Latvijas boksam būs spoža rītdiena – tikai vispirms “dārziņš” jāizravē

© Ģirts Ozoliņš/MN

Treneriem jau nolaižas rokas – viņi uzskata, ka pašreizējo Latvijas boksa federācijas vadību neizdosies ar balsošanu nomainīt, bet citas iespējas, kā piešķirt Latvijas boksam jaunu elpu, jau nav, intervijā “Neatkarīgajai” saka uzņēmējs un boksa treneris, boksa kluba "Priekuļi" vadītājs un SIA "Balticfloc" valdes priekšsēdētājs Edžus Cābulis.

Cik populārs bokss ir Vidzemē, Priekuļos, Cēsīs?

Vidzemē mēs ar sportu esam mazāk apdalīti, viens klubs biežāk pavelk otru. Tikko kāds kļūst vērā ņemamāks, tā arī citi pavelkas līdzi. Kopumā Vidzeme ar boksa aktivitātēm ir nedaudz pamesta novārtā. Priekuļos un Cēsīs boksa popularitāte aug ar katru dienu. Mēs Priekuļos un Cēsīs esam mainījuši skatu uz to, ko patiesībā nozīmē boksa sports. Mums ir izveidots sporta komplekss, līdzīgi kā tas ir Saldū, kur cilvēki nāk nevis boksa ringā izkauties, bet gan pulcējas vienkopus dažādu paaudžu pārstāvji - vieni treneru vadībā pilnveido tehniku un sportisko sagatavotību, citi vairāk sliecas nostiprināt veselību, kopējo fizisko formu, seniori atsvaidzina zināšanas un prasmes ringā, sievietes vairāk nodarbojas ar fitnesu, savukārt jaunieši gatavojas startiem Latvijas boksa čempionātā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Tātad ir izveidots komplekss ne tikai boksam, bet tautai veselības nostiprināšanai?

Jā, mums ir izveidots sporta centrs.

Vai šis sporta centrs apkalpo interesentus no Priekuļiem un Cēsīm un ir viens veselums, vai tās ir divas dažādas vietas, kur var nodarboties ar sportu?

Viens veselums. Pēc novadu reformas esam "vienā maisā".

No citiem novadiem arī pie jums brauc, trenējas?

Jā, brauc no Smiltenes, Siguldas.

Vai varat nosaukt cilvēku skaitu, kuri jūsu sporta kompleksā nodarbojas ar sportu?

Skaits mainās sezonāli, ziemā ir ap 40 cilvēku treniņā, bet kopumā tie ir ap 200 cilvēku.

Kas jūs atbalsta? Ar dalības naudu droši vien nepietiek, nepieciešams arī pašvaldības atbalsts, jo ir taču telpu īres maksa, aprīkojums?

Tas pats stāsts par novadu reformu. Kad mēs nebijām pamesti zem Cēsu lielās "mašīnas", mūs atbalstīja Priekuļu novada pašvaldība. Līdz pārgājām pie Cēsu novada, spējām attīstīties tādā līmenī, ka nekāda palīdzība mums nav nepieciešama, nav vajadzīgi nekādi sponsori.

Mums ir trenažieru zāle, grupu nodarbības, ne tikai bokss. No tā mēneša beigās satek ieņēmumi, lai samaksātu visus rēķinus. Nonākot lielajā Cēsu novadā, mums jāstājas pretī motokrosistiem, kas ir Latvijas čempioni, florbolistiem, kas ir Latvijas čempioni, un, kad jautājumu tabulā ir jautājums par boksu, tad tiek uzdots nākamais jautājums - kādi jums ir panākumi pasaulē, lai mēs jūs atbalstītu? Pagasta pašvaldībā, Priekuļos, atbalstu bija vienkāršāk iegūt.

