Ko Ģirts Valdis Kristovskis stāsta par sadarbību ar VDK (I daļa)

DIVAS GRĀMATAS. 2017. gadā dažādās partijās pabijušais politiķis Ģirts Valdis Kristovskis (attēlā) lasītājiem nosūtīja divas grāmatas. Vienu par sevi kā politiķi, kurš ievedis Latviju NATO valstu saimē – “Ielauzties NATO” (rokās autoram). Otru –“Pieskāriens” – arī par sevi kā jaunieti, kurš nav gribējis sadarboties ar VDK, bet pusotru gadu tomēr cieši kontaktējies ar VDK Ventspils daļas virsniekiem, mēģinot no tā gūt labumu. Pirmā grāmata tika laista klajā ar plašu publicitāti. Otrā – kautrīgi, paklusām © Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Pazīstamais politiķis Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem, par iespējamo savstarpējo sadarbību – tas lasāms paša Ģ. V. Kristovska grāmatā “Pieskāriens”.

Grāmatā sarakstīto Neatkarīgajai komentējuši arī atainoto notikumu aculiecinieki, kā arī bijušie LPSR VDK vecākie virsnieki.

Kuram taisnība?

Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras prokurors Atis Dzērvēns esot pieņēmis lēmumu - atzīt Ventspils domes deputātu Ģirtu Valdi Kristovski par cietušo kriminālprocesā sakarā ar iespējamo neslavas celšanu deputātam, ziņoja aģentūra LETA. Pērn izplatītajā preses relīzē Ģ. V. Kristovskis esot sūrojies, ka Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs viņam cēlis neslavu, sakot: “Kristovskis ir bijis stukačs, kas sadarbojies ar Valsts drošības komiteju (VDK) jeb čeku, kuru darbībai Latvijas Tautas frontē (LTF) iecēlusi čeka, kurš esot ziņojis čekai pret Latvijas neatkarību, kurš turklāt saskaņojis LTF dalībnieku sarakstus ar VDK, respektīvi, nodevis LTF biedrus PSRS okupācijas režīma represīvajai drošības iestādei.” Tā raksta LETA.

Uz jautājumu, kuram taisnība - šobrīd “cietušajam” Ģ. V. Kristovskim vai A. Lembergam, atbildi meklēsim vairākās publikācijās. Tās tapušas, galvenokārt balstoties uz paša “cietušā” atmiņām, bet aptaujāti arī aculiecinieki, kuri paši piedzīvojuši Ģ. V. Kristovska daiļradē atainotos notikumus.

“Cietušā” “Pieskāriens”

2017. gads daudzās partijās pabijušajam politiķim, gan iekšlietu, gan aizsardzības, gan ārlietu ministra krēslos sēdējušam Ģ. V. Kristovskim izrādījās veiksmīgiem notikumiem piesātināts. Viņš kļuva par Ventspils domes deputātu, kā arī dienasgaismu ieraudzīja pat divas viņa grāmatas - “Ielaušanās NATO” un “Pieskāriens”.

Ja pirmā grāmata tika plaši prezentēta un laista klajā smalku ļaužu klātbūtnē, tad otrās grāmatas ceļš pie lasītāja aizsākās bikliem soļiem, bez liekas pompozitātes.

Pirmajā grāmatā lasītājiem tika pavēstīts, ka Latvijas uzņemšanā NATO būtiska loma ir tieši grāmatas autoram. Iespējams, tas dažam labam kritiķim mazināja vēlmi detalizēti iedziļināties otrās grāmatas saturā. Bet velti. “Pieskārienā” autors atspoguļojis savas cilvēciskās attiecības ar LPSR VDK Ventspils daļas virsniekiem, meitenēm, sportu, Ventspils un Rīgas iecienītām saviesīgām vietām.

