Kur liksim saražoto elektroenerģiju un vai neveidosies tās pārprodukcija; kāda nākotne elektroenerģijas ieguvē ir ūdeņraža un kodoltehnoloģijām; vai ir prognozējams elektrības patēriņa pieaugums mājsaimniecībās un kādēļ; vai elektromobiļiem ir nākotne un to cenām prognozējama lejupslīde; vai esam pasargāti no elektroapgādes sistēmas pilnīgas sagraušanas kara un dabas katastrofu gadījumos; kas jāņem vērā nākamā gada februārī, pārslēdzoties no Krievijas uz Eiropas maiņstrāvas sinhronizāciju, un kādēļ ir vērts investēt ar elektroenerģiju darbināmās sadzīves tehnoloģijās – TV intervijas turpinājums ciklā “Nra.lv sarunas” ar AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Čaksti.
Ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Skandināvijas valstīs daudz tiek runāts par elektroenerģijas ieguves jaudu palielināšanu ar saules parkiem, vēja parkiem. Visi palielinās jaudas, bet kur tās likt? Latvijā nav milzīgas, energoietilpīgas industrijas, ja neskaita piemēram tādas ražotnes kā "Valmieras stikla šķiedra". Kur mēs liksim elektrību? Mums tā būs jāpārdod ārējos tirgos?
Enerģētika ir tikai viena valsts ekonomikas sastāvdaļa. Lēta elektrība nenozīmē, ka rīt šeit būs pieplūdums ar uzņēmumiem. Vēsturiski ir bijuši periodi ar ļoti lētu elektrību. Bet tādēļ jau industrijas neuzradās. Līdz ar to ir populistiski runāt, ja mums būs lēta elektrība, tad būs ļoti daudz industrijas.
Daudz industriju būs tad, ja mēs strādāsim plānveidīgi, ja būs gan enerģētika, gan citi faktori, kas palīdzēs, piemēram, ostām orientēties uz Rietumu tirgiem, uz citām industrijām.
Viens no nākotnes potenciāliem ir ūdeņradis un ūdeņraža atvasinājumi - amonijs, E-metanols, SAF (aviācijas degviela) un citas degvielas. Atkrastes vēja parku būvniecība nākotnē būs ļoti saistīta tieši ar šiem ūdeņraža atvasinājumiem. Ja visu šo kopējā Eiropas tirgū pareizi sakombinē un mēs radām maksimālo pievienoto vērtību tieši šeit Latvijā, tas var būt kā viens no industriāliem izrāvieniem.
Lietuvieši savos stratēģiskajos plānos šādu vīziju jau ir ierakstījuši. Viņi šobrīd arī godīgi saka, ka tā ir tikai vīzija. Būs vai nebūs, to mēs redzēsim, bet ir svarīgi, ka ir vīzija. Mēs tomēr esam arī ostu valsts. Mums uz to visu jāraugās kā uz ekonomisku kopumu. Centīsimies šo nākotnes "zaļo" elektrību iegūt, attīstot atkrastes vēja parkus, centīsimies iegūt elektrību tādā apmērā, lai ieguves apjomi būtu eksporta pozīcijā.
Svarīgi būtu nevis vienkārši eksportēt elektrību, bet gan ar tai maksimālo pievienoto vērtību. Bet te jau ar enerģētiku vienu pašu nepietiks. Ar ostu attīstību, industrijas attīstību jāveido ekonomiskās zonas, kurās industrijām ir izdevīgi darboties. Tādēļ ir svarīgi zīmēt vīziju, plānus, lai investori var redzēt, ka te ir interesanti to darīt, ka šeit ir nākotne. Savukārt šos augstas pievienotās vērtības produktus jācenšas virzīt tālāk uz Centrāleiropu, kur ir industrija un liels patēriņš, tādā veidā mēģinot iegūt maksimālo pievienoto vērtību no šīs jaunās dekarbonizācijas enerģētikā.
Pirms vairāk nekā mēneša sabiedrība tika iepazīstināta ar Liepājas ūdeņraža projektu speciālajā ekonomiskajā zonā. Vai šis ir viens no nākotnes moduļiem, kas varētu tikt reāli attīstīts? Noprotams, ka projektā kopā saslēgts topošais atkrastes vēja parks un ūdeņraža ražotnes. Bet tas arī vēl ir tikai projekta līmenī. Cik reāli, ka tas varētu īstenoties?
