Latvijas specdienestu specoperācija bija noplūdināt arī Neatkarīgajai informāciju, ka “viena speciāla dienesta vadība ir nodevusi Baltkrievijas varas iestāžu rīcībā konfidenciālu informāciju, kas ļāva izvirzīt apsūdzības finanšu pārkāpumos pret vienu no Baltkrievijas opozīcijas līderiem”.
Latvijas specdienesti pret Baltkrievijas opozīciju
Visas valstis ir vienādas ar to, ka var izvirzīt jebkādas apsūdzības jebkuram cilvēkam par jebko, tiklīdz tāda vajadzība rodas kādam politiķu un ierēdņu grupējumam vai tikai grupiņai. Milzīgas atšķirības, toties, izpaužas tālākajā notikumu gaitā. Ja apsūdzības, piemēram, pazūd vienā valstī, tad ļoti ticams, ka tām nemaz nebija pamata. Par citām valstīm ir viedoklis, ka apsūdzību izvirzīšana un atsaukšana ir naudā vai tās ekvivalentos izsakāmu darījumu rezultāts. Vēl citās valstīs pazust mēdz nevis apsūdzība, bet vai nu apsūdzētais, vai apsūdzētāji.
Sniedz teātra izrādi divos cēlienos
Konkrētajā gadījumā Baltkrievijai, protams, nebija vajadzīga Latvija palīdzība apsūdzību izvirzīšanai, bet bija vajadzīga palīdzība, lai palielinātu šo apsūdzību ticamību kaut uz mazu brītiņu, kamēr praktiski par vienīgo Baltkrievijas prezidenta kandidātu atstātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko būs ievēlēts par Baltkrievijas prezidentu. Lai tādu ticamību izraisītu, Baltkrievijai, t.i., A. Lukašenko kārtējās pārvēlēšanas organizatoriem vajadzēja nebūt ne reālas ziņas viņam nevēlamā cilvēka pretlikumīgiem finanšu darījumiem caur Latvijas bankām, bet publisku apliecinājumu, ka tādas ziņas vispār dabā pastāvot. Laikā līdz vēlēšanām nekādā veidā nevar tikt sabiedrībai atklāts, par kādiem darījumiem vispār runa un kas tajos pretlikumīgs. Toties vismaz teorētiski pati advancētākā baltkrievu sabiedrības daļa var pati pārbaudīt un citiem apstiprināt, ka kompromitējošo ziņu esamība minēta Latvijas presē, nevis Baltkrievijas Valsts drošības komitejas sienas avīzē.
Ja būtu zināms tik vien, cik par pēdējo gadījumu, tad par Latvijas specdienestu lomu tajā varētu šaubīties. Varbūt tie iesaistīti tikai tā, ka pieļāvuši sava labā vārda nelietīgu izmantošanu no baltkrievu puses. Tomēr ir pavisam nesens gadījums, kurā Latvijas un Baltkrievijas specdienestu sadarbība tika parādīta kā teātrī, kur režisors un aktieri rūpējas, lai visu notiekošo saskatīt un saprastu arī pēdējās rindās sēdoši skatītāji: “Elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos parādījās fotoattēli, kā melnās maskās tērpti vīri no policijas pretterorisma vienības “Omega” iesoļo “ABLV Bank” centrālajā ēkā Rīgā, Skanstes ielā 7”. Žurnālisti no šī pasākuma tika nevis turēti iespējami tālu, bet arī ielaisti ieņemtajā ēkā” utt.
Izrādes nākamais cēliens notika pēc dažam dienām Ģenerālprokuratūrā, kur vairāki prokuratūras darbinieki speciāli demonstrēja savu neinformētību par kriminālprocesiem, kurā Ģenerālprokuratūra skaitījās virzītāja. Kāpēc gan prokuroriem vajadzēja savu bezpalīdzību parādīt pašu rīkotā pasākumā - tātad speciāli un iepriekš? Kāpēc tajā gadījumā nevarēja būt tāpat, kā citos gadījumos, kad vienkārši ne pusgadu, ne gadu, ne daudzus gadus pēc kriminālprocesa uzsākšanas tam nav nekādas citas virzības, kā vien virzības uz izbeigšanu noilguma dēļ?
