Latvijai draudzīgas valsts galvaspilsētā grand sprādzieni, un, sēžot amerikāņu kaujas bruņumašīnā “Stryker”, ir grūti nedomāt, ka tas pašlaik varētu notikt arī Rīgā, ja vien te nebūtu sabiedroto. Tātad šo izvēli Latvija savulaik izdarījusi pareizi. Amerikāņi ir ieradušies. Pagaidām uz mācībām, uz trim nedēļām, bet tālāk... tad jau redzēs.
Formāli šai operācijai nav nekādas saistības ar Ukrainas notikumiem. Amerikāņi un citi sabiedrotie piedalās iepriekš plānotajās starptautiskajās militārajās mācībās “Saber Strike” un “Chrystal Arrow” - zobena cirtiens un kristāla bulta. Armijas mācībām vienmēr tiek piešķirti spēcīgi un iedvesmojoši nosaukumi. Taču Ukrainā notiekošā kara dēļ katrai NATO kustībai, katras valsts, katra karavīra un katra ieroča kustībai šobrīd ir pilnīgi cita nozīme nekā miera laikā. Un Latvijā pie katras mājas būtu lietderīgi nolikt pa amerikānim, jo amerikānis pats par sevi ir ienaidnieku atturošs efekts. Jo īpaši labi bruņots. Eiropas austrumu flangā turpina ierasties sabiedrotie - pa gaisu, pa sauszemi, pa ūdeni - demonstrējot spēju lielā ātrumā pārvietot lielus spēkus un savstarpēju savietojamību, prasmi strādāt kopā - tā ir tā NATO 5. panta garantija. Juridiskais lietussargs, kura Ukrainai, cīnoties par visas Eiropas nākotni, izmisīgi pietrūkst un kura atvēršanu nevēlas pieļaut Kremlis. Bet Latvijai tāds lietussargs ir.
Naktī uz sestdienu Latvijas robežu no Lietuvas puses šķērsoja militārā transporta kolonna ar kājnieku kaujas mašīnām “Stryker”. Tādiem astoņu riteņu sauszemes kuģiem, kas aprīkoti ar dažādiem šaujamajiem - lielgabaliem, smagajiem ložmetējiem, raķešu sistēmām. Arī sarkano krustu - jo jebkurā kaujā būs ievainotie. Un nereti arī mācībās. Strādājot ar tik robustu tehniku, tas ir nenovēršami. Jāuzsver, ka šī ir tikai viena neliela daļa no kopējiem spēkiem, kas mācību ietvaros pārnesti uz Latviju. Kopumā abās mācībās kopā piedalās 12 sabiedrotās valstis, aptuveni 800 militārās tehnikas vienību un vairāk nekā 2800 karavīru un zemessargu.
Taču tieši šai konkrētajai amerikāņu armijas kolonnai “Neatkarīgajai” bija ekskluzīva iespēja naktī uz sestdienu piebiedroties. Vērot, kā Lietuvas militārā policija nodod konvoju Latvijas militārajai policijai. Bruņutransporta kolonnas ir jāpavada, jo šādi objekti satiksmē rada paaugstinātu negadījumu un arī provokāciju risku. Attiecīgi uzņemošā valsts ir atbildīga par konvoja drošu pārvietošanu savā teritorijā līdz galamērķim - telšu pilsētai Ādažu bāzē.
Dienests Zemessardzē paver daudzas iespējas - var iemācīties no dažādiem ieročiem šaut nost sliktos, var doties uz robežu sargāt valsti no Baltkrievijas un Krievijas hibrīdoperācijā iesūtītajiem migrantiem un var arī braukt naktī kopā ar amerikāņiem viņu bruņumašīnā no Grenctāles uz Ādažiem.
No iekšpuses fotografēt neko nedrīkst, kaut gan tieši šīs bildes ar nogurušajiem un vienlaikus joprojām uz uzdevumu pilnībā fokusētajiem karavīriem vislabāk ilustrētu realitāti. Un arī kaste ar enerģijas dzērienu skārdenēm. Garajā ceļā no pastāvīgās dislokācijas vietas Vācijā pavadītas sešas dienas. Ar ātrumu 50 kilometru stundā pieveikti 1500 kilometru. Braukts tiek naktīs, lai pārvietošanās būtu drošāka. Pa dienu tehnikas apkopšana, plānošana, atpūta. Izbraucot no Grenctāles uz Ādažiem, ir pusviens naktī. Pēdējais posms šajā maršā sācies, un bruņumašīnu piloti pat neprasa rotāciju. Parasti ceļā viņi ik pa stundai nomainās, jo vadītājam braukšana nav diez cik komfortabla - īpaši pavēsajos Latvijas laikapstākļos, ierodoties no Vācijas siltās ziemas. Vadītāja ķermeņa augšdaļa faktiski atrodas ārpus bruņumašīnas. Bet visi vēlas ātrāk nonākt galā.
