2020. gada jūlijā aprit ne tikai apaļi 80 gadi kopš Latvijas Republikas okupācijas, bet arī 40 gadi, kopš okupanti nosvinēja šo savu sasniegumu ar vislielāko vērienu Latvijas PSR pastāvēšanas laikā.
Lai cik neliela ir Latvija, arī šeit vienā mirklī nebija pārņemama kontrole ne pār teritoriju, ne pār visu cilvēku uzvedību un vēl mazāk pār viņu prātiem.
Neviena notikuma sākums un beigas nav nosakāmas bez atrunām. Padomju Savienības gatavošanās okupēt Latviju sākās pat ātrāk, nekā 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas un Krievijas miera līgums. Boļševiki uzvarēja cīņā par tiesībām izveidot Krieviju kā Padomju Krieviju tieši tāpēc, ka deva krieviem solījumu revanšēties par cariskās Krievijas zaudējumu Pasaules karā. Īsi un skaidri sakot, tas bija solījums atgūt cara valstī bijušās teritorijas. Šo solījumu viņi izpildīja tik lielā mērā, ka ar to pietika, lai saņemtu krievu tautas piekrišanu jebkādiem gulagiem un citām neērtībām. Tajā skaitā ietilpa arī neērtības teritorijā, kur viņus uzņēma kā okupantus, t.i., kā tos, ko nevar neuzņemt. Arī šādai attieksmei pret viņiem bija sava ietekme notikumos, kuru dēļ viņi vismaz pašlaik ir zaudējuši Baltiju.
Latvija nepadevās bez kaujas
Nav pilnīgi viennozīmīgi nosakāma momenta pārejai ne no Latvijas okupācijas sagatavošanas uz pašu okupāciju, ne no okupācijas sākuma līdz okupācijas režīma izveidošanai.
Uz vienu no okupācijas sākuma momentiem pretendē būt pirmais šāviens 1940. gada 15. jūnija rītausmā, kad Padomju Savienības karavīri uzbruka Latvijas Republikas robežsardzes punktiem un saņēma pretestību Masļenkos. Līdz ar to nevar teikt, ka Latvija padevās bez bruņotas cīņas, pat ja pārāk nevienlīdzīgā spēku samēra dēļ tā nebija ilga cīņa. Latvijas austrumos neizveidojās frontes līnija, ko nāktos aizvelt no Masļenkiem līdz Liepājai, Ainažiem un Kolkai. Jā, Latvijā tā nenotika, bet 1940. gadā tā gandrīz nekur nenotika. Otrais pasaules karš Eiropā sākās kā manevru karš, kura rezultātus izšķīra kaujas atsevišķos punktos, kur sadūrās ienaidnieku armijas.
To taču absurdi prasīt, lai starp Latviju un Krieviju izvērstos tieši tikpat lielas kaujas, kādas tajā pašā laikā notika starp Franciju un Vāciju.
Lai cik mikroskopiska bija šaudīšanās Masļenkos, tā tik un tā tiecas uz proporcionalitāti ar citām tā paša brīža kaujām Eiropā, ja vadās ne tikai no tā, cik reižu Latvija mazāka nekā Francija, bet arī no tā, cik reižu Krievija lielāka nekā Latvija. Francija un Vācija sāka karu kā formāli līdzīgas valstis pēc teritorijas, iedzīvotāju skaita, rūpnieciskā un militārā potenciāla. Pēc tam gan ļoti ātri noskaidrojās formālo rādītāju neatbilstība īstenībai, bet Latvijas un Krievijas spēku samēra noskaidrošanai nebija vajadzīgs pat visīsākais laiks, jo spēku samērs bija skaidrs pirms pirmā šāviena. Tiklīdz šis šāviens no Krievijas puses tika izdarīts, tā viss bija uzreiz skaidrs.
Precīzāk sakot, tikai Latvijas pusē bija skaidrība par padošanos, bet padošanos kam? Padošanās Krievijai taču saucas tas pats, kas padošanās Krievijas prasībām, tāpēc Krievijai, t.i., tās diktatoram Staļinam nācās tikt skaidrībā, ko tad viņš no Latvijas prasa. Par to jau iepriekš teikts, ka Latvijas “valdību Padomju Savienības vēstniecībā Rīgā sastādīja un Maskavā apstiprināja 18. jūnijā bez saistības ar to, vai bija, vai nebija izdevies imitēt kaut ko līdzīgu revolūcijai 17. jūnijā”.
Staļina tanki todien braukāja pa Rīgu, gaidot Staļina lēmumu atkarībā no tā, ka tieši tajā pašā dienā Francija padevās Vācijai, ASV piedraudēja izbeigt diplomātiskās attiecības ar Vāciju un dienas beigās pie Staļina ieradās Vācijas sūtnis. Rezultātā Staļins pieņēma lēmumu, ka Latvijas un visas Baltijas iekļaušana PSRS teritorijā nav ne jāmaskē, ne jāvilcina. Viņš uzdeva sameklēt Latvijā cilvēkus, kam jāsacer un jāatved uz Maskavu līgums uzņemt Latviju Padomju Savienībā. Pildot Staļina pavēli bez mazākās vilcināšanās, Latvijas uzņemšana Padomju Savienībā prasīja nepilnus divus mēnešus līdz 1940. gada 5. augustam. Šis datums izskatās pēc pašas skaidrākās robežlīnijai, aiz kuras Latvijai nācās atrasties okupācijā laiku, kas, atkal ar nākamajām atrunām un precizējumiem, ļauj sevi noapaļot uz piecdesmit gadiem.
Labi būt labuma guvējiem
Latvijas pieticīgais izmērs PSRS mērogā nenozīmēja, ka tā sagrābšanu varētu nenosvinēt, t.i., neierakstīt šādas svinības ik gadus atkārtojamo svinēšanu kalendārā. Lai gan īstenībā bieži vien svētki nav nekas vairāk kā pašapmierināšanās tagadnē ar pagātni, domāti tie tiek kā ceļš uz nākotni. Pašsaprotami, ka okupanti ar svētkiem atzīmē no okupācijas gūtos labumus. Veidojas vienādība okupanti=labuma guvēji=svinētāji, kurā jāmēģina iedabūt arī okupētos, lai viņi kļūtu par okupācijas režīma balstu. Ja grūtāk nokārtot to, ka okupētie svin okupantu noteiktus svētkus tāpēc, ka arī viņi gūst labumu no okupācijas, tad lai viņi gūst vismaz kaut kādus labumus tāpēc, ka svin okupantu noteiktos svētkus. Svētki paši par sevi ir labums. Padomju stilā svētki masām bija tas, ka pirms valsts svētkiem veikalos pārdeva tādas preces, kādas ikdienā nepārdeva. Gan sabiedrības augstākie, gan zemākie slāņi bija līdzīgi ar to, ka pie veikalu letēm neparādījās, bet saņēma svētkos lielākas pārtikas un citu labumu devas nekā ikdienā: +100 gramu maizes cietumniekam un +100 gramu ikru tādai dāvanai atbilstoši augstiem okupācijas armijas, komunistiskās partijas un līdzīgiem funkcionāriem. Svētki deva ieganstu plašākām aprindām vismaz pa brītiņiem justies kā līdzīgām augstākām aprindām ar tiesībām iepirkties speciāli viņiem organizētā tirdzniecībā viņu darba vietās, vai vēlēšanu iecirkņos, vai sanāksmju telpās atbilstoši cilvēku pienākumiem un tiesībām šādos pasākumos piedalīties. Ar šādu rosību gadu desmitu garumā bija nodoms pārliecināt latviešus par labumiem, ko arī viņi gūst no Latvijas okupācijas.
Materiālās labklājības līmenis Latvijā pēc Otrā pasaules kara tik tiešām auga. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem Latvijas iedzīvotāji drīkstēja sazināties ar saviem ārzemēs nonākušajiem radiniekiem pietiekami intensīvi un daudzveidīgi, lai nebūtu nekādu šaubu, ka cilvēki kapitālistiskajās valstīs dzīvo labāk. Tomēr nebūt ne obligāti absurdi bija skaidrojumi viņu labākajai dzīvei ar to, ka viņi nonākuši lielās un varenās, pasaules karu uzvarējušās, bet, vismaz salīdzinājumā ar Latviju, kara neizpostītās un neokoloniālisma labumus gūstošās valstīs. Vienā un tajā paša virzienā darbojās trīs faktori, kuru dēļ Latvijas Republiku piedzīvojušie cilvēki un viņu bērni bija ar mieru piekrist vai vismaz neiebilst pret savu ieskaitīšanu labuma guvējos no Latvijas okupācijas. Pirmkārt, protams, okupācijas režīma propaganda un represiju draudi (atmiņas). Otrkārt, cilvēku izdzīvošanai atbilstošā vēlme paslavēt vismaz pašam sevi par prasmi izdzīvot, iekārtoties un un kaut ko iegūt. Treškārt, zinātniski tehniskā progresa sagādātas iespējas aizvietot cilvēku ekspluatāciju ar dabas resursu ekspluatāciju. Latvijas pamatiedzīvotāji tika virzīti un virzījās uz piekrišanu ne tikai tam, ka viņi gūst labumu no Latvijas iekļaušanas PSRS, bet arī uz to, ka viņi paši to panākuši. Tik absurdi jau nu nebija jāsaka, ka 1940. gadā viņi veikuši Latvijas okupāciju, bet bija jāsaka, ka viņi veikuši sociālistisko revolūciju.
Šeit atliek atkārtot un papildināt vēsturnieces Irēnes Šneideres formulējumu “Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu” 13. sējumā (R., 2004), ka “padomju historiogrāfijā par 1940.-1941. gadu vērojama interesanta parādība: jo garāka laika distance šķīra no tālaika notikumiem, jo vairāk nostiprinājās sociālistiskās revolūcijas koncepcija. 1948. gadā plaši pazīstamajā Padomju valdības oficiālajā izdevumā “Vēstures falsifikatori” teikts, ka padomju karaspēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1940. gada jūnijā ieveda tāpēc, “lai šīs valstis nekļūtu par hitleriskās Vācijas beztiesīgu koloniju...” Neviena vārda tur nav par “sociālistiskajām revolūcijām” Baltijas valstīs. Arī 1955. gadā izdotajā “Latvijas PSR vēsturē” nav nodaļas par sociālistisko revolūciju, runa ir par padomju varas atjaunošanu un sociālisma celtniecības pirmajiem soļiem. Tikai 1958. gadā izdotajā “Latvijas vēstures” 3. sējumā ir nodaļa par sociālistiskās revolūcijas uzvaru un sociālisma celtniecības sākumu. Gandrīz pēc trīsdesmit gadiem kārtējā “Latvijas PSR vēstures” izdevumā iepriekšējā “sociālistiskās revolūcijas” koncepcija netika kaut cik būtiski papildināta vai pilnveidota.” PSRS jau sāktās “pārkārtošanās” un Latvijā gandrīz sāktās “atmodas” rezultāts, atgriežoties pie I. Šneideres vārdiem, “bija bailīga (bez traģiskās akcijas datuma un represēto skaita norādes), aizplīvurota 1941. gada 14. jūnija deportācijas pieminēšana”.
Par Latvijas PSRS vēsturnieku gala vārdu sociālistiskās revolūcijas apliecināšanā kļuva Ērika Žagara grāmata bez sociālistiskās revolūcijas iepīšanas grāmatas nosaukumā. “Sociālistiskās revolūcijas uzvara Latvijā 1940. gadā” ir nosaukums pirmajai nodaļai grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.” (R., 1975). Pirmās nodaļas pirmie vārdi tur ir gluži saprātīgi tādā nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem netiek pierakstīta revolūcijas taisīšana ne no šā, ne no tā. Pirmie vārdi ir tādi, ka “sociālistiska revolūcija Latvijā 1940. gadā bija Lielās Oktobra sociālistiskas revolūcijas ievadītā varenā revolucionārā procesa sastāvdaļa”. Tā ir taisnība, ja vien palūkojamies tālāk, ka par Lielo utt. sauktās revolūcijas reālais saturs bija varas nonākšana pie grupējuma, kas tāpēc arī uzvarēja, ka ne tikai solīja, bet tik tiešām spēja noturēt lielāko daļu no cariskās Krievijas teritorijas un ar to pārliecināja Krievijas iedzīvotāju vairākumu par zaudēto teritoriju atgūšanu pietiekami drīz. Pēc tam izrādījās, ka viņi pieder tam politiķu mazākumam, kas savus solījumus diemžēl pilda.
Vai iespējams okupēt pašiem sevi
Pēc PSRS sabrukuma daudzi spēja uzskaitīt problēmas, kādas valsts ekonomikā bija krājušās vismaz kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, taču cilvēku labklājība toreiz vēl turpināja paaugstināties kaut vai inerces dēļ. Nav tik vienkārši, ka latviešu piekrišana stāstam par sociālistisko revolūciju Latvijā būtu bijusi nopērkama tikai par naudu, t.i., īstu naudu, par ko tik tiešām iespējams nopirkt preces un pakalpojumus, bet nav arī nejaušība, ka sociālistiskās revolūcijas cildināšanas augstākais punkts šeit tika sasniegts 1980. gadā.