Kā jūs saredzat, kādā noteiktā nogrieznī klubā iespējams izaudzināt bokserus, kurus varētu kvalificēt lielākām sacensībām - Latvijas mēroga sacensībām, tālāk jau Eiropas un pasaules mēroga sacensībām?

Tas ir diezgan sarežģīts jautājums, ņemot vērā arī visas šīs federācijas problēmas. Klubs darbojas desmit gadus, un jau ir iezīmējusies pēctecība. Mums kovida laikā zāle bija slēgta. Pēc divu gadu pārtraukuma nācās visu sākt no nulles. Nav jau tā, ka mēs pēc kovida atveram zāli un nākamajā dienā mums uzreiz ir gatavi čempioni. Tas viss notiek secīgi - tiklīdz izaudzināti daži mazie čempioni, aiz viņiem "pavelkas" vēl trīs, un tad jau ir desmit, kuri sacensībās startē regulāri. Čempionu audzināšana ir darbietilpīgs process. Sportisti jāsūta uz dažādām sacensībām, nometnēm. Mēs līdz ārzemēm vēl neesam tikuši.

Ģirts Ozoliņš/MN

Ir kāds uzvārds boksā, ar kuru varat lepoties, ka viņš ir izaudzināts jūsu klubā?

Es lepojos ar visiem mūsējiem, bet pašlaik Latvijā vēl augam.

Kāds ir kopējais skats uz mūsu jaunatni, īpaši puišiem fiziskās sagatavotības jomā? Bokss taču prasa ļoti labu fiziskās sagatavotības līmeni.

Bokss ir nedaudz savādāks. Ja tu vari ielikt tehniku un fizisko, tad nekādā ziņā bokserim neieliksi prātu galvā, kas arī šeit šajā sportā būtu svarīgākais.

Mēs runājam par intelektu - boksā bāze ir fiziskā sagatavotība, kurai virsū liek tehniku, bet otra lieta, kas sportistam darās galvā, jo pretinieks taču ir "jāizrēķina", jāsajūt?

Es to vairāk nedomāju kā intelektu, bet kā vīrišķību, bezbailību, jo pats jaunībā esmu daudz trenējies. Daudzkārt saskaramies ar to, ka daudzi cilvēki zālē, treniņos ir paši labākie, bet, tiklīdz viņus ielaiž ringā, tā rokas nolaižas, kājas saļimst. Tieši par šo galvas sakārtotību es runāju. Teorijā un pat sparingā viņi var būt labi, bet, tiklīdz sākas kādi čempionāti, tad rokas nolaižas, kājas paliek ļenganas. Šī mentālā sagatavotība, mentālais fokuss, prasme ieskaidrot sev, ka tu esi labākais, un tu tiešām tam tici, ka esi labākais. Ja paskatāmies uz pasaules piemēriem, visi augstas klases sportisti sevi tā motivē. Pirmais, kam jābūt, lai būtu augstas klases sportists, ir galvas sagatavotība, fizisko un tehnisko var pielikt.

Mēs daudz runājam par to, un no armijas iesaukšanas centra nāk informācija, ka daudziem jauniešiem ir vāja fiziskā sagatavotība un tās dēļ nevar nokomplektēt vajadzīgo iesaukumu. Vai var piekrist tam?

Es neesmu tik daudzas paaudzes piedzīvojis, lai varētu salīdzināt to, kas bija septiņdesmitajos. Tas, ko es esmu dzirdējis no sporta skolotājiem, mums tepat ir Priekuļu tehnikums, ir runas, vai tas jau ir pieņemts, ka cilvēku tagad vērtēs nevis pēc kādām spēka skalām, bet pēc tā, vai viņš prot spēlēt basketbolu vai neprot. Tagad ir tā, ka atbrauc no laukiem jaunieši, kuri neprot driblēt basketbola bumbu vai aizskriet pakaļ futbola bumbai. Sportiskais līmenis strauji krītas.

