Divarpus mēnešus Latvijā mācības skolās notika attālināti. Un daudziem pedagogiem, skolēniem un vecākiem šā gada mācību gada beigu posms bija izaicinājumiem piesātināts. Arī Rīgas Juglas vidusskolas kulturoloģijas un sociālo zinību skolotājs, Neatkarīgās izglītības biedrības biedrs, Kultūras pedagogu biedrības valdes loceklis Ļevs Rusilo piekrīt – bijuši neskaitāmi šķērsli ko pārvarēt, taču vienlaikus viņš uzsver, ka šāda mācīšanās pieeja bija vērtīga prakse ikvienam un daudzas iestrādes būtu jāsaglabā arī tad, kad skolās atgriezīsies ierastā rosība, jo valstī noteiktā ārkārtas situācija lika mācības organizēt tā, par ko gadiem jau runāts, bet reāla rīcība daudzās skolās izpalika.
Kopš 13. marta mācību process visās izglītības iestādēs norisinājās attālināti. Šādu lēmumu valdība pieņēma 12. martā. Bija jāreaģē zibenīgi. Cik gatava Rīgas Juglas vidusskola bija šādam pavērsienam?
Redzēju, ka skolotāji no visas Latvijas meklēja dažādus digitālus rīkus un iespējas, taču es biju pārliecināts, ka ir jāatrod vienota platforma, caur kuru Juglas vidusskola varētu organizēt attālinātās mācības. Jo dažādi rīki tikai radītu pārslodzi gan skolēniem, gan pedagogiem, novērstu uzmanību no mācībām, jo paietu laiks, kamēr visi apgūtu šos dažādos instrumentus. Secināju, ka ļoti atbilstoša platforma attālinātu mācību nodrošināšanai ir „Microsoft Teams”, kas pieejama bez maksas. Uzzināju, ka Norvēģijā vebināra veidā tiek rīkoti bezmaksas kursi, kā ar šo platformu strādāt. Par šo iespēju informēju savus kolēģus. Kopīgi nolēmām, ka mūsu skola izmantos šo rīku. Papildus pieminētājiem kursiem skolas iekšienē notika apmācības, kuras vadīju arī es. Nenoliedzami, ne visi pedagogi uzreiz šo rīku izprata, mācēja pielietot, taču soli pa solim mēs visi apguvām tā darbības pamatprincipus. Arī skolēniem sākotnēji devām vieglākus uzdevumus, lai viņi vispirms apgūst, kā darboties attālināti.
Man pašam ļoti patika, ka mēs pilnībā atteicāmies no stundu saraksta. Tas nozīmē, ka pedagogi, plānojot nākamo nedēļu, izvērtēja tēmai nepieciešamos uzdevumus, kas būtu vērsti uz konkrētu prasmju un kompetenču treniņu.
Tika īstenota arī starpdisciplināra mācību pieeja. Piemēram, mācoties par riņķa līnijām, kopīgi sadarbojās latviešu matemātikas un vizuālās mākslas skolotājas. Bijām noteikuši, ka visiem pie viedierīcēm jābūt laikā no pulksten 10 līdz 13, lai tad varētu notikt sasvstarpēja saziņa skolēniem ar pedagogiem.
Sapratām, ka ir vajadzība noteikt šīs robežas, lai pedagogu nemitīgi, tā teikt, nebombardētu ar jautājumiem jebkurā diennakts laikā. Protams, ne vienmēr izdevās šīs robežas ievērot. Tāpat darbu labošana, vērtēšana u.tml. notika pēcpusdienās, vakaros. Jāteic, ka noslodze bija milzīga. Taču centos rast balansu starp darbu un privāto dzīvi. Es daudz skaidroju skolēniem, kāpēc es uzreiz nevaru sniegt kvalitatīvu atgriezenisko saiti un pateikt vērtējumu. Es arī esmu tikai cilvēks un darbi bija jāpakārto prioritārā secībā. Šis laiks parādīja to, cik būtiska ir cieņpilna komunikācija. Šī prasme visai sabiedrībai kopumā ir jāturpina pilnveidot.
Vēl viens būtisks ieguvums - atteikšanās no mājasdarbiem. Proti, mājasdarbi mums bija kā daļa no mācīšanās procesa, ko skolēni varētu veikt klasē. Bija skaidri redzams, ka nevis mājasdarbu daudzumam ir nozīme, bet to kvalitātei. Gribētu, lai nākotnē skolēns jau mājās par konkrēto tēmu interneta vidē, piemēram, noklausītos lekciju, izlasītu grāmatas nodaļu un uz stundām nāktu ar priekšzināšanām. Un tad skolotājs ar dažādiem paņēmieniem stundās mudinātu viņus pētīt dziļāk, sadarboties un aktīvāk attīstīt sociālās prasmes. Piemēram, vēstures stundās nevis runāt, kas tad un tad noticis, bet analizēt, kāpēc tā noticis, kāpēc cilvēki rīkojās tā un ne savādāk.
Savā ziņā sanāk, ka ārkārtas situācija lika skolām būtiski mainīt mācīšanas pieeju un ievest pārmaiņas, par kurām runāts gadiem.
