Divi pirmie gadi pēc Latvijas Republikas lielās jubilejas ir devuši atbildi uz jautājumu, vai latviešu tauta un valsts pastāvēs vēl nākamos 100 gadus. Nē, latviešiem vēl atlicis laiks starp 14 līdz 40 gadiem – labi ja divām, bet varbūt jau mazāk nekā vienai paaudzei.
Atbildes uz valsts 100 gadu pastāvēšanas svinību izskaņā formulēto jautājumu “Vai latviešu tauta un valsts pastāvēs vēl nākamos 100 gadus” tika meklētas Neatkarīgās 2019. gada 3. janvāra numurā uz vēsturisko analoģiju pamata. Precīzāk sakot, šādu pamatu deva vēsturiskās analoģijas uzrādošās teorijas, atbilstoši kurām 18. gadsimtā radusies, 19. gadsimtā izveidojusies un Pirmā pasaules kara gaitā savu galīgo formu jeb valsti ieguvusī latviešu tauta varētu nonākt līdz savam galam ap 2450. gadu. Tomēr vēsture nav nevienam cilvēkam vai cilvēku kopumam garantējusi ne iespējami ilgāko mūžu, ne arī to, ka ilga dzīve būs obligāti vislabākā dzīve. Tāpēc nav pamata ne slavēt, ne nosodīt latviešu izvēli iznīkt kopā ar rietumeiropiešiem, par ko pēdējo pāris gadu laikā sakrājušās pārliecinošas liecības. Pilnā sparā realizējas jau 2019. gada iesākumā saskatītais un pieminētais nākotnes variants, ka latvieši iztērēs atlikušās spējas un iespējas, “lai kļūtu par paraugeiropiešiem, kas nedrīkst būt spējīgi ne aizstāvēt savu valstu un to savienības robežas, ne uzturēt Eiropā izveidoto infrastruktūru jeb vienkārši sadzīvi”. Itin kā speciāli šāda paredzējuma apstiprināšanai Latvijas valdība tieši pirms 2020./21. gada ziemas aukstuma iestāšanās aizliedza iedzīvotājiem pirkt veikalos cimdus un zeķes, kā to apliecina pavisam nesen Neatkarīgajā publicētais fotoattēls kopā ar paskaidrojumiem.
Lielu vai pat lielāko daļu no atbildības par savu lēmumu pašiznīcināties kopā ar eiropiešiem latvieši var nogrūst uz savu atrašanās vietu, ko noteikusi vēsture, nevis latvieši paši. Latvijas valdība aizliedza veikalos pārdot cimdus un zeķes (vispār apģērbu, vispār apavus, daudzas mājsaimniecības uzturēšanai nepieciešamas lietas utt.) vienkārši tāpēc, ka Latvija ietilpst Eiropā, kur Covid-19 epidēmijas otrajam vilnim ir obligāti jābūt, nevis Ķīnā, kur otrais vilnis tika aizliegts.
Lielāko daļu teritorijas starp Latviju un Ķīnu aizpildošajā Krievijā Covid-19 vīrusu izplatīšanās kalpo par iemeslu arī turpmāk valstij iztērēt un atsevišķiem cilvēkiem nopelnīt rubļus daudzos miljonos eiro izsakāmā apjomā par Covid-19 testiem un testēšanu, bet nekalpoja par iemeslu Jaungada svinību aizliegšanai. Sava iztikšana joprojām ir masku un dažviet arī obligāti nēsājamo gumijas cimdu ražotājiem un tirgotājiem. Tomēr tā palikusi sīkmaņu nodarbošanās attiecībā pret uzņēmējiem, kuri tikuši pie valsts pasūtījumiem testēt potenciālos slimniekus un celt vai izīrēt telpas viņu ārstēšanai. Par Krieviju rakstītais prasa piebildi, ka Jaungada svētku reportāžas no Maskavas vairs nav garantijas par tikai mazākām, bet saturiski vienādām norisēm visā valstī.
