"Latvenergo" padomes priekšsēdētājs: mums vajadzīgs savienojums ar Zviedriju

© Dmitrijs Suļžics/MN

Par peļņu nesošo valsts uzņēmumu kotēšanu biržā; ko nozīmē “Latvenergo” “zaļā meita”; cik veiksmīga ir “Latvenergo” komercdarbība kaimiņzemēs; kā uzkrāt vēja un saules enerģiju; kādēļ mums nepieciešams savs elektropārvades kabelis ar Zviedriju, par šiem un citiem jautājumiem intervijā “Neatkarīgajai” valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs Aigars Laizāns.

Valsts akciju sabiedrība “Latvenergo” biržai sniegusi informāciju, ka uzņēmuma peļņa šā gada pirmajā ceturksnī sasniegusi 172,449 miljonus eiro. Uz kopējā Latvijas fona tas izskatās ļoti labs rādītājs. Vai šī ziņa daļā Latvijas politiķu neuzjundīs sapni par to, ka daļu uzņēmuma akciju varētu izvietot biržā?

Pirmā lieta ir tā, ka formāli, atbilstoši šībrīža likumiem "Latvenergo" nav privatizējams - un uzņēmuma akciju izvietošana biržā nozīmē to, ka tās ir brīvi pieejamas jebkuram, gan Latvijas, gan ārvalstu uzņēmējiem un privātpersonām, tātad paplašinās uzņēmuma īpašnieku kopa, un Latvijas valsts vairs nav vienīgais īpašnieks un lēmumu pieņēmējs. Lai to izdarītu, ir jāmaina atbilstošie likumi. Ļoti ceru, ka ne šī valdība un Saeima, nedz arī nākamās to nedarīs, jo uzskatu, ka noteiktām infrastruktūras vērtībām ir jāpaliek pilnā valsts pārvaldībā un īpašumā, un enerģētikas infrastruktūra ir viena no tām.

Otrā lieta, kas ir fundamentāla - liela peļņa jau nenosaka to, ka uzņēmumam jāiet biržā. Birža ir tikai instruments, pirmkārt, ar kura palīdzību uzņēmumi piesaista naudu (izlaižot papildu akciju portfeļus, parasti kādas konkrētas vajadzības - investīciju projekta finansēšanai). Šobrīd “Latvenergo” šādas vajadzības nav.

Tiesa, vērtspapīru cenas un izmaksātās dividendes rāda, kā uzņēmums strādā, turklāt atrašanās biržā pieprasa no uzņēmuma būt maksimāli caurspīdīgam un liek regulāri komunicēt gan ar īpašniekiem, gan sabiedrību par notikumiem uzņēmumā un visā nozarē. Īsumā - mēs caur biržu parādām, kā mēs strādājam. Birža lielā mērā ir kā indikators, kā instruments, un līdz ar to biržā ieiet tikai tāpēc, ka ir jāiet, tā nebūtu jānotiek.

Ļoti ceru, ka politiskā doma šobrīd sliecas šo uzņēmumu neaiztikt šādā skatījumā. Protams, ja mums izdosies izveidot meitas uzņēmumu, "zaļo" meitu, kura paredzēta zaļās enerģijas ieguvei, un tā nebūs tiešā veidā daļa no "Latvenergo" pamataktīviem - tas būtu atsevišķs, caur akciju emisijām finansējumu piesaistošs, tātad potenciāli privatizējams uzņēmums. Šāda uzņēmuma akcijas varētu palaist biržā, un "Latvenergo" būtu kā viens no īpašniekiem.

Dmitrijs Suļžics/MN

Ar jēdzienu "zaļā meita” jūs domājat kopprojektu ar valsts akciju sabiedrību "Latvijas valsts meži", kurš saucas "Latvijas vēja parki", vai vēl kādu citu projektu?

Šobrīd mēs par "zaļo meitu” runājam kā par ideju kā tādu, par pilnīgi atsevišķu uzņēmumu, kas simtprocentīgi piederētu "Latvenergo" un nodarbotos ar "zaļajiem" projektiem.