Bet, ja raugāmies no mūsu kluba perspektīvas, tādi cilvēki jau nenāk pie mums, viņi sēž mājās pie datora. Pie mums nāk tie labākie, aktīvākie cilvēki. Tā ka mēs klubā to nejūtam, bet tas, kas ir dzirdēts ārpus tā, kas notiek, kļūst diezgan slikti. Es nevaru iedomāties, ka manā jaunībā kāds pagalmā nemācētu spēlēt futbolu un nemācētu driblēt bumbu. Tas ir tā drusku jocīgi.

Bet vēl jau ir tāds rādītājs, cik reižu jaunietis var pievilkties un piepumpēties.

Tas jau ir profesionālis. Bet, ja tev neviens skolā to neuzspiež, tad kāpēc jauniešiem vispār censties? Kāpēc mājās par to vispār runāt?

Par tiem, kas grib uzlabot veselību un paaugstināt vispārējo tonusu, viss ir skaidrs. Bet tiem, kuri boksā grib sasniegt kādus, kaut vai sev tīkamus rezultātus, vai viņiem jūs rīkojat meistarklases, aicināt kādus profesionāļus no Latvijas, kaimiņvalstīm, kas novada treniņu, parāda kādu paņēmienu, sitiena vai bloka variantu?

Jā, mēs laikam bijām pirmie, kas pierunāja Mairi Briedi atbraukt uz atklāto treniņu, sniegt meistarklasi. Lai gan es, organizējot šo pasākumu, saskāros ar muļķīgām negācijām, jo Briedis politikas dēļ jau bija paspējis savu slavu padarīt neviennozīmīgu. Bet es biju ieciklējies, ka neaicinu filozofu, vēsturnieku, zinātnieku vai politiķi, es ar viņu nerunāšu par fiziku un mākoņiem, bet par sportu. Tajā mirklī, kad viņš ienāca zālē (puikas jau pusstundu iepriekš gaidīja viņu pie durvīm), es sapratu, ka esam izdarījuši pareizu izvēli. Treniņš bija ļoti labs. Uz to sanāca ap 80 cilvēku. Un tad, kad Mairis ienāca zālē, pat es, kas esmu rūdīts sportists, daudz cīnījies, sapratu, ka zālē pie mums ir ieradies čempions. Nosvērtība, pārliecība un tas vispārējais pazemīgums, šis ir tas cilvēks, kuru mēs visi pirms kāda laika atbalstījām, lai ko viņš būtu sadarījis visās citās jomās ārpus boksa.

Ģirts Ozoliņš/MN

Ar šāda līmeņa sportistiem kā Mairis Briedis jūs tikšanos organizējāt paši, kontaktējoties tiešā veidā. Bet, ja labi strādātu boksa federācija, tad varētu aicināt arī citus, ne tikai Mairi Briedi. Vai tad viens no federācijas uzdevumiem nebūtu organizēt šādus atklātos paraugdemonstrējumus?

Tas jau ir nedaudz cits stāsts par to, kā federācijai vajadzētu strādāt, jo es neatceros, kad mums pēdējoreiz ir bijušas kopā sanākšanas, lai kopīgi trenētos ar kopīgu mērķi. Ar to jau arī sākas nopietnās lietas. Šonedēļ mums ir Latvijas izlases nometne Saldū, nākamajā mēnesī būs Daugavpilī, mainās personāži, katrs treneris ieliek savu artavu. Līdzīgam stāstam būtu jābūt izlases un federācijas sakarā.

Ja pareizi saprotu, šobrīd boksa federācija nekādu atbalstu nesniedz un interesi par jūsu darbību nepauž. Viss, ko jūs paši klubā panākat, ar dalībnieku līdzekļiem, ar sadarbību ar pašvaldību, ir tik, cik ir?