Mazu pleķīti starp Latviju un Krieviju aizņemošā Baltkrievija izmēģināja uzdoties par Ķīnas pārvaldībā esošu teritoriju. Gan Krievija, gan Eiropas Savienība (ES ar ASV līdzdalību) uz to reaģē ar aizvien lielāku atbalstu dažādiem pret Baltkrievijā valdošo režīmu noskaņotiem spēkiem. Viņu uzstāšanās gluži nejauši kļuvusi par pārbaudes akmeni covidticībai, jo tikai milzīgas ticības dēļ iespējams uzskatīt, ka ļoti lipīgas un cilvēku dzīvības apdraudoša vīrusa epidēmijas laikā simti tūkstošu cilvēku varēja un mazākos formātos joprojām var katru nedēļu iziet protesta demonstrācijās Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un citās pilsētās. Ne divu metru, bet divu milimetru distances nav starp viņiem pat demonstrāciju sākumā un vēl mazāk beigās, kad demonstrantu izklīdināšana īstenībā nozīmē viņu sagāšanu čupās pa desmitiem un simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, kur sajaucas ne tikai šo cilvēku izelpotais gaiss, bet arī puņķi, asaras un asinis. Tomēr ne pēc pirmās, ne otrās, ne trešās, ne desmitās demonstrācijas saslimstība ar Covid-19 Baltkrievijā nekļuva lielāka nekā valstīs, kur pret Covid-19 izplatību cīnījās un cīnās gan ar auduma gabaliem ap cilvēku mutēm un deguniem, gan ar līmlentēm ap cimdu un zeķu plauktiem veikalos (sk. attēlu vēlreiz). Tas izraisa daudzus jautājumus gan par vīrusu, gan par tā apkarošanas metodēm. Runa nav par saslimstības un mirstības statistiku, ko iespējams sagrozīt jebkādā virzienā un apmērā, bet par reālo saslimstību, kuras pieaugums fiziski neļautu iziet demonstrācijās ne slimniekiem, ne viņu kopējiem.
Epidēmijas noliegšana vēl vairāk nekā uz Baltkrieviju attiecas uz Ķīnu. Jā, šī valsts nevar, bet drīzāk negrib noslēpt, ka tur tagad lielākas izredzes nonākt cietumā par neapdomīgi izteiktu vārdu “covid” nekā saslimt ar covid, jo tas liecina ne tikai par valsts spēku, bet arī par vīrusa nespēku. No samērā nesenās pagātnes labi zināmās mēra u.c. slimību epidēmijas attīstījās laikā, kad valdniekiem bardzības trūkumu pārmest nevarēja, taču ar bardzību nekad neizdevās slimības ne apturēt, ne noslēpt. Epidēmijas pasaulē tika iegrožotas ar vakcīnām, kuru lietošana pret Covid-19 tikai nupat sākusies un nekur vēl nav savu efektu parādījusi.
Šeit pārlūkota vien niecīga daļa no kolekcijas ar dažādu valstu un tautu vienlaicīgi notiekošajām reakcijām uz vienu un to pašu kairinātāju, kāds skaitās Covid-19. Visa šī kolekcija nemaz nav vajadzīga, lai galvotu par vienotas vai vienveidīgas pasaules jeb globalizācijas neesamību. Latvijas iedzīvotāji, lūk, nerīkojas kā ķīnieši par spīti tam, ka mūsu ikdienā tiek lietots, ja izlaižam pārtikas lietošanu, vairāk Ķīnā nekā Latvijā ražotu priekšmetu. Tieši tāpat vienveidību nenodrošina ne pa visu pasauli izpletusies valūtu un vērtspapīru tirdzniecības (ieguldīšanas, spekulāciju) sistēma, ne vienu un to pašu dabas likumu mācīšanās skolās, ne jūsmošana par vienām un tām pašām kino vai sporta zvaigznēm. Tiklīdz cilvēki nonāk līdz nopietnām, daudzu cilvēku saskaņotas rīcības veidā apliecinātām izvēlēm, tā šo izvēļu dažādība apliecina viņu piederību atsevišķām tautām, kultūrām, civilizācijām, nevis vienam cilvēku dzimumam.
Daba ne ar uzrakstu uz pieres, ne kā savādāk nepiesaista jaundzimušos nevienai tautai, civilizācijai, reliģijai, šķirai, valodai, debespusei vai jebkādai citai kopienai.
