Dzelzceļa muzejā glabājas kartes un dažāda veida tehnika, kura pieejama jebkuram interesentam. Vai iebrucējiem būtu interese, par tehniskajiem rasējumiem un plāniem, "Neatkarīgā" skaidro sarunā ar Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātājām Inesi Rezgoriņu, Anci Pudāni un zinātniski pētnieciskā darba vadītāju Tomu Altbergu.
Kā plānojat aizsargāt muzeja vērtības?
Inese Rezgoriņa (IR): No šī gada janvāra Kultūras ministrijas muzeju nodaļa aktualizējusi jautājumu, par krājumu aizsardzību krīzes brīžos un izdevusi rīkojumu muzejiem sagatavot krājumu aizsardzības plānu. Līdz ar to pārskatam savas iespējas, plānojam. Tas ir ne tikai saistībā ar karu, jāņem vērā arī dabas stihiju iespējamību.
Esam piedzīvojuši jau divas vētras. Dabā, globālās sasilšanas rezultātā, notiek dažādas pārmaiņas. Karš ir aktuāli, bet arī šis aspekts ir vērā ņemams un muzejam par to ir jādomā. Attiecībā uz mūsu plānu, krīzes gadījumiem, plāns mums bija jau pirms šo jautājumu aktualizēja Kultūras ministrija. Šis plāns ir iestrādāts noteikumos par Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma pārvaldi aprūpi un saglabāšanu. Katram muzejam šie noteikumi ir savi, bet tie balstās uz Muzeja likumu un MK 956 Noteikumiem par Nacionālo krājumu.
Šādi noteikumi jāievēro, lai muzejs varētu iziet arī akreditāciju un tie reglamentē muzeja darbu. Globāli tie visiem ir līdzīgi, bet niansēs atšķirīgi, ņemot vērā kādas kolekcijas un krājuma priekšmeti tiek glabāti muzejā. Kā viens no pielikumiem šajos noteikumos ir rīcība krīzes situācijās. Par karu, līdz šim, esam domājuši mazāk, bet esošā situācija liek par to domāt.
Muzejā ir shēmas, kurās ir apraksti par stacijas piemērotību armijas vajadzībām, tabulas ar situāciju ar ceļiem zem sliežu ceļu shēmas. Staciju shēmas, sīki izstrādāti rasējumi ar sliežu ceļu shēmas, tabulas ar staciju caurlaides un pārstrādes spējām, ēku kvadratūras tabulas, Latvijas dzelzceļu kartes. Tādas visai nozīmigas kartes. Vai kara gadījumā ienaidnieks to visu var izmantot? Cik stratēģiski aktuāla šī informācija ir mūsdienās?
Toms Altbergs (TA): Tas bija aktuāli pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Dzelzceļš mums pastāv jau 170 gadus, bet izmainījies relatīvi maz. Ja runājam par aktuālo situāciju, tad vislabākais ir google kartes, kur var izsekot jebkuru dzelzceļa pievedceļu vai novietojumu. Dzelzceļa muzeja rīcībā nav neviena aktuāla shēma, dokuments, kurš būtu spēkā. Stratēģiska rakstura informācija mūsu rīcībā nekad nenonāk. Jāņem vērā arī, ka tas, kas plāni un kartes bija izstrādātas pagājušā gadsimta astoņesmitajos gados un tās satur zināmas, apzināti vai neapzināti iekļautas neprecizitātes, jo toreiz līdz galam visu neizpauda. Protams, tas dod aptuvenu priekšstatu, tāpat, kā karte.
Muzeja krājumos ir uzskaitīti dokumenti, fotogrāfijas, gleznas. Cik liela tam ir vērtība? Kāds zaudējums tiek nodarīts, ja krājuma priekšmetus nolaupa?
TA: Katra lieta jāskatās individuāli. Mums krājumā ir unikāli un neatkārtojami priekšmeti. Tajā pašā laikā, procentuāli fotogrāfijas un pastmarkas ir lielākā krājuma daļa. Piemēram, ja fotonegadīva skenējums tiek saglabāts uz elektroniskā datu nesēja, kopija paliek, pat ja iet bojā oriģināls. Šeit nevar būt runa par neatgriezenisku zudumu. Neraugoties uz to ka oriģināls nozīmē daudz vairāk, šajā gadījumā, tas ir gandrīz līdzvērtīgi.
