Jūrmalas Brīvdabas muzejs atrodas vistālākajā pilsētas stūrītī – Buļļuciemā, Raga kāpas dabas parka pakājē. Jūrmalas Brīvdabas muzejs ir Jūrmalas muzeja filiāle. Muzeja direktors Ernests Sviklis "Neatkarīgajai" skaidro, kāpēc ģeogrāfiskā muzeja atrašanās vieta ir izdevīga gan apmeklētājiem, gan pašam muzejam krīzes situācijas jeb X stundas gadījumā. Savukārt muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Anete Plāse pastāsta par zvejnieku māņticību un izdzīvošanas prasmi, bet muzeja krājuma glabātāja Vizma Zelle atklāj īpašu muzeja relikviju, kuru atļauj arī nofotografēt – saviļņojošs brīdis, atrodoties tik tuvu 1699. gadā izdotajai Georga Manceļa sprediķu grāmatai!
Jūrmalas Brīvdabas muzejs atrodas vistālākajā pilsētas daļā. Kāds ir šī muzeja stāsts?
Brīvdabas muzejs sākotnēji veidojās kā atsevišķs muzejs ar atsevišķu krājumu. Muzejs dibināts 1970. gadā, bet reāli apmeklētājiem durvis atvērtas 1979. gadā. Tas bija zvejnieku kolhoza “Uzvara” muzejs. Stāsts ir par zvejniecību 19.-20. gadsimtā. Brīvdabas muzeja krājumā ir 6240 vienības, un lielākās kolekcijas saistāmas ar fotogrāfijām, zvejas laivu būvi, striķu vīšanu. Muzejā izveidotās zvejnieku sētas un eksponāti vēsta par zvejnieku amatu un dzīvi Jūrmalā 19. un 20. gadsimtā. Izejot no muzeja teritorijas, tālāk var doties pastaigā pa Raga kāpas dabas parku. Kāpa ir vēja darbības rezultātā pārveidots 800 metrus garš un 100 metrus plats kāpu valnis, kurā sastopamas ap 340 gadu vecas priežu audzes, kā arī retas augu sugas un četras aizsargājamas putnu sugas.
Kādas rūpes ir ikdienā, par ko domājat, kā izdodas uzturēt muzeju, kādas vērtības pārvaldāt?
Lielākā vērtība ir stāsti par zvejnieku dzimtām, par zvejas procesu. Šobrīd ļoti aktīvi nodarbojamies ar atmiņu vākšanu, jo Brīvdabas muzeja pamatā ir stāsts par zvejniecību un zvejniekiem. Te ļoti būtisks ir cilvēks, tāpēc šobrīd norit ļoti aktīvs pētnieciskais darbs. Šīs atmiņas, protams, vairāk ir attiecināmas uz padomju periodu. Muzejā atrodas divi lielgabarīta zvejas kuģi - “Undīne” un “Marts”. “Undīne” ir restaurēta. Šobrīd aktuāla ir kuģa “Marts” restaurācija, bet, lai to paveiktu, plānots piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Kad koka konstrukcijas atrodas ārpus ūdens, tās ātri bojājas, jo ir pakļautas apkārtējās vides ietekmei. Tāpat tālākai veiksmīgai kuģu saglabāšanai ir nepieciešama pastāvīga nojume, lai kaut cik pasargātu kuģus no laikapstākļu iedarbības, skujām un citiem elementiem, kas var izraisīt bojājumus. Vizuāli pašreizējā jumta konstrukcija nav pievilcīga, bet tā pilda savas funkcijas. Mūsu sapnis ir uzlikt lielu nojumi, bet arī tam noteikti nepieciešama ārējā finansējuma piesaiste.
Vai Brīvdabas muzeja eksponāti ir apdraudēti kara gadījumā?
Brīvdabas muzeja gadījumā, ja runājam par krīzes situāciju, shēma atkal būs tā pati, kas Jūrmalas muzejam. Izlase tiek glābta pēc līdzīgiem principiem. Pamatā šo evakuāciju attiecināsim tieši uz tā saucamo plakano materiālu - dokumentiem, fotogrāfijām, atmiņu stāstiem. To ir vieglāk pārvietot. Lielgabarīta lietas, enkuri, kuģi un laivas ir nepārvietojamas vienības un paliek uz vietas. No vērtīgākajiem priekšmetiem varu nosaukt enkurus, kurus būtu visai komplicēti pārvietot. Drošāk būs atstāt uz vietas, nevis pārvietot.
