Pensiju likumā noteikts, ka no nākamā gada pieteikties vecuma pensijai varēs tikai tie pensionēšanās vecumu sasniegušie Latvijas iedzīvotāji, kuru darba stāžs būs vismaz 20 gadi. Nākamgad to senioru īpatsvars, kuri pensiju likuma izmaiņu dēļ nevarēs saņemt vecuma pensiju, jo viņiem nav pietiekams darba stāžs, varētu sasniegt desmit procentus ko kopējā gadā pensionējušos senioru skaita.
Pašlaik vidējais darba stāžs “jaunajiem pensionāriem” ir 34 gadi. Tas nozīmē, ka Latvijā ir daudz senioru, kuri savā mūžā nostrādājuši daudz ilgākus gadus, bet vienlaikus ir cilvēki, kuru stāžs jau tagad nesasniedz pensiju likumā noteikto minimumu, un viņi vecuma pensiju saņemt nevar.
Lai arī nākamgad gaidāmās pārmaiņas pensiju piešķiršanā nav nekāds jaunums, tomēr par to liela daļa pirmspensijas iedzīvotāju nezina, tāpat sociālajos tīklos tiek izplatīta maldīga informācija par pensijas pieprasīšanai nepieciešamo darba stāžu, piemēram, tiek apgalvots, ka pēc šīm izmaiņām pensijā doties vispār vairs nevarēs un visu mūžu “nāksies vergot”.
Ko tad paredz pensiju likums? Tajā rakstīts, ka tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem. Taču uz abiem šiem nosacījumiem vēl šogad darbojas pārejas noteikumi. Latvijā pensionēšanās vecums pakāpeniski palielinās - pašlaik tas ir 64 gadi un deviņi mēneši, bet līdz 2025. gada 1. janvārim tas būs 65 gadi. Savukārt lai pretendētu uz vecuma pensiju, nepieciešams apdrošināšanas stāžs, kas pašlaik ir 15 gadi, bet no nākamā gada 1. janvāra būs 20 gadi.
Tas nozīmē, ka minimālais darba stāžs - ņemot vērā kopumā noteikto pensionēšanās vecumu 65 gadus - nemaz nav tik liels, faktiski puse no parasta darba stāža, ja cilvēks sāk strādāt 20 gadu vecumā.
To, ka senioru darba mūžā uzkrātais stāžs ir lielāks nekā minimāli pieprasītais, apliecina dati. Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Dace Trušinska “Neatkarīgajai” pastāstīja, ka Labklājības ministrija veic situācijas analīzi, regulāri saņemot datus no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras. Pēc aģentūras sniegtās informācijas, šāgada pirmajā ceturksnī vidējais apdrošināšanas stāžs jaunpiešķirtajām pensijām ir 33,94 gadi. Tas nozīmē, uz pusi lielāks, nekā to minimāli pieprasa pensiju likums. Tajā pašā laikā jāsecina, ka tas nav liels darba stāžs, ņemot vērā, ka pašlaik pensionēties var faktiski no 65 gadu vecuma (precīzi - 64 gadi un deviņi mēneši).
Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informāciju, 2023. gadā personu, kurām radās tiesības saņemt Latvijas vecuma pensiju ar apdrošināšanas stāžu 15 līdz 19 gadi, bija ap astoņiem procentiem no visām 2023. gadā piešķirtajām vecuma pensijām. No Labklājības ministrijas skaidrojuma izriet, ka daļai personu, kurām Latvijā uzkrātais apdrošināšanas stāžs ir mazāks par 15 gadiem, kas pašlaik nepieciešams vecuma pensijas piešķiršanai, tāpat rodas tiesības uz Latvijas pensiju, jo šie cilvēki ir strādājuši kādā citā Eiropas valstī.
“Ja persona strādājusi arī kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai valstī, ar kuru Latvijai noslēgts sociālās drošības līgums, tad tiesības uz Latvijas valsts vecuma pensiju rodas stāža summēšanas rezultātā,” stāsta pensiju eksperte Dace Trušinska. Piemēram, persona desmit gadus strādājusi Latvijā, desmit gadus Vācijā, tātad summēšanas rezultātā kopējais apdrošināšanas stāžs būs 20 gadi, līdz ar to personai radīsies tiesības uz pensiju, neskatoties uz faktu, ka Latvijas apdrošināšanas stāžs ir tikai desmit gadi. Latvija aprēķinās pensiju par saviem desmit gadiem, savukārt persona saņems pensiju arī no Vācijas par tur nostrādātajiem desmit gadiem.
