Poligrāfa ekspertīze jeb pārbaude ar melu detektoru joprojām raisa dažādus viedokļus juristu, kriminālistikas ekspertu un zinātnieku vidū. Tai ir savi atbalstītāji, kritiķi un noliedzēji. Latvijas īpatnība ir tā, ka mūsu valstī ir tikai viens valsts atzīts un sertificēts poligrāfa eksperts, un viņa metodes ne vienmēr atbilst klasiskajiem melu detektora izmantošanas un rezultātu analīzes kanoniem.
Pasaulē poligrāfa ekspertīzē visbiežāk izmantotā ir kontroljautājumu testa metode (angliski - Control Question Test). Kā skaidro Amerikas Psihologu asociācija, kontroljautājumu testā tiek salīdzinātas atbildes uz relevantiem jautājumiem jeb tiem jautājumiem, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā, ar atbildēm uz kontroles jautājumiem, tas ir, jautājumiem, kuriem arī ir jāizraisa zināms psihoemocionālais sasprindzinājums, bet kuri nav tieši saistīti ar ekspertīzē pārbaudāmajiem apstākļiem.
Lēmums par to, vai pārbaudāmā persona melo vei nē, ir atkarīgs no ķermeņa atbildes reakcijas uz relevantiem jautājumiem un uz kontroljautājumiem. Ja pārbaudāmās personas atbildes reakcija uz relevanto jautājumu, piemēram, “Vai jūs nogalinājāt savu sievu?”, ir nepārprotami lielāka nekā uz kontroljautājumu, piemēram, “Vai jūs kādreiz esat izdarījis kaut ko tādu, par ko jūs negribētu, lai uzzinātu citi?”, tad tiek uzskatīts, ka pārbaudāmā persona melo, bet, ja ir otrādi - nemelo.
Tiek pieņemts, ka persona, kas stāsta patiesību, baidās no kontroljautājumiem vairāk nekā no lietā svarīgiem jautājumiem. Tas ir tāpēc, ka kontroljautājumi ir paredzēti, lai radītu pētāmās personas bažas par savu iepriekšējo patiesīgumu, savukārt relatīvos jautājumos tiek jautāts par noziegumu, par kuru persona zina, ka to nav izdarījusi.
Kontroljautājumu testu veic trīs posmos. Pirmā pārbaudes daļa ir intervija, ko parasti veic pirms pārbaudāmā “pieslēgšanas” detektoram un fizioloģisko mērījumu veikšanas. Eksaminētājs vienmēr izskaidro testa procedūru, bet atkarībā no situācijas, eksaminētāja personīgajām vēlmēm un “poligrāfa skolas”, pie kuras viņš pieder, intervijas daļa pirms testa var būt ļoti atšķirīga.
Pirms pārbaudes intervijas laikā eksaminētājs kontroljautājumus var veidot sadarbībā ar pārbaudāmo, un reakcijas lielums uz kontroljautājumu šajā ziņā ir vismaz daļēji eksaminētāja kontrolē. Proti, eksaminētājs var izdomāt gan relatīvi nekaitīgu, gan relatīvi spēcīgu kontroljautājumu.
Lielākā daļa poligrāfa aizstāvju un kritiķu ir pievērsuši uzmanību kļūdaini pozitīvam rezultātam - reakcija uz relatīvajiem jautājumiem ir lielāka nekā uz kontroljautājumiem, kas varētu rasties situācijā, kurā kontroljautājumi ir mazāk nozīmīgi vai, otrādi, spēcīgāki nekā relatīvie jautājumi nevainīgam pārbaudāmajam.
Kontroljautājumu testa būtiska iezīme ir tā, ka eksaminētājs veido kontroljautājumus, pamatojoties uz pārbaudāmā pagātnes psihodinamisko izpēti, un eksaminētājs ir tas, kurš kontrolē kontroljautājumu ietekmi. Līdz ar to visa atbildība, kā notiks pati poligrāfa ekspertīze un arī kāds būs tās rezultāts, ir atkarīga no eksperta un viņa spējas uzdot pareizo kontroljautājumu.