Bēdīgākais ir tas, ka visi klubi jau ir pieraduši, es to esmu dzirdējis no treneriem: "Es jau esmu pieradis "ķerpīties" pats un tādēļ atbalstīšu veco federāciju, neticu, ka kaut kas mainīsies." Kaut kādi revolucionāri ir bijuši, nākuši un gājuši, bet treneri vairs netic, ka kaut kas federācijā var mainīties. Gan tas, kā tiek organizētas vēlēšanas, gan balsu pirkšanas, gan apstrādāšana, gan piesolīšana.

Ar ko pērk? Cik maksā viena balss?

Kā kuram trenerim. Vienam pietiek ar cimdu pāri, citam pietiek ar solījumiem. Viens no interesantākajiem solījumiem, ko esmu dzirdējis, ir: es tev uzcelšu jaunu zāli. Kā? Es ar to treneri pēc tam esmu runājis. Teicu viņam: "Ja ar tevi šitas strādā, es tev uzcelšu jaunu pilsētu, ja reiz tevi ir tik viegli apvārdot. Vai varu arī olimpisko centru tavā vārdā nosaukt." Citiem pietiek ar 200 eiro, citiem ar cimdu pāri.

Kāds būtu pareizais federācijas prezidents? Kādu jūs viņu saredzat? Kā vajadzētu tikt organizētam darbam, lai būtu atdeve, tostarp arī jūsu vadītājam boksa klubam “Priekuļi”?

Pašreiz es neredzu, ka tas būtu atkarīgs no viena cilvēka. Statūtos ir aprakstīts, kas kuram jādara. Pašreiz svarīgākais būtu savest kārtībā visu sistēmu. Protams, federācijas prezidents ienes savu artavu konkrētā sporta attīstībā. Māris Zusts ir ļoti saistīts ar sporta skolām un pašvaldību un zina, kā notiek pašvaldību naudas sadale.

Tagad katrs ir pieradis darboties pa savam. Mums ir sporta skola Liepājā un sporta skola Daugavpilī, kur tiešām augstā līmenī sagatavo bokserus. Saldus ļoti nāk pretī saviem sportistiem. Vairāk federācijas dabu redzu kā darbošanos sistēmā, kā kopīgu strādāšanu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Cēsīs arī kādreiz bija sporta skola, bet to likvidēja?

Jā, bet tur nebija boksa sekcijas. Boksa sekcijas ir Liepājā, Daugavpilī, arī Rīgā ir vairākas.

Bet Latvijas Boksa federācija eksistē vairākus gadus, un tagad tiek pārvēlēta tās vadība. Vai jums ir sapratne, kas tā ir par organizāciju un ar ko nodarbojas?

Nesen mēs ar Rīgas domes pārstāvjiem runājām par sporta jautājumiem, un, lai saprastu, kādā stāvoklī tagad ir federācija, Rīgas dome sacīja, ka viņi no Latvijas Boksa federācijas nekad nav saņēmuši nevienu pieprasījumu pēc palīdzības, bet tajā pašā laikā visi ar sportu saistītie saka, ka naudas nav. Kad Rīgas pašvaldība gribēja uzrunāt boksa federāciju, izrādījās, ka tai nav pat e-pasta adreses, kur var aizsūtīt piedāvājumu, ka mēs gribam sadarboties. Pirms mēneša oficiālais e- pasts federācijā vēl neeksistēja.

Es arī nesaprotu, kāpēc. Tagad visādas shēmas uzpeld augšā. Tiklīdz tu esi federācijas vadībā, ģenerālsekretārs vai prezidents, tev automātiski ir tiesības bīdīties uz Latvijas Olimpisko komiteju (LOK). Mūsu vadītāji to izmanto, un tad atkal iekrīt kāds amatiņš. Piemēram, iepriekšējā sasaukumā mūsu federācijas prezidents bija LOK Ētikas komisijas loceklis. Tur viņam iekrita naudiņa - kādi divi tūkstoši eiro mēnesī. Bet par visu to, ko viņš boksa federācijā nedara, viņš vēl uzdrīkstas būt LOK Ētikas komisijas loceklis un vienlaikus izīrē federācijai telpas no sevis. Tas viss ir zem Ētikas komisijas locekļa piesega. Jautājums, kāpēc tad tu tur sēdi boksa federācijas prezidenta krēslā? Skaidrs, ka šādu amatu dēļ.

