riska personu sarakstu, kurā ir iezīmētas personas, kuras ir vai nu jau mēģinājušas kļūt par “karuseļu” shēmu dalībniekiem, vai identificētas kā fiktīvu uzņēmumu īpašnieki. Šādos gadījumos uzņēmuma reģistrācija var tikt liegta.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai tas nepārkāpj šo ļaužu cilvēktiesības?

Šī kārtība ir noteikta normatīvajos aktos. Protams, liela nozīme ir izvērtējumam, vai reģistrācijas atteikumam ir pamats. Tas vairāk ir VID, nevis UR kompetencē - izvērtēt, vai iemesli personas tiesību ierobežošanai ir pietiekami.

Es uzskatu, ka, ja personai nav aizliegums nodarboties ar komercdarbību, tad nav jāatsaka reģistrācija, kas balstās tikai uz riska informāciju - ir jāļauj reģistrēt uzņēmumu un, balstoties uz riska informāciju, šāds uzņēmums pastiprināti jāuzrauga. UR uzņēmums jāreģistrē, jāpiefiksē riska informācija un jāinformē VID, ka konkrētais subjekts tam jāpieskata rūpīgāk.

Vai valsts joprojām vēlas uzkraut UR izziņas funkciju par uzņēmēju naudas atmazgāšanas lietām?

UR jau ir funkcijas, kas skar naudas atmazgāšanas novēršanas prasības, bet tās cieši savijas ar klasiskajām UR funkcijām.

Es uzskatu, ka UR uzdevums ir nodrošināt ātru, efektīvu, drošu, kvalitatīvu informācijas reģistrāciju. Runājot par riska informāciju, UR var uzņemties analītisko darbu, atrast, kur redzami kāda veida “sarkanie karodziņi”, un nodot savu iegūto informāciju citām valsts pārvaldes institūcijām, lai tās var veikt darbības savas kompetences ietvaros.

UR loma ir divējāda - viena ir nodrošināt uzņēmumu reģistrāciju, lai uzņēmēji var iespējami ātrāk darboties, darīt to droši un paļauties uz UR informāciju par sadarbības partneriem; bet otra loma ir būt ne pilnīgi, bet daļēji “vārtsargam”, kurš pamana, ka juridiskai personai ienākšana darījumu vidē ir ar mērķi veikt noziedzīgus nodarījumus.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai UR tam ir pietiekami resursi?

Laika gaitā resursi tam ir piešķirti. Kopš pagājušā gada ir piešķirti arī papildu resursi ar sankcijām saistīto jautājumu pieskatīšanai.

Ar līdzīgiem vai tādiem pašiem jautājumiem nodarbojas arī VID un Finanšu izmeklēšanas dienests (FID). Vai nepārklājas kādas funkcijas?

Nē, VID un FID nenodarbojas ar to pašu. Mēs piegādājam datus, kurus saņemam, neļaujam ienākt darījumu vidē, ja to tiešā veidā neatļauj likums. Savukārt rīkoties ar šiem datiem un veikt risku pārvaldību, pieņemt lēmumus, ja redzams, ka risks sāk jau kļūt par pārkāpumu, ir šo institūciju atbildība.

Vai joprojām ir jēga uzrādīt uzņēmumu īpašniekus un arī patiesos labuma guvējus? Vai patiesais labuma guvējs un uzņēmuma īpašnieks nav viens un tas pats?

Īpašnieks un patiesais labuma guvējs var būt arī viena un tā pati persona. Vairums uzņēmumu Latvijā ir salīdzinoši nelieli, kuros pats īpašnieks uzņemas arī valdes priekšsēdētāja funkcijas un pats pēc būtības ir vienīgā kontrolējošā persona. Šādos gadījumos īpašnieks ir arī patiesais labuma guvējs, jo nav citas fiziskās personas, kas tāds būtu.

Bet patieso labuma guvēju saraksti var atšķirties no īpašniekiem tad, ja īpašnieks nav fiziska persona, kur uzņēmums pieder citiem uzņēmumiem, citām juridiskām personām. Tad jāmeklē tās fiziskās personas, kas ir aiz šiem uzņēmumiem. Ir sarežģīti gadījumi, kad uzņēmuma īpašnieks ir viens cilvēks, bet faktiski uzņēmumu kontrolē kāds cits, piemēram, radinieks. Arī tad īpašnieks un patiesais labuma guvējs nav viena un tā pati fiziskā persona.

Visās iespējamajās dzīves jomās uzvaras gājienu turpina mākslīgais intelekts (MI). Vai UR varam runāt tikai par MI sniegtajām priekšrocībām, vai arī ir saskatāms kāds risks?

UR mākslīgā intelekta risinājumus nelielā apjomā darbina kā virtuālo asistentu. Tur riski ir nelieli, jo MI tiek uzticēts neliels vienkāršas informācijas apjoms, ko uzņēmēji var izmantot, lai saņemtu konsultācijas par standarta situācijām uzņēmumu reģistrācijā. Šobrīd virtuālais asistents nedarbojas, bet tas ir saistīts ar to, ka mēs pārejam uz jaunām platformām, kur visu integrēsim vienuviet.

UR interesējas par modernajām tehnoloģijām, tāpēc vērtēsim, kādas varētu būt MI izmantošanas iespējas savā darbā. Protams, ka MI var tikt izmantots kopsakarā ar drošību un kopsakarā ar Eiropas Savienības regulējumu. Nenoliedzami, ka MI var būt liels pienesums datu analītikā un liels pienesums, lai paātrinātu procesus.

Ģirts Ozoliņš/MN

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados bija ļoti daudz gadījumu, kad uzņēmumu reģistrācija notika, viltojot dalībnieku parakstus. Vai arī mūsdienās kaut kas tāds var notikt?

Mūsdienās tas vairs nav aktuāli, jo neviena no reģistra procedūrām vairs neatļauj iesniegt vienkārši pašrocīgi parakstītu dokumentu bez noteikta veida kontrolēm papīra formātā. Agrāk parakstu viltošana bija bieža parādība, lai ekonomētu laiku, bet bija arī gadījumi, kad viltojumus izmantoja, lai pārņemtu uzņēmumus - reiderisms. Tāpēc likumdevējam bija jārīkojas un jāierobežo šādas iespējas.

Vēl savulaik bija amizanti, ka Latvijā bija vairāki uzņēmumi ar pilnīgi vienādiem nosaukumiem, jo notāri tos reģistrēja katrs savā kladītē un viņiem nebija zināms, ka kaut kur citā novadā jau eksistē firma ar tādu pašu vai ļoti līdzīgu nosaukumu - “Salas”, “Daina”, “Daile” utt.

Tagad var būt tikai viena “Daile”.

Ir arī “tukši uzņēmumi”, kuri neko nedara. Kā UR tos izravē?

Uzņēmumam ir jābūt valdei un regulāri iesniegtam gada pārskatam. Ja nav valdes, tad ir procedūra, kādā uzņēmums noteiktā laikā tiek izslēgts no reģistra. Tāpat arī, ja netiek iesniegts gada pārskats, tad VID pieņem lēmumu par uzņēmuma darbības apturēšanu, paziņo to UR, kas noteiktos termiņos publicē brīdinājumus. Ja uzņēmums uz tiem nereaģē, tad tiek izslēgts no reģistra.

Kā Latvijas UR izskatās salīdzinājumā ar Igaunijas un Lietuvas uzņēmu reģistriem? Vai Latvijā reģistrēt uzņēmumu var vieglāk, ātrāk vai otrādi - tas ir sarežģītāk?

Ar kaimiņvalstīm ir grūti salīdzināt, jo digitālās reģistrācijas iespējas ir ļoti līdzīgas. Bet mēs esam “pirmrindnieki” salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas Savienības valstīm. Vācijā, Francijā atsevišķi uzņēmumu reģistrācijas procesi notiek ar ļoti atšķirīgām procedūrām - mēs jau kā vēsturi atceramies uzņēmumu reģistrāciju papīra kladēs, bet citviet Eiropā pat vairumā gadījumu no papīra dokumentu aprites nav atteikušies.

Tātad Vakareiropa ir konservatīvāka?

Jā, ir konservatīvāka. Jo lielāka mašīna, jo grūtāk to pagriezt citā virzienā.

Tātad tā ir liela Latvijas priekšrocība!

Jā, noteikti.

Būtu tikai bijuši tie investori un uzņēmumu dibinātāji vairāk no ārzemēm...

Lai būtu vairāk investoru un dibinātāju, ir nepieciešamas tādas lietas kā, piemēram, droša investīciju vide. Ja sākotnējā reģistrācijā netiek pietiekami labi kontrolēts, kas pie mums ienāk, tad rezultātā var būt tā, ka ārvalstu uzņēmumi, kas nāk ar patiesu, nopietnu vēlmi investēt Latvijā, var saskarties ar to, ka viņiem pretī nāk visādi dīvaini, riskanti veidojumi, ar kuriem jāsadarbojas un jākonkurē. Tāpēc līdzās tam, lai uzņēmumu reģistrācija būtu ātra un nebirokrātiska, līdzās esoša prioritāte ir arī spēja atpazīt, kuros gadījumos iespējama saskarsme ar negodprātīgiem uzņēmējiem.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kas notiek likumdošanas procesā tāds, kas attiecas uz UR darbu?

UR pašlaik aktuālāka varētu būt Eiropas Savienības dienaskārtība. Mums jau tagad ir jāievieš Interešu pārstāvības atklātības likumā noteiktie reģistri. Top arī Eiropas Savienības direktīva, kas ietekmēs šo procesu. Tāpat drīzumā gaidāma apstiprināšana naudas atmazgāšanas apkarošanas regulai, kas, iespējams, izmainīs dažas nianses attiecībā uz patieso labuma guvēju atklāšanu.

Tāpat aktuāli ir dažādi Eiropas Savienības priekšraksti par datu savietojamību - jau pašlaik UR piedāvā savu informāciju Eiropas tiesiskuma portālā kopā ar citu valstu uzņēmumu reģistriem.

Latvijā UR vairāk jāstrādā pie jau esošā normatīvā regulējuma izpildes, pie dialoga ar sabiedrību, pie digitālajiem risinājumiem, bet jaunu normatīvā regulējuma iniciatīvu ar lielu ietekmi uz UR pašlaik politiskajā vidē nav. Vismaz man tādas nav zināmas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.