Anda Čakša: Augstskolu absolventiem nevajadzēs savos diplomos saiņot siļķes

© Ģirts Ozoliņš/MN

Par Latviešu valodas aģentūras likteni un iespējām atteikties no krievu valodas; par krāpšanos ar valodas sertifikātiem un pedagogu trūkumu skolās, kā arī par mācību iestāžu slēgšanu un “kompetenču izglītību” intervija ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV).

Kāpēc radās doma, ka Latviešu valodas aģentūru (LVA) vajadzētu integrēt kādā lielākā veidojumā, faktiski pazeminot statusā šo aģentūru?

Vispirms jāpasaka: nav plāna likvidēt LVA. Daudzas lietas, ko šobrīd darām, ir saistītas ar latviešu valodas nostiprināšanu. Pagājušajā nedēļā pie premjeres tika sasaukta komiteja, un mēs sapratām, ka kopējā bilde ir ļoti safragmentēta.

Izglītības ministrijai lielākā ir mācību funkcija un valodas politikas veidošanas funkcija, kas ir sadalīta: viena daļa ir Valsts izglītības satura centrā, kas veido metodiskos materiālus skolām, otrā - Latviešu valodas aģentūra, kas arī veido metodiskos materiālus. Tad ir Kultūras ministrijas integrācijas funkcija, Tieslietu ministrijas uzraudzības funkcija.

Veidojot jaunos metodiskos materiālus latviešu valodas apguvei, jūtam spēku nepietiekamību, taču valodas apguvei jāiedod lielāka jauda. Tagad liekam kopā Valsts izglītības satura centru un Valsts izglītības attīstības aģentūru. Ir skaidrs uzdevums no premjeres: atrast, kā šo safragmentētību labāk koordinēt, lai latviešu valodai iedotu to svarīgo vietu, ko tā pelnījusi. Nevis tā, ka ikviena institūcija kaut ko savā pagalmā dara, bet lai mēs visi kopā darām. Galvenais ir nostiprināt un paplašināt latviešu valodas jomu.

Otrs svarīgākais punkts ir pieaugušo izglītība latviešu valodas kontekstā. Mums gan ukraiņiem jādod atbilstoša latviešu valodas apmācība, gan šeit dzīvojošajiem krieviski runājošajiem pilsoņiem un nepilsoņiem. Šobrīd gaidīšanas laiks uz kursiem jau ir pietiekami ilgs. LVA ir labi rīki, lai pašmācības ceļā mācītos latviešu valodu, bet piedāvājums ir jāpadara visiem saprotamāks.

Tātad Latviešu valodas aģentūra paliks kā atsevišķa institūcija?

Jā. Šobrīd jāsaprot, kur, kā un kas strādās kopā, mēs skatīsim jautājumu par funkcijām, kas dublējas. Lai nebūtu tā, ka pietrūkst resursu. Jautājumu par LVA esam pārrunājuši arī ar Valsts prezidentu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kāpēc tik ilgi vilkās jautājums par otro svešvalodu skolās? Kāpēc šajā ģeopolitiskajā situācijā nevarēja uzreiz atteikties no krievu valodas kā otrās svešvalodas? Atsakāmies no rītdienas, un punkts!

Tāpēc, ka realitāte ir tajā, kā nodrošināt nākamo iespēju. Ne tāpēc, ka tā nevarēja, tā patiesībā var: ir iespēja atteikties no krievu valodas, mēs paši par to esam komunicējuši ar pašvaldībām un skolām, un skolēnu vecāki var atteikties no krievu valodas. Bet ir jāņem vērā tā situācija, kādā šobrīd esam. Mēs esam situācijā, kurā notiek karš, proti, Krievija ir iebrukusi Ukrainā.

Mēs šobrīd pārejam uz vienotu skolu, tas ir ļoti liels projekts skolām jau šobrīd - no skolotāju aspekta, no metodisko materiālu aspekta. Un tas neskar tikai mazākumtautību skolas, tas skar arī latviešu skolas. Tagad visiem bērniem jāmācās latviešu valodā. Tagad šim projektam ir pirmais gads pagājis - 1., 4 un 7. klase sāka mācīties latviešu valodā. Nākamajā mācību gadā tā būs jau 2., 5. un 8. klase.