Otrs, kas ir dzirdēts baumu līmenī, kad aizbrauc uz Eiropas un pasaules čempionātiem, un boksā tas it sevišķi ir populāri, notiek cīņu sarunāšana. Arī tur kāds kumosiņš var atlēkt.

Cīņu rezultātu sarunāšana boksā?

Tas notiek profesionālajā boksā. Tu aizsūti Latvijas izlasi, bet iepriekš esi sarunājis, ka tā zaudēs. Pēc principa - mums to uzvaru nevajag, labāk lai mana kabata pilna.

Un kas notiek ar tiem sportistiem, kuri izlemj - labāk es savu klasi parādīšu, man nospļauties par to sarunāto?

Tu jau vari parādīt, bet lēmumu pieņem tiesnesis. Tu vari rādīt, ko gribi, tev tad jānosit pretinieks, lai uzvarētu. Ir šādi cīņu ieraksti, un, kad tos rāda tiesnešiem, viņi tikai rausta plecus. Bet ko man bija darīt, tā bija jānotiesā, viņi atbild, un viss...

Bet tas nav stāsts tikai par profesionālo sportu, arī par amatieru. Uztaisām Gruzijā boksa turnīru, un Gruzija arī tad tur visas medaļas savāks.

Ar rezultātu sarunāšanu jau latviešiem vieniem grūti cīnīties. Svarīgi, lai cīņā iesaistītos federācija.

Tas atkal ir nākamais stāsts par to, ka starptautisko sistēmu SOK neatzīst, tāpēc, ka tur galvgalī ir Krievijai lojāli cilvēki. Tad rodas jautājums par nākamo olimpiādi un boksu tajā.

Krievija šobrīd kontrolē boksu olimpiskā līmenī? Tad jau mums tur nekādu lielo izredžu nav?

Krievija kontrolē starptautisko boksa asociāciju, un tāpēc SOK negrib vairs boksu iekļaut olimpiādē. Ir maziņš pretspēks, jāgaida un jācer līdz nākamajai olimpiādei.

Bet pretspēks nevar būt tikai no Latvijas vienas! Sabiedrotie mums šajā jomā var būt?

Jā, tā ir starptautiska organizācija, kur jau ir iestājušās lielas valstis.

Starptautiskā boksa federācija?

Jauna, alternatīva, un tai vajag savākt 75 nacionālās federācijas, lai tā būtu atzīta no SOK puses.

Ja tiks pārvēlēta Latvijas Boksa federācijas vadība, tad mums ir cerības pievienoties šai alternatīvajai organizācijai?

Ja tiks pārvēlēta, tad domāju, ka noteikti nē. Pārvēlēts, tas nozīmē, ka paliek esošais sastāvs. Svarīgi ievēlēt jaunu vadību. Tas būtu viens no pirmajiem punktiem, ko vajadzētu izsvērt, ja mums tiešām ir šis augstākais mērķis - olimpiāde, tad ar esošo starptautisko organizāciju mēs tur netiksim. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Apelācija jau ir atmesta atpakaļ.

Bet potenciāls boksā mums ir, jaunatne taču nāk uz treniņiem?

Paskatīsimies plašāk. Mums, “Priekuļiem”, tāpat kā arī citiem klubiem, bija krietni jānopūlas, lai iestātos federācijā. Pašlaik uz iestāšanos federācijā gaida septiņi klubi.

Kāpēc viņus neuzņem?

Tad uzreiz veidotos citāds balsojums.

Kāpēc klubam vajag būt federācijā?