Tieši tāpēc šādas piederības zīmes senatnē droši vien uz visu bērnu ķermeņiem uzvilka cilvēki, kā tas daudzos gadījumos turpinās joprojām. Ar apgraizīšanu un līdzīgiem paņēmieniem zīmes tiek padarītas par tikpat nenotīrāmām no cilvēka ķermeņa, cik nepārveidojami ir viņa zemapziņā ieguldītie uzvedības stereotipi, kas katrai tautai ir pēc definīcijas oriģināli. Tas nenozīmē, ka cilvēki spēj sadzīvot jeb izdzīvot tikai vienā tautā, kurā viņi audzināti lielāko daļu laika no dzimšanas līdz 7- 9 gadu vecumam. Ir daudzi piemēri un paņēmieni, kā cilvēki iedzīvojas citās tautās, tai skaitā uzdodoties par šajās tautās dzimušiem. Tāpēc saprotama ir nenoteiktība, ar kādu cilvēks uzskatāms par piederīgu konkrētai tautai, bet tauta - vēl lielākam grupējumam, kuru esamība vienmēr prasa jautājuma zīmi. Tautu grupēšanas variantu ir piedāvāts daudz, kas lieku reizi apliecina, ka skaidru un nepārprotamu kritēriju šādai grupēšanai nav.
Patlaban Latvijā oficiālo versiju par tautu grupēšanu pauž amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) grāmata “Civilizāciju sadursme”. Tās autors atrunājās, ka nepretendē uz zinātni, bet tikai sniedz “interpretāciju globālās politikas evolūcijai pēc Aukstā kara”. Citiem vārdiem sakot, tautu grupēšana ir nepieciešama praktisku vajadzību dēļ pat bez izskaidrojuma, kāpēc šādi grupējumi izveidojušies un cik ilgi tie pastāvēs. 1996. gadā pabeigtā “interpretācija” latviski tika izstāstīta 2013. gadā: “Rietumi ir un nākamajos gados arī būs pati spēcīgākā civilizācija. Tomēr tās spēks, salīdzinot ar citām civilizācijām, arvien vājinās.” Rodas jautājumi, kas ir jeb kur atrodas Rietumi un cik ļoti tie paguvuši novājināties salīdzinājumā ar citām civilizācijām kopš 1996. gada.
S. Hantingtona popularitāte jeb statuss izrietēja no viņa prasmes maksimāli saudzīgi pielāgot 1996. gada realitātēm sava priekšteča Arnolda Toinbija (1889-1975) pamattēzi par Rietumu pārcelšanos no Rietumeiropas uz ASV, kas pārņemšot eiropiešu pozīciju sargāšanu pasaulē un Eiropā tai skaitā. “Kad pazīstamais angļu profesors Arnolds Toinbijs pasludināja, ka Savienotajām Valstīm mūsu laikmetā vajadzēšot pildīt senās Romas civilizācijas misiju, viņš aiz okeāna izmantoja orākula slavu,” A. Toinbija darbošanos trāpīgi izskaidroja Latvijas komunistu avīze “Cīņa” 1973. gada 16. janvārī.
S. Hantingtons bija pareizi sapratis, ka īstenībā vairāk gigantomānijas nekā zinātnes ir A. Toinbija 12 sējumos izvilktajās “Vēstures studijās” (Study of History, 1934-1961), ar kurām A. Toinbijs bija gribējis, viņaprāt, uzlabot Osvalda Špenglera (1880-1936) tikai divsējumu, attiecīgi 1918. un 1922. gadā izdoto darbu zem lozunga vērtā virsraksta “Untergang des Abendlandes”. Savulaik vēl tapšanas stadijā esošā A. Toinbija lieldarba reālo saturu ir īsi un skaidri izteicis kāds tikai ar iniciāļiem Fr. J. pieteikts autors vienā no pašām pirmajām A. Toinbijam veltītajām publikācijām latviešu valodā 1949. gada 15. janvārī Eslingenē izdotajā avīzītē “Latviešu Ziņas”: “Nav taisnība Špengleram, ka rietumu kultūra pirmā nolemta bojāejai, saka Toinbijs, jo antīkā pasaulē un romiešu baznīcā pamatotā Eiropas un Amerikas rietumu kultūra attīsta tik dinamiskus spēkus, ka šī situācija, pēc Toinbija domām, drīzāk dod iemeslu optimismam nekā pesimismam.” Tieši to savā avīzē gribēja izlasīt latviešu bēgļi Vācijā ārpus padomju okupācijas zonas, ka padomju tanki nepārbrauks pāri šīs zonas robežai un neaizvedīs Rietumos patvērušos latviešus uz Sibīriju. Formāli ņemot, šis cerības ir ne tikai izpildītas, bet pat pārpildītas, jo padomju tanki tagad ir atkāpusies aiz Latvijas robežas, kamēr amerikāņu tanki jau ir pie Rīgas (Ādažos).