Kā jau minēju, tikko atgriezos no Roterdamas, un tur nīderlandieši jau pieņēmuši finanšu investīciju lēmumu, lai izbūvētu šādu ūdeņraža infrastruktūru. Tas notiek vienlaicīgi ar atkrastes vēja parku teritoriju izsolēm un tālāk ar visu, kas nepieciešams ūdeņraža tālākai novadīšanai uz Vācijas tirgiem, tajā pašā laikā tas viss ir saistīts arī ar amonija u.c. ūdeņraža atvasinājumu apstrādi un apsaimniekošanu.
Mēs šobrīd par to domājam, un tas ir labi. Skaidrs, ka tie, kas ir pirmie, nopietni riskē, investējot projektā. Bet nedrīkst arī neriskēt. Jo, raugoties nākotnē, vai nu mēs šajā jaunajā piegāžu ķēdē atrodamies, vai nē. Lēmumi par to tiks pieņemti šodien.
Ar ūdeņradi ir milzīgi izaicinājumi. Šobrīd tehnoloģijās, kas jau ir uzbūvētas, ūdeņraža noieta tirgus ir atrasts tikai 10%. Līdz ar to tirgus vēl nav, bet zaļais ūdeņradis ir dārgs. Tādēļ industrija vēl arvien baidās, jo tas ir nopietns izmaksu sadārdzinājums. Bet ir jāsaprot, ka vienlaicīgi notiks divas lietas. Notiks ūdeņraža tehnoloģiju attīstība. Iegūt ūdeņradi kļūs ar katru gadu lētāk, tehnoloģijas attīstīsies. Vienlaikus notiek arī dekarbonizācijas iniciatīvas, tiek ieviesti nodokļu maksājumi. Līdz ar to industrija būs ieinteresēta dekarbonizēties, un kādā brīdī šīs līknes sakrustosies. Tas kļūs par nopietnu biznesu.
Aktīvi tiek runāts, ka elektroauto ir rītdiena, ka tas ir ļoti perspektīvi. Tajā pašā laikā elektroauto bez uzlādes joprojām nevar nobraukt 1000 kilometru. Varbūt ūdeņradis būs tas šā brīža "melnais zelts," kas pārvērtīsies baltajā caurspīdīgajā zeltā?
Šobrīd enerģētika ir ļoti interesanta, jo tehnoloģijas visu laiku mainās. Tas, kas bija pareizi pirms mēneša, vairs nav pareizi šobrīd. Pēdējās tendences ir tādas, ka lielajām automašīnām tiks uzstādīta "Fuel Cell" tehnoloģija, kas ir miksētas ūdeņraža baterijas.
Savukārt vieglajam autotransportam - lai iegūtu zaļo ūdeņradi, šobrīd ir 30% elektrības zudumu. It kā nav loģiski, ka ūdeņraža tehnoloģija varētu uzvarēt vieglā autotransporta nišā, ja vien nākotnē nebūs jaunākas metodes, kā iegūt lētāku "zaļo" ūdeņradi.
Jūs minējāt, ka arī mājsaimniecības elektrību varētu patērēt arvien vairāk. Dažādu veidu siltumsūkņi mājas apkurei un elektromobilis, lai pārvietotos. Jūs pēc saviem datiem redzat, vai palielinās, piemēram, siltumsūkņu iegāde un elektrības patēriņš mājsaimniecībās?
Lai siltumsūkņi kļūtu par dominējošo tehnoloģiju, jāpagaida šīs zemās elektrības cenas, lai cilvēki tiešām pamanītu, ka tas ir izdevīgi. Uzskatu, ka tas ir neizbēgami. Jāsaprot, ka tā ir milzīga ērtība, tas pats, kas gāze. Nav jāiet skaldīt malku, jāpērk granulas. Panākot stabilas, prognozējamas elektrības cenas, siltumsūkņiem būs nākotne, un tā būs dominējošā tehnoloģija.
Kopumā elektrības patēriņš pagājušogad bija ar kritumu. Stagnējošs tas bija visā Eiropā. Tas ir saistīts arī ar ekonomikas stagnāciju. Pirmais kvartāls šogad Baltijā ir plus pieci procenti, un tā ir zināma atkopšanās. Ir uzstādīts nozīmīgs skaits saules paneļu. Daļa no saražotā tiek tērēta pašpatēriņam.