Man personīgi tā bija iespēja praksē pārbaudīt, kā strādā daudzas pieejas, par kurām biju dzirdējis maģistrantūrā, Erasmus+ pieredzes laikā. Guvu pārliecību, ka daudzas iestrādnes ir ļoti labas un tās ir jāturpina arī tad, kad mācības atsāksies klātienē.
Piemēram.
Noteikti turpināšu izmantot „Microsoft Teams”, piemēram, konsultācijām, tiešsaistes stundām, kurās piedalās liels skaits skolēnu, tādejādi mēs varētu rīkot kopīgas stundas ar citām skolām gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Mazināšu papīru kalnu, piemēram, skolēniem piedāvājot digitālās darba lapas un uzdevumus.
Centīšos kombinēt klātienes mācības ar attālinātām iespējām, izmantojot digitālos rīkus, lai, piemēram, grupā skolēni izstrādātu kādu kopīgu projektu, nemaz nenākot uz skolu.
Jāteic, ka šis divarpus mēnešus ilgais sauksim to par eksperimentu bija vērtīga pieredze ceļā uz labāku izglītību. Ir jāizvērtē kļūdas un no tām jāmācās, jāattīsta labās prakses piemēri. Es uzskatu, ka nākotnes izglītība būs balstīta nevis uz zināšanu daudzumu, bet zināšanu dziļumu, kvalitāti, uz skolā gūto praktisko pieredzi, sociālo prasmju attīstīšanu, spēju reflektēt, izdarīt secinājumus. Ceru, ka tad, kad skolēni atgriezīsies skolā, mēs nespersim soli atpakaļ, bet turpināsim pilnveidot starpdisciplināro pieeju, atteiksimies no 40 minūšu stundām, bet īstenosim moduļu sistēmu, lai sasaistot dažādus mācību priekšmetus, skolēniem dotu dziļāku izpratni par lietām, procesiem, kas notiek pasaulē. Šādu es redzu skolu, kas piedāvā konkurētspējīgu izglītību. Gribētu, lai uzņēmumi, dažādas organizācijas būtu atvērtākas sadarbībai ar skolām, piedāvājot prakses, brīvprātīgo darbu, kas būtu daļa no mācību procesa.
Būtu vēlams attīstīt viedgrāmatu klāstu, jo tajās būtu iespējams atjaunināt informāciju un uzdevumus, kas drukātajās grāmatās nav iespējams.
Vēl viena attīstāma ideja valstiskā līmenī, uz kuru norādījuši vecāki: viņi vēlas redzēt, sekot līdz sava bērna izaugsmei, nevis redzēt tikai atzīmi. Ir valstis, kur jau ir izveidota šāda platforma, kur vecāks redz, kā mācās viņus bērns - kā un kādus darbus iesniedz, kā notiek komunikācija u.tml. Ir radīts digitāls katra skolēna portfolio.
Vai jūsu nākotnes izglītības scenārijs nesasaucas ar „Skola 2030” vadlīnijām?
Jā, ir līdzības. Šobrīd kā lielāko problēmu kompetencēs balstītu mācību īstenošanā saskatu to, vai visi tam ir gatavi - gan bērni, gan pedagogi. Arī infrastruktūrā jāpielāgo. Protams, ir virkne pedagogu, kam kompetenču izglītība nav nekāds jaunums, bet jau ierasta prakse. Bet daļai tas būs jaunums.
Ko jūs minētu kā lielākos izaicinājumus attālināto mācību īstenošanā?
Pirmkārt, tehnoloģiju trūkums - ne visiem skolēniem mājās bija dators, planšete vai viedtālrunis. Lai šo situāciju risinātu, skola uz laiku ļāva uz mājām paņemt mācību iestādes datorus. Bet ilgtermiņa risinājums būtu valstiskā līmenī uzsākta sadarbība ar IT partneriem, lai šīs viedierīces būtu katram skolēnam, piemēram, tās iznomājot. Otrkārt, skolotāju sagatavotība šim procesam un dažāda izpratne par attālināto mācīšanos. Treškārt, skolēnu vidū pieauga psiholoģiskas problēmas - depresija, emocionālā spriedze, nespēja pieņemt jaunos apstākļus. Tāpēc līdz ko skolotājs pamanīja, ka skolēns neiesaistās, tika piesaistīts psihologs, kas strādāja ar konkrēto jaunieti. Ceturtkārt, attālinātās mācības iezīmēja to, cik būtiski ir attīstīt prasmi mācēt mācīties. Nevar gaidīt, ka skolotājs visu pasniegs uz paplātes, šī prasme mācēt mācīties ir jāattīsta jau no pirmsskolas. Tad arī spēsim izvairīties no dažādu psiholoģisku problēmu saasināšanās nestandarta situācijās.
Kā vērtējat skolēnu digitālās prasmes?
Uzskatu, ka tās ir nepietiekamas. Jā, viņi ļoti labi orientējas visā, kas attiecas uz izklaides sadaļu, taču ārpus tās viņu prasmes vairs nav tik labi attīstītas. Taču darot un mēģinot arī šīs prasmes var pilnveidot, tāpēc, manuprāt, ļoti apsveicams ir fakts, ka „Datoriku” māca jau no 1. klases.