“Manam klientam, jaunam puisim, tika veikta poligrāfa ekspertīze (klients pats uzreiz pēc aizturēšanas izteica vēlēšanos, lai viņu pārbauda ar “melu detektoru”, būdams pārliecināts par savu nevainīgumu), kur tika atzīts, ka viņš melo,” ar savu pieredzi dalās zvērināts advokāts Armands Smans.
Poligrāfa ekspertīzes laikā A. Smana klientam tika vērtēts psihofizioloģiskais sasprindzinājums pēc trīs parametriem - elektrovadāmības izmaiņas, kardiovaskulārās izmaiņas un elpošanas izmaiņas.
“Ja vērtējam poligrammu datus, tad secinājums par melošanu izdarīts, balstoties tikai uz elpošanas izmaiņām, salīdzinot reakcijas un kontroles uz relevantajiem jautājumiem. Pārējie parametri izmaiņas neuzrādīja vai arī atsevišķos gadījumos reakcija uz kontroles jautājumu ir bijusi pat izteiktāka. Medicīniskie dokumenti norāda uz to, ka manam klientam ir bronhiālā astma un somatoforma veģetatīvā disfunkcija no bērnības. Izmeklētāja nebija interesējusies par klienta veselību, kā arī nebija nodevusi ekspertam šos dokumentus pirms ekspertīzes veikšanas. Savukārt eksperts ekspertīzes laikā konstatēja, ka mans klients pretdarbojas ekspertīzei ar “kontrolētas elpošanas” palīdzību. Neesmu ārsts, taču, manuprāt, elpošanas izmaiņas vien pie šādām diagnozēm nevar liecināt par to, ka cilvēks melo.
Arī Latvijā vienīgajam sertificētam poligrāfa ekspertam nav ārsta kvalifikācijas, taču tas netraucēja izdarīt secinājumu par melošanu. Eksperta slēdziena pamatā ir tas, ka, atbilstoši aktuālajai eksperta pieejai, tiek vērtētas ne vien poligrammas, bet gan kopaina - arī iespaids, kādu cilvēks atstāj uz ekspertu pirmsekspertīzes aptaujā, t. sk. pēc neverbālās komunikācijas izpausmēm.
Un šī ekspertīzes sadaļa man šķiet ļoti subjektīva - vai tiešām, nepazīstot cilvēku un to, kā viņš runā un uzvedas parasti, var izdarīt pārliecinošu secinājumu par melošanu pēc neilgas sarunas? Un cik šādi secinājumi ir zinātniski pamatoti, bet metode - adekvāta? Grūti iedomāties, ka kāds tiesnesis spriestu par cilvēka vainu, balstoties uz iespaidu, kādu uz viņu atstāj apsūdzētais,” norāda advokāts A. Smans.
Uz šādas pieejas nepamatotību un sadomāto raksturu norāda arī cits advokāts, kurš nevēlas, lai viņa vārds publiski tiktu minēts saistībā ar šo jautājumu: “Viņa [U. Miķelsona] lietotā metodika ir balstīta uz absolūto kontroljautājumu metodi, un viņš strādā kopā ar savu psihologu. Man klienti ir stāstījuši, ka, sēžot gaitenī rindā un gaidot savu kārtu, dzirdējuši U. Miķelsona sarunu ar psihologu: “Nu, ko rakstīsim?”
Varbūt pati kontroljautājumu metode nav slikta, bet kontroljautājumiem ir jābūt vienlīdzīgiem ar relatīvajiem jautājumiem. Bet U. Miķelsons uzdod tādus jautājumus kā, piemēram: vai uzskatāt sevi par godīgu cilvēku; vai esat darījis ko sliktu, kas vairumam cilvēku neizraisa nekādu reakciju. Jautājumi nemainās gadu desmitiem. Vienu brīdi parādījās cerība, ka būs vēl kāds eksperts, bet šī eksperte vairs nepraktizē.”