Diktofonu šo trīsarpus stundu laikā, esot uz borta, lietot nedrīkst - tāds dīvains ērms izskatās aizdomīgs, un droši vien ir arī bažas par šī audioieraksta tālāku nekontrolējamu dzīvi. Bet divu nepiederošo (lai arī žurnālistu un zemessargu) ielaišana savā kaujas mašīnā jau tāpat ir augsta uzticēšanās no amerikāņu puses. Un to, ko drīkst, izstāsta kapteinis Birčs. Nosmejamies, ka latviski viņš būtu bērzs. Koks. Kapteinis Bērzs. Viņš pastāsta šo to par mācībām kopumā, par konkrēto pārvietošanās operāciju, vairāk par straikeriem, kuru formējumu viņš vada, mazliet arī par sevi privāti. 27 gadus vecs, dzimis Kanzasā, bet nu jau daudzus gadus dienē amerikāņu bāzē Vācijā. Viņam ļoti patīk Eiropa. Un daudziem amerikāņu karavīriem patīk. Tāpēc viņi cenšas saņemt norīkojumu dienestam ārzemēs.
Tagad Eiropa ir apdraudēta. Arī par to aprunājamies:
- Kā apturēt Krieviju?
- Un jūs zināt, kā?
Jautājums paliek bez atbildes, jo neviens jau nezina. Vismaz nepiesakās. Pat amerikāņi. Tāpēc Ukrainas jautājums sarunās tiek stingri nodalīts no viņu misijas: a) tas, kas notiek Ukrainā, ir šausmīgi. b) esam ieradušies apliecināt alianses gatavību aizstāvēt savus sabiedrotos, tostarp Latviju. Kas notiktu, ja šo triju nedēļu laikā, kamēr sabiedrotie pastiprinātā skaitā atrodas Latvijā, a) un b) saplūstu un kara draudi skartu Baltijas valstis? To, vai apdraudējuma un kara gadījumā tiks iesaistīta tieši viņa vienība, amerikāņu kapteinis, protams, nezina, taču neviena alianses valsts šādā situācijā viena pret ienaidnieku pamesta netikšot. Tas patiešām skan kā mantra, ko iemācījies ikviens amerikāņu karavīrs neatkarīgi no dienesta pakāpes - viens par visiem, visi par vienu.
NATO 5. pants ir tas, uz ko Latvija gadiem ilgi likusi visas kārtis. “Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm (..)” Un, kā pierāda arī šī konkrētā “Stryker” bruņumašīna, pamatoti. Mums atnāks un palīdzēs. Jau nāk. Taču arī pašiem jādara vairāk. Tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā pār Latvijas sabiedrību un arī daudzu citu Eiropas valstu sabiedrībām nāca apjausma, ka arī pašiem jāsāk pastiprināti rūpēties par savu aizsardzību. Amerikāņu vienības kapteinis Birčs pieklājības pēc apvaicājas par dienestu mūsu Zemessardzē, cik tad kopā esam un vispār armijā cilvēku? Uzzinot atbildi, viņš nespēj tikpat pieklājīgi slēpt pārsteigumu. Absolūtos skaitļos Latvijas armija patiešām ir ļoti kompakta, maigi izsakoties. Arī ASV aizsardzībā esot iesaistīts aptuveni viens procents iedzīvotāju, taču tie, protams, ir nesalīdzināmi lielumi.
Straikeru konvojam tuvojoties marša beigām, kapteinis Birčs vēl pagūst pastāstīt, ka viņam personīgi dienests bruņotajos spēkos bija pašsaprotama izvēle. Viņa tēvs bija karavīrs, viņa vectēvs bija karavīrs. Un, tuvojoties pilngadībai, viņam nebija daudz jālauza galva, ko dzīvē pasākt. Tāda amerikāņu tradīcija. Savā pirmajā īstajā kaujā dodoties, viņam nebija bail. Viņš bija rūpīgi gatavojies, trenējies un darīja to, kas jādara.
Arī latviešiem vajadzīga tāda tradīcija. Mums vajag vēl cilvēkus. Droši vien arī obligāto militāro dienestu, jo uz brīvprātības pamata būvētā aizsardzības sistēma nespēj rekrutēt pietiekami lielu cilvēku skaitu. Iespējams, situāciju nākotnē uzlabos valsts aizsardzības mācības ieviešanas skolās. Taču šobrīd Latvijā daudzi jaunie ļaudis īsti neapjauš realitāti, kas klauvē pie mūsu namdurvīm. Precīzāk, viņi ir gatavi paskatīties no malas, kā namu aizstāvēs kāds cits. Iespējams, tas tādēļ, ka padomju okupācijas laikā ir pārtrūkusi šī tradīcija aizstāvēt savu valsti. Ukrainā notiekošais rāda, ka šī tradīcija nekavējoties jāatjauno. Un, iespējams, pārmaiņas šajā ziņā jau notiek. Interese par iestāšanos Zemessardzē pāris pēdējo dienu laikā kāpusi sešas reizes. Tur viņus iemācīs karot.