Raugoties uz elektroautomašīnām, viena lieta ir tā saucamā zaļā pēda. Mēs esam veikuši pētījumu un secinājuši, ka sabiedrība "zaļo" kursu ne visai saprot, bet visi saprot savu kabatu. Vienā brīdī elektroautomašīnas kļūs krietni lētākas, gan apkopē, gan arī ekspluatācijā, un tajā brīdī notiks diezgan straujš pārejas posms uz elektroautomašīnām.
Vai elektroauto sadārdzina tikai akumulatori, vai tur ir vēl kāds knifs, kas notur šo elektromobiļu cenu?
Simt gadus ir noslīpēta viena tehnoloģija, un tagad mēs gribam ļoti strauji īsā periodā visu industriju pārvirzīt uz pilnīgi jaunām tehnoloģijām. Tas ir kaut kas līdzīgs, kas tagad notiek enerģētikā. Milzīgas investīcijas tiek veiktas, lai mēs dekarbonizētos, lai mēs atrastu ekonomisko modeli, kā ražot šīs jaunās tehnoloģijas. Tas prasa laiku. Mēs visu gribam pārāk ātri. Redzam, ka Ķīnā autoritārā režīmā tas notiek mazliet vieglāk. Ja valsts ar milzīgiem resursiem nofokusējas vienā virzienā, tad varbūt to var panākt ātrāk. Mums Eiropā tas iet mazliet lēnāk, bet mēs neizbēgami ejam uz to, ka no dārgā gala, kur ir labs elektroauto piedāvājums, mēs nonāksim arī pie labām vidējās klases automašīnām.
Bet to, cik daudz lieto elektromobiļus, jūs droši vien redzat pēc mērījumiem uzlādes stacijās, kurās cilvēki brauc pieslēgties, lai uzlādētu akumulatorus?
Jā. Mēs arī ļoti aktīvi piedalāmies elektroauto uzlādes staciju izveidē. Šogad plānojam izveidot jau 800 uzlādes vietas. Mēs būsim vieni no līderiem Baltijā. Elektroauto pārdošanas rādītāji Baltijā attīstās līdzīgi. Cenšamies virzīties uz to, lai uzlādes staciju skaits būtu pietiekams. Svarīgi, lai cilvēki varētu brīvi braukāt pa Baltiju, izmantojot mūsu uzlādes stacijas vai mums draudzīgās uzlādes stacijas.
Šis pagaidām nav viegls bizness. Investīciju atmaksāšanās laiki ir ļoti ilgi. Mēs plānojam ilgu atmaksas periodu. Elektroauto pārdošanas un lietošanas rādītāji šobrīd ir ne pārāk strauji augoši. Tuvāk 2028.-2029. gadam mēs varam gaidīt straujāku līknes augšupeju.
Ir labi, ka mūsu dzīvē ienāk jaunās tehnoloģijas, bet atlido ienaidnieka raķete un sagrauj mūsu elektroinfrastruktūru, kā mēs to redzam Ukrainā. Cik mēs esam pasargāti no šādām situācijām, un vai mēs esam gatavi reaģēt, ja kara gadījumā kāda infrastruktūra tiek izsista no ierindas? Kas mums būtu jāņem vērā?
Viens no svarīgākajiem faktoriem - jābūvē jaudas, lai tās būtu pašpietiekamas. Vēja un saules parku būvniecība faktiski nodrošina to, ka šīs jaudas ir izkliedētas, līdz ar to tās ir ļoti grūti iznīcināt ar vienu trāpījumu. Tas ir viens no veidiem, kā diversificēt riskus. Jo ir vairāk ģenerācijas avotu, jo jūs esat stabilāki.
Otrs faktors ir starpsavienojumi. Starpsavienojumi ar Eiropu jau ir izveidoti pietiekami labi, tāpēc, pazaudējot vienu no savienojumiem ar Somiju - "Estlink", kas notika nesen un kas vēl nav atjaunots, ietekme uz cenām vai elektrības pietiekamību nav milzīga. Arī šī diversifikācija līdz ar jauno vēja parku izbūvi ir ļoti būtiska.
