Pazīstamais politiķis Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms viņa paša sarakstītajā grāmatā “Pieskāriens”.
Grāmatā sarakstīto Neatkarīgajai komentē arī atainoto notikumu aculiecinieki, tostarp Ģ. V. Kristovska jaunības draugi un sporta treniņu biedri.
Bijušais basketbolists, tagad basketbola klubs “Ventspils” padomes loceklis, Ventspils domes deputāts, partijas “Latvijai un Ventspilij” valdes loceklis Uldis Boitmanis, izlasījis sava jaunības drauga Ģ. V. Kristovska daiļdarbu, labprāt padalījās par to savos iespaidos ar Neatkarīgo.
Vaicāts, vai viņam ir bijusi nojausma par Ģ. V. Kristovska ciešajiem kontaktiem ar VDK virsniekiem laika posmā no 1985. līdz 1988. gadam, U. Boitmanis teica: “Kad atnācu no krievu armijas, mani čeka medīja. Ģirts grāmatā pieminējis Rubeni (domāts LPSR VDK Ventspils daļas vecākais operatīvais darbinieks majors Aivars Rubenis). Es tādu Rubeni nezinu. Man bija darīšana ar darbinieku uzvārdā Straube (domāts Frīdrihs Straube-Strauss, bijušais LPSR VDK Ventspils daļas priekšnieka vietnieks, pēc tam LPSR VDK 5. daļas priekšnieks). Man viņš teica: “Tu esi foršs puika, nāc uz čeku strādāt!” Atminos, šis manā priekšā zibina zelta aproci, pīpē cigaretes “Marlboro” (padomju laikos tādas pīpēja tikai izredzētie) un sāk man solīt - tev būs tas un tas, un tas, strauja karjera un pistole. Laikam viņi domāja, ka man baigi patīk šaut. Es atbildēju ar “nē” un to pamatoju ar to, ka gribu kļūt par sporta treneri. Pēc tam viņi vēl vienu reizi mani pasauca, taču uz mani nespieda.
Ģirta gadījumā ir tā - šaubos, ka viņam, tāpat kā man, piedāvāja strādāt štatā. Čekai jau vajadzēja katrā uzņēmumā savus aģentus. Ģirts darbojās Vides aizsardzības klubā un būtu vērtīgs aģents. Čekā jau muļķi nestrādāja. Viņi mācēja solīt, iezīmēt perspektīvas un arī iebaidīt. Zinot Ģirta rakstura īpašības, jau sen teicu, ka ir piecdesmit uz piecdesmit, ka viņš ir kaut kāds ziņotājs, jo viņš ir vērtīgs. Kas tad es par ziņotāju? Tolaik strādāju skolā par fizkultūras skolotāju. Tur skolā jau savi čekisti pie skolas direktora priekšā, un viņi mūs pieskatīja. Vērtīgākos maisus (domāti ne Latvijā pamestie, bet uz Krieviju savlaicīgi izvestie VDK dokumenti) jau aizveda uz Maskavu. Tos personāžus, kurus varētu izmantot perspektīvā, tos jau izvāca savlaicīgi.”
U. Boitmanis atminējās faktus no abu jaunības laikiem: “Ja par bailēm saistībā ar un ne ar čeku, tad Ģirts jau bija diezgan bailīgs. Atminos, mūs kopā iesauca “partizānos” (domātas rezervistu apmācības padomju armijā) tepat Ventspils mežos. Kaut ko tur šāvām no lielgabaliem. Pirmajā naktī mūs izmeta mežā no smagām mašīnām “Ural”. Tumsā telti neuzcelsi. Tur jau pirms mums džeki savesti. Ģirts sēž tumsā galīgi sarāvies. Es viņam saku: “Ģirt, ejam iekšā kādā no uzslietajām teltīm.” Šis sabijies saka: “Nē, nē!” Es paņemu viņu aiz apkakles un stumju vienā teltī iekšā. Tur veči bļauj: “Kur lien, te vietas nav!” Es saku: “Tu aizveries, meklē divas vietas!” Ģirts bija jau galīgi sabijies. Šādi sadzīviski fakti ļoti labi parāda cilvēka rakstura īpašības. Arī Vides aizsardzības klubā viņš sākumā bija nobijies kā striķis. Mēs viņu mudinājām: “Tak tu ej, darbojies, izvērsies!” Starp citu, jaunībā viņš bija dzejnieks ar pseidonīmu Ģirts Vēls. Prasīju - kāpēc Vēls? Viņš atteica - tāpēc, ka par vēlu sāku rakstīt.”
