Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
Ģ. V. Kristovska sarakstīto Neatkarīgajai komentē arī citi grāmatā atainoto notikumu aculiecinieki, tostarp bijušie LPSR VDK vecākie virsnieki.
Ģ. V. Kristovska stāstā par viņa komunikāciju ar VDK virsniekiem svarīga ir grāmatā tikai bikli pieminētā epizode par PSRS Bruņotajiem spēkiem un jaunieša iesaukuma armijā atlikšanu.
Uz “Pieskāriens” aizmugurējā vāka autors norādījis, ka grāmatā aprakstīti notikumi “no 1985. gada pavasara līdz Latvijas Tautas frontes dibināšanai”, tātad līdz 1988. gada 8. oktobrim. Rakstnieka biogrāfija liecina, ka viņš 1984. gada vasarā absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultāti un ieguvis būvinženiera diplomu. Pirms augstskolas PSRS Bruņotajos spēkos nav dienējis.
Būtiski atgādināt, ka jau 1984. gadā, līdz pat 1988. gadam ieskaitot, tie augstskolu absolventi, kuri pirms augstskolas nebija dienējuši armijā, tika iesaukti dienestā pēc augstskolas absolvēšanas. Iesaukums nevis uz diviem gadiem kā pārējiem, bet tikai uz vienu gadu. Militārās pamatprasmes apguvušie augstskolu kara katedrās armijā dienēja jau kā leitnanti, ne parasti zaldāti.
1984. gada rudens iesaukumā būvinženierim un veiksmīgajam šķēpmetējam Ģ. V. Kristovskim vajadzēja kļūt par iesaukšanas punkta jeb kara komisariāta veiksmes stāstu. Viņš būtu zelta vērtē ikvienam PSRS Bruņoto spēku celtniecības bataljonam vai kļūtu par neaizstājamu granātu metēju modžahedu alās saulainās Afganistānas kalnu aizās. Ik viena kara komisariāta svēts pienākums bija šādu jaunieti mobilizēt jau 1984. gada rudenī - vēlākais 1985. gada pavasarī.
Tā vietā Ģ. V. Kristovskis, kā viņš to pats apraksta (skat. šīs publikācijas 1. daļu vai grāmatu “Pieskāriens”), brīvi vizinājies pa Ventspili sava trenera Māra Grīvas “Žigulī”, pilsētas centrā izkāpis no tā un devies uz VDK ēku. Kā jaunietim bija izdevies izvairīties no svētā PSRS pilsoņa pienākuma - dienesta PSRS Bruņotajos spēkos, un kādēļ tā vietā viņš vazājās pa VDK koridoriem?
“Pieskāriena” 230. lappusē Ģ. V. Kristovskis stāsta, kā panācis termiņa atlikšanu viņa iesaukšanai dienestā PSRS bruņotajos spēkos: “Daktera Andreja Eizāna un citu Ventspils Vides aizsardzības kluba komunistu parakstītais aicinājums pilsētas varas iestādēm uz pusgadu atlikt Ventspils VAK (Vides aizsardzības kluba) prezidenta [domāts viņa - Ģ. V. Kristovska] iesaukšanu militārajā dienestā brīnumainā kārtā ir ticis ņemts vērā. Oficiālās iestādes acīmredzot ir sapratušas, ka manu iesaukšanu padomju armijā pilsētās iedzīvotāji varētu vērtēt kā Ventspils pārvaldes iestāžu izrēķināšanos ar mani. Tādējādi netieši tiek atzīts mans pienesums Ventspilī notiekošajos politiskajos procesos, kā tas rakstīts A. Eizāna lūgumraksta pamatojumā.”
Laikrakstā “Padomju Venta” Ģ. V. Kristovskis kā VAK prezidents pirmo reizi pieminēts 1988. gada 9. septembra numurā. Tātad minētais grāmatas fragments attiecināms uz 1988. gada vasaras notikumiem. Vispār VAK dibināts 1987. gadā - jau pēc sekmīgās cīņas pret Daugavpils HES.
