Igaunijas atomelektrostacijas (AES) būvniecības vietas izvēlei izveidotā telpiskās analīzes darba grupa izraudzījusies 16 iespējamās vietas mazas jaudas modulārās AES celtniecībai. Plānots, ka šī gada laikā tiks pabeigta visu AES būvniecības aspektu izpēte, bet 2024. gadā lēmums, būvēt vai nē, būtu jāpieņem Igaunijas valdībai.
ASV Atomenerģijas regulators 19. janvārī ir sertificējis pasaulē pirmo mazas jaudas modulārā kodolreaktora dizainu, ko izstrādājusi kompānija “NuScale Power”. “Mazas jaudas reaktori vairs nav abstrakts koncepts,” atzinusi ASV enerģētikas ministra vietniece Ketrīna Hafa, ziņo aģentūra “Reuters”. Plānots, ka pirmais reaktors sāks darboties 2029. gadā Jūtas štatā.
Tikmēr Krišjāņa Kariņa jaunā valdība nekādas iniciatīvas par iespējamu AES būvniecību nav izrādījusi, lai gan valdības deklarācijā melns uz balta stāv rakstīts, ka Latvija “virzīsies uz enerģētisko pašpietiekamību”, tajā skaitā “izpētot modulārās atomelektrostacijas saražotās elektroenerģijas integrāciju enerģētikas sistēmā”.
Kā nupat intervijā “Neatkarīgajai” situāciju komentēja jaunais klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (JV): “Tā ir joma, kurā tieši patlaban sakustējusies vēl nenosakāma attīstība tehnoloģijās. Nupat bija izrāviens - citu apšaubīts izrāviens - kodolsintēzes vadīšanā. Līdzīgi var teikt par modulāro, t.i., mazo AES tehniskajiem risinājumiem. Pagaidīsim, kamēr kāds šādas AES uzbūvē un kamēr tās parāda sevi reālajā ekspluatācijā.”
Cik “Neatkarīgajai” izdevās izpētīt, tuvākais solījums uzbūvēt pirmo mazas jaudas modulāro kodolreaktoru, kas ir pilnīgi jauna tehnoloģija, nāk no Polijas. Tās vadošās naftas un gāzes kompānijas “PKN Orlen” vadītājs Daniels Obajteks pērn decembrī apgalvoja, ka “PKN Orlen” plāno to paveikt trīs gadu laikā, ziņo Polijas angliski rakstošais ziņu portāls “thefirstnews.com”.
Tas būtībā nozīmē, ka jaunajā par enerģētikas jomu atbildīgajā ministrijā politiskais uzstādījums ir līdz jebkādu soļu veikšanai saistībā ar AES būvniecību nogaidīt vismaz līdz 2026. gadam. Un tas ir pat tad, ja poļu plānus neuzskatām par nepamatotu lielīšanos.
Jāatzīst, ka tas ir interesants pavērsiens, jo vēl iepriekšējās Krišjāņa Kariņa valdības laikā politiķi visai aktīvi diskutēja par iespējamu mazas jaudas AES būvniecību Latvijā. Pērn jūlijā tika pieņemti grozījumi Enerģētikas likumā, to papildinot ar pantu, kas elektroenerģijas pārvades operatoram (respektīvi, “Augstsprieguma tīklam”) uzliek par pienākumu sagatavot elektropārvades sistēmu atomelektrostaciju pieslēgšanai, “lai veicinātu Latvijas enerģētisko neatkarību”.
Savukārt Valsts prezidents pērn novembrī intervijā “Neatkarīgajai” nepārprotami norādīja, ka AES būvniecība Latvijā “ir virziens, kurā mums vajadzētu domāt. Un jāsāk domāt jau 2022. gadā, nevis jāgaida, kad visi būs uzcēluši, bet mēs tikai sāksim mosties. Un tāpēc ir vajadzīga jaunā ministrija, kas konceptuāli vienos enerģētiku, vidi un klimatu (!)”.
Igaunijas atomelektrostacija (AES) varētu atrasties vienā no 16 iespējamajām vietām, kuras visas ir jūras piekrastē, liecina AES būvniecības telpiskās analīzes darba grupas publiskotais starpziņojums, vēsta Igaunijas sabiedrisko mediju portāls “news.err.ee”. AES dzesēšanai nepieciešams liels daudzums ūdens, tādēļ kodolstacija nevar atrasties pie ūdenstilpēm, kuras robežojas ar citu valsti, un mazākām ūdenstilpēm. Tādējādi visas iespējamās AES atrašanās vietas ir jūras piekrastē.
Lielākā daļa iespējamo AES atrašanās vietu ir Igaunijas ziemeļos, bet dažas ir arī valsts rietumos un "citviet Igaunijā, kur ir pietiekami daudz ūdens dzesēšanai", atzina Igaunijas Finanšu ministrijas telpiskās plānošanas nodaļas padomnieks Alans Rods. Telpiskās analīzes darba grupas gala ziņojums tiks pabeigts martā, bet visu tehniski ekonomisko pamatojumu par kodolenerģētikas iespējām Igaunijā plānots sagatavot līdz šā gada beigām.