IR: Muzeja stratēģijā iekļautajā Krājuma politikā mēs runājam ne tikai par krājuma veidošanu un komplektēšanu, bet arī par krājuma aizsardzību un iespēju nodot to nākamajām paaudzēm. Viens no aizsardzības veidiem ir digitalizācija.
TA: Viņi paši par sevi var aiziet bojā, nekas nav mūžīgs. Arī fotomateriāls. Kādreiz lietoja sudrabu, tās bildes saglabājas ilgāk. Bet padomju laika krāsainās fotogrāfijas pēc 20, 50 gadiem bojājas.
Kas ir tie unikālie priekšmeti, kurus minējāt?
IR: Vismazāk mēs esam gatavi evakuēt lielgabarīta ritekļus, kas ir viena no mūsu vislielākajām vērtībām. Kolekcija ir veidota ilgstoši un atspoguļo dzelzceļa vēsturi dažādos laika periodos. Esam ļoti tuvu Torņkalna stacijai un apdraudējums var būt. Šobrīd esam pārdomu stadijā, kāds būtu plāns un uz kurieni pārvietot. Pasažieru vagons Fēnikss, kurš redzams iekštelpās datējams 1925.gadu un tā zaudējums būtu neatgriezenisks. Tāpat iespieddarbi, fotogrāfijas. Ir atsevišķi unikāli priekšmeti, bet mums ir daudz ne tik unikālu priekšmetu, kuriem meklējot kopijas, līdzīgu priekšmetu varētu atrast. Kopumā Latvijas muzejos nav tādas ritošās sastāva kolekcijas ar, kurām varētu aizvietot mūsu kolekciju.
Bet uz kurieni varētu pārvietot šo ritekļu kolekciju?
TA: To mēs noteikti nevaram pateikt un nolemt. Mums nav ar ko pārvietot šos eksponātus. Bet no sākuma būtu jārūpējas par cilvēkiem un pēc tam par eksponātiem.
Latvijai ir vēsturiskā pieredze, kad kara laikos tika pārkausēti pieminekļi un viss, ko varēja, lai ražotu kara tehniku. Arī tas muzejam ir riska faktors?
IR: Jā, tas ir riska faktors. Pat izvedot no muzeja lokomatīve tāpat paliek savā apjomā. Bet aizvedot ritekļus uz kādu depo nav garantijas, ka kāds vēlēsies to pārkausēt vai sagriezt lūžņos. To var izdarīt arī šeit.
Kara gadījumā muzeju apdraud Torņkalna stacijas tuvums?
TA: Ja skatamies pēc 80.gadu shēmām, tad tolaik, Torņkalns bija nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Šobrīd tur nekā nav, sliežu ceļi ir tukši, kravas neasptrādā, pat neatkarīgi no tā, ka tās nāk, vai nenāk no Krievijas. Viss tehnoloģiskais process ir izmainījies un Torņkalnam vairs nav nekāda stratēģiska nozīme, izņemot pasažieru pārvadājumus rietumu virzienā. Ir citas dzelzceļa stacijas, kuras nesaukšu, bet tās ir vērtējamas, kā stratēģiski svarīgas.
Ance Pudāne (AP) : Kolekcija ir sākot no lokomatīvēm līdz sīkām pogām - dokumenti, fotogrāfijas. Mums ir aptuveni 20 tūkstoši priekšmetu no kuriem lielākā daļa ir fotogrāfijas, bet, kā minējām, vērtīgākā ir ritekļu kolekcija.
Kā plānots iepakot priekšmetus?
AP: Tas ir plāns plānā. Nākamgad saņemsim evakuācijas kastes, kurās salikt fotogrāfijas un visus sīkpriekšmetus. Ir smagi metāla priekšmeti, kurus nevar salikt daudz vienā kastē. Jādomā, lai to var panest. Šeit ļoti labs palīglīdzeklis ir izdotās palīglīnijas - labi aprakstīts ko darīt ar katru kolekciju. Izejot no šī mēs plānojam savu plānu. Mēģināju šo procesu iekustināt pagājušajā gadā. Jāņem vērā, kā procesā iesaistās pārējie darbinieki, glābēji, jāprognozē, kur tiks likts, kādi ceļi ejami, lai nebūtu haoss, kurš var novest pie krājumu bojājumiem.
