Noziedzība ir viens no faktoriem, kas bremzē ekonomikas attīstību. Noziedzība posta ekonomiku ne tikai pasliktinot pilsētas tēlu, kavējot augsti kvalificētu darbinieku iebraukšanu un investīcijas. Jebkuras ekonomiskās aktivitātes pamatā ir sociālie kontakti (un līgumi, vienošanās).
No vienas puses, neuzticība apkārtējiem cilvēkiem un bailes no noziedzības liek mazināt sociālos kontaktus, kas savukārt mazina nodarbinātību un ienākumus. No otras puses, augsts bezdarbs un zemi ienākumi tikai vairo noziedzību. Tādējādi pilsēta var iestrēgt “sliktā līdzsvarā”, jo no nabadzības - noziedzības apburtā loka vieglas izejas nav, uzskata Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, pētot iespējas, kas jādara šodien, lai ātri celtu dzīves kvalitāti Rīgā līdz Skandināvijas līmenim.
Par nozagtu naudu vai īpašumu pašam vai kādam ģimenes loceklim pēdējā gada laikā sūdzas katrs piektais rīdzinieks - tas ir pusotras reizes vairāk nekā Viļņā un divreiz vairāk nekā Tallinā. Tikai nedaudz vairāk par pusi aptaujāto rīdzinieku piekrīt apgalvojumam, ka vairumam cilvēku viņu dzīvesvietas apkaimē var uzticēties, salīdzinot ar 80% Tallinā un 70% Viļņā, atsaucoties uz Eiropas Komisijas aptaujas datiem par dzīves kvalitāti Eiropas pilsētās (2019. gadā), vietnē makroekonika.lv raksta Oļegs Krasnopjorovs.
Globālā mērogā var likties, ka noziedzības atšķirības starp Baltijas valstu galvaspilsētām nav lielas. Drošības indeksa vērtība no 60 līdz 80 nozīmē, ka visas trīs ir zemas noziedzības pilsētas. Taču Tallina ir tuvu ļoti zemas noziedzības slieksnim (80), savukārt Rīga ir tuvu mērenās noziedzības slieksnim (60). Salīdzinājumam, 2016. gadā Rīga un Viļņa bija līdzīgi drošas pilsētas, bet šobrīd Viļņa drošības ziņā ir tuvāka Tallinai.
Pateicoties ievērojamam drošības situācijas uzlabojumam pirmajās desmitgadēs pēc neatkarības atjaunošanas, rīdzinieki šobrīd jūtas daudz drošāk nekā 1990. gados. Savukārt pēdējo desmit gadu laikā rīdzinieku drošības sajūta mainījusies maz, secina Latvijas Bankas ekonomists.
Oļegs Krasnopjorovs atzīst, ka rīdzinieki jūtas vairāk apdraudēti, nekā tas būtu objektīvi pamatots ar noziedzības līmeni. Kopumā pēc fiziskās drošības sajūtas pilsētā un uzticības apkārtējiem cilvēkiem Rīga atrodas vienā klasterī ar Dienvideiropas pilsētām - Romu, Palermo un Neapoli, Marseļu, Stambulu, Burgasu Bulgārijā, Belgradu Serbijā, Skopji Maķedonijā un Bukaresti Rumānijā. Šajā klasterī pilsētas iedzīvotāju drošība un uzticība ir lielāka nekā Atēnās un Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, taču atpaliek no Centrālās Eiropas, nerunājot par Ziemeļeiropas pilsētām, secina Oļegs Krasnopjorovs.
Rīga nebūt nav Latvijas nedrošākā un atsvešinātākā pilsēta. Tieši Latgales reģionā - Rēzeknē un Daugavpilī - iedzīvotāji jūtas visvairāk apdraudēti, kā arī vismazāk uzticas viens otram.
“Latgales zemais “sociālais kapitāls”, ko veido tieši cilvēku uzticēšanās citiem un uzticēšanās valdībai, spēja vienoties kopīgam darāmajam redzama ne tikai zemā līdzdalībā vēlēšanās, bet tas atspoguļojas arī kā zemi ienākumi un augsts bezdarba līmenis. Grūti pateikt, kas te ir cēlonis un kas - sekas, jo visi šie rādītāji ir cieši saistīti. Acīmredzams gan ir tas, ka fiziskais apdraudējums un cilvēku savstarpēja neuzticība ir dzīves kvalitāti mazinoši faktori, kas var veicināt iedzīvotāju aizplūšanu,” prāto Oļegs Krasnopjorovs.
Noziedzības apkarošana ir pasākumu komplekss, tā nav tikai videonovērošanas kameru uzstādīšana, cietumu būvniecība, policistu algu palielināšana, remonta veikšana policijas iecirkņos. “Visas šīs aktuālās lietas var izrādīties nepietiekamas, ja iekšlietu iestādes strādā ar sociālās polarizācijas un neiecietības sekām, nevis iemesliem. Apburtā loka noziedzība - nabadzības pārraušanā liela loma ir sabiedriskajām organizācijām, kas iet ielās un tieši komunicē, piemēram, ar uz sliekšņa starp likumību un pārkāpumu esošajiem jauniešiem. Tāpat pilnvērtīga drošības sajūta nav iedomājama bez bezpajumtnieku, narkomānijas un azartspēļu atkarības problēmu risināšanas, lielām mērķtiecīgām investīcijām pilsētas “nelabvēlīgo rajonu” labiekārtošanai. Sava artava noziedzības mazināšanai ir arī makroekonomiskai politikai, kas vērsta uz ienākumu pieaugumu, kā arī bezdarba un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu. Taču noziedzības - nabadzības apburtā loka pirmsākumi var būt meklējami ļoti neierastās vietās, piemēram, skolās. Dažās Latvijas skolās saņemamā izglītība ir zemas kvalitātes, kas nozīmē, ka to absolventiem liegta iespēja izmantot izglītību kā “sociālu liftu”, valstij nozīmē zemāku cilvēkkapitālu, zemāku produktivitāti un tādējādi arī zemākus ienākumus. Iespējams, arī ka vājam skolotājam būs kreņķis uz dzīvi un rūgs nenovīdība pret veiksmīgākiem, un līdz ar to arī būs augstāka varbūtība konfliktam ar likumu. Turklāt studiju vide vairākās Latvijas skolās uzkurina neiecietību un neuzticību. Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienības valstu vidū pēc skolnieku mobinga - agresīvas, mērķtiecīgas un regulāras atsevišķu klasesbiedru vajāšanas. Gan labai mācību kvalitātei, gan mobinga iznīdēšanai izšķiroši svarīgs cilvēks ir skolotājs. Iespējams, tieši skolotāju profesijas zemais prestižs un salīdzinoši zemās algas Latvijā ir daļa no skaidrojuma noziedzības - nabadzības apburtajam lokam, kura sekas valsts nerimtīgi dabū apkarot, tajā skaitā ar dārgām videokamerām un jauno cietumu būvniecību?” retoriski vaicā Oļegs Krasnopjorovs.
