Kā Latvija klejo pa pasauli, meklējot vilcienu būvētājus

© Gints Ivuškāns/F64

Krišjāņa Kariņa aizejošā valdība un tās satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs nepagūs palaist darbā pirmo Latvijai no jauna uzbūvēto elektrovilcienu, bet uz valsts pasludināšanas 105. gadadienu to varbūt varētu paspēt, ja līdz vilcienu ekspluatācijai tiešām palikuši vairs tikai birokrātiski šķēršļi.

Līgums par jaunu elektrovilcienu piegādi starp Latvijas valsts uzņēmumu “Pasažieru vilciens” (PV) un Čehijas transporta līdzekļu ražotāju “Škoda” tika parakstīts 2019. gada 30. jūlijā. Tas paredzēja 32 vilciena sastāvu būvi par 242 miljoniem eiro, kā arī vilcienu remonta darbnīcu būvi par 14 miljoniem eiro. Līgums solīja pirmo 23 vilcienu piegādi Latvijai 2022. gadā un pasūtījuma izpildes pabeigšanu līdz 2023. gadam. Tagad 2023. gads jau otrajā pusē un pasažieru pārvadājumu sākums joprojām minējumu formā.

STĀSTA, KA VIENOJUŠIES. Satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (otrais no labās) kopā ar jauno elektrovilcienu ražošanas un lietošanas uzņēmumu vadītājiem: “Pasažieru vilciena” valdes priekšsēdētājs Rodžers Jānis Grigulis pa labi, “Škoda Transportation” Austrumu reģiona prezidents Zdeneks Svata un tālāk "Škoda Vagonka" valdes priekšsēdētājs Martins Bednārs pa kreisi / Arnis Kluinis

Latvijas ieguvumi no čehu tūļāšanās

Pasūtījuma izpildes kavējumam tik solīdi iegansti kā Covid-19 un Krievijas sāktais karš Ukrainā. Gan pasaulē izsludinātā epidēmija, gan netālu no Čehijas un Latvijas notiekošais karš ar Eiropas Savienības sankcijām pret agresorvalsti Krieviju ar tās satelītu Baltkrieviju ir apgrūtinājuši un sadārdzinājuši vilcienu būvei nepieciešamo izejvielu un pusfabrikātu piegādi, kā arī pakalpojumu sniegšanu. Tikpat nozīmīgs ir arī kara darbības un politisko lēmumu radītais pārrāvums starp Latviju un Čehiju uz Latvijā izmantotā dzelzceļa platuma trasēm. Tas liedz atvilkt uz Latviju jau gatavus vilcienu sastāvus. Tie tagad jāatved uz Latviju tik lielos fragmentos, cik to atļauj autoceļu platums un vilcēju jauda, un jāsamontē Latvijā.

Vilcienu pasūtījuma izpildes kavēšanās Latvijai devusi kaut lokālus ieguvumus:

  • vilcienu pasūtījuma apmaksai rezervētā nauda daļēji novirzīta citiem mērķiem, kas palielina valsts izdevumus tagad un turpmāk, taču labumu paguvuši gūt tie, kuru prasības valdība jau apmierinājusi, iemetot vilcienu naudu starp līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem;
  • vispār atvieglo līguma uzlikto finanšu slogu valstij, jo Latvija vienojusies ar Eiropas Komisiju, ka ES daļēji apmaksās vilcienu pasūtījumu ar 114 miljoniem eiro no ES solītā dāvinājuma Latvijas dzelzceļa elektrifikācijai, kas kļuva nevajadzīga līdz ar ekonomisko karu starp ES un Krieviju;
  • līgumsodi par pasūtījuma izpildes kavēšanos ir arguments pret pasūtītāja prasībām kompensēt inflācijas izraisīto projekta sadārdzinājumu;
  • PV ir iekārtojies starp tiem, kuri veic vilcienu galīgo montāžu Latvijā, par ko PV saņem atlīdzību un - galvenais - iegūst darbiniekus, kuri pēc tam labi pratīs remontēt to, ko paši samontējuši.