Kvantitatīvi šīs cildināšanas apmēri ir izmērāmi un salīdzināmi, izmantojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas veikto periodikas digitalizāciju. Tās programma sniedz atbildes, cik bieži dažādi vārdi un to salikumi gada laikā lietoti latviešu presē kopā gan Latvijas PSR, gan trimdā. Par indikatoru der termins “Tautas Saeima” kā apzīmējums specifiskam 1940. gada produktam vēlēšanās, kuru dalībnieki “ne ar vienu zilbi netika informēti par savu piedalīšanos nevis Saeimas, bet Tautas Saeimas vēlēšanās”.
Šāds formulējums atbrīvo no nepieciešamības pētīt, cik reižu jo 3145 reizēm, cik bieži sociālistiskā revolūcija piesaukta latviešu avīzēs 1980. gadā, runa bijusi par revolūciju Mozambikā, Nikaragvā utt., nevis Latvijā. “Tautas Saeima”, toties, ar augstu ticamību rāda, ka visas 335 reizes, cik tā piesaukta 1980. gada avīzēs, runa šā vai tā bijusi par 1940. gadu Latvijā. Ar tik daudzām reizēm 1980. gads pārspēj uz gadsimtu notēmēto Latvijas PSR 25 gadu jubileju (1/4 daļa no simtgades pagāja 1965. gadā ar 307 publikācijām, kur pieminēta Tautas Saeima) un visus citus, tai skaitā vairāk vai mazāk apaļo jubileju gadus (1950. gadā 307, 1960. gadā 231 utt.) līdz pat 1988. gadam. Tad pretī Latvijas PSR gadskārtējo svētku publikācijām jau sāka parādīties liecības, kas atmaskoja 1940. gada viltus vēlēšanas un to rezultātā nebūt ne ievēlēto, bet iecelto Tautas Saeimu.
Kā ideālais piemērs latviešu un Latvijas okupācijas režīma medus mēnesim kalpo tie saldo vārdu plūdi, ar kādiem latviešus tieši 1980. gadā aplaimoja okupācijas administrācijas augstākā amatpersona, Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas 1. sekretārs Augusts Voss (1919-1994, amatā no 1966. līdz 1984. gadam). Viņa izvēlētā tribīne bija nevis partijas avīze “Cīņa”, bet literatūras mēnešraksta “Karogs” 1980. gada jūlija numurs. Viņa intervijas publikāciju tieši šajā numurā diktēja tas, ka par centrālo notikumu Latvijas okupēšanas periodā no 1940. gada 15. jūnija līdz 5. augustam paši okupanti bija izvēlējušies 21. jūliju, kad Tautas Saeima pasludināja “Latviju par Latvijas Padomju Sociālistisku Republiku” un lūdza to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tieši 40 gadus pēc 1940. gada notikumiem A. Voss tos nosauca par sociālistisko revolūciju tādā veidā, no kāda pirms un pēc tam bija izvairījušies padomju laika vēsturnieki, kuri centās rēķināties ar vismaz kaut kādām vēsturiskās patiesības drumstalām, pat ja daudzus no viņiem bija grūti nosaukt par vēsturniekiem.
Vosa teiktajā varbūt tiešām godīga bija viņa paša pārliecība, ka okupācijas režīms viņa vadībā ja ne spējis, tad visdrīzākajā laikā spēs nodrošināt latviešiem tik augstu materiālo labklājību, ka tad vairs nav kauns ne publiski uzspiestos pasākumos, bet savā vidū un savās domās nosaukt okupāciju par pašu vien paveiktu revolūciju.
Turklāt viņš bija ar mieru savu interviju pasniegt žurnālā ar tādu tautumeitu uz vāka, it kā viņš pats nebūtu 50. gadu beigās bijis viens no galvenajiem latviešu nacionālkomunistu izdzinējiem no partijas un valsts iestādēm. Vēl jo tālāk gāja Liepājas rajona komunistu uzraudzībā izdotais laikraksts “Ļeņina Ceļš”, 1980. gada 19. jūlija numurā paliekot tautumeitas zem karogiem, kas izlocīti tā, lai melnbaltā izdevumā radītu ilūziju par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Turpinājumā būs apsvērumi par to, kāpēc šāda nevis nostiprināja, bet grāva okupācija režīmu Latvijā.
