Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
Ģ. V. Kristovska sarakstīto Neatkarīgajai komentē grāmatā pieminētais bijušais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis.
Grāmatas “Pieskāriens” 68. - 69. lappusē Ģ. V. Kristovskis atspoguļo savas sajūtas pēc sarunas ar LPSR VDK Ventspils daļas operatīvo darbinieku majoru Aivaru Rubeni. Ģ. V. Kristovskis atzīst, ka VDK darbinieka viņam stāstītais par komunistiskās partijas biedriem bijis tīri sakarīgs: “Rubeņa provocējoši teiktajā bija kaut kāda daļa taisnības. Laiku pa laikam baumoja, ka kārtējais Ventspils pilsētas vai rajona komitejas partijas sekretārs izdarījis to, cits dzērumā sadauzījis volgu (domāts lepns padomju autobūves izstrādājums, ar kādu pārvietojās komunistiskās partijas biedri un partijai pietuvināti cilvēki), kāds pārāk bieži redzēts aizsēžamies “Kosa” (domāts labākais restorāns Ventspilī “Kosmoss”, kurā pulcējās jūrnieki un arī prostitūtas) meiču vidē.”
Tā prātojot, Ģ. V. Kristovskim atmiņā uzplaiksnījis gadījums ar Vārves somu pirti, kuru padomju laikā nomenklatūra esot nodedzinājusi: “Tā bija vienīgā daudzmaz izskatīgā ēka, kas ciemā uzbūvēta padomju 50 gados. Tiešām bija žēl par to. Ciemam pašam sava somu pirts! Ņem to un nodedzina ... Ļaužu mutēs gluži vai teiksmaina varoņa oreolu ieguva rajona izpildkomitejas priekšnieks Alfrēds Čepānis. Tā teikt, bijis uz jumta un no turienes dzēsis!... Šis notikums vienmēr nāca prātā, kad dzirdēju Rietumu letiņu dziesmu par Zariņmuižas pažarniekiem. Lai kā nu tur viņš bija dzēsis, pirts nodega. “Nu gan tam Čepānim vienreiz ir beigas...” pusaudža loģika toreiz sliecās izdarīt šādu manu spriedumu. Toreiz savā bērna prātā tā biju domājis.”
Grāmatā pieminētais A. Čepānis ir viens no neatkarību atguvušās Latvijas pazīstamākajiem politiķiem. Viņš savu politisko karjeru sācis kā komjaunietis un pēc tam Komunistiskās partijas biedrs Ventspils apkārtnē. 1967. gadā iecelts par Ventspils kompartijas rajona komitejas nodaļas priekšsēdētāju. No 1974. līdz1976. gadam bijis Ventspils rajona komitejas nodaļas vadītājs, Ventspils rajona Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. No 1976. līdz 1979. gadam Ventspils rajona Izpildkomitejas priekšsēdētājs. No 1980. līdz 1990. LPSR, bet pēc tam - Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks.
1989. gadā ievēlēts par “Perestroikas” laika PSRS Augstākās Padomes deputātu, bet 1990. gadā - par LPSR Augstākās Padomes deputātu. A. Čepānis bija viens no tiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Bijis “Klubs 21” biedrs.
1993. gadā ievēlēts par 5. Saeimas deputātu no Demokrātiskās partijas “Saimnieks”. 1995. gadā kļuvis par 6. Saeimas deputātu un Saeimas priekšsēdētāja biedru, bet 1996. gadā - par 6. Saeimas priekšsēdētāju.
Pēc aiziešanas no lielās politikas strādājis augstos amatos a/s “Trasta komercbanka”, pēc tam kļuvis par Latvijas - Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības priekšsēdētāju. Šobrīd bauda pensiju. 2000. gadā apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Neatkarīgā sazinājās ar A. Čepāni un vaicāja viņam, vai Ģ. V. Kristovska grāmatā aprakstītā epizode par sēdēšanu uz Vārves pirts jumta un tā dzēšana atbilst patiesībai. A. Čepānis, vēlreiz uzmanīgi noklausījies citēto grāmatas fragmentu, atbildēja: “Viņš (domāts Ģ. V. Kristovskis) manu jaunību nezina, bet es gan viņa jaunību zinu. Es sāku viņu pazīt, kad viņam bija tikai pieci gadi, 1967. gadā, kad mani aizsūtīja strādāt uz Ventspils rajonu. Tolaik viņš bija piecgadīgs puišelis, Zūru astoņgadīgās skolas skolotājas dēls. Pēc tam man kontakti pazuda. Tiku nosūtīts strādāt uz Latgali un pēc tam uz Liepāju. Tagad pēdējos desmit gadus esmu pensijā.
Atminos sekojošo. Kad darbojos Baltkrievijas ekonomisko sakaru biedrībā, viņš (Ģ. V. Kristovskis) vienu brīdi bija aizsardzības ministrs. Man baltkrievi piedāvāja apgādāt Latvijas armiju ar zābakiem par labām pieņemamām cenām un kvalitāti. Es aizgāju pie Kristovska teicu: “Ministra kungs, re, kur var dabūt zābakus!”
“Nē! Ko tu, mēs tikai no NATO drīkstam pirkt,” viņš atbild.
Nu ja no NATO, tad no NATO. Pēc kāda laika armijai piegādāja NATO zābakus un, protams, ka tie bija tieši tie paši zābaki no Baltkrievijas, bet tikai trīs reizes dārgāki nekā tā cena, kuru es piedāvāju. Tad man kļuva skaidrs, ka ar Kristovski nekāda putras vārīšana nesanāk. Viņš jau sev neko toreiz neprasīja. Bet jautājums, kādēļ viņš nevēlējās taupīt budžeta naudu? Toreiz būtu samaksāts divas reizes mazāk nekā tiem, kuri zābakus nodēvēja par NATO zābakiem. Nē, bet viņam, lūk, vajag no NATO. NATO jau viņam arī piegādāja, bet tikai tos pašus baltkrievu zābakus!”
Runājot par grāmatā sarakstītā atbilstību reālajiem notikumiem, A. Čepānis izsaucās: “Tā nebija! Nu, nebija tā! Es taču netaisos ar viņu ne strīdēties, ne citādi domstarpības risināt! Lai viņš tā dara, un lai viņš tā raksta! Man no tā ne silts, ne auksts. Bet tās ir muļķības, un viss.”
Vaicāts, kādi varētu būt iemesli, kādēļ Ģ. V. Kristovskis raksta nepatiesību, A. Čepānis teica: “Es saprotu, ka viņš jau puika grib tikt pie popularitātes, un šī gada pašvaldību vēlēšanās grib Ventspilī tikt pie kaut kāda amata. Bet tā jau ir viņa problēma, ja viņš grib pakāpties uz politiskiem līķiem un tā veidot karjeru. Tas jau tikai raksturo viņu kā topošo vai esošo politiķi. Nav jau viņš ne pirmais, ne pēdējais tāds. Atvainojiet, es te pašlaik esmu cilvēku vidū un nevaru teikt, ko es domāju... (atiet nost no cilvēkiem ...nu smerdelis - tas ir tāds īsts pieklājīgs apzīmējums. Ne tas Kristovskis mani taisīja, ne mani regulēs. Kā es varu kaut ko domāt, kādēļ viņš tā raksta? Man arī nav nekāda interese. Lai viņš cilvēks peras. Tādi viņi ir, un daudzi ir tādi. Mani tas nemaz neuztrauc.”
Vaicāts, vai ar Ģ. V. Kristovski ir bijusi vēl kāda saskaršanās, A. Čepānis atbildēja: “Paldies Dievam, nē.”