Cita starpā Ģ. V. Kristovskis “Pieskārienā” bieži piemin savu darbavietu SRAU jeb “Starpkolhozu ražošanas un apgādes uzņēmumu”. Tā kā viņš grāmatā detalizēti neataino, ko tieši viņš tur darījis un kādus uzdevumus pildījis, Neatkarīgā par to vaicāja viņa bijušajam kolēģim U. Boitmanim.
“Es SRAU esmu strādājis septiņus gadus par sporta metodiķi. SRAU bija zvejnieku savienības sistēmas apgādes uzņēmums, kas apgādāja zvejnieku kolhozus visā Latvijā ar visu nepieciešamo, tai skaitā ar celtniecības materiāliem. Mūsu vadība bija ļoti sportiska. Viņi man deva uzdevumus organizēt sporta dzīvi. Bija tādas slavenas zvejnieku spartakiādes, kurās notika sacensības divdesmit sporta veidos. Mūsu uzņēmums bija diezgan bagāts, un mēs varējām atļauties pirkt sportistus. Mazāk slavenos sportistus iekārtojām pie sevis darbā. Ģirts bija labs sportists. Mēs viņam radījām štata vietu un pieņēmām darbā. Viņš gan uz darbu nenāca. Kontrole jau nebija nekāda. Tai laikā basketbolists /Valdis/ Valters arī skaitījās virpotājs. Līdzīgi sportisti tika noformēti darbā arī SRAU. Tagad pagājuši ir vairāk nekā 30 gadi. Kad pēc Ģirta grāmatas izlasīšanas saviem čaļiem prasīju, ko viņš SRAU darīja, neviens neatcerējās. Principā viņš uz darbu varēja nākt, kad grib. Es to štata vienību, ja pareizi atceros, noformēju par kaut kādu sagādnieku. Bet viņš jau neko nesagādāja. Viņš to epizodi tai grāmatā raksta, ka sēdējis kabinetā un tur nākuši strādnieki. Nekas tāds SRAU nenotika. Viņam nebija nekāda sakara ne ar strādniekiem, ne ar elektriķiem. Oficiāli viņam bija jāpiegādā celtniecības brigādēm materiāli, ko viņš nedarīja. Ventspils bija SRAU filiāle, kur bija spēcīgi celtnieki, bet pats galvenais - mēs zvejnieku kolhoziem taisījām bundžiņas. Mūsu meistari pa tiešo no Rīgas pasūtīja materiālus. Viņam tur nekas principā nebija jādara, jo viņš, vēlreiz uzsveru, varēja uz darbu nākt, kad grib. Viņš pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas bija norīkots darbā uz Ventspils celtniecības iecirkni. Tā bija cita celtniecības organizācija. Kad es to uzzināju, es saviem lieliem kungiem pateicu, ka vajag to puisi dabūt pie mums, lai viņš varētu aizstāvēt mūsu godu sporta arēnās. Es to labi atceros! Mūsu vadība bija džeki ar vērienu. Viņi aizgāja pie tā uzņēmuma vadības, kur bija Ģirts norīkots. Kaut ko viņi tur runāja. Tad atceros, ka tā uzņēmuma vadītājiem iedeva paēst, uzdāvināja kaut kādus celtniecības materiālus - šie to Ģirtu palaida. Tad mēs viņu noformējām SRAU. Ģirts pēc specialitātes bija kaut kāds inženieris. SRAU viņam bija savs galds trešajā stāvā. Tas viss, ko viņš tur raksta par darbu, ka viņš tur baigi strādājis - tas viss ...” U. Boitmanis nepabeidz domu.
Uz jautājumu, bet kādēļ viņš grāmatā sevi pasniedz kā varoni, U. Boitmanis atbildēja:
“Kāds viņš varonis? Pastāstīšu par viņa cilvēciskām īpašībām! Mēs arī kopā sportojām. Es biju labs basketbolists, viņš bija labs šķēpmetējs. Viņš bija normāls puisis - ambiciozs, vienmēr gribēja uzvarēt. No viņa staroja labs karjerisms. Viņš bija arī draudzīgs. Bet cilvēku jau pārbauda ar varu, naudu, sievietēm. Viņš to neizturēja. Notikumi attīstījās tā, ka viņš sportā dabūja traumu. Ilgi mocījās ar plecu. Tas bija 86., 88. gads. Pasportot viņš vairs nevarēja. Arī mums interese par viņu zuda. Muļķis jau viņš nekad nav bijis. Ar sportu cauri, arī darbā ar karjeru cauri. Kāds vēl inženieris? Viņš jau redzēja - lai nopelnītu kādu mazu kapeiku, ir grūti jāstrādā. To sarunu es arī ļoti labi atceros. Tas bija kāds 87., 88. gads. Latvijā dibinājās vides aizsardzības klubi. Mums ar viņu bija ļoti labas attiecības. Mēs reizēm manēžā kopā trenējāmies. Vienreiz Ģirts man pienāk klāt un saka: “Uldi, man te piedāvā iet Ventspilī par Vides aizsardzības kluba vadītāju. Bailes ir.” Toreiz jau jutām, ka tam visam būs arī klāt politisks piesitiens. Teicu: “Ģirt, ko baidies, tu taču esi normāls, aktīvs džeks - tev jāiet!” Pamazām viņam uzradās arī jauni domu biedri, piemēram, rakstniece Laimdota Sēle.”