Bet jāatgādina, ka Ģ. V. Kristovskim bija jābūt iesauktam armijā jau 1984. gada oktobrī - novembrī. Grāmatā viņš apraksta mēģinājumu atlikt iesaukumu armijā 1988. gada vasarā. Kā jaunietim četrus gadus bija izdevies izvairīties no svētā PSRS pilsoņa pienākuma pildīšanas?
Versija par iesaukumu
Savu redzējumu, kādēļ tādas nobīdes iesaukuma atlikšanā un kādēļ ar Ģ. V. Kristovski nenotika tas, kas notiktu ar ikvienu citu parasto mirstīgo Rīgas Politehniskā institūta absolventu, komentēja viens no “Pieskārienu” izlasījušajiem bijušajam VDK virsniekiem: “1985. gadā 23-24 gadus vecs students atbraucis strādāt uz Ventspili un pilsētā nebija gandrīz nemaz pazīstams. Tolaik viņš nekāds VAK (Vides aizsardzības klubs) prezidents nebija, jo tāda VAK tolaik vispār vēl nebija! Pēc 30 gadiem sarakstīti un sadomāti stāsti. Beidzot izdomājis apstākļus, kā atcelts iesaukums obligātajā dienestā.”
Komentējot 138. un 139. lappusē aprakstīto Ģ. V. Kristovska viesošanās ainu VDK ēkā Ventspilī, bijušais VDK virsnieks paskaidrojis: “Apspriežu telpa bija, un tā bija tikai viena - priekšnieka kabinets. Tu [domāts Ģirts Valdis] labprātīgi piekriti satikties ar VDK darbiniekiem. Sistēmā pieņemts, ka tikšanās vietu nosaka ne darbinieks, bet tas, ar kuru notiek konspiratīvās sarunas. Kādēļ VDK vajadzēja “spiest” parakstu un “segvārdu” no aktīva, sabiedriska, pozitīvi raksturota jaunieša, kurš labprāt atbildēja uz visiem jautājumiem, par ko notika saruna? No jaunieša netika prasīta nekāda spiegošanas informācija, jo viņam tās nebija un viņš nevarēja tādu dabūt, jo visi viņa paziņas bija sabiedriski pozitīvi cilvēki. Retos gadījumos, VDK vervējot aģentūru no noziedzīgās vides, lai atmaskotu smagus noziegumus, pieprasīja parakstu par sadarbības neizpaušanu, bet ne jau no jauniešiem, komjauniešiem, kuriem bija jāiet obligātā kara dienestā un vajadzēja noskaidrot, kur viņi vislabāk iederas. Ja VDK darbinieks Rubenis būtu jutis mazākās šaubas par sarunas biedra nevēlēšanos vest sarunu vai arī sniegt dezinformāciju, tikšanās un sarunas momentā tiktu pārtrauktas un izbeigtas un pēc pāris dienām autors [domāts Ģ. V. Kristovskis] mierīgi pildītu padomju pilsoņa pienākumu obligātajā dienestā. VDK dienestam nekāds zaudējums no tā nebūtu.”
“Pieskāriena” 240. lappusē Ģ. V. Kristovskis apkopojis pirms 30 gadiem pārdzīvoto: “Grāmatā ir atspoguļotas tikai atsevišķas spilgtākās situācijas un dialogi, kādi tie saglabājušies piezīmēs un atmiņā. Ir jāatzīst, ka spriedze dažkārt bija tik liela un psiholoģiskā spiediena un garās ietekmēšanas laiks tik ilgs un mokošs, ka teju, teju šķita - vienīgā izeja no bezcerīgās situācijas, lai kaut uz laiku atbrīvotos no sasprindzinājuma un stresa, ir piekrišana sadarbībai. Laimīgā kārtā man izdevās sevī rast spēku un izturēt.”
Par šo grāmatas fragmentu bijušā VDK virsnieka, konkrētās lietas zinātāja, komentārs bija īss: “Nekādas piekrišanas nevajadzēja, jo jau pirmajās sarunās piekriti sastrādāties, ja VDK pārceļ iesaukumu.”
Turpinājums nākamajos Neatkarīgās numuros
