“Mūsu skolā mobilos telefonus audzēkņiem esam aizlieguši lietot jau gadus trīs,” teic Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, “protams, ja tie nepieciešami mācību procesā, tad atļaujam.” Liegums izmantot mobilos tālruņus līdz 6. klasei visās skolās stāsies spēkā 2025. gada 31. maijā, un līdz šim datumam jābūt izstrādātiem arī skolas iekšējiem noteikumiem par telefonu izmantošanu. Augšminētajā skolā liegums attiecas uz visām klasēm, ne tikai uz posmu no pirmās līdz sestajai klasei. Un skolēnu protesta kliedzienus tā kā nedzird.
Ieva Taranda stāsta: “Skolēni ienāk klasē, un viņi jau zina: uz galda stāv kastīte, viņi saliek iekšā savus tālruņus, vēlāk - ja mācību procesā nepieciešams, - viņi lūdz atļauju skolotājam, lai paņemtu tālruni. Starpbrīžos viņi savus telefonus var paņemt, taču klašu posmā 1.-6. mēs neļaujam tālruņus ņemt arī starpbrīžos. Jāteic, ka klašu posmā 1.-4. skolēni ir tik blīvi nodarbināti, ka telefons viņiem tiešām nav nepieciešams. Protams, lai būtu šāda situācija, pie tās ir jāpiestrādā.”
Motivācija, lai uz brīdi atsavinātu telefonus, ir visai skaidra un pamatota: “Tas ir tehnikas ārprāts, kas ienācis bērnos,” skaidro Ieva Taranda, “viņi vairs nespēj koncentrēties, izprast septiņu vārdu teikumu un tajā izteiktās domas jēgu. Un šī parādība ir masveidīga! Bērns ienāk pasaulē kā skaista, balta lapa, un tev ir iespēja viņam dot visu to labāko. Bet, gribēdams dot labāko, tu patiesībā iedod viņam fiksāko, jo tev ir jāiet uz darbu un tev īsti nav laika savu bērnu audzināt, pat parunāt ar viņu nav laika. Ja Kārlītim klasē ir telefons, tad arī tev, Mārīt, mēs uzdāvināsim telefonu. Sabiedrības pieņēmumi, kas valda pār mums, ir ienesuši mūsu dzīvē konsekvenci, kas pamazām sagrauj mūsu emocionālo pasauli.”
Ieva izstāsta par kādu jaunu sievieti, kura viņai teikusi, kāpēc nevēlas dzemdēt bērnus: “Viņa man skaidro savu izvēli būt bez bērniem: viņus taču ietekmēs viss negatīvais, kas notiek apkārt, viņi sarunāsies tikai ar telefoniem un planšetēm. Bet es viņai saku: tas taču būs atkarīgs no tevis, tu būsi noteicēja sava bērna audzināšanā. Diemžēl jaunajos cilvēkos ir ieaugusi pārliecība, ka viņi vairs neko nevar izmainīt, jo visu vada mākslīgais intelekts un tehnoloģijas. Redzu, ka jaunajos cilvēkos tādējādi tiek izdzēsta brīvā griba.”
Jūrmalas Valsts ģimnāzijā ir iekārtota klusuma istaba, kur 1.-4. klašu bērni lasa grāmatas. “Ir pagājuši četri mēneši, un šis paņēmiens - klusumā lasīt grāmatas - patiešām strādā,” priecājas Ieva, “nekas vairāk nav vajadzīgs, tikai iekārtot klusu, rāmu telpu ar paklājiņiem, ļaut noaut bērnam kurpītes, apsēsties un vienkārši lasīt. Mēs nedrīkstam pakļauties tehnoloģiju psihozēm. Protams, arī lielajiem skolēniem tāda istaba noder. Grūtākais posms ir 5.-9. klase, jo šie bērni nereti ir hormonāli smagi, viņi uzsver sevi kā tīņus, ar viņiem jānodarbojas citādi. Mēs viņiem organizējam, piemēram, diskotēkas, kādas bija mūsu jaunībā: puiši aicina dejot meitenes, nevis lec visi vienā barā kā ārprātīgi. Mēs viņus dabūjam atpakaļ reālajā dzīvē ar kinētisku saskarsmi.”
Kaut arī mobilie tālruņi ir paredzēti tam, lai cilvēki operatīvi un efektīvi sazinātos, tie ir radījuši situāciju, ka ļaudis vairs nespēj komunicēt cits ar citu klātienē. Ieva komentē: “Komunikācija visbiežāk ir nekāda: strupi, īsi teikumi, un bērni nespēj izteikt savu domu. Protams, mākslīgais intelekts ir nepieciešams tur, kur tas nepieciešams, piemēram, mācību procesā, bet ne tādam jaunam, nevainīgam prātam, kam pašam jāsāk domāt par savu izteiksmes plašumu.”
