Kopš pagājušā marta skolēniem mācības lielākoties notikušas, skolojoties katram savās mājās. Gan skolēniem, gan pedagogiem, gan vecākiem pielāgošanās šādam mācību modelim nav bijusi viegla. Tam piekrīt arī četru bērnu mamma Inese, kura atzīst – attālināto mācību laiks ģimenē ir grūts, bet vislielākā sāpe ir par to, ka zināšanas atsevišķos mācību priekšmetos būs tuvu nullei. Vējā aizlaists gads.
Ineses un viņas vīra Jāņa ģimenē aug 4 bērni: Emīls (13 gadi) mācās 7. klasē, Dāvis (10 gadi) mācās 3. klasē, Ralfs (6 gadi) ir bērnudārza sagatavošanas grupā - septembrī uzsāks skolas gaitas, un Reinis (1 gadiņš). Viņiem mājās ir viens dators un sākotnēji ar to pieticis - 3. klasē galvenokārt uzdevumi bija jāpilda darba lapās vai burtnīcās. Tad jānofotografē un jānosūta paveiktais e-klases pastā. Tikmēr 7. klasē daudz kas bija jādara portālos uzdevumi.lv un soma.lv. Lai arī skolā bija iespēja pieteikties papildu datoram, nolēmuši, ka pēc tā nav vajadzības. “Kad no jaunā gada sākās tiešsaistes stundas “Zoom” vai “Team” platformās, sapratām, ka vairs nevar iztikt ar vienu datoru, tāpēc mācībām tika izmantota Jāņa darba planšete. Datoru lieku vairs neviens nepiedāvāja - vilciens bija aizgājis,” piebilst Inese.
Viņa stāsta - kamēr nebija tiešsaistes stundas, tikmēr dienas plānotas, pakārtojoties Dāvja dienas grafikam. “3. klasei bija daudz jauno tēmu, kur likumi un teorija pašiem jāizlasa un jāpilda uzdevumi, bet 3. klasē bērns to nevar viens pats patstāvīgi izdarīt. Eju palīgā es: lasu, mācos pati un tad cenšos skaidrot konkrēto tēmu. Kamēr zīdainis guļ, Dāvis izpilda uzdoto, es pārbaudu, vai viss ir saprasts, un sūtu darbu skolotājai. Taču allaž ir bažas, vai es pareizi pati sapratu, vai es bērnam pareizi paskaidroju. Neesmu pedagogs, nezinu pareizās mācīšanas pieejas. Turklāt, tāpat kā bērniem, arī mums, pieaugušajiem, ir mācību priekšmeti, ko mēs labi izprotam un kurus ne. Viens saprot matemātiku, bet neprot latviešu valodas gramatiku, vienam stiprā puse ir svešvalodas, citam - ne,” norāda Inese.
Vēl izaicinošākas dienas kļuva tad, kad sākās tiešsaistes stundas. “Svarīgi ir laikā pieslēgties, saprast, ka tevi dzird un redz, ka pareizi esi iekopējis linku, kur jāpieslēdzas, jo katram skolotājam ir savs portāls, caur kuru grib skolēnus redzēt un dzirdēt, citam savukārt pietiek tikai konstatēt, ka bērns ir pieslēdzies, nevajag nedz redzēt seju, nedz dzirdēt balsi. Ņemot vērā, ka 3. klasē nav datorzinības, tiešsaistes stundas bija un vēl joprojām ir izaicinājums. Nezinu, kā ar to tiek galā bērni, kam vecāki strādā un nav mājās. Lai arī plaši tiek runāts, cik daudz laika skolēni pavada pie datora, tomēr redzu, ka zināšanu jēgpilnā tehnoloģiju lietošanā trūkst. Piemēram, daudz ko savām puikām vajadzēja iemācīt, piemēram, kā savienot datoru ar printeri, kā darbus dabūt telefonā un nosūtīt tos skolotājai e-klases platformā. Taču arī daļai pedagogu trūkst prasmes strādāt ar modernajām tehnoloģijām, bet no skolēniem to prasa, līdz ar to veidojas daudz neskaidrību, pārpratumu. Skumji, bet redzu, ka gada laikā daļa pedagogu nav pat gribējuši ko mainīt savā darbā un attālināto mācību procesā, lai tas būtu kvalitatīvāks.”