Vismaz pirmajā brīdī nav saprotams, kāpēc šādas ādas karaspēku pārgrupēšanās laikā S. Hantingtons rakstīja, ka Rietumu civilizācijas spēks vājinās. Proti, ka ilglaicīgo perspektīvu vērtējumā tomēr jābalstās uz O. Špenglera atziņām, kaut gan tās neuzskaita laika secībā notikumus, kuru rezultātā “pēc dažiem gadsimtiem vairs nebūs Vakareiropas kultūras, neviena vācieša, angļa, francūža”. Tā O. Špenglera grāmatas nosaukumu skaidro dažas rindas no grāmatas fragmentiņā, ko latviešu valodā žurnāla “Kentaurs” 1999. gada 19. numurā zem virsraksta “Vakareiropas bojāeja” tulkojusi Silvija Brice.
Pirmo reizi par kaut ko tādu latviešus brīdināja avīze “Latvijas Sargs” 1920. gada 5. septembrī ar ziņu, ka nu jau vairs neesot neviena vācieša, kurš nebūtu lasījis O. Špenglera grāmatu “Rietumu sabrukšana”. Tieši tajā laikā, kad sabruka nevis Rietumi, bet Austrumi PSRS veidolā, dažus izvilkumus no šis pašas grāmatas sniedza “Kultūras Fonda Avīze” 1990. gada janvāra numurā zem nosaukuma “Vakarzemes noriets”, kādu darinājis Valdis Bisenieks (1928-2017). “Untergang des Abendlandes” kā grāmatai nav latviešu izdevuma, kura nosaukumu varētu izmantot par galveno starp šeit minētajām un neminētajām nosaukuma un arī lozunga latviskošanas versijām.
Latvieši O. Špenglera labā ir izdarījuši vairāk, nekā būtu panākuši ar viņa darba pārtulkošanu mazskaitlīgas tautiņas valodā. Proti, latvieši ir piedalījušies tādu apstākļu veidošanā, kādos vācieši 1918. gada beigās bija gatavi piekrist O. Špengleram, ka Eiropai gals klāt. Savas grāmatas pirmā sējuma pirmo metienu O. Špenglers 1918. gada septembrī iztirgoja karavīriem, kuri spruka uz mājām no tieši tajā brīdī sabrūkošās vācu Rietumu frontes. Pāris mēnešu laikā Rietumu frontes liktenis piemeklēja arī pārējās vācu frontes. 1918./19. gada mijā Latvijā ieradās baltvāciešu iznīdēšanai nolīgtais komunists Pēteris Stučka (1865-1932). Vāciešiem Vācijā nācās iedarbināt tipogrāfijas ar pilnu jaudu, lai no dažādiem Eiropas nostūriem mājās atgriezušies karavīri un etnisko tīrīšanu dēļ uz Vāciju atmukušie tautieši varētu izlasīt O. Špenglera mierinājumu par postu un bēdām, ko visi eiropieši drīz vien cietīšot ne mazāk kā vācieši. Grāmata vienā paņēmienā kļuva tik populāra, ka pasaulei no tās vairs nav izdevies tikt vaļā kaut ar vislielākajām pūlēm iestāstīt sev un citiem, ka tā ir grafomānijas vai vēl citu psihiatriem pazīstamu māniju produkts, ka tā ir afēra, pārpratums, plaģiāts vai vienalga kas, bet tikai ne prognoze, kuras izpildei iespējams sekot.
Grāmatu pieteikušais “Latvijas Sargs” 1920. gada 11. septembra numurā pārstāstīja no tās kaut dažas tēzes zem intriģējoša virsraksta “Politiski pravietojumi”. Ar tiem nevarēja gaidīt līdz brīdim, kamēr O. Špenglers apmierinās publikas pieprasījumu pēc detalizētāka nākotnes skaidrojuma ar grāmatas otro daļu, kurai tika dots apakšvirsraksts “Welthistorische Perspektiven” (pasaules vēstures perspektīvas). Šis turpinājums nav vājāks par pirmo bestselleru, bet tomēr bez precīzākiem pravietojumiem, kurā gadā kas notiks. Joprojām nākas iztikt ar to pašu, ko ar atsauci uz grāmatas pirmo daļu rakstīja “Latvijas Sargs”, ka līdz 2000. gadam eiropiešus gaidot imperiālisms un sociālisma jūgs un pēc tam despotisms līdz Eiropas iekarošanai ap 2200. gadu, kad iestāšoties priekšvēsturiski apstākļi, cilvēki atgriezīšoties atpakaļ mežos.