Tas ir pietiekami sarežģīti - ņemot vērā to, ka skolotāja profesija ilgstoši ir bijusi atstāta novārtā. Ne atalgojums, ne sagatavošana skolotāja darbam nebija tādā līmenī, kāds šobrīd tiek pieprasīts izglītības sistēmā. Uzreiz aizpildīt vietas ar citiem svešvalodu skolotājiem - tas ir sarežģīti. Mēs izmantojam visus resursus: ir stipendijas, mēs sadarbojamies ar Vācijas vēstniecību, ar Francijas vēstniecību, lai palīdzētu sagatavot skolotājus.

Ģirts Ozoliņš/MN

Varbūt atteikties no otrās svešvalodas?

Ir bijušas debates arī par šo tēmu. Bet no bērnu domāšanas aspekta ir svarīga šī otrā svešvaloda, jo tā palīdz attīstīt smadzenes. Domāju, ka virzība ir pareiza - jāiet uz otro svešvalodu, kas ir ES valoda. Sarežģītais moments ir skolotāju piesaiste skolām, bet mēs šā mērķa labad strādājam kopā ar pašvaldībām un universitāti.

Labi, ka strādājat. Bet kādā TV sižetā redzējām, ka 9. klases absolventi nezina latviešu valodu, viņi vispār nesaprot, ko viņiem jautā. Tad kādi ir skolotāji, kas viņiem it kā pasniedz priekšmetus latviešu valodā?

Jautājums vietā. Zinu pašvaldības, kas acīmredzot politisku apsvērumu dēļ piever acis uz to, ka daudziem skolotājiem valsts valodas zināšanas nav C1 līmenī. Faktiski skolā nevar strādāt pedagogs, kurš nevar savu priekšmetu mācīt latviešu valodā. Daļa no C1 sertifikātiem neatbilst faktiskajām valodas prasmēm.

Tad jau tā ir krāpšana.

To var saukt arī par krāpšanu. Šādi gadījumi tika konstatēti tikai tagad, pārejot uz vienoto skolu: IKVD (Izglītības kvalitātes valsts dienests - E.V.) skatījās līdzi valodas zināšanām. Pēc gada redzam četras skolas ar problēmām.

Tikai četras?

Lielas problēmas ir tikai četrās skolās: Rīgā un Rēzeknē. Parējās skolās ir padarīts liels darbs. Tiem skolēniem, kuri pēc 9. klases stājas tehnikumos, tomēr slikti runā latviski, tehnikumu pedagogi palīdz iemācīties latviešu valodu. Mani uztrauc tas, ka tāda latviešu valodas nemācīšana un rezultātā - nemācēšana - ir bijusi, bet par to neviens nav runājis.

Ģirts Ozoliņš/MN

Bet tas joprojām mums pasaka priekšā: krievu valodu ir jābeidz mācīt tūlīt un tagad.

Ja vecāki izvēlas atteikties, tā arī notiek. Šobrīd ap 2000 bērnu ir atteikušies no krievu valodas.

Tik vien? Kāpēc tik maz?

To es nezinu. No sarunām zinu, ka daļa vecāku uzskata: tas ir noderīgi - zināt krievu valodu. Iespējams, skolas nepietiekami aktīvi piedāvā citu otro svešvalodu. Varbūt no mūsu puses maz informācijas, ka ir iespēja atteikties no krievu valodas.

Kas notiek ar tiem skolotājiem, kuriem nav pietiekamas latviešu valodas zināšanas?

Kad sākās pāreja uz vienoto skolu, mazākumtautību skolās latviešu valodas zināšanas tika pārbaudītas, un šobrīd ap 100 skolotājiem ir beiguši darba attiecības. Skolotājiem tika dotas iespējas mācīties kursos, bija skolotāju nometnes, tomēr daudzi bija spiesti pamest darbu.

Skolās trūkst skolotāju?