Tiek domāts vēl par kāda cita uzņēmuma izveidi, balstoties uz jauniem projektiem un jauniem enerģijas ieguves veidiem?

Šobrīd veicam interesantu darbu - iegādājamies uzņēmumus, kuri ir uzsākuši "zaļos" projektus. "Latvenergo" kļūst īpašnieks maziem un lieliem uzņēmumiem, kuri uzsākuši "zaļās" enerģijas ražošanu, līdz ar to mums veidojas zināms skaits uzņēmumu, kuri būs jāapvieno zem viena jumta. Šajā gadījumā būtu labi un pareizi, ja tas tiktu juridiski izveidots, neizmantojot "Latvenergo" aktīvus, kas ierakstīti likumā. Šajā uzņēmumā notiks atsevišķa darbošanās ar jaunajām "zaļajām" investīcijām, kurām piesaistām arī ārvalstu investorus, un to visu varbūt var kotēt biržā un attīstīt tālāk.

Tātad īpašumtiesības visiem iepirktajiem uzņēmumiem varētu tikt apkopotas zem “Latvenergo” meitas uzņēmuma?

Šāda doma mums ir. Esam sagatavojuši ziņojumu Ekonomikas ministrijai izvērtēšanai. Tas ir jautājums par mūsu nākotnes attīstību.

Cik tautsaimnieciski prātīgi ir lielu naudu pelnošos valsts uzņēmumus virzīt uz biržu?

Ir divas koncepcijas. Pirmā - kad es sāku darboties valsts uzņēmumu uzraudzībā, teicu, ka, iespējams, valsts uzņēmumiem nemaz nav jāpelna. Tiem jābūt kā attīstības garantam, bet dividendēs izmaksājamai peļņai nav jābūt. Kāpēc? Tāpēc, ka valsts uzņēmums nodrošina infrastruktūras pakalpojumus ar domu, ka tie tautai un uzņēmējiem ir par pašizmaksu, un, tos izmantojot, uzņēmēji pelna un maksā nodokļus.

Dmitrijs Suļžics/MN

Šobrīd ir cita koncepcija. Nauda, kuru mēs nopelnām, tostarp arī ārpus Latvijas, tiek izmantota valsts budžeta stiprināšanai. Līdz ar to sanāk tā, ka tur, kur neattīstās privāti uzņēmumi, mēs nopelnām un gādājam valstij naudu caur dividendēm. Tajā pašā laikā jautājums, vai valsts uzņēmumu vajag privatizēt? Pamatfunkcijas nedrīkst privatizēt, privatizēt drīkst tikai to, kas ir komercializējams un var attīstīties, bet pamatfunkciju nodrošināšana paliek valsts rokās.

"Latvenergo" veic uzņēmējdarbību ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, un, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, visai veiksmīgi. Vai tas atbilst patiesībai?

Jā, viens no "Latvenergo" padomes un valdes šī brīža mērķiem ir pelnīt iespējami daudz un pelnīt tur, kur var nopelnīt. Latvijā mēs esam valsts uzņēmums, bet Igaunijā - komercuzņēmums, tāpat kā Latvijā lietuviešu "Ignitis" un igauņu "Enefit”. Mēs tur veicam komercdarbību un investējam. Kā jūs zināt, Lietuvā mēs tikko nolēmām investēt lielā 120 MW vēja parkā. Mēs investējam, iegūstam elektrību, kuru pēc tam "Latvenergo" tirgo saviem klientiem. Uzskatu, ka darbojamies veiksmīgi. Igaunijā attīstības tempi ir rimtāki, bet Lietuvā darbojamies vērienīgāk, esam otrs lielākais pakalpojumu sniedzējs Lietuvā. Augam ļoti strauji.

Kādas ir īpatnības, atšķirības, nianses komercdarbībai likumdošanā, gan labvēlībā pret uzņēmēju, pretimnākšana no valsts puses uzņēmējiem Lietuvā un Igaunijā?