Vai Pulka ielas krātuve nav uzskatāma par drošu vietu?
IR: Tā ir tikpat nedroša, kā mūsu muzejs, jo tur centralizējas visu muzeju krājumi. Es, kā muzeja krājuma glabātāja, varbūt, pat neizvēlētos viņus, kā variantu. Pie tam zinot, ka citi muzeji ved uz turieni. Es negribētu, lai visas Latvijas nacionālais krājums ir sakoncentrēts vienā ēkā. Tas ir ļoti riskanti.
AP: Esmu lasījusi kā šobrīd Luvra risināja krājuma un kolekciju jautājumus.
Parasti muzejos un arī Luvrā tiek eksponēti 10 procenti no visas muzeja kolekcijas, pārējie 90 procenti speciāli tiek decentralizēti - izvesti ārpus Parīzes. Tas ir milzīgs projekts, kurš tika realizēts tieši pēdējos gados un tā ietvaros viss tika maksimāli decentalizēts pazemes virszemes neappludināmās krātuves.Te rodas jautājums Pulka ielai. Muzejnieku vidē dzirdēts viedoklis, ka Latvijas gadījumā, Pulka iela, ir neapdomīgs variants. Miera apstākļos tas ir labi, bet tā ir viena bumba uz visiem muzeju krājmiem un viss tiek var tikt iznīcināts. Ir, protams, Hāgas konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā, bet vai Hāgas konvencija ir bijusi pilnībā ievērota Krievijas iebrukumā Ukrainā? Atbilde diemžēl ir nē.
Muzeju krātuves ir pa visu Latviju un mums vismaz ir zināmi varianti, kā rīkoties. Dzelzceļa muzejam ir noteikts, ka krājuma priekšmetu aizsardzībai ārkārtas situācijās, tos pārvieto ārpus muzeja telpām uz bagāžas vagonu, kas atrodas uz sliežu ceļiem pie muzeja. Primāri pārvietot nepieciešamas dokumentus, foto materiālus, albūmus, iespieddarbus, tekstilijas un modeļus. No krājuma telpas jāpārvieto sakaru un signalizācijas priekšmeti, ritošā sastāva detaļas, stacijas inventāra priekšmeti, ritošā sastāva mēroga modeļi. Līdz ar to bagāžas vagons ir sagatavots ceļojumam.
Kas ir bagāžas vagons?
AP: Tas ir rājuma priekšmets - riteklis, kas patiešām arī ir bagāžas vagons, kuru piepildam ar mūsu krājumu. Viņu var pieāķēt lokomatīvei un pārvest.
Vai jau ir zināms uz kurieni pārvest?
AP: Šādam plānam vēl neesam pieķērušies. Mums ir telpas, bet cik tās ir drošas, tas vēl jāprecizē. Varbūt tās ir vēl nedrošākas, par muzeja telpām šeit. Līdz šim esam domājuši par rīcību, ja tiek iespaidota tieši muzeja ēka.
IR: Varbūt kādam muzejam šis plāns jau ir gatavs un ir šīs drošās telpas, par kurām viņi ir 100% pārliecināti - X stundā savu muzeju krājumu vedīsim tieši uz šo ļoti drošo telpu. Tomēr ļoti jāskatās nosituācijas. Mēs varam domāt, plānot, bet realitāte ir pilnīgi cita. X stundā jābūt gataviem ātri reaģēt, sapakoties un izvērtējot situāciju, domāt - uz kurieni. evakuēt.
AP: Pirmie par šiem jautājumiem sāka runāt Nacionālā bibliotēka. Tas pat nebija saistībā ar karu Ukrainā. Šo plānu viņi sastādīja, kad risināja problēmas ar applūšanu. Tāpēc viņiem jau ir gatavs plāns.
IR: Kad sākās Ukrainas karš, Nacionālā bibliotēka bija vieni no pirmajiem, kuri organizēja konferenci, saistībā ar nacionālo krājumu un mantojumu izpostīšanu Ukrainā. Secinājums bija, ka pašiem jābūt fleksibliem.
