Nepārsteigsimies nosaukt vēlamo par jau droši zināmo, ka Buča kā sinonīms vai simbols Krievijas kara noziegumiem Ukrainā noskaņojis pasauli atbrīvoties no Krievijas ar tādu nosaukumu un robežām, kādas tās bija 2022. gada 24. februārī.
Liktenis piešķīris Ukrainas galvaspilsētas Kijivas piepilsētai Bučai un tās iedzīvotājiem traģisku, bet par to milzīgu lomu varbūt pat pasaules vēsturē tagad un vēl vairākas cilvēku paaudzes uz priekšu. Ar pirmskara iedzīvotāju skaitu ap 35 tūkstošiem Buča bija viena no pirmajām Ukrainas mērogā pamanāmām apdzīvotām vietām, kuras Ukraina atkaroja no krievu okupantiem. Tūlīt pēc tam sekoja un joprojām turpinās ASV un citu pasaulē ietekmīgāko valstu valdību lēmumu sērija piegādāt Ukrainai ieročus, ar kādiem tā varēs uzbrukumu turpināt vismaz līdz visu Krievijas 2022. gadā un iepriekš 2014. gadā sagrābto Ukrainas teritoriju atgūšanai.
Nav nepareizi teikt tā, ka Rietumu valstis ir nostājušas Ukraina pusē tāpēc, ka atpazinušas tajā uzvarētāju. Pieticīgāk to pašu var sašaurināt līdz atzinumam, ka Bučas, visa Kijevas apgabala un vēl citu, plašu Ukrainas teritoriju atgūšana garantēja Rietumiem Ukrainai piegādāto ieroču nepazaudēšanu tajā kaunpilnajā veidā, kādā ar apbruņojumu lieliski apgādātā Afganistānas armija pērnruden šos ieročus komplektā ar visu valsti atdeva islāma ekstrēmistu saujiņai, kas nekādi nevarēja pretendēt uz Krievijas armijas spēku. Visskaistāk un cēlāk tos pašus lēmumus izskaidrot ar krievu (pilsonības nozīmē: tagad etniskie krievi taisnojas, ka viņiem neesot nekāda sakara ar mežoņiem no Čečenijas vai Burjatijas) briesmu darbiem, kas sāka atklāties Bučā un turpina atklāties visur, no kurienes krievi tiek padzīti. Tas pamudināja daudzas valstis izveidot koalīciju ar mērķi apturēt Krievijas agresiju, lai arī šo valstu iedzīvotāji nekļūtu par Krievijas agresijas upuriem.
Pieņemsim, ka Rietumvalstu valdošajās aprindās ietilpst arī cilvēki ar izpratni, ka viņiem pavērusies pēdējā iespēja glābties, aizslēpjoties aiz ukraiņiem, kuri karo tā, kā rietumeiropieši karot vairs nav spējīgi. Pie tā paša viņiem jāsaprot, ka glābiņu uz visu viņiem atlikušo mūžu un kaut cik pārskatāmo gabaliņu no viņu bērnu un bērnubērnu dzīvēm dos tikai tagadējās Krievijas sagraušana, sašķelšana un atomatbruņošana. Ja karš beigsies ar kaulēšanos par to, cik daudz no 2014. un 2022. gadā ieņemtajām Ukrainas teritorijām Krievija tomēr būs spiesta atdot, bet ko, kaut vai simbolisku, drīkstēs paturēt kā mierinājuma balvu kara dēļ visai lielās grūtībās nonākušajiem Krievijas iedzīvotājiem, lai tie, savukārt, nesaplosa Vladimira Putina režīmu, tad tas nozīmē nākamo Krievijas uzbrukumu pēc 5-10-15 gadiem. Tomēr Krievijas sagraušanu kā vienīgo iespējamo garantiju Eiropas valstu pastāvēšanai vēl gadu desmitus uz priekšu pašu nav iespējams garantēt tieši tā iemesla dēļ, kāpēc Krievijas sagraušana tagad ir vienīgā garantija. Tas, protams, ir eiropiešu vājums, kāds jau vairāk nekā pirms simts gadiem izteikts vārdos “Untergang des Abendlandes” ar termiņu, ka eiropiešu eksistence būs beigusies 2200. gadā. Pēdējie simts gadi apliecina, ka eksistences novilcināšana kaut tikai līdz 2100. gadam un kaut cik pāri tam iespējama labākajā gadījumā.