Katram trenerim ir savs dzinulis. Vienam tiešām tas ir izaudzināt Latvijas čempionu, bet, ja ilgstoši klauvējas pie federācijas durvīm, viņam pašam arī rokas nolaižas un viņš aiziet uz fitnesa boksu. Uz fitnesa boksu neviens nenāk, un viņš nolemj: metīšu mieru boksam, nodarbošos ar vingrošanu. Tā tas notiek.

Neuzņemt jaunos biedrus tikai tā dēļ, lai noturētos amatā - tā ir kaitniecība bosam. Jāatzīmē, ka šī federācijas vadība ir jau no tās pirmsākumiem, citas vadības mēs neesam redzējuši, tāpēc treneri arī netic, ka var būt pārmaiņas. Jo vienmēr pēdējā nedēļā tiek pieņemti jauni biedri. Nedēļa līdz vēlēšanām, bet mēs nemaz nezinām, kuri ir biedri mūsu federācijā. Es vairākkārt esmu prasījis gan caur Izglītības ministriju (IZM), gan Latvijas Sporta federāciju padomi, lai man atsūta aktuālo biedru sarakstu. Tagad divas nedēļas pirms vēlēšanām prezidents izlēma veikt biedru saraksta optimizāciju, līdz ar to mēs šobrīd nezinām, kas ir mūsu biedri, kas būs vēlētāji, kas tiks pielaisti pie vēlēšanām.

Iepriekš Latvijas Boksa federācijā bija iekļautas juridiskas personas, tostarp kravu pārvadātāji, nekustamo īpašumu kantori, karatē, tekvondo klubs, mai tai klubs, automoto klubs. Visi šie ar boksu nesaistītie biedri noteikti tika uzņemti iepriekšējās vēlēšanās, kad vajadzēja balsu vairākumu. Tagad tas viss atkal tiek izsijāts, lai noregulētu, kādas balsis vajadzēs. Federācijā kā biedrs skaitījās arī tāds klubs, kurš ir likvidēts jau septiņus gadus. Neviens to nebija pamanījis. Prezidentam jābūt ļoti noslogotam ar ētikas lietām, lai to neredzētu. Citam klubam treneris izrādās miris jau divus gadus.

Šobrīd mēs federācijā nezinām, kas ir lemtspējīgi biedri, un atlikusi tikai nepilna nedēļa līdz vēlēšanām.

Ģirts Ozoliņš/MN

Federācija ir sabiedriska organizācija, tur jābūt visam atklātam.

Te ir atkal tas, ko es vairākkārt esmu prasījis Latvijas Sporta federāciju padomei, Izglītības ministrijai, kura it kā kontrolē šīs lietas. Atbilde bija: mēs neko nevaram izdarīt, tikai aizrādīt. Manuprāt, ir jābūt pirmajam brīdinājumam par federācijas statusa atņemšanu.

Katru gadu federācijas noslēdz līgumu ar IZM, kurā ir dažādi punkti, kas jāpilda, piemēram, valdes sēdes vai kopsapulču protokoli. Nekā boksa federācijai nav. Iepriekšējās vēlēšanas notika tā: atnācām mēs, treneri, kas viens otru pazīstam, un tad zālē ieradās 30 cilvēki ādas jakās un nobalsoja par līdzšinējo federāciju. Kas viņi tādi ir, neviens nezina. Vēlēšanas ir notikušas un atzītas par pareizām.

Apstrīdēt nav iespējams?

Treneriem jau nolaižas rokas. Un šeit ir interesants punkts, ja tu raksti kontrolējošai iestādei - Latvijas Sporta federāciju padomei - sūdzību, tad jautājums, kam tu to raksti, jo padomes valdē sēž bijušais Latvijas Boksa federācijas prezidents Māris Liepiņš, kurš izskata šos jautājumus, arī, starp citu, Latvijas Boksa federācijas biedrs.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.