Vai bijušais Valsts kancelejas direktors Citskovskis dibinās partiju?

© Vladislavs Proškins/F64

Kopš pērnā gada rudenī tapa zināms, ka ekspremjers Krišjānis Kariņš (JV) speciālos reisus (privātlidmašīnas) izmantojis vismaz 36 Eiropā notiekošu pasākumu apmeklēšanai, kam iztērēts vairāk nekā 1,3 miljoni eiro valsts budžeta un Briseles naudas, skandāls nerimstas. Par vainīgo šajā naudas šķērdēšanā ar esošās premjeres labvēlību “norīkots” nu jau bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.

Tas ir klasisks valsts līmeņa “uzmešanas” paraugs - Jāņa Citskovska atbrīvošana no Valsts kancelejas direktora amata, sak, savu darbiņu padarīji, tinies! Premjere Siliņa (JV) rosināja pret Citskovski disciplinārlietu, atstādināja no amata, norādot uz “amata pienākumu nepamatotu nepildīšanu, nolaidīgu un nekvalitatīvu pildīšanu” utt.

Vai tiešām - kā stāsta melnas mēles - tas viss notika tāpēc, ka Citskovskis iepriekšējam premjeram Kariņam nesagādāja pietiekami daudz ikrmaizīšu un “Taittinger Brut Reserve” pudeles, lai būtu vieglāk pārciest lidojumus privātdžetos?

Lai “izpētītu” atstādinātā Citskovska gauži nodarīto valsts un Briseles budžetam, tika izveidota komisija sešu amatpersonu sastāvā, un to vadīja Tieslietu ministrijas (TM) pārstāvis, komisijas locekļi - no Ministru prezidenta biroja, kā arī TM pārstāvis, Ekonomikas ministrijas, Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāvis.

Komisija visu izpētīja, atzina par vainīgu, un premjere piedāvāja Citskovskim slotu noliktavas, piedošan, Saimnieciskā nodrošinājuma nodaļas vadītāja amatu. Citskovskis atteicās. Ak, nepateicīgais! - neizpratnē iekliedzās viss Ministru kabinets un finālā neatgriezeniski padzina Citskovski no amata.

Bijušais augstākais ierēdnis šo situāciju novērtēja kādā TV3 raidījumā: “Šis amats neatbilst manām zināšanām, pieredzei un iemaņām. Viņi apzināti vēlas mani pazemot visas publiskās pārvaldes acīs. Es publiskajā pārvaldē esmu pavadījis 27 gadus, godprātīgi kalpojis šai valstij. Pēdējos septiņus gadus Valsts kancelejā esam paveikuši daudz lietu - modernizējuši publisko pārvaldi, centos virzīt uz mērķi un rezultātu. Līdz ar to ir palikusi sajūta, ka tevi vienkārši samaļ šī gaļas mašīna, jo tu nostājies pret sistēmu. Bet, no otras puses, ir noslēdzies viens dzīves posms, un ir jāskatās uz priekšu.”

“Neatkarīgā” tikās ekspresintervijā ar Jāni Citskovski.

Jūsu vietā būs jauns Valsts kancelejas direktors - Raivis Kronbergs.

Jā, es viņu zinu. Esam kopā strādājuši. Kad biju Valsts kancelejas direktors (septiņus gadus), viņš bija Tieslietu ministrijas valsts sekretārs, taču nesaskaņas ar toreizējo ministru Bordānu (JKP) bija par pamatu viņa aiziešanai uz Zemkopības ministriju.

Bet ko jūs tagad darīsiet?

Nevaru atbildēt. Esmu atstājis Valsts kanceleju, tagad meklēju jaunu darbu. Mēs patlaban gatavojamies tiesas procesam (lai apstrīdētu atlaišanu no darba - E.V.), tas paņem daudz laika.

Ar kādām sajūtām pametāt amatu?

Laikam ejot, sajūtas mainās. Sākotnēji bija aizvainojums, pēc tam uz notikušo sāku atskatīties ar citu vērtējumu. Jāskatās vairāk uz priekšu, nedrīkst dzīvo tikai pagātnē.

Tagad, gatavojot tiesai dažādus dokumentus, atradu 2020. gadā rakstītu vēstuli, ko parakstīja ministriju valsts sekretāri, kad toreizējais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (JKP) disciplināri sodīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Ēriku Eglīti. Saskatīju zināmas līdzības ar savu situāciju. Pret Eglīti toreiz ierosināja disciplinārlietu par it kā sliktu OIK pārraudzību. Bet faktiskais iemesls - kā stāstīja Eglītis, - bijis Nemiro lūgums iekārtot Rebenoku “Latvenergo” padomē… Tad Nemiro virzīja Eglīša pārcelšanu citā amatā, bet Eglītis uzrakstīja atlūgumu.

Tātad šādi gājieni notiek ne pirmo reizi.

