Ļoti daudzu ievēlēto un ierēdniecības amatpersonu algas pieaug saistībā ar vidējās algas pieaugumu valstī, bet šo pieaugumu uz augšu dzen viņu pašiem sev noteikto algu pieaugums.
Saeima noteikusi, ka Saeimas deputātu un daudzu citu valsts pārvaldes aparāta darbinieku pamatalgas tiek aprēķinātas, sareizinot vidējo algu valstī ar koeficientiem, kuru lielums izsaka attiecīgās amatpersonas nozīmīgumu valsts pārvaldes hierarhijā: Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam, Satversmes tiesas priekšsēdētājam un Augstākās tiesas priekšsēdētājam x7, ministram x6,2 utt.
Saeimas deputāti paši sev piešķīruši x3,5, pašvaldību deputātiem - x1,5-1,7. Saeimas un pašvaldību domju vadītājiem, komisiju un komiteju vadītājiem, tiesnešiem, prokuroriem un policistiem, ministriju ierēdņiem un no ministrijām neatkarīgo iestāžu darbiniekiem - kopumā daudziem tūkstošiem cilvēku valsts apsolījusi, ka viņi obligāti tiks algoti vismaz divas, bet parasti 3-5 reizes augstāk par “parastajiem” valsts iedzīvotājiem. Līdzās šai algu piramīdai politiķi uzbūvējuši vēl otru piramīdu ar augstāku virsotni, kas izsakāma eiro, un plašāku pamatni pēc nodarbināto skaita. Tie ir valsts un pašvaldību uzņēmumi, kuru ieņēmumus parasti nodrošina to faktiskais monopolstāvoklis, bet ja tāda nav (ja ar to nepietiek), tad valsts un pašvaldību iemaksas.
Valsts un pašvaldību vēlība pret saviem uzņēmumiem, t.i., pret šo uzņēmumu vadītājiem labi saprotama kaut vai tāpēc, ka šādu uzņēmumu vadītāju krēsli mēdz kalpot par patvēruma vietām vēlēšanās caurkritušiem politiķiem. Tajās viņi sagaida savu grēku aizmiršanu un dodas uz nākamo publiskās darbošanās ciklu, draudzīgi atbrīvojot patvēruma vietas tiem, kurus viņi šajā ciklā nomainīs.
Kopumā daudziem desmitiem tūkstošu cilvēku Latvijā valsts dod algu pielikumus pilnīgi neatkarīgi no viņu darba rezultātiem. Algu pielikumus nodrošina likums, atbilstoši kuram pietiekami lielas un labi atalgotas cilvēku grupas algas spēj ietekmēt vidējās algas pieaugumu, kas ceļ šīs grupas locekļu algas, kas ceļ vidējo algu utt. aritmētiski bez gala, bet reāli līdz ekonomiskajai, skarbākos gadījumos arī līdz sociālajai un politiskajai krīzei.
2023. gads izcēlās ar to, ka tikai tajā gadā Eiropas Savienības nomali Latviju sasniedza eiro plūdi, kādus bija izraisījusi Eiropas Centrālā banka ar eiro papildemisijām no 2015. gada sākuma līdz 2022. gada septembrim. Kopš tā laika naudas daudzums vairs palielināts netiek, bet jau nodrukātās naudas Latvijai pieejamo daļu Latvijas valdība laida apgrozībā, vispirmām kārtām izmaksājot šo naudu valdības locekļiem. Proti, palielināja savu algu aprēķināšanai lietojamo vidējās algas reizinājuma koeficientu no 4,68 līdz 6,2 un piemēroja to aizvien augstākajai vidējai algai, kādu apliecināja Centrālā statistikas pārvalde:
| 2021 | 2022 | 2023 | |
| Vidējā mēnešalga eiro pirms nodokļiem | 1277 | 1373 | 1537 |
| Vidējā mēnešalga eiro pēc nodokļiem | 939 | 1006 | 1119 |
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums nosaka, kā vidējo algu koriģēt ar infācijas rādītāju un tad reizināt ar darbinieka amata koeficientu, dažkārt arī ar tirgus koeficientu 1,1-1,5 un dažkārt pievienot reprezentācijas izdevumus.
Vidējās algas līdzšinējo pieaugumu nevar nosaukt vienīgi par valsts izraisītu, ceļot algas valsts kalpotājiem ar vidējās algas reizināšanas metodi. Sava nozīme bija arī Latvijas eksportpreču cenu pieaugumam tajā laikā, kas ECB dāļāja bez ierobežojumiem drukātu naudu Rietumeiropas uzņēmumiem. Tie par šādu naudu pirka Austrumeiropas, tajā skaitā Latvijas dabas bagātības un cilvēku darba produktus, lai piešķirtu no zila gaisa radītajai naudai kaut jel kādu segumu. Kopš ECB naudu vairs klāt nedrukā, vajadzība pēc Latvijas precēm maza, bet Latvijas pārvaldes aparāts sakārtojies iztērēt tik lielu naudu, kādas tagad vairs nav. Tāpēc sabiedrība ļoti tramīgi vēro, kā tad valsts aparāts centīsies savākt naudu no Latvijā atlikušās privātās uzņēmējdarbības un mājsaimniecībām, lai izpildītu valsts kalpotājiem doto solījumu celt viņu algas visiem un strauji. Arī pārvaldes aparāts nervozē, jo saprot, ka reālus algu pielikumus visi diez vai saņems. Drīzāk daudzi valsts kalpotāji var nonākt tādā situācijā kā viņu kolēģi Talsu pašvaldībā, kas spiesta veikt štatu un algu samazināšanas paraugdemonstrējumus.