Kara laikā nepastāv iespēja, ka kuģi tiks pārkausēti ieročos?
Tāda iespēja ir minimāla, jo mums Latvijā nav atbilstošas metālapstrādes industrijas. Līdz ar to, kamēr mums nav okupācijas vara, šis aspekts nebūs aktuāls. Lielākais risks ir marodierisms krīzes apstākļos. Riski lielajiem priekšmetiem šeit ir relatīvi mazāki. Krīzes apstākļos lielākais risks šim muzejam ir uguns. Bet ikdienā šis risks ir mazāks, jo visur ir dūmu detektori. Savukārt ģeogrāfiskā muzeja atrašanās vieta norāda uz to, ka šis muzejs vismazāk ir pakļauts riskiem, kas saistīti ar tiešu militāru darbību - šeit nevajadzētu notikt lieliem uzlidojumiem vai citām tiešām aktivitātēm, tāpēc risks ir zemāks nekā centrā esošajiem muzejiem.
Acis piesaista darvotās laivas, kuru gaitas, šķeļot sāļos jūras viļņus, beigušās, un tagad tās rimti bauda savas vecumdienas zem nojumes muzejā. Kāds ir laivu stāsts?
Ienākot muzejā, tā centrālā aura ir stāsts par 19. gadsimta beigu posmu un 20. gadsimta sākumu. Laivas tika izmantotas zvejai. Te redzam dažādas laivas, kas izmantotas zvejā.
Muzejs nosacīti ir dalīts - ir apskatāma turīgā un nabadzīgā zvejnieka sēta, kas ataino 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ainu. Tad ir kolhoza mantojums. Ja gribam stāstīt cilvēkstāstus par zvejniekiem, tad zināmā mērā tas savijas ar stāstu par kolhozu “Uzvara”. Jūrmalā tiek galvenokārt runāts par kūrortu, aizmirstot, ka 20. gadsimta sākumā visos ciemos bija zvejnieki, kuri caur atpūtniekiem drīkstēja vilkt laivas un žāvēt tīklus. Tas ir laiks, kad šī tradīcija vēl bija dzīva. Tikai pamazām tas aizgāja nebūtībā, jo visu sāka fokusēt uz kūrortu. Savukārt zvejnieku kolhozs “Uzvara” turpināja zvejniecības tradīciju Jūrmalā. Muzejā atrodas arī zemūdens arheoloģijas ekspozīcija, virvju vīšanas un laivu darbnīcas. Skumji, ka laivu meistaru praktiski vairs nav, arī virvju vīšanas speciālistu ir maz, bet tos piesaistām muzeja aktivitātēs. Viens no vadošajiem Latvijas speciālistiem ir Māris Maniņš, kurš brauc arī pie mums. Nesen Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta zvejas tīklu aušana un lāpīšana. Arī Jūrmalā vēl ir daži cilvēki, kuri šo arodu prot un dara. Bet cilvēks, kurš to māk, ne vienmēr var būt skolotājs. Viens ir prast amatu, cita lieta ir stāstīt un mācīt. Tās ir dažādas prasmes, līdz ar to reizēm ir grūti sameklēt amatnieku, kurš labi prot savu amatu un reizē ir gatavs to demonstrēt un mācīt citus.
Kā redzam, arī zemūdens arheoloģijas ekspozīcija atrodas ārā un laika apstākļu ietekmē. Vispār tā ir sāpīga tēma, tam spilgts piemērs ir nesen atrastais vraks, kuru atkal atdos jūrai.
Jā, tāpēc, ka nav tāda muzeja, kur pilnvērtīgi un lielā apjomā izvietot šos atradumus. Kādreiz Jūrmalas pilsētas muzejam bija Zemūdens arheoloģijas nodaļa, bet tās sen vairs nav. Tā ir ļoti sarežģīta nozare, kas prasa specifiskas zināšanas un glabāšanas apstākļus. Brīvdabas muzejā var atnākt apskatīties, bet cik labi tas ir vraku detaļām, tas ir strīdīgs jautājums. Vraka atliekas ir iekonservētas, bet tāpat laikapstākļu ietekmē pamazām bojājas. Arheoloģiskais koks ir viens no visgrūtāk saglabājamiem materiāliem, līdz ar to panākt, lai tas būtu simtprocentīgā drošībā un pieejams apmeklētājiem, mūsu apstākļos praktiski nav iespējams. Arī šeit koks katru gadu tiek tīrīts, iekonservēts, bet var redzēt, ka tas bojājas. Kā vēstures materiāls eksponāts ir aprakstīts, līdz ar to saglabāts nākamajām paaudzēm.