Ja skatāmies uz Latviju kopumā, mums trūkst trīs procenti skolotāju. Rīgā vakanču skaits ir vislielākais - ap 200 vakancēm. Latvijā trūkst ap 500 skolotāju. Iemesli skolotāju trūkumam saistīti ar atalgojuma sistēmu, bet jaunais atalgojuma modelis nodrošina skolotāju vienlīdzību. Svarīga ir arī skolotāju sagatavošana, būs vairāk budžeta vietu, neklātienes studentu apmaksātas vietas, iespējamās misijas programma utt. Darīsim visu iespējamo, lai piesaistītu nozarei jaunus cilvēkus.

Ģirts Ozoliņš/MN

Satiku kādu savu senu skolotāju. Viņa izstāstīja, ka skolas vadība palūgusi viņu pastrādāt skolā, jo neesot kas māca angļu valodu. Viņa nostrādāja vienu mācību gadu - ar mokām. Jo skolēni zina savas tiesības, tikai pienākumu viņiem nav nekādu. Skolotājai bija morāli ļoti grūti. Viņa teica: agrāk klasē nebija tādas visatļautības. Vai šis morālais aspekts netiek ņemts vērā?

Skolotājus gatavojot, ir jāiedod viņiem prasme strādāt ar dažādiem bērniem, skolotājam jāiemācās nolikt robežas. Runājam ar universitāti: kā skolotājam iedot labākas zināšanas klases vadīšanā? Klasē nereti ir skolēni ar īpatniem uzvedības modeļiem, ir talantīgi skolēni, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība. Tāpēc tagad skolotājam ir palīgs, īpaši klasēs, kas pārgāja uz mācībām latviešu valodā. Redzēju, kā tas darbojas 1. un 4. klasē: skolotāja palīgs pienāk klāt skolēnam, paskaidro.

Viens no labiem risinājumiem valodas apmācībā ir bērnu vasaras nometnes, kur bērni atrodas jauktā kopienā un var praktizēt latviešu valodu. Dažkārt redzam, ka mentālais kods otrajā pusē ir jaudīgāks, stundu starpbrīžos sarunas nereti notiek krieviski, tāpēc jādomā, kā veicināt situāciju, ka sarunas arī starp stundām notiek latviski.

Mazākumtautību padomes vadītājs Romāns Alijevs, Rīgas klasiskās ģimnāzijas direktors, izstāstīja, ka visi skolotāji - ir mācību stunda vai starpbrīdis - runā latviski, tādējādi signalizējot bērniem un vecākiem, ka te viss notiek latviski. Šajā skolā pāreja uz latviešu valodu ir notikusi pirms vairākiem gadiem. Tāpēc ir svarīgi - kāds ir skolas direktors, cik lojāla ir skolas vadība pret latviešu valodu.

Skolu slēgšana. Dzirdēts, ka šogad slēgs, apvienos vai kā citādi integrēs 69 mācību iestādes. Saprotu, cilvēku paliek arvien mazāk. Bet kāpēc par šo problēmu netiek domāts kompleksi? Skaidrs, ka, slēdzot skolu, aizslēgsies arī viss pārējais: bibliotēka, kultūras nams un tā tālāk. Kāpēc netiek domāts par to, ka vajag veidot infrastruktūru, radīt darba vietas? Tad jaunie vecāki paliks, skolas paliks.

Skolas ir viens no faktoriem. Ejot šajā skolu ekosistēmas stāstā, mērķis ir viens: kā nodrošināt labu izglītības kvalitāti neatkarīgi no tā, kur bērns ir piedzimis. Jautājums ir: kā nodrošināt skolas fizisku pieejamību un kā nodrošināt to, ka izglītība, ko šajā skolā dod, ir tāda, kādu nosaka standarts. Bija sarunas ar pašvaldībām: kur veidosies bāzes skolas? Ja skolas ir blakus cita citai, skolotāju resurss tiek izmantots nelietderīgi. Pašvaldībām jāsaprot, ko attīstīt.

Sāk veidoties skolu karte, un tagad galvenais uzdevums ir nodrošināt labu izglītību šajās skolās. Uz to skatos kompleksi. Tāpēc mainām finansēšanas modeli: ja nosakām, ka mazākā klase ir pieci bērni, tad skolotājs no tā nedrīkst ciest (princips: nauda seko skolēnam).