Papildus sekošanai līdzi abiem skolniekiem savs laiks Inesei jāvelta arī sešgadniekam, kuram 1. klase jau klauvē pie durvīm. “Lasām grāmatas un mācāmies rakstīt, rēķināt, lai būtu gatavi skolai, un, ja situācija mainīsies un varēs droši iet uz dārziņu, varēs parādīt, ka mācībās nav atpalicis no pārējiem grupas biedriem,” stāsta Inese, piebilstot, ka viņas ģimenē izglītošanās process nav tikai mācības pie galda un datora, bet arī katru dienu pastaigas ārā, rosīšanās dabā, kuru izzinot arī daudz ko jaunu var apgūt.
Mācību priekšmeti ir arī sports un mūzika. “Piemēram, jāsūta video, kurā jāparādās veiktās distances laikam, dienai un maršrutam. Taču, vai kāds ir painteresējis vai vismaz aizdomājies, vai visiem ir viedtelefoni ar vajadzīgajām aplikācijām, lai šos sporta uzdevumus veiktu? Savukārt mūzikas stundās jāsūta video, kur dzirdams bērns dziedam. Mazliet dīvaini, bet, sākoties attālinātajām mācībām, piemēram, mūzikā 7. klasei bija uzdots vairāk nekā latviešu valodā vai matemātikā. Kuri mācību priekšmeti ir svarīgāki? Ak, pareizi, mēs, latvieši, tak esam dziedoša tauta!” ironizē Inese.
Viņa uzskata, ka šis mācību gads būs iecirtis ļoti lielu robu zināšanās visām vecuma grupām. “Piemēram, mans septītklasnieks darbus pilda steigā. Galvenais, lai būtu izpildīts laikā un nebūtu neieskaitīts, jo ir darbi, kas ir pildāmi tikai tiešsaistē un vēlāk tos vairs nevar izpildīt. Pieraksti netiek veidoti nevienā priekšmetā, tas pedagogiem nav nepieciešams, un man kā vecākam nav 100% iespēja to likt darīt. Valodās būs pilnīgs nulles punkts, jo visu izdara ar tulkotāja palīdzību un pārkopēšanu. Tā kā viss tiek pildīts datorā, cietīs arī rokraksts jeb prasme rakstīt ar roku. Labi, ka vismaz 3. klasē visus darbus pilda darba lapās, burtnīcās, tā tiek pilnveidota rakstītprasme,” secina Inese, vienlaikus atzīstot - viņas puikām sekmju līmenis ir uzlabojies. Taču šāds rezultāts nebūtu bez liela vecāku ieguldījuma un sekošanas līdzi mācību procesam, pamanot un norādot uz kļūdām skolēnu izpildītajos darbos. Tādējādi pedagogs saņem jau vecāku pārskatītu veikumu.
“Attālināto mācību laiks man kā mammai ir bijis smags. Neviens jau neatbrīvo no mammas pienākumiem - ēst gatavošanas, drēbju mazgāšanas, mājas sakopšanas, manā gadījumā zīdaiņa aprūpes u.c. darbiem, un papildus jāspēj vēl par skolotāju būt, lieku reizi puikas mierināt, aprunāties.
Mums, vecākiem, spēks jārod sevī, neviens nepajautā mums, kā jūtamies, runā tik par pedagogu izdegšanu. Piekrītu, ka arī viņiem nav viegli, jo ir jādomā un daudz kas jāmaina mācību procesā, kad gadiem ir iets iemīts ceļš. Mani novērojumi gan liecina, ka daļa pedagogu neiespringst - svētdienā saliek pilnu e-klases dienasgrāmatu ar uzdoto un gaida līdz piektdienai rezultātus ar domu: tieciet galā, kā mākat, sazvanāmi nav un uz e-klases vēstulēm atbild tad, kad jautājums vairs nav aktuāls un darbam jau jābūt nodotam. Protams, ir arī ļoti daudzi izdomas bagāti skolotāji, kas tiešām daudz darba iegulda mācību procesā, to var just, un tad arī mums, vecākiem, ir vieglāk.”
Inese stāsta, ka viņas dēli ļoti ilgojas pēc reālas skolas, “jo paši saka, ka tā ir vieglāk mācīties, bet visvairāk grib satikt savus klasesbiedrus un draugus (mēs stingri ievērojam netikšanās nosacījumus un neļaujam puikām viesoties pie draugiem un klasesbiedriem)” - teic Inese.