Ģenerālprokuratūra pakļaujas Finanšu izlūkošanas dienestam
2020. gada 21. jūlijā jau ir skaidrs, ka ar lielo 28. janvāra traci iezīmētie kriminālprocesi beigsies ar to pašu neko, ar ko vismaz piecdesmit citi kriminālprocesi, ar kuru ierosināšanu savu lojalitāti varbūt Latvijas, bet varbūt uzreiz ASV valdībai apliecinājušas dažādas Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras struktūrvienības. Proti, visi jau trešo gadu meklē, t.i., izliekas ka meklē kaut kādu attaisnojumu “ABLV Bank” darbības izbeigšanai pēc ASV Finanšu ministrijas 2018. gada 13. februāra paziņojuma, ka tā apsverot sankciju noteikšanu pret “ABLV Bank” par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkalpošanu. Bankas darbības apturēšana atbrīvoja ASV no dotā solījuma šādas sankcijas noteikt un arī no publiski nedotā, bet pēc dažu Latvijas amatpersonu atstāstījumiem nojaušamā solījuma informēt Latviju par to, kādā veidā Latvijas teritorijā pierakstītā un uzraudzītā banka bojājusi pasaules banku sistēmas labo vārdu. Tikpat labi var teikt, ka meklētas tiek pieejas četriem miljardiem eiro, kas iesprūduši “ABLV Bank”. Tiktāl viss skaidrs, bet kāpēc rīkot traci?
Ģenerālprokuratūras darbinieki, protams, nevienu sakarīgu atbildi ne uz vienu jautājumu nesniedza, bet tāds jau arī bija viņu mērķis: “Norāde uz Finanšu izlūkošanas dienestu (FID) bija galvenais moments Ģenerālprokuratūras skaidrojumā, kāpēc tā 28. janvārī sapulcinājusi visu Latvijas izmeklēšanas iestāžu pārstāvjus uz darbošanos, kas ļoti atgādināja jau gandrīz divus gadus kā slēgtās “ABLV Bank” ieņemšanu triecienā. Paskaidrojums par izlūkdienestu ir labs ar to, ka vairāk nekas tad nav jāskaidro. Ģenerālprokuratūrai pašai tas nav jāzina, kā, no kā un kāpēc tieši tagad FID rīcībā nonākusi informācija par piecus līdz divus gadus seniem notikumiem.” Ģenerālprokuratūra izrādās sniegusi FID grāmatvežu un notāru pakalpojumus, iegrāmatojot to, ka FID aizvācis no bankas tik un tik kastes ar papīriem tik un tik datorus ar ierakstiem. Tagad šis publiskais apliecinājums kalpo kā pamatojums, kā FID ticis pie informācijas, ko nodevis Baltkrievijai.
Īstenībā prokuratūra bija sniegusi FID vēl citu pakalpojumu, uz kuru tai ekskluzīvs tiesības. Proti, ir vajadzīgs prokurora paraksts, lai kādu cilvēku aizturētu un tad noteiktu viņam gan statusu kriminālprocesā, gan tam atbilstošos drošības līdzekļus. Tā tas 28. janvārī tika izdarīts ar vairākiem cilvēkiem.