Šīs dienas terminoloģijā sakāms, ka Rietumeiropa kaut cik nozīmīgi paildzinās savu eksistenci tikai tad, ja izspiedīs maksimumu no darījuma ar ukraiņiem, kuri spējīgi sagraut Krieviju, tiklīdz ukraiņi saņems ieročus, kas pēc savas tehnoloģiskās attīstības pakāpes līdzvērtīgi ieročiem, līdz kādiem Krievija tikusi ar visu tai pieejamo resursu, t.i., naftas dolāru mobilizāciju V. Putina valdīšanas pārdesmit gadu garumā. Tomēr eiropieši sava vājuma dēļ var palaist šo izdevību garām, jo pārbīdīt robežas telpā no tagadējās Kaļiņingradas līdz Vladivostokai nav joka lieta. Tad, piemēram, jāizdomā, ko iedot (iedot ne vairāk kā dažus labus vārdus) Vācijai par attiekšanos no Kaļiņingradas par labu poļiem, kuri uz to jau pieteikušies: vai atgādināt, ka Kaļiņingrada uztaisīta no vācu Kēnigsbergas? Tad Ukrainai var nākties atteikties no Krimas par labu Turcijai, kuras kuģi aizpagājušajā naktī uzradās tieši tur, kur vajadzēja glābt jūrniekus, kas bija izdzīvojuši pēc nezin kāpēc notikuša sprādziena Krievijas Melnās jūras flotes flagmaņkuģī “Moskva”. Daudz lielākā mērogā Japānai jāvienojas ar Ķīnu par Sibīrijas dalīšanu, ko abas valstis jau darīja ap 1890. gadu ar karu, kurā Japāna uzvarēja Ķīnu un par to ieguva tiesības paņemt no Krievijas tik, cik Rietumu lielvalstis tai 1905. gadā atļāva. Kuriļu salas Japānai pienākas bez vārda runas, bet runāt nāksies par Sahalīnu (par zemūdens naftas laukiem ap šo salu), ko Krievija ar Japānu toreiz pārdalīja uz pusēm: vai atgriezties pie 1905. gada robežām un kurš tur tādā gadījumā būs tagadējās Krievijas mantinieks?
Arī tepat Latvijā mums būtu grūti tikt skaidrībā, gribam vai negribam mēs paņemt atpakaļ Abreni, ja zaudētu spēku tas robežlīgums, kādu Latvijai uzspiedis noziedzīgais Putina režīms. Robežstrīdu ar Igauniju un Lietuvu Latvijai it kā nevajadzētu būt, bet uzmanīties un mēģināt izgrozīties no Lietuvas un Polijas strīda par Viļņu var nākties; atcerēsimies, ka starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijai bija robeža ar Poliju. Un vai tik Somijas apņemšanās stāties NATO nav priekšspēle paņemt atpakaļ savus Vīpurus?
Šeit uzskaitīta tikai maza daļiņa no konfliktiem vai vismaz jautājumiem, kādus izvirza uzdevums ierādīt Krievijai tādas robežas, pāri kurām tā pārskatāmā nākotnē vairs nevarēs nevienu apdraudēt. Tāpēc nav neiespējama turēšanās pie esošajām robežām tik ilgi, līdz kamēr tās neizjūk pašas no sevis. Citiem vārdiem sakot, tā būtu sekošana 1990. gada šabloniem, kad ASV par Padomju Savienības stabilitāti rūpējās vai vismaz uztraucās vairāk, nekā pati Padomju Savienība tās valdošo aprindu locekļu personās. Toreiz starptautiskā sabiedrība tikai akceptēja Padomju Savienības sadalīšanu starp padomju režīma teritoriālajām struktūrvienībām pamatā pa to padomju laika administratīvajām robežām, kuras pa īstam apstrīdētas tika tikai Armēnijas un Azerbaidžānas kara veidā. Viss būtu bijis labi, ja teritorijas un dabas bagātību ziņā lielāko kumosu no Padomju Savienības atkodusī Krievija būtu pievērsusies šī kumosa košļāšanai, nevis mēģinājumiem aprīt vēl kaut ko tikai rīšanas pēc. Rezultātā Krievija aizrijusies tā, ka letālas sekas tai iespējamas, bet vēl ne iestājušās.
