Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis piešķīris Ukrainas Varoņa titulu Ukrainas Nacionālās gvardes Azovas militārās vienības 3057. specvienības komandierim Denisam Prokopenko. Bataljons “Azov” ir jābeidz apsaukāt par nacistiem, kā to dara okupanti, jābeidz saukāt par bēdīgi slavenajiem, kā to joprojām dara Rietumu mediji. Jāsaka vienkārši – slavenais “Azov”. Tas joprojām notur Mariupoli – svarīgāko pilsētu pie Melnās jūras.
Mītu, ka bataljona “Azov” karavīri ir nacisti un Hitlera pielūdzēji, izgudroja un sekmīgi izplatīja Krievijas propagandas sistēma - pēc tam kad 2014. gadā Mariupoles aizstāvjiem izdevās noturēt pilsētu pret iebrucējiem pirmo reizi. Tieši azovieši bija tie, kam izdevās padzīt separātistus no Mariupoles. Toreiz to izdarīja nepilns simts vīru no Berdjanskas. Bez nopietniem ieročiem, bez augstvērtīga ekipējuma, bet ar pārpārēm drosmes un pārliecības. Pārliecināti nacionālisti. Šobrīd “Azov” ir viena no elitārajām kaujas vienībām, un nav brīnums, ka Krievijas propaganda visus kara gadus centusies to maksimāli diskreditēt un dara to joprojām.
Pēc uzlidojuma Mariupoles teātrim Krievija paziņojusi, ka azovieši vainīgi. Viņi esot ēkā izvietojuši sprāgstvielas un tās uzspridzinājuši. Civiliedzīvotāji teātra bumbu patvertnē nevis slēpušies, bet tika turēti kā ķīlnieki par dzīvo vairogu. Arī Mariupoles 3. slimnīcu viņi uzlaiduši gaisā. Un pie Mariupoles pašreizējās humānās krīzes pēc neskaitāmiem Krievijas iznīcinātāju uzlidojumiem un smagās artilērijas apšaudēm vainīgi esot tie mistiskie nacisti. Un nacisti arī apšaudot humānos koridorus. Tie ir vienkārši neticami Kremļa meli, un vēl neticamāks ir fakts, ka tiem arī ārpus informācijas blokādē esošās Krievijas kāds tic. Pirms dažām dienām vācu izdevums “Deutsche Welle” atkal pārdrukāja Krievijā tapušo informācijas šļuru par “Azov” ekstrēmistiem un neonacistiem ar pārnacionālām saitēm. Karš notiek arī informācijas laukā. Tikmēr Mariupole joprojām atrodas īstā blokādē, un tāpat kā 2014. gadā, arī tagad galvenais šķērslis pilsētas ieņemšanai ir tieši “Azov”, par ko prezidents Zelenskis cildina bataljona komandieri kā Ukrainas varoni.
Kāpēc Krievijas Federācijai šobrīd tik izmisīgi nepieciešama Mariupole, ka tiek slepkavoti visi ukraiņi pēc kārtas? Atbilde ir redzama kartē. Ja kritīs Mariupole - Ukraina zaudēs izeju uz jūru, bet Krievija savienos Krimu ar Doņecku un Luhansku. Un tāpēc tas denacifikācijas sauklis izvēlēts. Nekā saprātīgāka Kremļa propagandas arsenālā nav. Te vietā atgādināt, ka “Azov” par ļaunuma sakni taisa arī Latvijā rezidējošais pētnieciskās žurnālistikas kantoris “Re:Baltica”. Formāli pētnieciskās, bet praksē - propagandas. 2019. gada sākumā tieši laikā, kad Latvijā uz rehabilitāciju ieradušies karā pret okupācijas spēkiem cietuši ukraiņu jūrnieki, “Re:Baltica” publicēja vairākus pseidoatmaskojošus rakstus par “Azov”, arī krieviski, un Kremļa kanāli šo pētījumu par “nacisma atdzimšanu” labprāt pārpublicēja, jo tajā tika aplūkoti gan Kremļa nīstie azovieši, gan ne mazāk nīstā Latvijas Nacionālā apvienība. Viens no publikāciju līdzautoriem Krievijas pilsonis Leonīds Ragozins pēc Krievijas Federācijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā krievu nācijas vārdā kaisa sev pelnus uz galvas. Raksta par krievu iedzimto grēku un traumu, ko viņam nodara Putins. Taču tās publikācijas, kas kopā ar Sanitu Jembergu tapa pēc Putina pirmā iebrukuma un Krimas aneksijas, nekur nav pazudušas un nav arī nekā skaidrotas. Mariupoles aizstāvji šajā vietnē joprojām tiek uzskatīti par nacistiem.
“Neatkarīgajai” pirms dažiem gadiem arī klātienē bija iespēja pārliecināties, ka “Azov” un no tā izaugušais politiskais atzars - Nacionālais korpuss - nav nekādi hitleriešu zombiji. Nacionālisti - jā, 100%. Taču nekādi tur nacisti. Un tā ir būtiska atšķirība. Toreiz “Neatkarīgā” vēstīja, ka Ukrainas karavīri dodas politiskā cīņā. Aktīvā karadarbība bija iesalusi šķietami bezgalīgā pozīciju karā, Krima zaudēta.
Kopā ar militārās tuvcīņas organizāciju “Tēvijas sargi” “Neatkarīgajai” bija iespēja nogādāt līdz pozīcijām Latvijā sarūpētās nakts redzamības ierīces un citas Ukrainas aizstāvjiem karošanai nepieciešamas lietas. Bijām pie “Azov” karavīriem frontes buferjoslā un arī viņu kādreizējā mītnē pie Nacionālā korpusa - Mariupolē. Organizācijas tā brīža galvenais mērķis bija celt ukraiņu nācijas pašapziņu, un strādāts tika visdažādākajos virzienos - sākot ar veco ļaužu aprūpi un varoņu piemiņas vietu kopšanu, beidzot ar jauniešu iesaistīšanu sportā, dažādās nacionālpatriotiskās aktivitātēs. Arī kārtības sargu vienībās. “Intermarium” projektā, par ko tā izņirgājās “Re:Baltica”, ukraiņu nacionālisti attīstīja sadarbību ar radniecīgām organizācijām Baltijas, Adrijas un Melnās jūras reģionos. Tostarp Latviju.
Iespējams, Ukraina pārāk ilgi gaidīja, pārāk ilgi nodarbojās ar politiku, un nākamo soli pirmā spēra Krievija. Tagad azovieši no jaunajiem politiķiem pārkvalificējušies atpakaļ par karavīriem, un tieši uz viņiem tiek liktas lielākās cerības. Mariupole jānotur par katru cenu.