Tagad jau pietiekami labi saprotams, ka 28. janvāra priekšnesumu datumu FID bija pieskaņojis 14. februārim, kad Polijas pilsētā Belostokā vajadzēja notikt tiesas sēdei par Krievijas pilsoņa Vjačeslava Ivanova izdošanu Baltkrievijai par tur it kā veiktiem finanšu noziegumiem. Pēc viņa versijas, kas Latvijas sabiedrībai izklāstīta 26. februāra intervijā avīzei “Dienas Bizness”, Baltkrievija tādā veidā atriebjas viņam par opozīcijas, tai skaitā par A. Lukašenko konkurentu finansēšanu iepriekšējās vēlēšanu kampaņās. Tiesas sēde Polijā tika atlikta uz pāris nedēļām un pēc tam viņa izdošanu Baltkrievijai noraidīja par spīti tam, ka, kā intervijā teica V. Ivanovs, “Baltkrievijas varas iestādēm bija ļoti svarīga šī epizode ar “ABLV Banku” un manis nomelnošanas kampaņa, lai uz 3. marta tiesas sēdi iesniegtu papildu faktus, kas parāda mani kā starptautiska krimināla grupējuma vadoni un saista ar apvainojumiem naudas atmazgāšanā. Runājot par to, kas notika Rīgā š.g. 28. janvārī, es domāju, ka tas ir daļēji Baltkrievijas specdienestu organizēts pasākums.”
Krišjānis Kariņš mācījies dzīves skolā
Jautājums, kāpēc Latvijas un Baltkrievijas specdienestu sadarbība radīta kā ķīla tam, ka sadarbība nav tukši vārdi par sadarbību? Precīzāk sakot, ķīla reālai sadarbībai pretēji tam, ka retorikas līmenī joprojām nav aizvākti un Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu kontekstā pat pastiprināti Eiropas Savienības pārmetumi Baltkrievijai, no kuriem arī Latvija oficiāli nedistancējas. No taktiskā viedokļa skaidrs, ka tad nu gan ķīla, turklāt vērtīga ķīla ir absolūti nepieciešama, ja valstu reālās attiecības nesakrīt ar deklarētajām, bet kādi stratēģiskie apsvērumi likuši Latvijai ielaisties spēlē ar Baltkrieviju?
Visticamāk, ka apsvērumi ir parastie - Latvija dara to, ko liek ASV. Lai nu ko varētu teikt par A. Lukašenko, bet tomēr ne to, ka viņš tikai savu iedomu dēļ jau kopš pērnā gada par to vien runā, ka gribot atbraukt uz Rīgu un ka viņu šeit ļoti gaidot. Pat ja sākotnēji šādām frāzēm bija valdošo politisko vēju virzienu precizēšanai palaistu gaisa balonu īpašības, tie uzradās kā aizkulišu sarunu rezultāti un aizpeldēja tiem paredzētajā virzienā. Fiziskajā telpā gan bija tā, ka nevis A. Lukašenko ieradās Rīgā, bet Latvijas Republika Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 16. janvārī tikās ar A. Lukašenko Minskā. Mūsu Ministru prezidents bija sapieris, kurš pārbaudīja Minsku, pirms tur 1. februārī ieradās ASV valsts sekretāra Maikla Pompeo, turklāt ieradās ar dāvanu, ko viņa rokās 28. janvārī bija ielicis šis pats K. Kariņš. Kas gan vēl varēja darīt laimīgāku A. Lukašenko, ja NATO dalībvalsts sākusi trenkāt viņa ienaidniekus?
Braucienā uz Minsku K. Kariņš bija paņēmis līdzi Latvijas Hokeja federācijas valdes priekšsēdētāju Aigaru Kalvīti, kurā valdībā kādreiz bijis ekonomikas ministrs. Šī kombinācija mudina atcerēties par Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga aizturēšanu un apcietināšanu 2007. gada 14. martā kā dāvanu, ar kādu A. Kalvītis 29. martā aizbrauca pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina. Proti, V. Putinam ļoti vajadzēja un viņš dabūja apliecinājumu, ka oligarhu likšana cietumā ir laba jeb eiropeiska lieta. Ja tā rīkojas Latvijā, tad kāpēc lai Krievijai būtu jātaisnojas, ka Mihails Hodorkovskis neatrodas cietumā politisku iemeslu dēļ? Lieta pret A. Lembergu bija sākta jau sen pirms tam, bet tās izvēršanās par tiesas procesu varēja arī nenotikt, ja kopējā politiskā situācija neļautu A. Kalvītim braukt uz Maskavu un toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai - cerēt uz ANO ģenerālsekretāres amatu, bet Ventspils nebūtu zināma Krievijā kā naftas osta. Tieši naftas dēļ bija tik vilinoši novilkt paralēli starp A. Lembergu un M. Hodorkovski, ka politiķi tādu izdevību nevarēja laist garām. Rezultātā A. Kalvītis ieguva Krievijas dabasgāzes krāna grozītāja amatu un K. Kariņš ieguva vērtīgu pieredzi valsts vadīšanā, ko tagad liek lietā.