Advokāts min konkrētu gadījumu: lai gan viņš labi zinājis par U. Miķelsona īpatno pieeju un metodi, reiz viņš pieļāvis kļūdu, ļaujot savai klientei iet uz poligrāfa ekspertīzi: “Es ticēju, ka viņa nemelo. Bet eksperts
U. Miķelsons savā atzinumā rakstīja, ka melo. Pēc tiesas procesa beigām advokātam kļuva droši zināms no cietušo puses, ka viņa klients nav melojis, bet bija jau par vēlu, cilvēks tika notiesāts - turklāt Latvijā alternatīva eksperta, pie kura varētu veikt atkārtotu ekspertīzi, diemžēl nav.”
Rezultātā saistībā ar poligrāfa izmantošanu Latvijā izveidojusies unikāla situācija - ir tikai viens eksperts, kurš drīkst veikt poligrāfa ekspertīzes tiesībaizsardzības iestāžu interesēs un kura slēdzieni var tikt izmantoti tiesu procesos kā pierādījumi, bet faktiski neviens advokāts, kurš patiešām rūpējas par savu klientu interesēm, pēdējā laikā neiesaka viņiem doties uz poligrāfa ekspertīzi pie U. Miķelsona.
Arī zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš ar piesardzību vērtē šobrīd Latvijā izmantoto poligrāfa metodi: “Jautājums ir par to, cik vispār tā saucamais “poligrāfa eksperta atzinums” ir izmantojams kā pierādījums, jo jebkuram pierādījumam, ja to vēlas izmantot, ir jābūt pārbaudāmam.
Un attiecībā par ekspertīžu pareizību vispāratzīts princips ir tāds, ka jebkuram neatkarīgam ekspertam, izmantojot tās pašas metodes, izejas datus u.tml., būtu jānonāk pie tāda paša secinājuma kā sākotnējam ekspertam. Taču Latvijā pastāv poligrāfa ekspertīzes veikšanas monopols, jo ir tikai viens sertificēts šīs nozares eksperts - U. Miķelsons,” norāda advokāts.
Ne mazāk svarīgs jautājums ir arī par eksperta sertifikāciju. “Nav saprotams, kas un kā viņu pārsertificē, kā Tiesu ekspertu padome pārliecinās gan par viņa kvalifikāciju, gan par viņa izmantotās metodikas pareizību. Vienlaicīgi Tiesu ekspertu likums nosaka, ka ekspertīzi drīkst veikt tikai Latvijā sertificēts eksperts. Un, lai gan monopolstāvoklis šādā sfērā būtu nepieļaujams, aplis ir noslēdzies.
Par ekspertīzes gaitu pārliecināties nav iespējams, jo labākajā gadījumā ir iespējams izprasīt poligrammas, bet ne vienmēr ir pieejams ekspertīzes gaitas video, kam ir būtiska nozīme tā apstākļa dēļ, ka, kā kādā tiesas sēdē liecināja pats U. Miķelsons, viņš pirms ekspertīzes ekspertējamo personu izprašņā krustu šķērsu, lai it kā varētu pārliecināties par ekspertīzei uzdoto jautājumu pareizību un nepieciešamības gadījumā tos pārformulēt,” pauž S. Vārpiņš.
Advokāts skaidro: “Kas notiek - eksperts, iespējams, jau pirms ekspertīzes vairāk vai mazāk noskaidro, kāda atbilde būs uz katru konkrēto jautājumu. Pārliecināties, vai eksperta atzinums un poligrammu “tulkojums” nav “piedzīts” tam subjektīvajam viedoklim, kurš ekspertam var izveidoties pirmssarunas laikā, vai arī cik šī pirmssaruna varbūt ietekmēja ekspertējamo, nav iespējams.
Neskatoties uz to un kaut arī daudzās Eiropas valstīs poligrāfijas ekspertīze tiek izmantota tikai operatīviem nolūkiem vai netiek izmantota vispār, Latvija šajā jautājumā iet savu ceļu, kuru diez vai var uzskatīt par pareizu.”
Rīt raksta turpinājumā lasiet, kādas pieejas poligrāfa ekspertīzei izmanto pasaulē, ko par to saka eksperts no Lietuvas, kā arī Latvijas eksperta Ulda Miķelsona viedokli.