Kamēr Krievija no vienas puses un Ukraina no otras puses savelk spēkus kaujai, kurai tiek piedēvēta kara rezultātu izšķiroša nozīme, notiek gatavošanās šāda vai tāda kaujas rezultāta precizēšanai un noformēšanai ideoloģiskā līmenī. Proti, karojošas puses izvēlas un izmēģina vārdus, kas tiks ierakstīti nākamo vēstures mācību grāmatu paragrāfos zem nosaukuma “Buča”. Ja uzvarēs Ukraina, tad Latvijas mācību līdzekļos tiks kaut līdz vienam teikumam saspiests tas, ko izvērstā veidā jau latviskojusi un sniegusi ziņu aģentūra LETA. Pirmo reizi šo vietvārdu LETA nosaukusi vārdu šā gada 6. martā, ka “Ukrainā diennakts laikā visvairāk cietušas Čerņihiva, Harkiva, Buča, Ovruča un Korosteņa”. Proti, Krievijas armija tobrīd vēl gāja uz priekšu un postīja visu, kas tai gadījās pa ceļam. Tāds, lūk, ir īsts karš, par ko Krievijai nekādi pārmetumi izteikti netika. Buču krievi ieņēma un tajā iekārtojās, līdz kamēr 2. aprīlī LETA varēja citēt Ukrainas aizsardzības ministra vietnieci Hannu Maļaru, ka “Irpiņa, Buča, Hostomeļa un viss Kijivas apgabals atbrīvots no okupantiem”. Bija vajadzīgas vēl pāris dienas, lai ukraiņi saprastu, ka Bučā viņi ieraudzījuši ne kara, bet kara noziegumu sekas. 4. aprīlī LETA citēja Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kurš “par Krievijas karavīru pastrādāto civiliedzīvotāju slaktiņu Bučā vainojis Krievijas vadību”:
- Es gribu, lai visi Krievijas Federācijas vadītāji redzētu, kā tiek izpildītas jūsu pavēles. Lūk, tādas pavēles. Lūk, tāda izpildīšana. Un solidārā atbildība. Par šīm slepkavībām, par šīm spīdzināšanām, par šīm sprādzienu norautajām rokām, kuras ir uz ielām. Par šaušanu pakausī sasietiem cilvēkiem. Lūk, tā tagad tiks uztverta Krievijas valsts. Tas ir jūsu tēls. Jūsu kultūra un cilvēciskais tēls ir gājuši bojā kopā ar ukraiņiem un ukrainietēm, pēc kuriem jūs atnācāt. Mūsu zemē pabija koncentrēts ļaunums. Slepkavas. Bendes. Varmākas. Marodieri. Kuri sevi sauc par armiju. Un kuri pelnījuši tikai nāvi pēc tā, ko viņi pastrādājuši. Es gribu, lai katra Krievijas karavīra māte redzētu nogalināto cilvēku līķus Bučā, Irpiņā, Hostomeļā.
Tūlīt pat visai pasaulei tika parādīti foto un videomateriāli, kas apliecināja katru V. Zelenska teikto vārdu. Tālāk katra nākamā diena apliecināja un apliecina, ka krievi visā Ukrainā rīkojušies tieši tāpat kā Bučā. Soli aiz žurnālistiem iet noziegumu izmeklētāji un eksperti, kas visu acīm redzamo pārvērš juridiski saistošos dokumentos. 10. aprīlī LETA citēja Ukrainas ģenerālprokurori Irinu Venediktovu, ka Kijivas reģionā atrasti 1222 nogalinātu cilvēku līķi un tiek izmeklētas 5600 lietas par kara noziegumiem, kas vērstas pret 500 aizdomās turētajiem no Krievijas valdības un armijas. Viņa teikusi, ka “Vladimirs Putins ir 21. gadsimta galvenais kara noziedznieks,”kuram gan kā amatpersonai varētu būt imunitāte pret starptautisku tiesāšanu, tomēr tā nevar būt bezgalīga. Protams, ka starptautiska tiesa prasīs vairāk par ukraiņu liecībām, tāpēc Lielbritānija ir nodrošinājusi tehnisko ekspertīzi Hāgā bāzētās Starptautiskajai krimināltiesas (International Criminal Court) izmeklēšanas veikšanai. 13. aprīlī LETA citēja uz Ukrainu un tai skaitā uz Buču atbraukušos tiesas virsprokuroru Karimu Hanu (Karim Asad Ahmad Khan), ka “Ukraina ir nozieguma vieta. Mēs šeit esam, jo mums ir pamats uzskatīt, ka ir pastrādāti tiesas jurisdikcijā esoši noziegumi”; “jāveic neatkarīga, objektīva izmeklēšana”; tiesu medicīnas ekspertu komanda strādā, “lai mēs patiešām varētu nošķirt patiesību no izdomājumiem”.