Par miljards dolāriem velni danco
Politiķiem ar ārlietu ministriem priekšgalā vismaz līdz Covid-19 bija pieņemts šaudīties šurpu, taču Baltkrievijai daudzi no viņiem meta līkumu. ASV valsts sekretārs un - jā, pat valsts prezidents - ir Baltkrievijā bijuši, bet noticis tas 1994. gada janvārī īsi pirms tam, kad varu valstī pārņēma A. Lukašenko. Pēc tam ASV un Baltkrievijas attiecības kļuva ne gluži par auksto karu, bet noteikti par skaļu vārdu karu. Ir vismaz divas versijas par to, kāpēc šogad M. Pompeo nonāca līdz Minskai un atzīmējās tur ar diplomātu standartfrāzēm, “ka kopā mēs varam panākt reālu progresu visās mūsu attiecību dimensijās”.
Viena versija tāda, ka ASV daļēji izmanto, daļēji stimulē Baltkrievijas attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Līdz referendumam par Krievijas konstitūcijas grozīšanu vienkārši tāpat valdīja gaidas uz konstitūcijas grozīšanu sakarā ar Krievijas un Baltkrievijas apvienošanos vienā valsī. Tad par šīs jaunās valsts prezidentu kļūtu V. Putins, kurš bija izsmēlis toreizējās konstitūcijas doto limitu uz viena un tā paša cilvēka atrašanos prezidenta amatā. Saprotams, ka savam tagadējam statusam līdzvērtīgu kompensāciju A. Lukašenko jaunajā valstī nedabūtu un tāpēc bija gatavs darīt visu, lai valstu apvienošanās nenotiktu. Tai skaitā dabiski bija atsaukties uz ASV un Ķīnu, kas nepiekrītot Krievijas paplašināšanai. Bet ko tagad, kad V. Putins savas konstitucionālās grūtības pārvarējis bez A. Lukašenko?
Pretēja versija vēsta, ka Krievijas un Baltkrievijas attiecību pasliktināšanās esot inscenējums, radot tādu Baltkrievijas tēlu, ar kādu Baltkrievija varētu pārdot Eiropas Savienībā elektrību, kas saražota Baltkrievijas atomelektrostacijā (AES). Tās iedarbināšana tiek solīta tuvākajā laikā atkal pēc tam, kad vairāki solītie termiņi pagājuši. Krievijas interese pasākumā esot vismaz viens miljards ASV dolāru, jo elektrostaciju cēlusi Krievija uz parāda. Ja elektrība tiks pārdota tikai par Baltkrievijas rubeļiem, Krievijas rubļiem un Ukrainas grivnām (Baltkrievija ir ļoti savlaicīgi distancējusies no Krievijas un Ukrainas kara), tad parāda atdošana ievilksies uz nepārskatāmi ilgu laiku, ko Krievija vismaz tagadējos krīzes apstākļos atļauties nevar. Pret Baltkrievijas AES ražotas elektrības ielaišanu ES protestē Lietuva, kuru ES savulaik izmuļķoja ar prasību nojaukt Ignalinas AES kā obligātu priekšnoteikumu Lietuvas uzņemšanai ES. Tas noteica Briseles instanču piebalsošanu Lietuvai, taču tagad ekonomika un konkrēti Polija spiežot Briseli šos trikus pārtraukt. Šādā versijā ASV apņēmusies izpalīdzēt Krievijai un K. Kariņš nolīgts procesā piedalīties. Viņa uzdevums esot uzņemt A. Lukašenko ES teritorijā un novērtēt viņa gatavību noskaitīt pareizos vārdus, ka Baltkrievijas AES drošībai ir izdarīts viss iespējamais.