Latvijas zaudējumi un ieguvumi no pasūtījuma izpildes aizkavēšanās varbūt paliks līdzsvarā, ja čehi nav uzbūvējusi tehnisku brāķi vai iebūvējuši vilcienā detaļas, kuru izmantošana Latvijā liegta līdz ar ES sankcijām pret Krieviju. Ja vilcieni būs jāpārtaisa, tad būs slikti, jo PV novecojušo un nolietoto vilcienu uzturēšana pie dzīvības ir dārga un kādā brīdī var vispār neizdoties. Čehi galvo, ka ar vilcieniem viss esot kārtībā. To testēšana paveikta, rezultāti fiksēti un atdoti ES iestādēm, kas atbild par satiksmes drošību. Savāktie dati esot tādi, kas nedošot nekādu pamatu negatīvam atzinumam par vilcieniem.

Vajag maz un dārgi!

Jauno vilcienu novērtēšana tik tiešām ir liela problēma, jo Latvijas pasūtījums ir unikāls. Proti, Latvijai neder vilcieni, kādus “Škoda” u.c. ražotāji būvē Eiropas valstīm, kas gandrīz visur izmanto šaurākus sliežu ceļus nekā Latvijā. Jātic vilcienu būvētājiem, ka vilcienu paplatināšana prasa tos konstruēt par jaunu. Protams, šādai konstruēšanai un tālāk būvēšanai lieti noder tehniskā inteliģence, kas jau iekrāta ar šaurāku vilcienu ražošanu.

Latvijā izmantoto sliežu ceļu platums ir sastopams arī citās valstīs, taču nav izdevies nokārtot tā, lai vilcienu būvētājs, kurš konstruējis un saražojis visas pārbaudes izgājušus un ekspluatācijā sevi apliecinājušus vilcienus Lietuvai vai Igaunijai, Krievijai vai Baltkrievijai, tiktu pie pasūtījuma arī Latvijā. Lai gan jau apgūta vilcienu veida ražošana būtu lētāka, nepārvaramas ekonomiskās, juridiskās, politiskās, tehniskās vai varbūt arī kriminālās varas dod katru pasūtījumu izpildīt citam ražotājam ar pilnīgi jaunu vilcienu minisēriju.

VILCIENI REDZAMI, BET VĒL NELIETOJAMI. Čehijas uzņēmuma “Škoda” būvētie vilcieni pa Latviju drīkst braukāt tikai izmēģinājuma režīmā bez pasažieriem / Publicitātes foto, "Pasažieru vilciens"

Publicitātes foto, "Pasažieru vilciens"

Kā iznīcināja Latvijas rūpniecību

Savulaik Latvija ir bijusi elektrovilcienu būves lielvalsts tieši tam sliežu platumam, kādu Krievija savulaik nodeva mantojumā Padomju Savienībai un Padomju Savienība - valstīm, kurās tā 1990. gadā sašķēlās. Latvijas valsts pārvaldes aparātam pēc tam nācās ilgi pūlēties, lai tiktu no šī mantojuma vaļā. Tajā skaitā labāk vispār iztikt bez jauniem elektrovilcieniem, nekā pasūtīt tos Rīgas vagonbūves rūpnīcai (RVR), kas 2010. gadā vēl pastāvēja tādā kapacitātē, ka spēja pieteikties konkursā uz šo vilcienu būvi sadarbībā ar pasaulē lielāko vilcienu sastāvu ražotāju "Bombardier Transport France S.A.S." (lidmašīnas būvē cits “Bombardier” atzars, ar kuru Latvijai daudz darīšanu). Nē, Latvijas valsts iestādes vienmēr atrada ieganstus, lai šādus pieteikumus nepieņemtu. Latvija atteicās gan no savas vilcienu būves, gan no naudas kādreizējo 100 miljonu latu vērtībā, ar kuriem ES solīja vilcienu būvi apmaksāt, gan no jauniem vilcieniem. Kad RVR jau bija izputināta, cīņā par vilcienu būves pasūtījumu tika atstāta čehu “Škoda” un spāņu “Talgo". Atliek vien paļauties, ka čehi savas līgumsaistības kaut ar novēlošanos izpildīs.