Grūti novērtēt tādā skatījumā. Mēs skatāmies, ko varam izdarīt, kur ir komerciālās iespējas. Mēs darām visu kā parasti komersanti un neizmantojam ne valsts, nedz valdības atbalstu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Es negribētu runāt par to, ka kāda valsts vairāk vai mazāk atbalsta enerģētikas tirgu. Mēs esam tirgū un konkurējam ar tiem, kas tur atrodas un darbojas.

Mēs, "Latvenergo", esam liels uzņēmums, un attieksme pret mums ir dažāda. Izskan pārmetumi, ka mēs esam monopolisti, taču jau sen strādājam liberalizētā, brīvā enerģētikas tirgū, kurā ir ļoti sīva konkurence. Igaunijā un Lietuvā mēs neesam dominējošie, mēs esam komersanti, kuri darbojas vienotā ekonomiskajā telpā.

Enerģijas tirgi gan ir mazliet atšķirīgi no sava organizācijas brieduma. Igaunijā tirgu atvēra, liberalizēja vienā paņēmienā. Lietuvieši joprojām vēl nedaudz mājsaimniecības tur administratīvi regulētajā tirgū - respektīvi, ne visi uzņēmēji var tam piekļūt, jo ir regulētā cena.

“Latvenergo” vairs nav tikai Latvijas uzņēmums, kas velk kabeļus un piegādā elektrību. Mēs esam arī dabasgāzes tirgū, mēs esam kaimiņvalstīs un raugāmies, kur izdevīgāk izvērst komercdarbību.

Tātad šobrīd Latvenergo darbojas gāzes tirgū, elektroautomobiļu uzlādes staciju tirgū un, protams, elektrības ražošanas tirgū. Visās šajās jomās Latvenergo darbojas arī Lietuvā un Igaunijā?

Ejam tur, kur ir iespēja nopelnīt. Šobrīd Lietuvā attīstām klientu bāzi un veidojam atjaunīgās enerģijas ražošanas bāzi - saules un vēja parkus. Dabasgāzes tirdzniecība vēl tikai attīstās - mēs paši esam jaunienācēji šajā tirgū. Igaunijā darām to pašu, tikai daudz rimtāk.

Tagad jau visās malās runā, ka vēja parki atnesīs gaišo nākotni, mums būs daudz lētas elektrības, dzīvosim bagāti un "zaļi". Raugoties no ekonomiskā skatu punkta, tās ir milzu investīcijas. Kad vējš pūš un propelleri griežas, elektrība ražojas milzīgā apjomā. Bet vējš mēdz arī nepūst. Ko tad darīsim? Ka nesanāk tāpat kā ar "Rail Baltica"...?

Salīdzinājumi ar “Rail Baltica” te gan ir nevietā, jo visus savus investīciju projektus veidojam, izmantojot savus resursus un rūpīgi vērtējot to ekonomisko atdevi, turklāt to visu darām atbilstoši savai attīstības stratēģijai, kas saskaņota ar Latvijas enerģētiskajām vajadzībām un mūsu prognozēm par turpmākajām patēriņa tendencēm.

Dmitrijs Suļžics/MN

Es un mani kolēģi esam centušies skaidrot situāciju enerģijas ražošanā Latvijā. Ceru, ka neviens vairs nav jāpārliecina, ka šobrīd Latvija ar savām “zaļajām” ražotnēm (galvenokārt HES kaskāde uz Daugavas) nespēj saražot pietiekami daudz enerģijas gada griezumā. Ūdens daudzums Daugavas baseinā stabilai elektroenerģijas ražošanai ir tikai pavasaros un rudeņos - tad, kad līst lietus vai kūst sniegs. Tajā pašā laikā saule spīd tikai pa dienu, un arī vējš nav pastāvīgs. Tādēļ, piemēram, Jāņu naktī, kad nav vēja un HES un TEC nedarbojas, bez pieslēgumiem pie Skandināvijas un Baltijas elektrosistēmām elektrības varētu nebūt. Stabila, pēc nepieciešamības (atbilstoši pieprasījumam) ģenerējošā jauda ir tā, kas nosaka energodrošību. Tādēļ stratēģiski jānodrošina valsts energoneatkarība, radot atbilstošas un pietiekamas ražošanas jaudas.