2000. gada robežlīnijas šķērsošana rāda, ka latviešiem paustie O. Špenglera paredzējumi ir piepildījušies. Par sociālismu skaidrs, ka Padomju Savienība kā nomināli Eiropai pierakstīts pa visu pasauli izmētāto “sociālistiskās nometnes” valstu centrs sabruka 1990. gadā. Par imperiālisma beigām der 2003. gads, kad ASV armija Irākā atdūrās nevis pret viegli sakauto Irākas armiju, bet pret haosu, kura māņu tēli nav atšķirami no spēkiem, kas iebrukumam Eiropā gatavi kaut tūlīt. Krievija mēģina izdiedelēt no ASV atļauju sagrābt Eiropas gabaliņu kaut Krimas lielumā, ķīnieši nāk uz Eiropu pa Jauno zīda ceļu, arābi un afrikāņi nāk vienkārši tāpat un Himalaji nespēj pasargāt Latviju pret ļaužu ierašanos no pārapdzīvotās Indostānas, bet Turcija stāšanos ES piedāvā aizvietot ar ES uzņemšanu Turcijā. Eiropas iekarošanai traucē nevis eiropiešu pretošanās, bet šie spēki cits citam.
2020. gads ir devis atbildi uz jautājumu, kā atšķirt sociālisma jūgu no despotisma. Tā ir acīm redzama atbilde jau izmantotajā attēlā ar aizlīmētajiem preču plauktiem, kādu sociālismā nebija. Sociālismā gan gadījās tukši plaukti bez zeķēm, kuru - daudzu pārtikas un sadzīves preču - trūkumu ļaudis pilnīgo pamatoti uztvēra kā jūgu salīdzinājumā ar kapitālismu, kam veikalu plaukti vienmēr lūza no preču pārpilnības.
Tajā pašā laikā taisnība bija padomju propagandistiem, ka pārpilni plaukti negarantē pārpilnību visiem.
Lai gan 20. gadsimtā kapitālisms sasniedza savu augstāko stadiju - imperiālismu, tajā joprojām palika cilvēki, kam varēja pietrūkt naudas kaut vai zeķēm, t.i., elementārām sadzīves vajadzībām. Tomēr nekad iepriekš nav bijis tā, ka saražotas un pat līdz veikalam aizgādātas preces aizliedz pirkt cilvēkiem, kuriem ir nauda. Aizliegums cilvēkiem izmantot savu naudu praktiski ir tas pats, kas šīs naudas atņemšana, kuras konsekvence ir naudas atcelšana. Līdz ar to beigas ne vairs tikai kapitālisma virsotnei - imperiālismam, bet pašam kapitālismam.
Nākamajā nedēļā laikam atceļamais aizliegums cilvēkiem pirkt zeķes un cimdus un tāpat arī spēkā paturamais aizliegums pirkt citas sadzīvē un saimniecībā nepieciešamas lietas tiek pamatots ar apgalvojumu, ka ap šo preču plauktiem apvilktas līmlentes ierobežojot Covid-19 vīrusu izplatību. Tas, lūk, ir despotisms tīrā veidā gan pret cilvēku ķermeņiem, kam ziemā jāpaliek bez siltuma, kādu sniedz apģērbs, apavi un kārtībā uzturēts mājoklis, gan pret prātu, kam jānotic par vīrusa izplatīšanās aizšķērsošanu ar līmlentēm un ar virusoloģiski netīriem auduma gabaliem ar cilvēku sejām; ir jāignorē visā pasaulē manāmā disharmonija starp Covid-19 vārdā ieviestajiem aizliegumiem un to ietekmi uz tiem saslimstības rādītājiem, kādus sniedz šos aizliegumus producējošas varas iestādes.
Sekos detalizētāks stāsts par to, kā Covid-19 dresūra paātrinās tieši latviešu izmiršanu.
