Nu jau pavisam drīz vēsturei atdodamās jaunlaiku 33., vienlaicīgi trešās Parīzes olimpiskās spēles papildinās gadu tūkstošiem ilgos pūliņus uzturēt mierīgu līdzāspastāvēšaanu starp kristietību un vispār jebkuru reliģiju no vienas puses un miesas svētku izpausmēm sportā no otras puses.
Uz sašutumu par kādu Milānas baznīcu greznojošas Leonardo da Vinči (1452-1519) gleznas “Svētais vakarēdiens” (iegājies, bet neprecīzs latviskojums itāļu nosaukumam “L'Ultima Cena” - “Pēdējās vakariņas”) tēlu izmantošanu olimpisko spēļu atklāšanas pasākumā var atbildēt ar pamācību neuztraukties par nesaķemmētiem matiem galvai, kas tika nogriezta jau pirms 128 gadiem līdz ar kristiešu savulaik aizliegto olimpisko spēļu atjaunošanu. Šo 1896. gada notikumu var atzīt par ievērības cienīgu zīmi, ka kristietība un kristieši no formālajiem un reālajiem likumdevējiem pārtapuši par kultūras un pirmām kārtām mākslas vēstures muzeja eksponātiem. Jā, cienījamiem, goda vietā noliktiem eksponātiem, bet par tiesībām ieņemt Dieva vietu cīnījās zinātne un tehnika, revolūcija un nacionālās valstis. Pavisam vienkārši sakot, kristieši vairs nevarēja lemt kā pēdējais Romas imperators pirms impērijas sadalīšanas rietumu un austrumu valstīs Feodosijs I (347-395), kurš 393. gadā paredzētās olimpiskās spēles atcēla un vispār aizliedza kā pagānismu.
Antīko olimpisko spēļu aizliegšana būtībā bija tas pats, kas antīko statuju dauzīšana, atsaucoties uz kristietībā pārņemtās Vecās derības bausli, kas mūsdienu Bībelē latviskots šādi: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes” (2. Moz. 20;4).
Šis citāts ir tiešs norādījums nedarīt tā, kā Latvijā nupat darīja, sagaidot dažus Parīzes olimpiskajās spēlēs kaut ne medaļas, bet tomēr kaut mums pašiem pamanāmas vietas izcīnījušus Latvijas atlētus. Un visdrošākais veids, kā tādu rīcību nepieļaut, būtu nekādas olimpiskās spēles vispār nerīkot. Olimpisko spēļu rīkošana kopš 1896. gada manifestē kristieša un sportista lomu savietošanas iespējamību tādā veidā, ka kristieša loma ļaudīm kļuvusi par vienu no vairākām lomām, kuras spēlēšanai atvēlēts noteikts laiks un vieta. Citos laikos un vietās tas pats cilvēks var spēlēt citas lomas.
Kristietība vairs nevalda pasaulē ne ar ticīgo skaitu, ne ar varu, bet visas citas reliģijas to valstiskotajās formās ir pieņēmušas tādus pašus spēles noteikumus. Visas valstis uzskata par vajadzīgu sūtīt savus sportistus uz olimpiskajām spēlēm un tieši tāpēc skaitās svarīgi, ja kādas valsts sportistu olimpiskajās spēlēs tomēr trūkst. Tas atgādinājums par apmaiņu starp komunistisko un antikomunistisko bloku ar Maskavas 1980. un Losandželosas 1984. gada olimpisko spēļu boikotu un aktualitāte ar Krievijas sportistu nepieņemšanu Parīzes olimpiskajās spēlēs.
Par sporta jēgu ar olimpiskajām spēlēm kā šīs jēgas ekstraktu atliek atkārtot Bena Latkovska vārdus, kas “Neatkarīgajā” nesen publicēti nebūt ne rakstā par sportu vispār un ne par Parīzes olimpisko spēļu atklāšanu konkrēti. Sports tika izmantots citā publikācijā kā uzskatāmākais piemērs pretrunām starp tagadējām, kādreizējo kristietības vietu ieņēmušajām ideoloģiskajām dogmām un reālo dzīvi, ko sports eksponē kā cilvēku ķermeņos slēpto iespēju maksimumu: “Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka publikas interese par vīriešu sportu ir lielāka nekā par sieviešu sportu. Nevis kaut kādu sabiedrībā iemācītu sociālo aizspriedumu dēļ, bet gan objektīvās, dabiskās, bioloģiskās realitātes dēļ. Vīrieši ir vienkārši stiprāki tīri fiziski, un sportā mēs gribam redzēt absolūti labākos.” Turpretī īstenticīgajiem nekas nedrīkst būt “absolūti labākais” zemes virsū. Īstenticīgais nedrīkst justies ne kā sportists, kas atklāj sev un citiem cilvēka ķermeņa maksimālās iespējas, ne kā publika, kas gatava par šo spēju demonstrāciju nekaulējoties maksāt tieši tāpēc, ka katrs skatītājs apzinās savas spējas kā tūkstošo vai pat miljono daļu no šī maksimuma.
Tajā ilgajā laika posmā, kad kristietība valdīja tā, ka olimpisko spēļu atjaunošana nevienam nevarēja ienākt ne prātā, cīņa par cilvēka ķermeņa kā apbrīnas, sajūsmas u.tml. jūtu avotu tika pārnesta uz kristiešu domstarpībām par to, vai arī svētbildes nav Mozus baušļa pārkāpums. Da Vinči glezna ir viens no Renesanses - tātad Atdzimšanas simboliem, bet ar Atdzimšanu taču šeit domāta atgriešanās pie antīkās kultūras paraugiem. Pēc tam Reformācija to novērtēja kā ķecerību (katoļu krišanu grēkā), pret ko Livonijā cīnījās ar svētbilžu grautiņu sēriju 1520.-1524. gadā.