Un te jau nāk jauka, smaidīga gaišmate vārdā Anete, kura turpmāk "Neatkarīgajai" pastāsta aizraujošus sīkumus par ekspozīciju. Anete Plāse ir muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja.
Senatnē tīklu būdas atradās jūras krastā. Turpat uz vabām žāvēja tīklus, salocīja un nolika tīklu būdā. Kādreiz jūras krasta aina bija savādāka. Zvejas laivas, tīklu būdas, tīkli uz vabām - zudusī vēsture, kuras mazu daļiņu var aplūkot muzejā.
No kuras puses šis namiņš atvests? Kādas bijušas citu ēku funkcijas?
Visas mājiņas atvestas no Kurzemes piekrastes. Tīklu būda ir no Kaugurciema. Lielā māja kādreiz atradās Bulduros. Vecbulduru dzīvojamā māja ir vietējās nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Šī guļbūve piedzīvojusi lielus restaurācijas darbus, un no sākotnējās mājas palikuši tikai daži oriģinālie dēļi. Restaurācijas procesā tika izlemts glābt dēļus, kuros iegravēti saimnieka iniciāļi, celtniecības gads u.c. Muzejā apskatāma arī klēts, kurā tika glabāti audumi, dzijas, vasarā šeit varēja gulēt. Pateicoties labai ventilācijai, glabāja graudus, miltus un pat žāvētu gaļu. Viena klēts daļa ir ratnīca, kura kalpoja arī darbarīku glabāšanai. Klēts ir no Engures. No Ragaciema ir melnā pirts. 1988. gadā no Kaugurciema tika atvesta nabadzīga zvejnieka mājiņa.
Kuras ēkas ekspozīcijā vislabāk raksturo zvejnieku ikdienu?
Tā būs zivju kūre. Kad atveda zivis, tās šeit sašķiroja, salika koka kastēs, kuras iznesa ārā. Zivis izvadāja ar ratiem - uz tirgu, veda uz staciju, lai sūtītu uz Rīgu. Zivju kūre bija turīgu zvejnieku priekšrocība, ne visi zvejnieki varēja atļauties uzcelt tādu ēku. Zivis bija ātri jāapstrādā. Tās kūpināja vai sālīja.
Anete rāda priekšmetu, kas līdzīgs zirga lokam, un jautā - kas tas ir? Patiesi, kas tas ir?
Tā ir tīkla josta, kuru lika ap vidukli, lai nenoslogotu muguru, kad vilka krastā smagos tīklus ar zivīm. Tad nāca sievas ar groziem, lika lomu grozos un nesa uz šķirošanu.
Pastāstiet par zivju uzglabāšanu. Tā ir aizmirsta detaļa Latvijas vēsturē, jo nekādi nesaistās ar mūsu platuma grādiem ierasto dzīves stilu.
Tam bija paredzēts speciāls zivju pagrabs. Ziemā skaldīja ledu un veda uz pagrabu, kur apbēra ar skaidām, lai ilgāk saglabātu. Ledus turējās līdz vasarai. Tomēr pārsvarā zivis pārstrādāja.
Vairāk Jūrmalas nosaukums tiek minēts saistībā ar atpūtniekiem, tas bija tāds modes kliedziens. Par zvejas tradīcijām tiek aizmirsts.
Tūrisma uzplaukuma laikā zvejnieki bija ļoti atjautīgi un saprata, kā nopelnīt. Vasaras laikā izīrēja savas mājas vai kādu no istabām. Ekspozīcijā redzami peldu rati, kas ir filmas rekvizīts. Peldu rati atspoguļo peldēšanas tradīciju. Peldu ratus ievilka jūrā ar zirgu, lai atpūtnieki varētu peldēties. Tas atbilst tā laika izpratnei par piedienību un peldēšanās tradīcijām. Atpūtnieks netraucēti varēja baudīt peldes.
Muzejā var gūt arī ieskatu zivju žāvēšanas tradīcijā...