Cik tad ir lielas algas valsts aparāts iecerējis sev izmaksāt, vadoties no maldīgās pārliecības, ka valsts vienmēr iegūs naudu tikpat viegli kā ieguva kovidnaudu (tā ir norāde uz ieganstu pēdējo ECB naudas porciju drukāšanai)?
Lielu daļu no atbildes uz šādu jautājumu sniegusi aģentūra LETA, balstoties uz 2022. un 2023. gada valdībās strādājušo ministru ienākumu deklarācijām. Izrādās, ka valdības locekļu atalgojuma kopsumma augusi no 1 192 428 eiro 2022. gadā līdz 1 519 849 eiro 2023. gadā. Tātad 28% pieaugums, kas nevar netracināt tos, kam jāsamierinās ar algu pieaugumu labi ja par 8%. Ministru peldēšanos naudā personificē tie ministri, kuri prata savus amatus saglabāt vairās valdībās. Viņu ienākumi auguši par apmēram 40 tūkstošiem līdz 130 tūkstošiem pagājušajā gadā.
Turpmāk valdība sola sev pašai un visiem citiem valsts kalpotājiem par 6% vairāk, nekā katrs jau dabūjis. Tādējādi algu pieaugums būs jo mazāks, jo mazākas tagadējās algas, taču apsolīts šis pieaugums tik daudziem, ka solījumus var nākties koriģēt droši vien tā, ka mazāko algu saņēmēju algu pieaugums inflāciju nekompensēs praktiski nekā.
Par 2023. gada algu izmaiņām valstiskās uzņēmējdarbības sektorā šobrīd vēl datu nav. Proti, VID datu bāzē nav redzams šādas uzņēmējdarbības simbola, “airBaltic” prezidenta Martina Gausa 2023. gada atalgojums. 2022. gadā viņš bija saņēmis 1,2 miljonus eiro. Šāda līmeņa algu u.c. izdevumu radītais iztrūkums, kāds uzkrāts pēdējos gados, ir sekmīgi nosegts ar pavisam nesen aizlienētiem 340 miljoniem eiro. Dzīve uz parāda ir Latvijas valsts pastāvēšanas normālforma.
2023. gada ienākumi vēl nav atklāti arī Sandim Jansonam kā vienam no 2023. gada īpašajiem varoņiem. Viņš izcēlās ar to, ka prasīja un dabūja valsts uzņēmuma “Sadales tīkls” tarifu paaugstināšanu tādā apmērā, ar kādu uzņēmums noteikti varēja izmaksāt viņam 2023. gadā ne mazāk kā 2022. gadā maksātos 150 tūkstošus eiro. Šāda alga rāda valsts uzņēmumu vadītāju dzīves līmeni bez tādām ekstravagancēm kā M. Gausam. Runa nav par algu vienam un tikai vienam vadītājam katrā valsts uzņēmumā vai arī iestādē. Runa ir par algu piramīdu. Uzņēmumu pārvaldes hierarhijā uzņēmumu valžu un padomju locekļi saņem ne daudz mazāk kā vadītājs, struktūrvienību vadītāji saņem ne daudz mazāk kā valžu locekļi utt. līdz reālajiem darba darītājiem, kuri saņem jau daudz, daudz mazāk.
Pārvaldes aparāta pārspīlējumi, cenšoties izgrābt no Valsts kases pēdējo, kas tajā vēl atlicis, provocē pārspīlējumus, ka šis aparāts ne iestāžu, ne uzņēmumu veidolā nedara vispār neko. Novirzīt mūs no šādas nostājas apņēmies “Luminor” algots ekonomikas pētnieks Pēteris Strautiņš. Lūk, ko viņš nupat pauda ekonomikas apskatā zem virsraksta “Tik dīvainas ekonomikas mums sen nav bijis": “Aplūkojot notiekošo nozaru griezumā, paveras aina, kuru varētu saukt pat par skandalozu. Ekonomika ļoti lielā mērā ir atkarīga no valsts finansējuma un veiksmes. Visstraujāk augošā nozare ir valsts pārvalde (+9,7%). Nav pamatota populārā tēze, ka tā nerada pievienoto vērtību, to dara visas nozares. Arī privātajā sektorā ir pārvaldes darbinieki, kas paši ar lāpstu nestrādā un uzņēmumam naudu tieši neienes. Viņi būtībā sniedz pārvaldes pakalpojumus pārējiem uzņēmuma darbiniekiem, līdzīgi ir ar valsts pārvaldi un “komerciālo” ekonomiku.”
Viņa rakstītais jāatbalsta kaut vai tāpēc, ka gan sabiedrisko, gan privāto mediju žurnālistu darbs par spīti daudzām atšķirībām tik un tā paliek līdzīgāks ierēdņu vai politiķu darbam nekā celtnieku, pārdevēju vai mediķu darbam. Taču vēl jo vairāk jāakcentē viņa mājieni, ka ilgi turpināt tagadējā stilā valsts pārvaldes aparāts nevarēs.