Dace Trušinska arī skaidro, ka ļoti svarīgs apstāklis ir tas, ka pašlaik valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai ir pakļautas arī daudzas mazaizsargātas iedzīvotāju grupas, piemēram, nestrādājošas personas ar invaliditāti, vecāki, kas atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā, bezdarbnieka pabalsta saņēmēji un citi, “līdz ar to lielākajai daļai no šīm grupām apdrošināšanas stāžs būs pietiekams, lai saņemtu vecuma pensiju, un nepietiekams stāžs būs tikai tam personu lokam, kas apzināti izvairījās no iesaistīšanās darba tirgū, līdz ar to nenodrošinot sev pietiekamu stāžu, lai rastos tiesības uz pensiju”.
Uz jautājumu, kādas būs to personu, kurām stāžs ne Latvijā, ne ārzemēs strādājot nesasniegs minimāli nepieciešamo, tiesības saņemt kādu sociālo nodrošinājumu, Labklājības ministrijas eksperte norāda: ja nepietiekama apdrošināšanas stāža dēļ nav tiesību saņemt vecuma pensiju, tad personai piešķirs valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas ir konstantā apmērā un kura apmērs katru gadu janvārī tiek pārskatīts. Vecuma gadījumā šis pabalsts ir 137 eiro mēnesī. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, šā gada maijā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēma ap 22 000 cilvēku, taču šo personu skaitā acīmredzot ir ne tikai pabalsts vecuma gadījumā, bet arī invaliditātes.
Speciāliste arī norāda, ka to personu lokā, kam Latvijā parādās mazs darba stāžs, ietilpst arī tās personas, kuras kādu laiku strādājušas arī ārpus Latvijas, un Latvijas apdrošināšanas stāžs veido tikai nelielu daļu no personas kopējā stāža. “Līdz ar to šīs personas pensiju saņem ne tikai no Latvijas, bet arī no citas valsts, kur bija nodarbināta,” saka Dace Trušinska. Tas nozīmē, ka vecumdienu nodrošinājums būs kas vairāk nekā tikai sociālā nodrošinājuma pabalsts.
“Arī ar lielu apdrošināšanas stāžu var būt maza pensija atbilstoši veiktajām iemaksām un otrādi - ar mazu apdrošināšanas stāžu var būt iemaksātas lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tāpēc salīdzināt pensiju apmērus pēc apdrošināšanas stāža un meklēt korelāciju starp abiem rādītājiem nav efektīvi,” uz “Neatkarīgās” jautājumu - vai līdzšinējā situācijas analīzē redzamas kādas būtiskas atšķirības starp pensiju apmēriem situācijā, kur ir pietiekams un liels darba stāžs un mazu vai nepietiekamu darba stāžu - atbild Dace Trušinska. “Viens no esošās pensiju sistēmas mērķiem ir ieinteresēt darbspējīgā vecuma iedzīvotājus pilnībā iesaistīties valsts sociālajā apdrošināšanā - strādāt algotu darbu un maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas -un būt līdzatbildīgiem savas nākotnes pensijas uzkrājuma veikšanā, tad kopš 1996. gada pensiju sistēmas ieviešanas pensiju apmērs ir atkarīgs no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.”
Kā pozitīvu aspektu eksperti norāda pēcreformas pensiju sistēmas darbību. No 1996. gada, kopš jaunā sistēma tika ieviesta, līdz ar 2024. gada beigām būs pagājuši jau 28 gadi, kas ir pietiekams laiks, lai persona līdz 65 gadu vecumam, kas bijusi aktīva darba tirgū, uzkrātu nepieciešamo apdrošināšanas stāžu jau jaunajā pensiju sistēmā. D. Trušinska arī piebilst: ja personai ir bijuši īslaicīgi darba perioda pārrāvumi, piemēram, slimības gadījums, invaliditāte vai prombūtne bērna kopšanas gadījumā, par personām arī valsts veic sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, nodrošinot stāža uzkrāšanas nepārtrauktību arī sociālā riska iestāšanās gadījumā.
“Lai gan pašlaik konkrētas personas pensijas aprēķinā ir svarīgs tieši veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apmērs, nevis apdrošināšanas stāžs, tomēr valstij kopumā ir jānodrošina gan finansiālā, gan sociālā ilgtspēja mainīgos demogrāfiskos un ekonomiskos apstākļos, tāpēc tikpat svarīgi ir vismaz noteiktu laiku personai atrasties darba tirgū,” uzsver Dace Trušinska. “Tāpēc valsts ir noteikusi nepieciešamo minimālo apdrošināšanas stāžu un atbilstošu vecumu, lai personas ne tikai uzkrātu pēc iespējas lielāku pensijas kapitālu vecumdienām, bet arī pēc iespējas ilgāk strādātu, veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, mazinātu slogu darbspējīgajiem un iesaistītos pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanā.”