Vējš un saule - atjaunīgie energoresursi, ar izteiktu sezonalitāti (dienas un nakts cikli, ziemas un vasaras cikli u.c.). Lai salāgotu patērētāju vajadzības (pieprasījumu) ar šo energoresursu radītajām elektroenerģijas plūsmām, jāveido amortizācijas sistēma - uzkrājēji, kuros enerģija tiek uzkrāta tad, kad tā ir pieejama, un no kuriem to var paņemt tad, kad tā nepieciešama. Vējš un saule bez starpuzkrāšanas nenodrošinās energodrošību pilnā mērā.

Zinot šo problēmu, "Latvenergo" pēta iespējamos risinājumus, kā šo nepatērēto, bet ģenerēto enerģiju uzkrāt. Arī jūs varbūt pamanījāt, ka “NordPool” biržā elektrība vasaras dienā dienas vidū ir ar nulles cenu, bet rītos un vakaros tā nav. Varu prognozēt, ka tā būs arvien biežāk - jo ir uzbūvēts ievērojams saules elektrostaciju parks, bet patēriņš ir mazāks nekā piedāvājums. Tātad šajā laikā ir jāpaņem šis enerģijas daudzums, jāuzkrāj un atbilstoši pieprasījuma brīdī jāpiegādā klientiem šī uzkrātā enerģija.

Iespējamie risinājumi ir elektroķīmiskās baterijas, hidroakumulējošās sistēmas, mehāniskie enerģijas uzkrājēji, daudzi citi risinājumi.

Dmitrijs Suļžics/MN

Pētām arī jaunus, inovatīvus risinājumus. “Latvenergo” speciālisti tikko atgriezās no Itālijas, kur iepazinās ar superkritiskās ogļskābās gāzes izmantošanu enerģijas uzkrāšanai un apmeklēja būvlaukumu, kurā top 220 MWh elektroenerģijas uzkrāšanas projekts, izmantojot šo tehnoloģiju. Līdzīgu pētījumu veic arī ASV - kompānija “Westinghouse”, tomēr izskatās, ka itāļu projekts tiks palaists darbā ātrāk. Plānojam to vēlreiz apmeklēt šī gada novembrī, kad tas sāks darboties. Paralēli veicam arī tehniski ekonomisko izvērtējumu šāda uzkrājēja izveidei Latvijā.

Pieminējāt uzkrājošās sistēmas jauno tehnoloģiju. Varat par to pastāstīt sīkāk?

Teorētiskais pamatojums un fizikālā jēga šai tehnoloģijai nav nekas jauns - tā ir visiem zināma. Mums kādreiz skolā rādīja sauso ledu, iespējams, ka atceraties, tas ir tāds gabaliņš, kas kūp, tvaiko un pārvēršas par neko. Sausais ledus - tā ir zemā temperatūrā cietā stāvoklī esošā ogļskābā gāze. Ogļskābajai gāzei ir īpatnība, ka, sildot to parastos apstākļos, tā nepāriet šķidrā stāvoklī - silstot tā no cieta stāvokļa pāriet gāzveida stāvoklī. Tajā pašā laikā, ja paaugstina spiedienu, tad CO2 var būt arī šķidrs, šķidrā fāzē. To sauc par superkritisko stāvokli, kurš raksturojas ar noteiktiem spiediena un temperatūras apstākļiem.

Enerģijas uzkrāšanas cikls balstās uz CO2 pārejas no gāzveida stāvokļa uz šķidro stāvokli (enerģijas uzkrāšana) un no šķidrā stāvokļa gāzveida stāvoklī (enerģijas atdošana) atkārtošanās atbilstoši pieprasījuma un piedāvājumam elektroenerģijas tirgū.

