Piemērs rada šaubas, vai amatu konkursi nenotiek fiktīvi

PERSONIFIKĀCIJAS konkursiem uz amata vietām atbilstoši Latvijā piekoptajiem labas pārvaldības principiem – kultūras ministrs Nauris Puntulis un jaunieceltā Brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve © Rūta Kalmuka/F64

Kultūras ministrs Nauris Puntulis iecēlis par brīvdabas muzeja direktori sev tīkamu personu, nevis uzvarētāju konkursā uz muzeja direktora vietu.

Gadījums ar brīvdabas muzeja vadītāju piesaista uzmanību kā jautājums, vai konkursi netiek rīkoti tikai skata dēļ. Pievērst uzmanību N. Puntuļa rīcībai nācās arī Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, kura vārdā viņa birojs paziņoja, ka “kultūras ministra atbildībā ir nodrošināt šo principu ievērošanu konkursā uz muzeja direktora amatu, kā arī sabiedrības informēšanu par konkursa norisi un tā rezultātu skaidrošanu”.

Kultūras ministrijas sacerētā vārdu glezna sākotnēji bija ļoti skaista: “Šī gada jūlijā atklātā konkursā uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amatu pieteikušies 16 pretendenti. Direktora amata pretendenti tiks izvērtēti trīs konkursa kārtās - pretendentu atlasē, strukturētā intervijā un padziļinātā intervijā, proti, prezentācija un pārrunas. Iesniegtos pieteikumus muzeja direktora amatam izvērtēs speciāli izveidota komisija, kā arī tās pieaicināti eksperti.” Tomēr izrādījās, ka visas šīs izdarības uz nodokļu maksātāju rēķina ir bijušas liekas. Kultūras ministrs tik ilgi neiecēla amatā konkursa uzvarētāju Unu Sedlenieci, līdz viņa savu līdzdalību konkursā atsauca un atstāja uzvarētājas vietu citai konkursa dalībniecei Zandai Ķergalvei, kurai jauno amatu ministrs piešķīra zibenīgi.

Ticamas ir abu kandidāšu spējas vadīt iestādi un tieši brīvdabas muzeju. U. Sedleniece tur jau ir strādājusi par direktores vietnieci un īsu laiku par direktori, zaudējot amatu nebūt ne savas vainas dēļ. Tagad viņa strādā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietnieci administratīvajā darbā. Savukārt Z. Ķergalve līdz šim bija Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības direktore, tādējādi pastarpināti vadot tādas visā valstī pazīstamas kultūras iestādes kā “Ave Sol” (iepriekš vadījusi šo koncertorganizāciju), ar brīvdabas muzeja pazīmēm apveltīto kultūras pili “Ziemeļblāzma” un Sv. Pētera baznīcas pārvaldi, bet pavisam apvienībā ir desmit iestādes.

Ievērojot U. Sedlenieces pašreizējo amatu, loģisks šķiet viņas lēmums demonstrēt lojalitāti ministram, ne tikai atsaucot savu kandidatūru, bet arī publiski paužot, ka “konkursa kārtas noritēja, ievērojot vislabākos pārvaldības principus. Piedaloties konkursā, es pilnībā apzinājos, ka varu arī nebūt piemērotākā kandidāte, un konkursa kārtībā ir jāatrod labākais brīvdabas muzejam - kāda cita iemesla dēļ gan lai vēl rīkotu konkursus? Un tas nav ne spiediens, ne ietekmēšana, kā tiek traktēts publiskajā telpā. Es absolūti respektēju un pieņemu ministra šaubas par manu atbilstību atbildīgajam amatam. Man nav un nevar būt pilna informācija par visiem subjektīvajiem un objektīvajiem apsvērumiem, kas ministra lēmumu ir noteikuši”.

Reālā notikumu gaita parāda citus iemeslus konkursu rīkošanai.

Pirmkārt, lai dotu darbu un maizi bezgaldaudziem ierēdņiem, ekspertiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, žurnālistiem un politiķiem un, otrkārt, lai stāstītu cilvēkiem to, ko viņi grib dzirdēt, ka amatu dalīšana nenotiek radu un draugu pulkā.

Kad kārtējo reizi par šo stāstu radās šaubas, vismaz viena saite starp Z. Ķergalvi un daudz maz nopietnas naudas apgrozīšanu tika izgaismota. Portāls “lsm.lv” norādīja uz Z. Ķergalves līdzdalību, organizējot dziesmu svētku u.c. pasākumu biļešu izplatīšanu, ko regulāri darījusi firma “Biļešu paradīze”, kuras līdzīpašnieks līdz pērn notikušajai pārdošanai bijis Z. Ķergalves faktiskais dzīvesbiedrs Jānis Daube.