Pa to laiku kārtējajā nākamajā stadijā nonācis konkurss par tiesībām būvēt Latvijai vilcienus neelektrificētajiem dzelzceļa posmiem. 2010. gadā un pēc tam vēl vairākas reizes konkurss tika izsludināts par elektrovilcienu un dīzeļvilcienu būvi vienā paņēmienā. Tāda konkursa novešana līdz gala rezultātam Latvijas politiķiem un ierēdņiem izrādījās pārāk grūta. Nācās rīkot atsevišķus konkursus par elektrovilcieniem, kuri tagad vēl ne lietošanas, bet vismaz acīmredzamības stadijā, un elektrisko bateriju vilcieniem, kam turpmāk jānāk dīzeļvilcienu vietā. Otrais konkurss tagad ir otrās kārtas izsludināšanas gatavošanas stadijā.

Kā ārzemnieki teiks, tā būs

Atbilstoši Latvijas Republikā izkoptajām tradīcijām, arī nākamais vilcienu pasūtījums tiek izolēts no vietējiem ražotājiem. Dzelzceļa transporta līdzekļu ražošanas nozarē kā šāds ražotājs saglabājusies Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca. Tagad tā paplašina savu darbības laiku ar tramvaju ražošanu vismaz Daugavpilij. Uzņēmuma valdes loceklis Vlads Pavlovičs “Neatkarīgajai” teica, ka arī baterijvilcienu ražošanu uzņēmums varētu uzņemties, ja valsts būtu meklējusi atbilstību starp uzņēmuma iespējām un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu vajadzībām. “Ja valsts pateiktu, ko tai vajag, mēs atrastu iespēju to izpildīt kaut vai sadarbībā ar citiem ražotājiem,” apliecināja V. Pavlovičs.

Valsts tomēr dod priekšroku sarunām ar ārzemniekiem. Sarunu sākšana tika noformēta kā konkursa par baterijvilcienu piegādi pirmā kārta, kas īstenībā bija konkurss par stāstiem Latvijai Satiksmes ministrijas personā to, kas tad ir baterijvilcieni - pagaidām vispār jaunums dzelzceļa transportā. Konkurss tika izsludināts K. Kariņa pirmās valdības laikā, kad Satiksmes ministrija bija atdota Konservatīvajai partijai. K. Kariņa otrā valdība ar J. Vitenbergu no Nacionālās apvienības Satiksmes ministrijā turpināja šļūkt par tām pašam sliedēm.

Kopš pagājušās vasaras ministrija mēģināja saprast, ko īsti par baterijvilcieniem tai sastāstījuši trīs veterāni vairāk nekā desmit gadus ilgušajās cīņās par Latvijas izsludinātajiem vilcienu pasūtījumiem. Tie ir jau zināmā “Škoda", spāņu “Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A.” un no Šveices cēlusies “Stadler Polska Sp. z o.o.”. Citiem vārdiem sakot, ministrija taisījusi no šiem stāstiem tādus konkursa tehniskos noteikumus, kādi atbilstu interesi par Latvijas pasūtījumu izrādījušo firmu tehniskajām iespējām. Latvijas tradīcijās būtu pabeigt šo konkursu bez rezultātiem un izsludināt no jauna vēl reizes trīs. Apgūta ir arī atteikšanās no ES dāvinātas naudas, kas baterijvilcieniem iezīmēta 74,4 miljonu eiro apmērā no Atveseļošanas fonda (AF). Tagadējā cenu līmenī par šādu naudu vajadzētu nopirkt septiņus vilcienu sastāvus.

Izpēte

Kaitējums zemūdens interneta savienojumiem starp Vāciju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju ir samazinājis datu pārraides ātrumu un izraisījis virkni starptautisku aizdomu. Tomēr līdz šim nav izšķirošas reakcijas uz šo notikumu. Šis nav pirmais gadījums, kad Baltijas jūrā tiek bojāta zemūdens infrastruktūra. Radušās pamatotas aizdomas par Krievijas iesaisti, ziņo Polijas medijs "wnp.pl".