Kodolenerģētikas “lielās” darba grupas koordinatore Rēlika Runnela pieļāva, ka līdz gala ziņojumam vairākas vietas vēl tiks atsijātas kā nepiemērotas, tādēļ kopumā darba grupa varētu ieteikt mazāk nekā 16 iespējamās AES atrašanās vietas. Viņa stāstīja, ka visas ierosinātās vietas tika analizētas no sociāli ekonomiskā aspekta, kā arī Aizsardzības ministrija sniegs savu vērtējumu par tām no nacionālās drošības viedokļa.
Paredzams, ka darba grupas ziņojums tiks pabeigts šī gada laikā, bet Igaunijas valdība izšķirties par to, būvēt vai nebūvēt mazas jaudas (līdz 300 megavatu) AES, varētu 2024. gadā. Paredzēts, ka staciju varētu uzbūvēt līdz 2035. gadam, bet tās būvniecības izmaksas varētu sasniegt divus miljardus eiro, ziņo “news.err.ee.”
Jau apmēram 10 gadus AES būvniecības ideju Igaunijā virza igauņu privātais uzņēmums “Fermi Energia”. Tās ekonomiskās jēgas pamatā ir gaidāmais iztrūkums t.s. enerģijas bāzes jaudās (kas nav atkarīgas no dabas apstākļiem), jo 2030. gadā ir plānota ar degslānekli darbināmo termoelektrostaciju slēgšana, kas neatbilst ES klimata politikas prasībām. AES ar 300 MW jaudu nodrošinātu apmēram piekto daļu no Igaunijas elektrības patēriņa dienā, bet naktī spētu nodrošināt pat ceturto daļu nepieciešamās elektrības.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka, pēc “Latvenergo” Attīstības daļas vadītāja Oļega Linkeviča stāstītā, jau 2010. gadā “Latvenergo” veica konceptuālu pētījumu “Atomelektrostacijas būve Latvijā”. Pētījumā tika izskatītas jaunas AES piecas potenciālas izvietošanas vietas, kā arī dažādas AES tehnoloģijas, t.sk. mazie modulārie reaktori. Šim pētījumam bija konfidencialitātes statuss, un plašākai sabiedrībai tas netika prezentēts.
Pērn Latvijā gan tapa kāds privāts pētījums, kas nekādā ziņā nebija konfidenciāls, tomēr plašāku politiķu vai mediju interesi neizpelnījās. Ekonomistu apvienība 14. novembrī prezentēja diezgan pamatīgu sacerējumu “Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai”, kurā cita starpā analizēja divus Latvijas elektroenerģijas tirgus attīstības scenārijus - ar AES vai bez tās.
Pētījuma autori secināja, ka diemžēl Latvija savā vīzijā par atpaliek no Igaunijas par vairākiem gadiem un var novērtēt, ka par šādu laika nogriezni arī nobīdītos iespējamā mazas jaudas AES būvniecība. Saprotams, ka, sekojot klimata un enerģētikas ministra neambiciozajai vīzijai, šī nobīde palielinātos vēl par vairākiem gadiem.
Ekonomistu apvienības eksperti uzskata, ka gadījumā, ja tiek izdarīta politiska izvēle par labu kodolenerģētikas attīstībai Latvijā, optimālā versija būtu divi nelielas jaudas reaktori - katrs pa 300 megavatiem. Nodrošinot to jaudas izmantošanu par apmēram 80%, gadā tie varētu saražot virs četrām teravatstundām enerģijas. “Augstsprieguma tīkls” prognozē, ka 2032. gadā elektrības patēriņš Latvijā varētu būt robežās no 7,6 līdz 8,3 teravatstundām, tātad divi šādi modulārie reaktori spētu piegādāt pusi no valstij nepieciešamās elektroenerģijas. Šis apjoms būtiski samazinātu elektrības importu, pilnveidotu elektroapgādes drošumu un uzlabotu valsts ārējo maksājumu bilanci.
2021. gadā elektroenerģijas patēriņš Latvijā ar vietējo ģenerāciju tika nosegts 75% apmērā. “Divu mazas jaudas reaktoru būvniecība palīdzētu Latvijai kļūt energoneatkarīgai, kā arī AES spētu strādāt sinerģijā ar plānotajiem vēja un saules parkiem, esošo Daugavas HES kaskādi, kā arī plānotajiem ūdeņraža projektiem. Latvija spētu kļūt klimatneitrālāka, kā arī par spēcīgu Baltijas reģiona enerģijas eksportētāju,” secināts pētījumā.
Tā autori dod arī salīdzinošu ainu, kā izskatītos Latvijas elektroenerģijas ražošanas portfelis scenārijā ar diviem mazjaudas kodolreaktoriem vai bez tiem. Otrajā gadījumā daudz lielāka loma būtu vēja parkiem (skat. grafiku).