Kā jau mēs redzam… Tas ir tikai viens piemērs. Ir daudzi gadījumi, kad cilvēki nevēlas par tiem runāt. Tikai daži gadījumi ir publiski. Daudzi cilvēki vienkārši ir gatavi norīt to aizvainojuma krupi un aiziet klusi, domājot par to, kādas konsekvences attiecībā uz viņiem var sekot. Un tas tiešām ir risks, tāpēc daudzi par to nerunā, jo domā par savu turpmāko nodarbinātību. Neviens jau nepateiks, kāpēc tevi nepaņem tajā vai citā darbā, bet fonā varēs just iemeslu… Tāpēc izvēlas aiziet klusi.

Vairāki Valsts kancelejas direktori ir tā klusi aizgājuši.

Diemžēl tāda ir tā vēsture.

Vai nebijāt domājis par to, ka Valsts kancelejas aparātu vajadzētu samazināt?

Vienmēr, kad runājam par Valsts kanceleju vai par publisko pārvaldi plašākā nozīmē, jādomā plašākā kontekstā - par funkcijām, kas uzticētas iestādei. Viena darbības joma: visu laiku censties šo funkciju ietvaros, ko nosaka likumi, MK noteikumi, lēmumi utt., visu paveikt efektīvi. Otrā: kā to visu paveikt ar esošajiem darbinieku resursiem?

Lēmumi var būt sāpīgi, jo nonāk līdz konkrētiem cilvēkiem, līdz nodarbinātajiem, kuri strādā publiskajā pārvaldē. Mēs jau redzam, kā mums iet ar reformām dažādās nozarēs: sākumā ir liela apņemšanās, bet tad, kad saduramies ar lielu pretestību, kas nāk no pašu darbiniekiem, no arodbiedrībām, no vietējām kopienām, daudz kas apstājas. Sabiedrība it kā gaida, ka būs reformas, bet tajā brīdī, kad cilvēks jūt - būs no kaut kā jāatsakās, tad reformas vairs nav tik gaidītas.

Mums ir daudzi lēmumi, kurus gadiem atliekam. Tie ir vajadzīgi, visi to atzīst, sēžot kabinetos un sarunājoties. Bet tos nav iespējams pieņemt, jo pietrūkst uzņēmības un drosmes, sak, šobrīd nav īstais brīdis, varbūt pēc gada, varbūt pēc vēlēšanām… Un paradokss: šādus varonīgos lēmumus sabiedrība ne vienmēr novērtē.

Anekdotiska šķiet viena lieta: jūs 27 gadus esat strādājis publiskajā pārvaldē, septiņus gadus bijā Valsts kancelejas direktors, bet disciplinārlietas izmeklēšanas komisija norādīja, ka jums esot “izpratnes trūkums par iestādes vadītāja atbildību un ierēdņa pienākumiem kopumā”. Tātad jums piemīt izpratnes trūkums?

Šo un citas “pērles” apskatīsim tiesas procesā.

Sanāks pērļu kaklarota… Sakiet, vai politisku partiju negrasāties dibināt?

Domāju, ka šobrīd, ņemot vērā visus strīdus ar premjeri Siliņu, nevēlos, lai šis process tiek politizēts. Taču neslēpšu, ka ir dažādi politiskie spēki, kas vēlas, lai es tiem pievienojos. Uzskatu, kas šis nav piemērots brīdis, lai dotos politikā.

Varbūt tad pēc tiesas prāvas? Būsiet populārs cilvēks.

Mediji bieži konfrontē cilvēkus ar viņu pašu izteicieniem, kas kļuvuši publiski pirms vairākiem gadiem, sak, jūs toreiz teicāt to un to, bet tagad jūs sakāt kaut ko citu. Bet viedoklis taču var mainīties. Tāpēc - nekas nav neiespējams.

Pēdējos gados esmu bijis ļoti tuvu politiskajai “virtuvei”. Tā, piemēram, tie, kuri strādā desu cehā, redz, kā tās desas top. Un viņiem, pieņemu, nemaz tik ļoti negribas tās ēst. Savukārt tie, kuri nezina, kā desas top, labprāt tās pērk. Pagaidām - esmu gana atskatījies, kā top desas. Un tomēr… Ejot laikam, emocijas izbalē, un viedoklis var mainīties. Skatīsimies pēc gadiem trim vai pieciem.

Nekad tu nevari zināt, kas notiks tavā dzīvē. Mana došanās uz Valsts kancelejas direktora amatu arī bija pēkšņa un neplānota. Kronberga kungam bija laiks pārdomāt priekšlikumu - viņam deva pusotru nedēļu. Man tika dots laiks pārdomām…

…līdz rītam?

Nē. No rīta bija saruna, un pēcpusdienā man vajadzēja dot atbildi. Nekad tu nezini, kas tevi gaida aiz pagrieziena.

Un kad būs tiesas process?

Ar tiesu ir tā. Pirmās instances spriedumu man nāksies gaidīt aptuveni deviņus mēnešus; ja ir apelācija - tad vēl pusgads; ja puses ir nesamierināmas un ir kasācija - tad vēl kāds laiks. Bet apņemšanās mums ir, tāpēc darbojamies.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais