Kāpēc kordiriģents Romāns Vanags nevēlas stādīt kāpostus?

© Dmitrijs Suļžics/MN

Kaislības ap “Ghetto Games” (GG) turpinās. Tomēr gaisma tuneļa galā ir manāma, un to apliecina sarunas starp GG un Grīziņkalna apkaimes biedrību. “Lai vairāk ir labo ziņu, jo slikto ziņu mums jau pietiek,” komentē kordiriģents, dziesmu svētu virsdiriģents un Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēks profesors Romāns Vanags, kurš, izrādās, ir cieši saistīts ar “Ghetto Games”. Šodien – “Neatkarīgās” saruna ar Romānu Vanagu.

Kas jūs saista ar “Ghetto Games”?

Tiešām - kas gan dziesmu svētku virsdiriģentu varētu saistīt ar sportu? (Smejas.) Taču man lielu prieku ir sagādājis NBA čempiona titulu izcīnījušais liepājnieks Kristaps Porziņģis, un es ļoti mīlu basketbolu. Es pats sāku trenēties basketbolā tad, kad man bija septiņi gadi. Daudzus gadus vēlāk mani dēli pieprasīja, lai es viņus aizvedu uz Ķeizarmežu, uz basketbola skolu. Maniem puikām gandrīz visās bērnības fotogrāfijās ir bumba rokās.

Runājot par “Ghetto Games”… Man sākumā šķita, ka tā ir diezgan bīstama lieta: tur ir asfalts, tur var krist un gūt traumas. Bet puikas - viņiem bija jau kādi desmit gadi - mani nelika mierā, un man nācās viņus aizvest uz “Ghetto Games”. Nē, viņiem nebija uzvedības problēmu, viņi vienkārši mīlēja un mīl basketbolu. Un - jā, viņi tur satikās ar dažādiem puišiem, kuriem, iespējams, bija uzvedības problēmas un dažādi netikumi. Tagad mani dēli vairs neapmeklē “Ghetto Games”, viņi studē, viņiem nu ir citas prioritātes.

Jūs ieminējāties par traumām.

Jā, reizēm spēlē bija spēka paņēmieni, un traumas tiešām varēja gūt. Tiesāšana arī tāda - kurš būs stiprāks, tas uzvarēs, tātad konflikti ir neizbēgami. Bet tajā pašā laikā tās bija puišu draudzīgas attiecības, un mēs ieguvām pat ģimeniskus draugus no tiem vecākiem, kuri nāca līdzi saviem dēliem. Spēles beidzās vēlu, es puikām vienmēr braucu pakaļ. Dažkārt, kad nevarēju (abi ar sievu esam mūziķi), lūdzu kādam taksometra šoferim atvest puikas līdz mājām.

“Ghetto Games” maniem puikām bija arī laba darba skola, jo Raimonds Elbakjans viņus iesaistīja dažādās nodarbēs, kas saistītas, piemēram, ar laukuma sagatavošanu.

Kā ar narkotikām un alkoholu? Tīmeklī kāda sieviete rakstīja, ka redzējusi sareibušus bērnus.

Daudziem bērniem un jauniešiem “Ghetto Games” izraušanās no tās vides, kurā viņi ikdienā atrodas, un tā ir iela ar visiem kārdinājumiem, ko varam uzskatīt par neveselīgiem. “Ghetto Games” nekas tāds netika pieļauts. Ja kāds tur parādījās ar alus bundžiņu rokās, tas tūdaļ tika izraidīts. To es varu apzvērēt: cigaretes, aliņi vai, nedod dievs, narkotikas - nekas tāds netika pieļauts.

Dmitrijs Suļžics/MN

Vēl pretenzijas bija un joprojām ir attiecībā uz troksni. Lūk, lasītājs Māris no Purvciema mums raksta: “Kad vējš ir no Grīziņkalna puses, es dzirdu visu: skaļo “bumsī” mūziku, bļaušanu un kliegšanu. Es neesmu pret bērnu un jauniešu sportošanu, bet kāpēc jātaisa tāds troksnis?”

Tas, ka tur ir skaļi, to es jutu un dzirdēju. Mani tas netraucēja, jo sportā jau klusi nevar. Jā, tur bija tusiņi, un sports ir saistīts ar emociju uzkurināšanu, ko palīdz veikt mūzika. Es parasti gāju skatīties finālmačus, biju lepns par saviem puikām, kuri vairākkārt bija uzvarētājos. Un tad sliktām lietām galvā vairs nav vietas.

Bet tagad, klausoties un lasot par visu to, kas patlaban notiek ap “Ghetto Games”, jūtu, ka daļa cilvēku reizēm neizprot misiju, ko šī biedrība ir paveikusi. Kopš vadu zēnu kori, es varu lepoties ar vismaz 400 labiem, vērtīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri izauguši šajā zēnu korī. Un mums arī ir sava darbošanās, savas nometnes un koncertbraucieni - viss, kas puikas piesaista un attur no sliktām lietām. Es lepojos ar šiem puikām. Domāju, ka Raimonds Elbakjans var lepoties ar tūkstošiem šādu cilvēku, kuri izauguši viņa vadītajās “Ghetto Games” spēlēs.

Raimonds ir šā pasākuma dvēsele, mēs joprojām reizēm sazvanāmies, un es redzu, kā viņš deg par šo lietu. Viņš man ir stāstījis par saviem nākotnes projektiem, par to, ko viņš Eiropā dara. Bet tas viss ir apvīts ar konfliktiem, kam ir jāatrod saprātīgs risinājums. Protams, nav jātraucē cilvēku naktsmiers, bet nav vietas arī kvēliem saucieniem par to, ka mēs tūlīt iztīrīsim visus getogeimistus un viņu vietā sastādīsim kāpostus. Diemžēl daļa cilvēku ir ārkārtīgi pavirši problēmu risināšanā. Ļoti ceru, ka vēlmē izmest no šīs vietas “Ghetto Games” nav kaut kādas merkantilas intereses.

Jauniešiem šādas vietas ir nepieciešamas, un Rīgā tādām vajadzētu būt daudzviet. Bet Grīziņkalnam jāpaliek kā centram.

Savulaik Grīziņkalna apkaimei nebija diez ko laba slava.

Tā sliktā slava nu ir pazudusi. Tur ir kaut kas labs, un tā ir biedrība “Ghetto Games”. Skaļā mūzika, protams, jāklusina, spēles nedrīkst ievilkties pusnaktī - to visu var un vajag mainīt, un labi, ka Rīgas dome dara visu iespējamo un vicemērs Edvards Ratnieks ir uzņēmies starpnieka lomu, lai izlīdzinātu situāciju.

Mēs visi esam nodokļu maksātāji savai pilsētai, un nevar būt tā, ka viens pasaka: tur būs tas, ko es gribu, nevis tas, ko jūs gribat. Raimonds Elbakjans savu darbību ir uzsācis veiksmīgi, un tagad kāds grib pateikt - Raimond, ej prom! Tagad te būs kaut kas cits! Kas būs šis “cits”? Vai tas nāks par labu mūsu jauniešiem, viņu veselībai un sportiskajam azartam?

Katram taču ir domas par izaugsmi, un tur vajag spēku un možumu, vajag mācēt uzvarēt. Man ir pārliecība, ka “Ghetto Games” jāpaliek Grīziņkalnā. Jo vairāk tādu “Ghetto Games”, jo mazāk problēmu valstij. Nevajadzēs būvēt cietumus, labāk vērt vaļā sporta un mūzikas skolas.

Novērojumi liecina, ka daudzi jaunieši, vēlēdamies dienēt bruņotajos spēkos, tomēr tiek izbrāķēti - nav veselības.

Jā, viņi tiek izbrāķēti fizisko dotumu dēļ. Teorētiski viņi būtu gatavi aizstāvēt valsti, bet spēka par maz. Savukārt “Ghetto Games” puišiem spēka netrūkst. Manā dzīvē muzikālajos brīžos nereti ir palīdzējusi fiziskā izturība un gara spēks, jo esmu daudz sportojis.

Dmitrijs Suļžics/MN

Ja nemaldos, tas bija 2015. gadā. Notika skolu jaunatnes dziesmu svētki. Toreizējais Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps atnāca pie manis ar lielisku piedāvājumu: kā integrēt dziesmu svētkus un basketbolu. Mēs aizvedām uz Mežaparku astoņus basketbola grozus, novietojām tos teritorijā un mēģinājumu starplaikos noorganizējām basketbola miniturnīru. Pieteicās simtiem puišu un meiteņu, kuri nevis klīda pa mežu, bet spēlēja basketbolu.

To pašu sarīkoju zēnu koru svētkos Cēsīs. Iespējams, līdzīgu akciju mēs varētu rīkot arī nākamgad skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Mums būs pamatots iemesls: nākamgad ir Eiropas basketbola čempionāts. Kopā ar Uldi Marhilēviču esam uzrakstījuši basketbola dziesmu, ko zēnu koris jau ir dziedājis. Mēs ejam šo ceļu: sports, mūzika, māksla ir vienoti lielumi, tos nevajag atraut citu no cita. Katram mūziķim, katram māksliniekam vajag kustību.

Koristiem noteikti vajadzīga fiziskā izturība.

Protams. Stāvēt četru stundu dziesmu svētku koncertā - tā ir pamatīga slodze. Tā ka - esmu par to, ka Elbakjans paliek Grīziņkalnā, par to, lai abas biedrības meklē saprātīgu risinājumu saviem konfliktiem. Un lai Grīziņkalna apkaimes biedrība uzstājas iedzīvotāju vārdā ar pilnu mandātu, jo man nav pārliecības, ka šīs biedrības viedoklis pārstāv 99% iedzīvotāju viedokli. Esmu runājis ar daudziem, kuri vēlas, lai “Ghetto Games” paliek Grīziņkalnā: viņi nevēlas savus bērnus vest, teiksim, uz Bolderāju.

Vai uz Centrāltirgu, piemēram.

Centrāltirgus jau sen prasās pēc sakārtošanas. Iespējams, tirgus vide sakārtotos, ja tur notiktu “Ghetto Games”. Bet tās ir milzīgas investīcijas. Vai Rīgas dome gatava tās veikt? Taču Rīgā ir vietas, kur varētu notikt mazāki “Ghetto Games” pasākumi. Lai visi bērni ir apritē. Lai vairāk ir šādu labo ziņu, jo slikto ziņu mums jau pietiek.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais