Pēdējās nedēļās Igaunijā ir izraisījusies pamatīga diskusija par Igaunijas Aizsardzības spēku komandiera ģenerālleitnanta Martina Herema neparasti atklāto rakstu, kas gada pirmajās dienās sākotnēji tika publicēts viņa “Facebook” profilā. Nemānīsim sevi, mums ir jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam pēc dažiem gadiem, kad tā, cietusi sakāvi Ukrainā, novājināta, pazemota, taču vēl agresīvāka nekā jebkad, var ķerties arī pie tādas avantūras kā uzbrukums Baltijas valstīm – tā īsumā varētu atreferēt pagarā raksta jēgu.
Latvijā raksts ir pilnībā publicēts Aizsardzības ministrijas portālā “sargs.lv”. Savukārt ministrijas preses nodaļa pēc ministres Ināras Mūrnieces tikšanās ar Baltijas valstu kolēģiem Tallinā 11. janvārī paziņojumā presei ierakstīja, ka “mums ir jādara viss iespējamais, lai būtu gatavi iespējamajai agresijai no Krievijas puses”. Taču tas ir arī viss, plašākas atskaņas par Igaunijas sabiedrībā aizsākušos diskusiju Latvijā pagaidām nav novērotas. Ja vien tām nevar pieskaitīt piektdien valdībā apstiprināto šī gada valsts budžeta projektu, kurā no jaunām prioritātēm un programmām paredzētā 702 miljonu eiro finansējuma vairāk nekā puse - 402 miljoni eiro - aizies valsts drošības stiprināšanai. Valdības lēmums arī paredz, ka laikā no 2023. līdz 2025. gadam pretgaisa aizsardzībai tiks atvēlēti 600 miljoni eiro jeb katru gadu pa 200 miljoniem eiro. Salīdzinoši, piemēram, jauniem pasākumiem dzīves kvalitātes uzlabošanai šogad tiks papildus piešķirti 162 miljoni eiro, konkurētspējai - 71 miljons eiro, bet izglītībai - 45 miljoni eiro.
Šobrīd ir jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, taču vienlaikus mums ir jābūt gataviem nākamajai Krievijas agresijas fāzei, ko Krievija var vērst gan pret Igauniju, gan pret citiem sabiedrotajiem, savā “Facebook” rakstā, ko vēlāk pārpublicēja virkne mediju, uzsver Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris M. Herems. Viņš ieskicē scenāriju, kas notiek, ja Ukrainas karš beidzas ar “iesaldētu” situāciju pie 2014. gada robežām. Pēc daudzo propagandas apstulbināto Krievijas iedzīvotāju domām, atkāpjoties Krievijas karaspēks tādā gadījumā būtu atstājis Krievijai likumīgi piederošu teritoriju.
“Papildu iznākums ir salīdzinoši ievērojams ekonomiskais pagrimums, izolācija, karā dzīvību zaudējušo tuvinieku dusmas un kara invalīdi ielās, kas pastāvīgi atgādina par šo zaudējumu, kamēr Ukraina valda pār “Krievijas teritoriju”. Nevajag fantazēt par to, kāda varētu būt motivācija Krievijai kaut kur un kādreiz demonstrēt savu militāro spēku, lai atriebtos. Galu galā, visi zina par trīs Baltijas valstu centieniem, atbalstot Ukrainu, tāpat ir arī Polijas, Apvienotās Karalistes, ASV centieni, bet pēdējās ir lielas valstis...” raksta M. Herems.
“Diemžēl, lai arī kā beigtos Krievijas agresija pret Ukrainu, Krievijas agresija, naids un vajadzība pēc atriebības, kā arī ticība savam spēkam un tiesībām nekur neizgaisīs. (..) Neskatoties uz lielajiem darbaspēka un tehnoloģiju zaudējumiem, Krievijai ir pietiekami daudz potenciāla, lai veiktu militāru uzbrukumu pret vēl dažām tās kaimiņvalstīm. Krievijas krātuvēs atrodas tūkstošiem tanku, kaujas mašīnu, bruņutransportieru un artilērijas [sistēmu], no kā daudzas var nedarboties vai būt novecojušas. Tomēr no katrām trim vai četrām [tehnikas vienībām] viņi noteikti var izveidot vienu, kas darbojas.”
M. Herems rakstā negrimst ilūzijās par Baltijas valstu iespējām Krievijas agresijas gadījumā. “Igaunijas robeža ar Krieviju ir vairāk nekā 200 kilometru taisnā līnijā. Latvijas robeža ir nepilni 200 kilometru. Iedomāsimies, ka “mācību” laikā uz mūsu robežām tiks koncentrēti aptuveni 1000 tanku un 4000 bruņutransportieru, 1000 artilērijas sistēmu un 100 000 karavīru.
Vai vidusmēra cilvēkam, ieskaitot apmācītos rezervistus, ir atšķirība, vai viņam pretī stāv T-62 vai T-72 tanks? Vai būs svarīgi, kas uz mums šaus no 20 kilometru attāluma - pašgājējhaubices vai velkamās 152 mm haubices?
Vai uzbrukuma gadījumā mums būs svarīgi, vai tie 100 000 krievu karavīru ir profesionāli vai jauniesaucamie ar viena gada apmācību, vai tikko mobilizētie? Vai Tartu iedzīvotājiem būs svarīgi, tieši kāda veida raķete, kas līdzi sev nes 100 kilogramus sprāgstvielu, viņiem trāpa? (..) Ar Krievijas ikgadējās artilērijas ražošanas apmēriem vien tā varētu izšaut 166 šāviņus uz kilometru [frontes] katru dienu mēneša garumā vai vairāk nekā 66 000 šāviņu vienā dienā visā 400 kilometru garajā frontē. Tas ir vairāk nekā šobrīd Ukrainā, kur aktīvā frontes līnija ir gandrīz tikpat gara.”
Igauņu bruņoto spēku komandiera rezumējums: Igaunijai tuvāko gadu laikā ir pastāvīgi un sistemātiski jāattīsta savas militārās spējas, lai tā būtu gatava pretoties ienaidniekam, kas uzbrūk gan ar progresīvām, gan vecākām tehnoloģijām, apzinoties, ka viņa priekšrocība paliks lielā masa.
“Pret šādiem draudiem nav vienas sudraba burvju lodes, bet tiem ir iespējams cīnīties pretī. Un, tikai tiem gatavojoties, draudus var arī novērst. Jebkurā gadījumā Igaunijas Aizsardzības spēki darīs visu iespējamo, lai to panāktu,” uzsver M. Herems.
Zīmīgi, ka Igaunijas politiķi no visa politiskā spektra ātri un apņēmīgi reaģēja uz M. Herema publikāciju, piesolot krietni lielākas investīcijas Aizsardzības spēku kaujas spēju un pretgaisa aizsardzības stiprināšanā. Nu jau 3% no iekšzemes kopprodukta aizsardzības izdevumiem ir zemākā latiņa, ko igauņu politiskie spēki piesauc kā minimālo summu šī mērķa panākšanai, bet daudzi runā pat par esošo izdevumu 2,85% apmērā no IKP dubultošanu, raksta igauņu sabiedrisko mediju portāls “news.err.ee”.
Galu galā, nav ierasts, ka tik tiešā valodā par nepieciešamību gatavoties reālam Krievijas uzbrukumam runā bruņoto spēku komandieris, nevis politiķi kaut kur pie šampanieša glāzes. Latvijā šāds atklātības līmenis pagaidām nav novērots, pat piesaucot argumentus par valsts aizsardzības dienesta nepieciešamību. Iespējams, ka M. Herema drosmīgais gājiens tomēr beidzot liks gan politiķu, gan ģenerāļu līmenī sākt runāt atklātu valodu par to, kam mums ir jāgatavojas, un pārliecināt sabiedrību par nepieciešamību nest zināmus upurus, tajā skaitā finansiālos. Jāatgādina, ka patlaban Latvijā Valsts aizsardzības finansēšanas likums nosaka, ka 2023. gadā aizsardzības finansējumam jābūt ne mazākam kā 2,25 procentiem no IKP, 2024. gadā - ne mazākam kā 2,4 procentiem, bet 2025. gadā un turpmāk - ne mazākam kā 2,5 procentiem no IKP.