Pirmais gājiens uz VDK

Stāstu par savām attiecībām ar VDK Ģ. V. Kristovskis aizsāk grāmatas “Pieskāriens” 18. lappusē ar aprakstu par sajūtām, dodoties uz LPSR VDK Ventspils daļas ēku. Grāmatas autors to atainojis kā piespiedu kārtā veicamu gājienu, tomēr tekstā nepaskaidro, kurš viņu ir spiedis un kāpēc spiedis doties uz VDK Ventspils biroju: “Esmu piespiests un staigniem soļiem eju - pret savu gribu, tomēr vairs bez iekšēja pārmetuma. NEPIEKRĪTI un NEPARAKSTIES! [Ģ. V. Kristovska izcēlums.] Mans morālais atbalsts bija palicis aiz muguras žigulī, kas jau ir aizbraucis. Māris [domāts treneris Māris Grīva] ir vienīgais, kurš zina, ka tieši tagad soli pa solim tuvojos Valsts drošības komitejai. Pat mammai neesmu bildis ne pušplēsta vārda. Arī dažiem uzticamākajiem draugiem ne. Vairs nav tālu brīdis, vēl tikai pāris soļu, līdz tu ieiesi zonā, kur pārklājas paralēlās realitātes. Tajā darbosies viņi, un pretim būs jāstājas tev vienam pašam. NEPIEKRĪTI un NEPARAKSTIES! Vēl nezinu, kā tas būs, mana roka tik negribīgi smagi ceļas. Lai vērtu šī nama durvis... bet durvis veras viegli pašas no sevis.”

Grāmatas “Pieskāriens” 23. lappusē autors atklājis, ka VDK pabijis pusotru stundu. Jaunieša sajūtas esot mainījušās, proti, “čekā” tik traki ļauni nemaz neesot gājis. Aprakstīts, ko VDK majors Aivars Rubenis viņam stāstījis un vaicājis. Lai arī Ģ. V. Kristovskis apgalvo, ka visu sarunas laiku, pusotru stundu, praktiski neesot bildis ne vārda, grūti iedomāties, ka VDK virsnieki ar tādu klusējošo īpatni būtu tērējuši tik daudz laika un pēc tam ar viņu tikušies vēl un vēl: “Izeju no čekas ēkas. Lietus ir mitējies. Šķiet, ka mute ir tā kā nedaudz izkaltusi, lai gan tikpat kā nebiju to atvēris. Pat glāzi ūdens nepiedāvāja. Neatskatīdamies ātri eju tuvākās šķērsielas virzienā, lai tiktu pēc iespējas tālāk. Kopā ar izmeklētāju Rubeni [patiesībā majors A. Rubenis nebija izmeklētājs, bet gan vecākais operatīvais darbinieks] čekas dežūrā esmu sabijis pusotru stundu. Šo laiku esmu pārdzīvojis pat vieglāk, nekā to varēja gaidīt. Bez iztēles samocītā dramatisma. Tomēr pietrūka kafijas, lai noticētu, ka Rubenis runājies velti.”

Tikties ar VDK kļūst par ieradumu

Jau grāmatas 26. lappusē Ģ. V. Kristovskis atklājis, ka pie tikšanās ar VDK darbiniekiem ir pieradis. Viņš turpina uzsvērt, ka viņam gan riebjoties tikties, bet esot spiests to darīt. Rakstnieks turpina noklusēt, kurš un kādēļ spiež tikties: “Bez spiestas vajadzības ļaudis šos padomju varas iestāžu tuvumā veidotos betona flīžu un plākšņu klājuma celiņus lieto reti [domāts ceļa posms līdz VDK nodaļas ieejai]. Un tomēr man nākas to darīt. Ar regularitāti reizi pāris mēnešos jau trešo reizi tieku izsaukts. Līdzīgi kā iepriekš. Bez konkrēta iemesla. Vienkārši tāpat. Nē, es, protams, vairs skaļi neiebilstu. Esmu samierinājies ar faktu. Ja jāiet, tad jāiet. Viņi pļāpā, mēs kopā bezmērķīgi nositam laiku. Tas gan nenozīmē, ka, tuvojoties Maija laukumam, manī būtu mazāk riebuma. Kā pret viņiem, tā arī pašam pret sevi.”