Cik mēs svēti ticam, ka K. Hans pieteiktā izmeklēšana ir tikai par visiem zināmu faktu dokumentēšana un saglabāšana, tik svētu pārliecību rāda Krievijas amatpersonas, ka vismaz Krievijas armijas noziegumus izmeklēt nav iespējams, jo tādu nav. Ja gribat izmeklēt, tad izmeklējiet, vai fotoattēlos redzami cilvēku līķi, vai manekeni; ja tie šiem ir cilvēku līķi, tad meklējiet slepkavas jebkur, bet tikai ne Krievijas armijā. Pilnīgi visu par notikumiem Bučā zina un visa pasaulei pastāstīt Krievijas pārstāvja ANO vietnieka Dmitrijs Poļanskis 14. aprīlī publiskotā runā (citāts no runas ieraksta 30. sekundes līdz 4. minūtes 52. sekundei) ANO Drošības padomē:
- Mēs nešaubījāmies, ka šodien no mūsu kolēģu puses atkal izskanēs daudz izdomājumu par to, kas notiek Ukrainā mūsu veiktās speciālās militārās operācijas (SMO) gaismā. Jūsu algoritms mums sen pazīstams un saprotams. Tā ir SMO mērķu sakropļošana un nomelnošana, jums neizdevīgo faktu noklusēšana un Ukrainas, kā arī tās labā strādājošo Rietumu sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavoto feiku popularizēšana. Visi jūsu pūliņi loģiski iekļaujas loģikā [tieši tā tika teikts - Neatkarīgā], kāda piemīt pret Krieviju izvērstajam informatīvajam karam, kas pēc savas intensitātes neatpaliek no reālā kara. Visiem joprojām ausīs skan pēc savas nežēlības un izpildījuma primitīvisma slavenā provokācija Kijevas apgabala Bučas pilsētā. To joprojām izvirza priekšplānā, ka tas esot it kā Krievijas armijas pastrādāts noziegums, neraugoties uz neapgāžamiem pierādījumiem par notikumu mākslīgo dabu. Un šo pierādījumu daudzums aug. Neapstāšos pie detaļām, par kurām esam detalizēti informējuši Drošības padomi pagājušajā otrdienā. Teikšu tikai, ka ukraiņu nacistu rīcības rūpīgas analīzes gadījumā grūti izvairīties no dežavū sajūtas. 1944. gadā Kijevas radikāļu idejiskie skolotāji atbilstoši labākajām Hitlera propagandista Gebelsa tradīcijām sarīkoja provokāciju ar it kā Sarkanās armijas karavīru nogalinātiem mierīgajiem iedzīvotājiem Austrumprūsijas ciematā Nemmersdorfā. Pirms tam galvenajām vācu avīzēm tika piesūtīts cirkulārs, kurā instruēts, kā šādus gadījumus vislabāk aprakstīt. Mūsu laikos avīzes lasa aizvien mazāk, tāpēc tādas pamācības pat bez īpašas slēpšanas ieplūdina sociālajos tīklos: kā nolīgt aktierus masu skatiem, pie kādām detaļām pakavēties. Gebelss par tādu rīcību būtu apmierināts, bet izpildījums viņus iegāza. Nemmersdorfas inscenējumu, kam vajadzēja radīt leģendu par Sarkanās armijas paveiktajām slepkavībām un izvarošanām, vēlāk atspēkoja dažādi eksperti. Ciemata vārds kļuvis par apzīmējumu propagandiskiem inscenējumiem - tieši tādiem kā Bučā.
Kamēr vien tagadējā Krievija pastāvēs tieši tagadējā veidā vai transformācijās, kas nepārsniedz Krievijas Federācijas atšķirības no Padomju Savienības, tikmēr Krievijas valsts attaisnos visus savus iepriekšējos kara noziegumus un audzinās nākamos kara noziedzniekus. Tagadējo slepkavu vectēvi tik tiešām ir padarbojušies arī D. Poļanska piesauktajā Nemmersdorfā. Taisnība viņam arī tādā ziņā, ka toreizējās civiliedzīvotāju slepkavības parādījušie Gebelsa propagandisti nevarēja pretendēt ne uz tādu precizitāti, ne arī uz tādu godīgumu, kādu tagad sola Karims Hans. Taču tādām atšķirībām nav nekādas nozīmes. Krievija līdz savas eksistences beigām turpinās noliegt jebko acīm redzamu, ko vien negribēs redzēt.