Tas, ko runājat par ekonomikas attīstību, ir ļoti svarīgi. Ekonomika nebūs iespējama, ja nebūs gudro cilvēku. Ja nerūpēsimies par izglītību šodien, gudrie cilvēki no sistēmas nenāks ārā. Bet reģionos nebūs cilvēku, ja tur nebūs darba vietu. Tas ir mūžīgais aplis. Šo problēmu esam skatījuši kopā ar ekonomikas un labklājības ministriem. Daudzviet ir finanšu kapitāla trūkums, lai attīstītu uzņēmējdarbību, citur ir zināšanu trūkums. Ir pašvaldības, kas par to ļoti domā, motivē veidot darba vietas, citviet vienkārši dzīvo no pārdalītās naudas.

Ģirts Ozoliņš/MN

Jūs runājat par izglītības kvalitāti. Cik tālu esam tikuši ar “kompetenču izglītību”? Vai beidzot nav nākusi apgaismība par to, ka šī tā dēvētā izglītība ražo nekompetenci? Brīnums, ka ir nolemts vēsturi mācīt atsevišķi no sociālajām zinībām.

Visu nevar krāsot vienā krāsā. Ir labas un ne tik labas lietas. Šis izglītības modelis māca bērniem domāt, nevis tikai atkārtot formulas. Māca nonākt līdz risinājumam, piemēram. Tas prasa no skolotāja cita veida kompetenci, gatavojoties stundai.

Līdz galam nav izdevies tas, ka projekts ir sākts bez atbilstoša metodiskā nodrošinājuma un bez skolotāju sagatavošanas. Tās simt skolas, kas bija pilotprojektā, jūtas stabili, tur redzam labus rezultātus un atgriezenisko saiti. Citās skolās - cita aina. Līdz ar to: sāpe ir nevis pašā idejā, bet tajā veidā, kā šī ideja ir nesta līdz galam, nenodrošinot nedz finanšu, nedz cilvēku resursus. Ceru, ka gada laikā metodiskie materiāli tiks sagatavoti, un paldies skolotājiem, kuri ir strādājuši dotajā virzienā.

Jā, tas bija sasteigts projekts. Pārmaiņas laiku pa laikam notiek, bet tik lielā sistēmā pārmaiņas ir rūpīgi jāsagatavo. Šobrīd klumburējam pāri tam posmam, kas bija nesagatavots.

Iespējams, daudzi pedagogi aiziet no skolas tieši šīs “kompetenču izglītības” dēļ. Pat algu paaugstināšana var nepalīdzēt. Cik skolotājam vajadzētu saņemt algā, lai viņš justos gandarīts par samaksu?

Skolotāja algai vajadzētu būt 2500 eiro: veidotos cieņa, prestižs un vēlme skatīties izglītības virzienā. Tā nebūtu profesija pēc pārpalikuma principa.

Skolotājs nav robots, viņam jālasa grāmatas, jāredz notikumi, jāapmeklē izstādes, jādodas ceļojumos… Tas viss caur sevi jāpārstrādā un jādod skolēniem. Un vēl komunikācija ar vecākiem! Un vecāki ir ļoti prasīgi: viņi vēlas, lai skolotājs ir pieejams visu laiku. Bet tā tam nav jābūt. Skolotājam ir jāatrod laiks, lai attīstītu sevi.

Ģirts Ozoliņš/MN

Publiski parādījās bažas par to, ka šā gada augstskolu beidzēji savus diplomus var izmantot tikai siļķu iesaiņošanai, proti, tie nav derīgi ārpus Latvijas, jo mūsu valsts esot izsvītrota no starptautisko reitingu sarakstiem izglītības zemās kvalitātes dēļ. Tā ir patiesība?

Nē, absolūti nē! Arī šāgada augstskolu absolventu diplomi ir derīgi. Eiropā ir divas augstskolu akreditāciju uzraugošas institūcijas, kuras uzrauga to, cik korekti mēs akreditējam savas augstākās mācību iestādes. Ar vienu no šiem akreditācijas reģistriem, ko sauc par EQAR (The European Quality Assurance Register), mums ir bijusi diskusija par procedūru, tāpēc mēs tagad mainām MK noteikumus. Bet tam nav nekāda iespaida uz augstskolas diplomu. Visas mūsu studiju programmas ir akreditētas, diplomi ir leģitīmi, tie ir derīgi Eiropā un pasaulē.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.