Mājsaimniecībām palikt vairākas stundas bez elektrības nebūtu nāvējoši, bet ir slimnīcas, citi svarīgi un stratēģiski objekti. Vai šajos objektos cilvēki ir gatavi pārslēgt elektroapgādi, lai pievadītu enerģiju no citām lokālām ģenerējošām jaudām?
Dažādos enerģijas krīzes centros minējuši, ka ļoti svarīgi ir, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, kurā mēs esam, gan to, ka nākamgad mēs atvienosimies no BRELL (Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas reģions) tīkla un pievienosimies Eiropas tīklam, lai mēs katrs pārbaudītu savus ģeneratorus un parūpētos par saviem mājasdarbiem.
Vētras arī ir drošības faktors. Tās kļūst biežākas. Biežāk notiek dabas stihijas. Diemžēl vērojama globālā sasilšana. To mēs redzam uz okeāna virsmas. Ūdens temperatūra pēdējos gados krietni pieaug. Tas rada šos dabas izaicinājumus. Lielas vētras, kādas mums ir bijušas pēdējos gados, var notikt biežāk.
Arī šajos kritiskās infrastruktūras objektos ģeneratori nav bijuši pārbaudīti, cilvēki nezina, kā tos pieslēgt, tie nav darba gatavībā. Tāpēc es ieteiktu, ņemot vērā nākamā gada desinhronizācijas procesu, katram būt atbildīgam un pārbaudīt ģeneratorus.
Skaidrs, ka pārvades operators "Augstsprieguma tīkls" un sadales operators "Sadales tīkls" ir gatavs dažādām situācijām, ir arī pārvietojamie ģeneratori dažādu situāciju risināšanai, tomēr katram pašam arī vajadzētu parūpēties par sevi un savu infrastruktūru.
Kurā laikā nākamgad tiek plānota pāreja uz Eiropas tīklu?
Baltija ir pieņēmusi lēmumu pieslēgties 2025. gada februārī, bet es nezinu, kāda būs BRELL sistēmas katra atsevišķā dalībnieka reakcija. Līdz ar to mums jābūt gataviem, ka desinhronizācija var notikt arī ne pēc mūsu plāna.
Kādi ir riski? Ko Krievija var mums sliktu izdarīt?
Riski, es šobrīd teiktu, nav lieli. Tomēr mēs esam nodrošinājuši, ka gāzes apgāde notiek bez Krievijas iesaistes, un viens no kritiskiem aspektiem šādā situācijā ir pietiekama gāzes ģenerācija un droši starpsavienojumi starp valstīm. Daudzi mājasdarbi ir izdarīti, lai mēs šobrīd nekādā veidā nebaidītos no šāda procesa.
Neplānoti vienmēr ir sliktāk nekā plānoti. Var būt visādas neparedzētas situācijas. Iedzīvotājiem nebūtu par ko satraukties, es vairāk domāju par kritiskām infrastruktūrām, lai to darbinieki atbildīgi izturas pret šo situāciju. Ne tikai desinhronizācija un ģeopolitiskā situācija, bet arī dabas izaicinājumu kļūst arvien vairāk. Laiks ir tiem, kuri ar to ikdienā tik daudz nesaskaras, saprast, ka enerģētika - tā šobrīd ir kritiski svarīga. Tātad vēlreiz pārbaudīt visas iekārtas un būt gataviem.
Apkopojot visu iepriekš runāto, saule, vējš, jaunie enerģijas veidi, kam pamatā ūdeņradis, veicinās to, ka elektrība kļūs lētāka. Vai ir pamats mudināt cilvēkus padomāt par kāda mezgla elektrifikāciju tā vietā, kur līdz šim tika, piemēram, izmantota gāze?
Pilnīgi noteikti. Šobrīd ir iespējami arī dažādi atbalsta mehānismi gan saules paneļiem, gan siltumsūkņiem. Ir iespēja dabūt līdzfinansējumu. Esmu pārliecināts - elektrifikācija, tā ir nākotne.
Milzīgas investīcijas tiek ieguldītas visā Eiropā, un šis vilciens vairs neapstāsies. Tas iet pilnā ātrumā. Jautājums, cik ātri izdzīvosim pārejas posmu un nonāksim jaunā, stabilā posmā, kur mēs faktiski ģenerēsim tīru "zaļu" enerģiju par pieņemamām cenām.