Šobrīd vasarās mēs rīkojam pasākumus “Ceturdienas - zivju dienas”. Pasākumā apmeklētāji izzina, kā tiek kūpinātas zivis, lāpīti tīkli un vītas virves.
Arī virvju vīšana ļoti labi raksturo skarbo zvejnieku dzīvi.
Jā, to var redzēt virvju darbnīcā. Kolekciju izveidoja Jāzeps Fišers, kurš no jaunības dienām bija virvju vijējs. Kolekcija ir dāvinājums muzejam. Virves vija no kaņepēm vai lina, un šeit var redzēt visu procesu - no auga šķiedras līdz virvei.
Muzeja krājuma glabātāja Vizma Zelle pastāsta par krājuma vienībām, kuras paredzēts pārvietot krīzes gadījumā, atklāj "Neatkarīgajai” unikālu grāmatu, kuru atļauj arī nofotografēt.
Evakuācijai paredzētās pamatkrājuma un palīgkrājuma reģistrācijas grāmatas pašreiz atrodas ugunsdrošos metāla skapjos. Metāla skapī atrodas arī evakuācijai paredzētā vācbaltiešu mācītāja, profesora, grāmatu autora, latviešu rakstu valodas pamatlicēja Georga Manceļa (1593-1654) sprediķu grāmata, kas izdota 1699. gadā. Tā ir pietiekami reta un unikāla grāmata. 2002. gada 23. decembra ugunsgrēka laikā, kad nodega no Asariem uz muzeju pārvestā “Baļķu” dzimtas ēka, Manceļa sprediķu grāmata bija vienīgais eksponēts, kuru izdevās izglābt. 2007. gadā sprediķu grāmata restaurēta. Paredzēts evakuēt arī fotogrāfiju kolekciju, kura pašlaik atrodas administrācijas telpās kartona kastēs. Lai varētu saprast, cik vietas nepieciešams pagaidu glabātavā, viss glābjamais materiāls aprēķināts kubikmetros.
Ja viss pārvietojamais ir tas, ko redzu, tad to paši muzeja darbinieki var pārvietot?
Šis jautājums tiek risināts, par to lemj muzeja vadība. Digitalizētas ir fotogrāfijas, dokumenti un atmiņu stāsti, tādēļ tie atrodas relatīvā drošībā. Daļa priekšmetu nav digitalizēti, pie tā vēl strādājam. Lielos eksponātus, piemēram, vēsturiskās mājas, zvejas kuģus, mēs nevaram pārvietot. No muzeja krājuma vērtīgākajām lietām noteikti varam nosaukt virvju darbnīcā izvietotos virvju vijamos āķus un ratus. Vērtība ir arī vēsturiskajiem kokvilnas zvejas tīkliem. Pagaidu novietnes lielums ir ierobežots, un arī pārvietošana būtu sarežģītāka (lieli izmēri, materiāls trausls), tādēļ šo ekspozīcijas daļu nav plānots pārvietot.
Ja skatāmies uz ekspozīcijas priekšmetu unikalitāti, apkoposim, kas ir tas unikālais un kāds ir muzeja krājuma apjoms?
Kopējais krājuma vienību skaits ir 6240 vienības, tajā skaitā pamatkrājums - 2987 vienības un palīgkrājums - 3253 vienības. Muzeja lielākās ir fotogrāfiju, zvejas un laivu būves, striķu un virvju vīšanas darbnīcas kolekcijas.
Muzeja krājumā grūti izcelt atsevišķus priekšmetus, vērtīgas ir ekspozīcijas kopumā. Kā vērtīgākos varu nosaukt: virvju vijamie dēļi ar āķiem (1945-1955), virvju vijamais rats (1900-1910), 19. gs. sākuma buru kuģu enkuri un zemūdens atradumu nojumē - laiva vienkoce (domājams, 16.-17. gadsimts). Vērtīgs un reizē vecākais priekšmets ir jau minētā Georga Manceļa sprediķu grāmata "Lang-gewunschte/LettishePostill/, kura izdota 1699. gadā. Grāmatu muzejam dāvinājusi Mellužu valguma "Baļķu" māju saimnieka Indriķa Baļķa dzimtas locekle Antonija Brīvkalne. Sprediķu grāmata bijusi dzimtas relikvija, kas nodota no paaudzes paaudzei.