Grāmatā tā arī netiek atklāts, kādēļ gan VDK darbiniekiem būtu daudzas reizes jātiekas ar jaunieti, kurš, pēc Ģ. V. Kristovska apgalvotā, viņu priekšā sēž un klusē.

Aptaujātie bijušie VDK virsnieki Neatkarīgajai apgalvoja, ka VDK telpās neviens nekad nav ticis vervēts. Vervēšana parasti notikusi diskrētās vietās un šo procesu parasti veicis viens, ne divi VDK darbinieki, kā to grāmatā mēģinājis iezīmēt Ģ. V. Kristovskis.

“Pieskāriena” 31. lappusē Ģ. V. Kristovskis sāk pamazām atklāt, kas VDK no viņa, tikko Ventspilī darba gaitas uzsākušā Rīgas Politehniskā institūta absolventa, interesē. Pēc grāmatā teiktā, VDK bijusi vēlme, lai Ģ. V. Kristovskis padalās par to, kas “darās līdzcilvēku galvās” - inteliģencē un sportistos, ar kuriem Ģ. V. Kristovskis atradies ciešā saskarsmē. “Gan jau pats sapratīsi, cik sadarbība ar mums var būt noderīga, cik mūsu piedāvājums ir labs un noderīgs,” Ģ. V. Kristovskis atreferē majora A. Rubeņa pirms apmēram 30 gadiem teikto.

Grib, lai māte tiek uz ASV

Soli pa solim grāmatā Ģ. V. Kristovskis atklāj savas intereses, konkrēti - rūpes par to, lai viņa māte Astra Kristovska iegūtu atļauju paviesoties pie māsīcas ASV.

Piemēram, grāmatas 104. lappusē aprakstīts, kā jaunietis Ģirts Valdis par atļauju mātei doties uz PSRS naidīgo ASV runājies ar VDK majoru A. Rubeni.

“/Ģ. V. Kristovskis/ - Jā, tiešām ir grūti noticēt, ka mamma, skolotāja no laukiem, varētu tikt pie šādas iespējas [domāts brauciens uz ASV].

- Es būtu daudz pārliecinātāks tavā vietā, - Rubenis gluži vai stiprina manu paļāvību uz sekmīgu manas ieceres iznākumu. - Kā jau esmu minējis, šķēršļus mēs neliksim. Neredzu iemesla, īpaši, ja mūsu starpā veidojas savs darījums. Mēs arī esam ieinteresēti, lai viss izdotos. Nu, tad parunāsim par mūsu lietu.

- Atkal jau par to pašu. Vēl jau nekāda iemesla.

- Tas ir - kā? Mēs atbalstām, viss virzās pozitīvi! Tava mamma varētu tikt uz Ameriku. Mēs esam ar viņu tikuši jau tik tālu,” savu tā laika dialogu ar VDK majoru apraksta Ģ. V. Kristovskis.

Grāmatā Ģ. V. Kristovskis arī raksta, ka no savas puses nav pildījis “darījuma” nosacījumus, tāpēc VDK majors A. Rubenis šad tad viņam atgādinājis, ka māte jau atļauju ciemoties ASV vēl nemaz nav saņēmusi.

Turpinājums nākamajos Neatkarīgās numuros

Izpēte

Tieslietu ministrija atteikusi “Neatkarīgo” iepazīstināt ar vairāk nekā pirms 20 gadiem – 2004. gadā pavasarī – veikto “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējumu, kas bija noslepenots vispirms uz 10 gadiem un pēc tam vēl uz pieciem gadiem. Turklāt TM norāda, ka atteikumu tiesā pārsūdzēt nevar.