Ieva pieņem, ka 99% skolotāju ir pārliecināti: jā, telefoni skolēniem mācību procesā telefoni ir nepieciešami atsevišķos gadījumos. Bet jau šobrīd skolēniem ir katram savs dators, sava planšete un “drīz jau grāmatas vairs nebūs vajadzīgas”. “Protams, tas ir viedierīču ražotāju bizness,” uzskata Ieva Taranda, “un tā vietā, lai aizietu uz bibliotēku un paņemtu lasītāju nobružātu, populāru grāmatu un to izlasītu, bērni iegrimst tehnikā. Es, protams, runāju no viena grāvja otrā, bet mums ir jāatrod vidusceļš. Bērni ļoti maz lasa grāmatas, un viņos pazūd emocionālā pasaule. Viņi neprot lasīt starp rindiņām, viņiem nav izprotami zemteksti.”
Ieva izstāsta gadījumu ar grāmatu “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, kurā ir frāze par to, ka vectēvam visu dzīvi pēc vecmāmiņas nāves sirdī dūrās ērkšķis: “Skolēni domāja, ka viņam tas ērkšķis fiziski bija sirdī iedūries. Bērni šo pārfrāzējumu absolūti neizprata. Izskatās, ka literatūra vispār vairs nav vajadzīga. “Pateicoties” dižajai kompetenču izglītībai “Skola 2030”, literatūra ir absolūti izkropļota, kur nu vēl runāt par matemātiku. Tā ir absolūti nenormāla situācija. Mēs to cenšamies pārvarēt.”
Ieva uzskata, ka par to visu jārunā, turklāt skaļi: “Mēs esam ļāvušies šai izglītību kropļojošajai plūsmai. Piedodiet par izteicienu, bet man būs pie elkoņa, ko man mēģinās “ieteikt” IZM vai kāda cita iestāde, ja mani skolēni nemācēs izprast rakstīto tekstu. Mums katram savā skolā jāveido radoša, aktīva, dzīva vide. Ja kādam no vecākiem nepatīk mūsu ceļš, ja kāda bērna vecāki uzskata, ka bērnam ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, tad, lūdzu, ir daudz citu skolu: ejiet uz tām, bet mūsu skola ies savu ceļu. Ja katra skola noturētos pie saprāta ceļa, tad mēs kopā daudz ko panāktu.”
Ieva Taranda ir sašutusi par to, ka Izglītības likuma grozījumos ir noteikts: izglītības iestādes vadītājs vai viņa pilnvarotā persona varēs pārbaudīt skolēna personīgās mantas. “Man vajadzēs pārbaudīt skolēnu somas? Pāri manam līķim! Skola ir mācību iestāde, nevis policijas iecirknis, tāpēc man nekas nav jāpārbauda,” teic Ieva Taranda. “Mūsu skolā ir 941 audzēknis, tad kādā veidā es tās somas pārbaudīšu?”
Ironiska viņa ir arī par to, ka skolās nepieciešams psihologs: “Vecākus mēs esam atbrīvojuši no pilnīgi visiem viņu pienākumiem. Kas vēl būs skolā? Ginekologs un urologs? Uz kurieni mēs ejam? Uz totālu patērēju sabiedrību, jo vecāki pat vairs neiespringst uz savu bērnu psiholoģisko problēmu risināšanu. Jau dažus gadus skolas meiteņu tualetēs esam izvietojuši higiēniskās paketes, taču tas ir labi - meitenes ir pateicīgas. Tāda kārtība tagad ir visās Jūrmalas izglītības iestādēs.”
Mobilo telefonu ietekme ir tikai viens no komponentiem, kas grauj bērnu psiholoģiju, lasītprasmi, kognitīvo uztveri un emocionālo pasauli. Tāpēc Ieva Taranda kopā ar kolēģiem veido savu radošo, izdomas bagāto skolu, kur ikviens pedagogs, kam ir savas mācību kabinets, uzraksta savu dzīves moto. Ir šāds uzraksts: “Life isn't about finding yourself, life is about creating yourself.” (Dzīve nav domāta sevis atrašanai, bet gan sevis izveidošanai - angļu val.) Bet ir arī šāds: “Nekļūdās tikai tas, kurš nedara neko.” Un tas atrodas Ievas Tarandas kabinetā.
