20. septembrī aprit gads, kopš tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks. Paša mājās Langstiņos nosists ar dēli. Valsts policija un Valsts drošības dienests piemin slepkavības neatklāšanu, bet slepkavības pasūtītāji svin veiksmīgi īstenotu operāciju, pašiem joprojām paliekot ēnā.
Lai gan nelaiķis Pāvels Rebenoks publiskajā telpā ierasti tika un joprojām tiek dēvēts par advokātu, viņa nodarbošanās stipri pārsniedza šīs vienas profesijas rāmi. Rebenoks bija visai ietekmīga persona arī uz politiskās skatuves un tās aizkulisēs. Viņš regulēja atsevišķu politisko partiju rīcību, konkrētus nacionāla mēroga attīstības projektus, spēlēja savu spēli lielos valsts, pašvaldību un privātos uzņēmumos. Līdz ar to versijas par viņa slepkavību ir vairākas, taču neviena no tām pagaidām oficiāli nav apstiprināta. Līdzīgi notiek daudzās skaļās pasūtījuma slepkavību lietās. Jau pirmajā dienā pēc notikušā politiķi nāk klajā ar apņēmīgiem paziņojumiem, ka šis gļēvais vai kā tamlīdzīgi apzīmētais noziegums nedrīkst palikt neatklāts. Policijas vadība paziņo, ka tai ir vairākas notikušā versijas, un tās ir viena par otru muļķīgākas. Publiskajā telpā tikmēr figurē neoficiālas un ticamākas versijas, kas tiek dēvētas par sazvērestības teorijām. Tad paiet zināms laiks, policija atkal tiek pabakstīta, atkal kāds kaut ko parunā par pavedieniem un izmeklēšanas progresu. Un tad lieta noklust uz visiem laikiem. Arī Rebenoka slepkavības izmeklēšana norit aptuveni pēc šāda scenārija.
Par Rebenoka nāvi tika paziņots 20. septembra rītā: “Miris zvērināts advokāts Pāvels Rebenoks, aģentūrai LETA apstiprināja politiķis, bijušais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV), kuram Rebenoks iepriekš bijis ārštata padomnieks. Nemiro aģentūrai LETA apstiprināja, ka saskaņā ar viņam zināmo informāciju Rebenoks šonakt gājis bojā.” Nu un tālākie virsraksti rindojas pēc jau iepriekš aprakstītā scenārija:
“Policija patlaban izskata divas versijas par Rebenoka slepkavību”;
“Latvijas Zvērinātu advokātu padome cer, ka likumsargiem pēc iespējas ātri izdosies atklāt Rebenoka slepkavību”.
Tad visu ko sāk paziņot politiķi:
“Tieslietu ministrs: Rebenoka slepkavība ir signāls valstij par nepieciešamību pievērst attiecīgu uzmanību sabiedriskajai drošībai”;
“Ģirģens: Pirmšķietami Rebenoka nogalināšana neizskatās pēc pasūtījuma slepkavības”.
Kad pa karstām pēdām neko atklāt neizdodas, policija nākamajā dienā, 21. septembrī, uztaisa preses konferenci, kurā pastāsta slepkavības detaļas: “Rebenoks sists ar rokām, kājām un dēļiem, viņam nolaupīti dārgi rokaspulksteņi un juvelierizstrādājumi.” Kad versija par laupīšanu tiek izvirzīta par galveno, zinošāka vai domājošāka publika sāk kreņķēties, un tad savu vārdu saka ģenerālprokurors:
“Ģenerālprokurors aicina sabiedrību “policijai ļaut veikt savu darbu” Rebenoka slepkavības lietas izmeklēšanā”. Tulkojumā - nebāzieties, kur nevajag. Bet publika bāžas un izstrādā savas versijas.
Arī Neatkarīgās rīcībā no uzticamiem avotiem nonāca ticama informācija, kas turklāt, vēlāk pārbaudot, bija arī kādas citas privātas apsardzes aģentūras rīcībā. Taču vismaz oficiālā līmenī policija turpināja izmeklēt sākotnējo un galveno versiju - ka Rebenoks tika noslepkavots nolūkā iegūt viņa apročpogas un pulksteņus. Kā turpmākā gada garumā laiku pa laikam vēstīja virsraksti - ar nemainīgi daudzsološām sekmēm.
“Iekšlietu ministrs: Rebenoka lieta nav “tumšā slepkavība” bez pavedieniem”.
“Policijas priekšnieks: Rebenoka un Bunkus slepkavību izmeklēšanā vērojams progress” (Bunkus, jāatgādina, ir viens cits slavens nelaiķis - maksātnespējas administrators, kurš gribēja tikt pie bankas “ABLV bank” likvidācijas, bet kāds likvidēja viņu pašu).