Kaut arī šis process ir zināms ļoti sen, lielākie izaicinājumi ir bijuši šī superkritiskā stāvokļa uzturēšana, kā arī turbīnas izveide elektroenerģijas ģenerēšanai no iztvaicētā CO2, un šī iztvaicētā, gāzveida stāvoklī esošā CO2 uzkrāšana atkārtotai izmantošanai.

Galvenās šī uzkrājēja priekšrocības ir vairākas. Pirmkārt, tā ir slēgta bezizmešu sistēma - CO2 tiek izmantots atkārtoti un darbības procesā nerada nekādus izmešus. Turklāt arī utilizācija neradīs problēmas - visas sastāvdaļas ir pārstrādājamas vai atkārtoti izmantojamas. Otrkārt, sistēmas uzbūvē nav izmantoti retzemju elementi vai ierobežotas pieejamības resursi. Treškārt, tā ir ar pietiekamu efektivitāti ikdienas uzlādes - izlādes ciklā, un ir minimāli zudumi uzkrāšanas periodā. Itāļi speciāli izvēlējušies tehnoloģiju un tehnoloģiskos režīmus, kuri ļauj izmantot plaši pieejamus materiālus un iekārtas, tādējādi izveidojot ekonomiski pamatotu risinājumu.

Un Itālijā šī tehnoloģija strādā?

Itāļu kolēģi uzbūvēja pilotprojektu - 4 MWh uzkrājēju, pārbaudīja tā darbu komerctīklā un šobrīd realizē šo 200 MWh uzkrājēju, kurš nodrošinās lielu daļu no Sardīnijas vajadzībām pēc elektroenerģijas augsta pieprasījuma stundās. Bijām aizbraukuši apskatīties, veicām pārrunas par sadarbību un šobrīd gaidām gan jaunā projekta palaišanu darbā, gan atbildes uz mūsu jautājumiem par šāda projekta realizācijas iespējām Latvijā.

Dmitrijs Suļžics/MN

"Latvenergo" izskata iespēju šo tehnoloģiju pārņemt?

Šobrīd elektroķīmisko bateriju tehnoloģija ir dārga un darbošanās ar tām elektrības pirkšanas/pārdošanas ikdienas režīmā nav izdevīga. Kā iespējamo variantu tehniski un tehnoloģiski pamatotai šādas CO2 tehnoloģijas ieviešanai mēs izskatām. Šādas akumulējošas sistēmas varētu būt izvietotas vairākās vietās Latvijā - gan patēriņa nodrošināšanai, gan energodrošības paaugstināšanai reģionos.

Ir zināms, kāds investīciju apjoms būtu nepieciešams vienai šādai stacijai?

Itāļu investīcijas ir 40 miljoni eiro šim 200 MWh projektam. Tas nav lēti, bet interesantākais ir tas, ka šādu uzkrājēju varot uzbūvēt gada laikā.

Un cik gados tas atmaksājas?

Par to pagaidām vēl ir grūti spriest - to iespaido elektroenerģijas cenu nākotnes prognozes un patēriņa dati. Šobrīd atturēšos nosaukt skaitļus. Es kā inženieris vispirms gribu redzēt, kā tas viss strādā, kā viss griežas un ģenerē, un tad runāsim par ekonomiku. Uzkrāšanas atdeves novērtējums ir ar filozofisku piegaršu, ne tikai ekonomisks process. Reizēm tas, cik maksā kāda lieta, kāda ierīce, kāds process, ir maznozīmīgi - stabilitāte, drošība, pieejamība ir faktori, kas prevalē par ekonomiskajiem kritērijiem. Jau pieminēju Jāņu nakti - TEC nestrādā - jo vasara, HES nestrādā, jo upē maz ūdens, jauks vakars - vēja nav, saules nav, jūs vēlaties piezvanīt kādam, lai apsveiktu svētkos, bet telefona baterija izlādējusies. Ja kāds Latvijā, Baltijā nebūs uzkrājis enerģiju, tīklā nebūs pieejama elektrība - tātad telefona bateriju nevarēs uzlādēt un jūsu apsveikums izpaliks. Kur nu vēl krīzes, ārkārtas situācijas - cik maksā stabilitāte, drošība šādās situācijās?