Sarunas turpinājumā U. Boitmanis atminējās, kā pārtrūkusi abu sportistu draudzība: “Tā Ģirts sāka savu politisko /karjeru/ un no mana redzes loka pazuda Rīgas virzienā. Tur jau viņš sāka izvērsties. Beigas jau mēs zinām. Bet tie ir divi dažādi Ģirti: Ģirts Ventspilī - normāls sportists, un Ģirts Rīgā - politiķis. Viena epizode. Viņš jau kā iekšlietu ministrs atbrauca uz Ventspili, uz Daiņa Kūlas rīkotajiem mačiem “Ventspils šķēps”. Parādās Ģirts un divi miesas sargi aiz muguras. Es viņu ieraugu - kas tad man, veci čomi! Saucu: “Ģirt, čau!” Skatos, Ģirtam ģīmis tāds auksts savelkas, tie miesas sargi vēl pasper soli uz manu pusi. Šis tik nosaka: “Labdien, Uldi!” - un aiziet man garām. Tad es sapratu, un to pašu man Dainis Kūla bija teicis, ka Ģirts kļuvis augstprātīgs. Tad viņš vēl kļuva par ārlietu un aizsardzības ministru un vēl Eiropā par deputātu, un beigu beigās nekur netika ievēlēts. Viņa politiskā karjera aprāvās. Tad viņš kaut kādā veidā “saodās” ar to /arestētās mantas glabātāju Rudolfu/ Meroni. Deviņdesmito gadu sākumā Ventspilī notika cīņa par varu, notika pirmās vēlēšanas. Uz Ventspils mēra amatu pretendēja Lembergs, Ģirts un Jurševica. Abi pēdējie vēlēšanās zaudēja. Zinot Ģirta smago raksturu, viņš uz šādām lietām apvainojas. Viņš to neaizmirst. Tagad viņam tā politiskā karjera pa lielam beidzas. Te Ventspilī arī Olafs Berķis un Igors Skoks no viņa lielā mērā novērsušies. Tad viņš pieslējās tam Meroni. Iepriekšējās vēlēšanās viņš nāca kā karoga nesējs cīņai ar Lembergu. Viņa motivācija - darīt visu, lai tikai Lembergam būtu sliktāk. Tas, kā viņš ar Lembergu runā domes sēdēs, tas ir šausmīgi. Viņš kļuvis iedomīgs un naidīgs pret Ventspili. Visas sliktās cilvēciskās īpašības nu ir viņā. Man viņš roku nedod. Iedomājieties - bija kādreiz draugs.
Ventspilī būvējām pie pirmās ģimnāzijas par aizsardzības līdzekļiem sporta kompleksu, tā saukto NATO sporta bāzi. Kad Ģirts kļuva par aizsardzības ministru, naudu šim projektam nedeva, būvniecība tika apturēta. Tad viņu no amata nometa un parādījās cits ministrs - Atis Slakteris, kurš uzreiz to naudu Ventspilij atgrieza. Mēs to kompleksu uzcēlām. Notika atklāšana. Lembergs uzstājās ar atklāšanas runu. Skatos- ēnā zem kokiem stāv Ģirtiņš un lūr. Pēc ceremonijas visi devās uz restorānu “Melnais sivēns” uz mazu banketiņu. Skatos - Ģirts ar Sēli abi stūrī sēž un dzer konjaciņu. Es eju uz tualeti. Šis skatās uz mani ar pārgrieztu ģīmi un saka: “Tu ar šitiem bandītiem, tu arī sēdēsi cietumā!” Šitādiem vārdiem uz mani - savu bijušo draugu! Pēc šīm epizodēm var saprast, kādi dēmoni viņā slēpjas. Viņš tēlo baigo patriotu, bet aiz šīs patriotisma maskas slēpjas viņa egoisms un mantkārība.”