“Ruks: Rebenoka un Bunkus slepkavību izmeklēšanā virzība ir pozitīva”.
Nu un uz šādas pozitīvas nots pirmais Rebenoka slepkavības neatklāšanas gads ir noslēdzies. Skaļās neatklātās slepkavības arī politiski nevienu vairs neinteresē. Iekšlietu ministrijai līdz ar ministru nomaiņu ir noteiktas citas prioritātes - naida noziegumi pret LGBT, vardarbība ģimenē, jauniešu noziegumu prevencija. Kādi tur vairs beigti advokāti un banku likvidatori. Bet, iespējams, kādam tomēr šī hroniskā izmeklēšanas iestāžu nevarība vēl kremt. Tāpēc Neatkarīgā uzskata par lietderīgu atgādināt visas četras versijas, kas izvirzītas Rebenoka slepkavības pirmā neatklāšanas gada laikā.
Šīs absolūti neticamās oficiālās versijas autors ir pati Valsts policija, un nevienu citu versiju policija publiskai analīzei nav piedāvājusi. Dienu pēc slepkavības tā paziņoja, ka advokātu kāds noslepkavojis, lai sazagtos viņa mantas. Dārgus pulksteņus un apročpogas. Saistībā ar šo versiju kriminālistikas eksperti daudz sprieduši par policijas zemo izglītības līmeni, jo tikai sliktiem policistiem var paslīdēt garām tik daudzas pasūtījuma slepkavības pazīmes un tikai sliktiem izmeklētājiem var šķist, ka slepkavība ir neveiksmīga sagadīšanās laupīšanas laikā. Pat dumjākais laupītājs nespētu tā kļūdīties. Izsmalcināti sagatavoties, izslēgt Langstiņos videonovērošanu un tad izgāzt operāciju, ar neplānotu slepkavību uzaudzējot sagaidāmo cietumsodu līdz mūža ieslodzījumam. Saprātīgs noziedznieks veiktu arī savlaicīgu objekta izlūkošanu un Rebenoka apročpogas nozagtu, kamēr mājas saimnieku nav mājās vai viņi guļ. Turpretī šie noziedznieki sagaidīja, kad Rebenoks ar savu piedzīvotāju atgriežas mājās. Uzreiz vienu nosita ar dēli, bet otram lika noskatīties eksekūcijā. Ir pilnīgi neticami, ka tāda vardarbība lietota apročpogu dēļ. Pat ja tās ir ļoti glītas. Tāpēc publiskajā telpā, balstoties uz publiski zināmiem faktiem, norādēm un sakarībām, izvirzītas trīs citas versijas. Neoficiālas, bet vairāk vai mazāk ticamākas.
Jau minēts, ka advokāts Pāvels Rebenoks bija tāds galvenokārt nosaukuma pēc. Jā, viņa birojs ietekmīgiem trešo valstu pilsoņiem kārtoja termiņuzturēšanās atļaujas, taču lielā spēle bija politikas aizkulises. Tāpēc savas karjeras laikā viņš bijis ietekmīgu politiķu, tostarp premjeru Repšes un Dombrovska, padomnieks, tāpēc tika ielikts Rīgas brīvostas valdē, tāpēc kļuva par “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju. Viena no viņa slepkavības versijām ved pa OIK jaunās shēmas pēdām - saistīta ar sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecības ieceri Skultē. Projekta seja ir amerikānis Pīters Ragaušs, bet aizmugure - Jaunā konservatīvā partija. Biznesa ideja ir likt uzņēmumam “Latvenergo” obligātā kārtā pirkt no ASV atvestu sašķidrināto gāzi. Garantēts iepirkums dārgai precei. Rebenoks, tāpat kā viņa politiskais protežē eksministrs Ralfs Nemiro, bija kategoriski pret šo projektu. Vasarā advokāts paziņoja, ka valdības koalīcijas darbība ir pretvalstiska, ka tās vienīgais mērķis ir esošā OIK saglabāšana un OIK-2 ieviešana. Tāpēc jāveido jauna koalīcija bez bordānistiem un viņu sabiedrotajiem. Šobrīd pakalpošana Skultes terminālim vairs nav valdības aktuālajā darba kārtībā, un kas to lai zina, varbūt savs nopelns tur ir Rebenokam.