Atceraties, kad sākās karš Ukrainā, gāzes cenas palēcās nebijušos augstumos. Par kādu cenu bijām gatavi pirkt energonesējus - gāzi, šķeldu? Par gandrīz jebkuru cenu, jo tuvojas aukstais laiks - rudens, ziema, un mājās ir bērni, ģimene… Vai tad ne?

Ja Latvijā masveidā ražosim vēja enerģiju, vai vējainā laikā nebūs enerģijas pārpalikums?

Baltijā šobrīd ir ap 40% elektroenerģijas deficīts. Vieni saka: mums enerģijas pietiek, paņemsim to enerģiju, kas ir pavasaru ūdeņos, un ar to dzīvosim visu gadu. Būtu jau lieliski, bet nesanāks - lai saražotu Latvijas patēriņam atbilstošo elektroenerģijas daudzumu, ūdens pietece Daugavas HES kaskādē ir pietiekami liela tikai pavasaros un rudeņos. Ziemā līdz ar apkures sezonas uzsākšanos Rīgā tiek iedarbināts TEC, kurā izmantojam dabasgāzi. Gadā vidēji teorētiski pietiek, bet gada vidējais saražotais nedod iespēju izdzīvot visa gada garumā.

Līdz ar to vējš, tāpat kā saule, nodrošinās savu daļu, bet pārējais jānodrošina ar pastāvīgi elektrību ģenerējošām sistēmām, stabilām enerģijas plūsmām. Mums Latvijai noteikti vajadzētu savu savienojuma kabeli uz Skandināviju. Tā gan vairs nav "Latvenergo" kompetence, tomēr kā inženieris un enerģētiķis varu apgalvot: lai nodrošinātu Latvijas energosistēmas drošību un neatkarību, ir jābūt savienojumam ar Skandināviju, tāpat kā tāds ir Lietuvai ar Zviedriju un Igaunijai ar Somiju. Mums ir vajadzīga šī iespēja - tad, kad mums nav pietiekamas ģenerējošās jaudas, lai caur šo līdzstrāvas kabeli būtu iespējams iegūt pastāvīgo enerģijas plūsmu arī vasarā. Protams, arī pretējā enerģijas plūsma ir jāizmanto - tad, kad mums ir enerģijas pārpalikumi, tos varam piegādāt Skandināvijai.

Līdzstrāvas kabelis? Tajā plūst līdzstrāva?

Jā, pāri jūrai iet līdzstrāvas kabeļi, kuri ļauj veidot savienojumu ar Skandināvijas tīklu.

Tas droši vien būtu politisks lēmums valdību līmenī.

Vienošanās starp Zviedrijas un Latvijas valdībām. Arī viņiem lēta elektrība būtu izdevīga. Protams te ir jautājums par to, ko nozīmē “lēti”.

No jūsu sacītā saprotu, ka nākotnē liela vērtība būs elektrības uzkrājējiem. Tas pats par sevi būs labs bizness.

Elektroenerģijas uzkrājējiem ir svarīga vieta kopējā energosistēmā arī no biznesa viedokļa. Atslēdzoties no BRELL (Baltkrievija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva) tīkla, mums būs vajadzīga stabila vadāma balansējošā jauda, kas nodrošina kvalitatīvu tīkla darbību. Protams, arī arbitrāža (uzkrāšana zemo cenu laikā un pārdošana paaugstinātā pieprasījuma brīžos) ir bizness, kurš pie atbilstošas uzkrājēju cenas var būt peļņu nesošs.

***

Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādas ir kodolenerģijas ieguves perspektīvas Latvijā; kurās vietās pareizāk būvēt kodolreaktorus; par ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijām un cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.