Saglabājams vēsturei ir N. Puntuļa sākotnējais skaidrojums, kura apspriešanā sociālajos tīklos tika izteikts salīdzinājums, ka apmēram tā pirmklasnieks var stāstīt mātei, kā viņa somā gadījušās cigaretes. Tikpat nejauši arī N. Puntulim gadījies ignorēt konkursa komisijas lēmumu: “Beigu beigās es sapratu, ka es nevaru vilcināties pārāk ilgi un ka mana vilcināšanās jau ir ieilgusi, un es pieņēmu lēmumu virzīt uz muzeja direktora amatu to kandidātu, kas ir ieguvusi vislielāko punktu skaitu, ar šādu mutisku rīkojumu es vērsos pie valsts sekretāres, un valsts sekretāre man pēc stundas atbildēja, ka mans lēmums ir novēlots, jo persona, kandidāts, kas ir ieguvis augstāko punktu skaitu, jau ir uzrakstījis savu atteikumu par piedalīšanos konkursā.”

Iespējams, ka arī N. Puntulis ir pamanījis šādu kritiku un pats atzinis, ka īsti pārliecinoši viņa teiktais neizklausās. Tāpēc skaidrojums tika pārstrādāts un Neatkarīgai noformēts šādi: “Konkurss, kas noritējis atbilstoši labas pārvaldes principiem un nepieciešamām procedūrām, ir noslēdzies ar rezultātu - ilgstošā krīzē stagnējošs muzejs ieguvis vadītāju, kuram nepieciešami visi priekšnoteikumi izaugsmei un attīstībai.” *

Ministra kritiskā attieksme pret muzeja pašreizējo veidolu izriet no tā, ka viņam pēc ilgstošas stīvēšanās izdevās atlaist no darba muzeja direktori Ilzi Millersoni. Ministrijas neapmierinātība ar viņas darbu izpaudās jau 2014. gadā, kad beidzās ar viņu 2009. gadā noslēgtais darba līgums. Ministrija konkursa kārtībā aizvietoja viņu ar viņas toreizējo vietnieci U. Sedlenieci, bet bijusī Kultūras ministrijas Juridiskās nodaļas vadītāja I. Millersone nerīkojās tā, kā tagad rīkojās U. Sedleniece. Juriste uzņēmās ar ministriju tiesāties un tiesā uzvarēja. Strīda būtība bija par to, vai muzejs ir kapitālsabiedrība ar likumā terminētām vadītāja pilnvarām vai iestāde, kur arī vadītājam ir beztermiņa darba līgums. U. Sedleniecei bija iespēja vadīt muzeju no 2014. gada maija līdz septembrim. Pēc I. Millersones atgriešanās amatā U. Sedleniece brīvdabas muzejā nepalika. Tikai šajā pavasarī ministrijai izdevās atlaist I. Millersoni par pārkāpumiem ierēdņa darbā.

Uz valsti kopumā var attiecināt N. Puntuļa solījumu Neatkarīgajai par Kultūras ministriju, ka tā “konkursus uz amata vietām ir veikusi un arī turpmāk veiks atbilstoši labas pārvades principiem,” ja ar tiem saprot norunas starp radu un draugu pulciņiem. Var gadīties arī tā, ka šādas norunas devušas vairāk labuma nekā skrupuloza konkursu un citu pārvaldes publisko procedūru ievērošana.

*Precīza kultūras ministra Naura Putnuļa rakstiski sniegta atbilde Neatkarīgajai.

TIEŠĀ RUNA

Zanda Ķergalve, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore:

‒ Man kā nozares pārstāvim nav vienaldzīgs brīvdabas muzeja liktenis. Redzu lielu potenciālu šīs tradīcijām bagātās iestādes attīstībā. Mans profesionālais izaicinājums kā iestādes vadītājam ir pārvarēt šķēršļus, kas tika norādīti dažādu institūciju ziņojumos par situāciju muzejā, nodrošināt saliedētu komandu, labu iestādes pārvaldību, stabilitāti, sabiedrībai interesantu muzeju un starptautisku konkurētspēju. Nauris Puntulis ir bijis Rīgas domes deputāts, atbilstoši - darba jautājumos esmu sniegusi informāciju vai atbildes uz jautājumiem.

Izpēte

Tieslietu ministrija atteikusi “Neatkarīgo” iepazīstināt ar vairāk nekā pirms 20 gadiem – 2004. gadā pavasarī – veikto “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējumu, kas bija noslepenots vispirms uz 10 gadiem un pēc tam vēl uz pieciem gadiem. Turklāt TM norāda, ka atteikumu tiesā pārsūdzēt nevar.

Svarīgākais