Cīņa par ietekmi uzņēmumā “Olainfarm” ir trešā slepkavības versija, un jau krietni ticamāka. Pēc tam, kad aizdomīgos apstākļos, pārdozējot narkotikas, mira farmācijas kompānijas īpašnieks Valērijs Maligins, sākās cīņa par atstāto mantojumu. Tajā piedalījās vecā un jaunā sieva, meitas, konsultanti, biznesa partneri un vesels juristu korpuss, Pāvelu Rebenoku ieskaitot. Runa ir par ļoti, ļoti lielu naudu, kā arī medikamentu un narkotiku ražošanas receptēm. Cīņa ar mainīgām sekmēm turpinās vēl joprojām. Vienā no tās epizodēm - sešu mēnešu garumā Rebenoks pamanījās iekārtoties uzņēmuma padomes priekšsēdētāja amatā. 2019. gada martā Rebenoks vērsās policijā, jo bija saņēmis draudus savai dzīvībai. Ne apdraudējuma avotu, bet veidu Rebenoks toreiz publiski neiztirzāja.
Viņš, protams, nezināja, ka tiks nosists ar terases dēļa atgriezumu, taču zināja, kurš viņam vēl nelāgu galu un grib dabūt prom no Maligina pamestā dzīru galda.
Un te mēs nonākam pie pēdējās un, iespējams, arī visticamākās versijas, kurā loģiski kopā saplūst stāsts par savulaik “Olainfarm” rūpnīcā nelegāli vārīto amfetamīnu, Krievijas narkokarteli un Rebenoka bēdīgo galu.
Padomju laikos tagadējā “Olainfarm” rūpnīcā tika ražoti militāras nozīmes medikamenti kaujasspēju uzturēšanai galēja spēku izsīkuma gadījumā. Savukārt pēcpadomju gados narkotiku biznesam bija nepieciešama jauna prece, un te milzu apjomos tika vārīts amfetamīns, ko pakoja remantadīna paciņās un tad eksportēja uz rietumiem. Maligins privatizēja rūpnīcu, būdams tikai 30 gadus vecs, samaksājot par kontrolpaketi pusotru miljonu latu, ko it kā nopelnījis Krievijā. Neticama veiksme! Vai arī tomēr nē. Versija Nr. 4 vēsta, ka patiesībā uzņēmuma iegādē tika investēta Krievijas narkokarteļa nauda un Maligins bija tikai uzņēmuma zicpriekšsēdētājs - mafijas ieliktenis. Savukārt Rebenoka slepkavība bijusi vēstījums visām tām Maligina sievām, mīļākajām, meitām, juristiem un citiem pielīdējiem, kas paguvuši vai vēl tikai grasās piezīsties Maligina atstātajam mantojumam. Farmācijas uzņēmums ar visiem tā rakstītajiem un nerakstītajiem labumiem pieder Krievijas narkomafijai, un oficiālie akciju turētāji par to nedrīkst aizmirst. Maligins acīmredzot aizmirsa. Izklausās pēc kriminālromāna sižeta, taču Neatkarīgā apstiprinājumu šādai versijai guva no cilvēkiem, kas tieši saistīti ar noziedzīgo pasauli. Tika nosaukti arī trīs konkrēti personāži, kas organizēja Rebenoka pasūtījuma slepkavības izpildi, tostarp kāds izbijis padomju Valsts drošības komitejas virsnieks ar sakariem Kremļa līmenī. Detalizētāk tas aprakstīts Neatkarīgās publikācijā “Versija Nr. 4: Rebenoku nogalināja narkotikas”.
“Dienu pirms advokāta Pāvela Rebenoka slepkavības kāds vietējās noziedzīgās pasaules personāžs intensīvi meklējis kontaktus ar vienu no uzņēmuma “Olainfarm” cilvēkiem. Tik demonstratīvi meklēja, ka tiklab būtu varējis sludinājumu radio ielikt ‒ lai visi zina, ka ietekmīgi noziedznieki vēlas sazināties ar tiem, kuri cīņā par Valērija Maligina atstāto mantojumu spēlēja pretējā pusē Rebenoka sargātajai nometnei.” Līdz ar Rebenoka slepkavību viena puse no spēles tika izsista, otra kompromitēta, bet policijai iedots viltus pavediens. No tā arī izriet secinājums, ka ieguvēja ir kāda trešā puse. Tā, kas noalgoja killerus no Krievijas un saistīta ar specdienestiem.
Ar Rebenoka slepkavību pretenzijas uz mantojumu pieteica Krievijas‒Latvijas kopuzņēmums. Narkokartelis.
Kuru no visām četrām versijām izmeklē policija, nav zināms, bet pagaidām nav nekādu pazīmju, ka izmeklēšanas virzība, policijas priekšnieka vārdiem izsakoties, būtu pozitīva.