Pārrāvumi atjaunoto olimpisko spēļu grafikā brīdina, ka spēļu atjaunošanu nodrošinājušais progress savā tālākajā gaitā atkal var novest līdz spēļu atcelšanai. Piemēram, ja tagad par nosacīti “progresīvo” saucamā ticība iegūtu tādu varu, kādu kristietība bija ieguvusi 393. gadā. Mazākais būtu realizēt B. Latkovska pieminēto prasību (ne autora izvirzīto, bet pieminēto!), lai sieviešu profesionālajā sportā būtu tāds pats atalgojuma līmenis kā vīriešu sportā, ko iespējams noteikt ar likumu, bet nav iespējams panākt, “mēģinot kādam iestāstīt, ka publikas interese par vīriešu futbolu ir lielāka nekā par sieviešu futbolu tikai tāpēc, ka sabiedrība ir nepareizi ievirzīta. Tas izriet no sporta dziļākās, bioloģiski determinētās būtības.” Šīs prasības īstais piepildījums būtu tāpat ar likumu noteikt, ka sieviešu futbola komandām jāuzvar pusē no spēlēm.
Olimpiskās spēles tādā gadījumā izmantotu tāpat, kā daudziem tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem vēl atmiņā palikušās Oktobra un Maija demonstrācijas, Komunistiskās sestdienas talkas un - galvenais - varas orgānu vēlēšanas ar vienu vienīgu deputātu kandidātu katram vēlētājam tika izmantotas kā cilvēku lojalitātes pārbaude un treniņš. Atmiņā palikušajā vēlā padomisma izpildījumā šīs pārbaudes tika saīsinātas līdz dažām stundām katra, bet komunistiskā režīma īstajos ziedu laikos tās vilkušās daudz ilgāk. Apmēram tāpat vilktos laiks, kad karjeras vai vienkārši izdzīvošanas iespēju dēļ cilvēkiem nāktos iet uz tādām olimpiskajām u.c. spēlēm, kurās vīriešu futbola komanda atbilstoši sacensību nolikumam zaudē sieviešu futbola komandai.
Vēsturiska paralēle šādai virzībai jau ir piedzīvota saistībā ar 1936. gada olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kur tagadējā “genderisma” iekāroto vietu jau bija ieņēmis rasisms. Nacisma ideologiem tad nācās ļoti nopūlēties, lai piespiestu vāciešus neuzdot jautājumus, kā tas var būt, ka melnādains cilvēks publiskā vietā sit, nogrūž malā vai apskrien kā stāvošu īstu ārieti, bet pats Fīrers, Vadonis, Virspavēlnieks utt. uz to noskatās, nevis izsauc policiju vai esesiešus, lai tie nodibina kārtību, kurā āriešiem jāuzvar tāpēc, ka viņi ir ārieši. Politisku intrigu dēļ šādas olimpiskās spēles notika kā gatavošanās cīņai par pasaules valdnieka vietu. Šī cīņa aizvietoja divas nākamās olimpiskās spēles.
Savukārt pēc Otrā pasaules kara olimpiskās spēles 1948. gadā Londonā kalpoja kā zīme Otrā pasaules kara uzvarētāju apņēmībai neizmantot savu kodolvalstu varu iznīcināt cilvēku pasauli, bet cīnīties konvencionālos veidos. To viņi demonstrēja, raidot cīņā sportistus, kuriem ar cīņas noteikumu ievērošanu veicas labāk nekā karavīriem.
Skats uz olimpiskajām spēlēm gadu tūkstošu griežos māca, ka to turpināšanās nav garantēta. Antīkajām olimpiskajām spēlēm tiek pierakstīta vēsture no 776. gada pirms Kristus līdz jau minētajam 393. gadam. Starp šiem gadiem esot ietilpušas 292 olimpiskās spēles. Par olimpisko spēļu sākotnes datējumu varbūt var šaubīties, bet attiecībā pret cilvēku mūža garumu un uztveres spējām antīko olimpisko spēļu turpināšanās bija tik ilga, ka saplūda ar mūžību. Tomēr pat tik ilga vēsture nesniedza garantijas pret spēļu pārrāvumu vēl ilgākā laika periodā. No tā visa novēlējums baudīt to, ko dažas dienas sniegs tagadējās olimpiskās spēles Parīzē un gan jau vēl kādas olimpiskās spēles pārskatāmā nākotnē. Tepat jāatgādina par kovidtrakumiem, kas iepriekšējās olimpiskās spēles Tokijā draudēja izjaukt, bet galu galā tikai nobīdīja par vienu gadu.
To pašu, ko par olimpiskajām spēlēm teiksim arī par mākslas darbiem, kas diženi tik ilgi, kamēr dzīvo cilvēki, kuri šo diženumu uztver un saprot. Eiropiešiem un viņu kultūrai kaut cik pietuvojušamies ļaudīm tāds mākslas darbs ir arī Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens”. Teiksim paldies Parīzes spēļu atklāšanas pasākumu scenāristiem un viņu politiskajam jumtam, ka viņu par šo darbu atgādinājuši, pat ja tas ir nodeldēts atgādinājums, kādi internetā eksponēti desmit veidos (sk. piemēru ar ASV multenītes tēliem). Un trača cēlājiem arī teiksim paldies, jo bez viņiem šis atgādinājums būtu paslīdējis garām gandrīz nepamanīts.
