Aizvadītajā nedēļā Eiropas Parlaments atbalstīja noteikumus, kas investīcijas kodolenerģijas izmantošanā uzskata par videi draudzīgām tehnoloģijām. Šāds lēmums izraisīja Eiroparlamenta “zaļo” skaļu neapmierinātību, taču viņu centieni to apturēt cieta neveiksmi. Arī Latvija beidzot sākusi gatavoties atomelektrostaciju pievienošanai savai energobilancei. Attiecīgu likumprojektu šonedēļ izskatīs Saeima.
Ceturtdien Saeima galīgajā lasījumā skatīs grozījumus Enerģētikas likumā, kurš cita starpā papildināts ar pantu, kas uzliek par pienākumu sagatavot elektropārvades sistēmu atomelektrostaciju pieslēgšanai. “Elektroenerģijas pārvades sistēmas operators nodrošina sistēmas dalībniekam nepieciešamo sistēmas pieslēgumu atomelektrostacijai Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktajā kārtībā, lai veicinātu Latvijas enerģētisko neatkarību,” pauž Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas trešajā lasījumā apstiprinātā likuma redakcija.
Sākotnēji likumprojekts paredzēja, ka sistēmas operatoram jānodrošina nepieciešamā infrastruktūra atomelektrostacijas būvniecībai Latvijā, taču likumdošanas procesā šī ģeogrāfiskā piesaiste no likumprojekta pazuda.
Tas gan nenozīmē, ka Latvija pavisam atteikusies no atomenerģijas. Atbildīgās komisijas priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans skaidro, ka domāts tiek par tā dēvētajām moduļu atomelektrostacijām, kuru jauda ir 300 līdz 400 megavatstundu. Ņemot vērā, ka elektroenerģijas patēriņa pīķa stundās nepieciešami aptuveni 1300 megavati, kļūst skaidrs, ka, pieslēdzoties līdzīgai AES Igaunijā, kura šajā jautājumā tikusi tālāk par Latviju, mūsu nepieciešamības netiek segtas.
“Šiem risinājumiem izstrādātāji arvien izstrādā potenciālos dizainus, kas varētu būt tie ejošie. Varētu būt, ka tas būs, piemēram, Baltijas kopprojekts, bet, ja jaudas ir pieticīgākas, tas var būt arī Latvijas projekts. Šobrīd ir tā, ka Ekonomikas ministrija plāno izvērtēt šo virzienu. Mums Latvijā pīķa stundā ir aptuveni 1300 megavatu pieprasījums, ja modulārais reaktors ir 300 megavati, ir jāsaprot, ka Baltijai nekas nesanāk, mums vieniem pašiem vajag pāris tādu,” saka atbildīgās komisijas priekšsēdētājs. Viņš arī uzsver, ka AES būvniecība noteikti ir vismaz desmit gadu tāla nākotne, jo tā nozīmē pavisam citu domāšanu, piemēram, arī drošības jautājumos.
Eiropas Parlamenta lēmumu atzīstot par labu esam, “Jauno Vienotību” atbildīgajā komisijā pārstāvošais Kāris Šadurskis savukārt uzskata, ka Latvijai noteikti nepieciešama sava AES. “ Domāju, ka tā ir Latvijas nākotne. Bez kodolenerģijas mums ir grūti runāt par energoneatkarību. Un tagad mēs Tautsaimniecības komisijā esam izskatījuši enerģētikas likumu trešajam lasījumam, tas 14. jūlijā ies uz Saeimas plenārsēdi, un tur mums ir skaidrs uzdevums vadībai strādāt pie kodolenerģētikas programmas,” saka K. Šadurskis. Viņš arī zina stāstīt, ka modulāros reaktorus, pateicoties to salīdzinoši mazajām jaudām, ir vieglāk uzbūvēt, tiem ir mazāka ietekme uz vidi un vienkāršāka pieslēgšana elektropārvades tīkliem.
Vēl pirms Krievijas Ukrainā uzsāktā kara “Latvenergo” valdes loceklis Kaspars Cikmačs gan ir apšaubījis AES nepieciešamību Latvijā. Viņaprāt, ticamākā opcija būtu sadarbības projekts, piemēram, ar Igauniju, kur parlaments jau apstiprinājis virzību uz kodolreaktora būvniecību.
Uzmanīgi skeptisks par AES būvniecību Latvijā ir arī Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, kurš savulaik protestēja pret AES būvēšanu Visaginā Lietuvā. “Neredzu tajā nekādu zaļumu, ir ļoti daudz risku, tajā skaitā radioaktīvie, bet, ja mēs runājam par modernām un mazām AES, kur tiešām var uzlikt galdā pierādījumus, ka tas ir droši, ka visi riski ir preventīvi novērsti, tad varam runāt par to,” saka pašlaik pie Saeimas frakcijām nepiederošais deputāts. Viņš gan atzīst, ka Krievijas aizsāktā kara radītās problēmas enerģētikā pasaulei likušas citādi paskatīties uz elektroenerģijas avotiem. “Es saprotu, jo nav alternatīvas.”
