Jelgava Otrā pasaules kara laikā tika praktiski iznīcināta tāpēc, ka pilsēta izrādījās vienīgais vērā ņemamais šķērslis padomju armijas reidā, ar kuru Padomija pieteicās valdīt Baltijas jūrā.
Pirms tieši 80 gadiem notikusī padomju okupantu atgriešanās Latvijā iekrita laikā, kad vācu okupanti spēja izrādīt joprojām sīkstu, bet vairs tikai punktveida pretošanos. Tiklīdz padomju armija bija sagrāvusi tās vācu aizsardzības līnijas, kas bija būvētas ap Lietuvas pilsētām Viļņu un Kauņu, sagruva arī visa vācu fronte un padomju armijai pavērās ceļš Baltijas jūru, ko tā sasniedza 1944. gada 30. jūlija vakarā pie Klapkalnciema Latvijas vidū. Padomju armijai bija izdevies ne tikai pāršķelt visu Latviju, bet arī visu vācu Austrumu fronti, kuras grupējums “Ziemeļi” zaudēja sauszemes savienojumu ar grupējumu “Centrs” un tādējādi vispār ar Vāciju un tās okupācijā vēl palikušajām teritorijām. Jelgavai nelaimējās pagadīties uzbrūkošās padomju armijas ceļā kā vienīgajam šķērslim. Vācieši ne tikai nepaspēja uzcelt ap Jelgavu nocietinājumus, bet nepaspēja pat saprast, ka viņiem to vajadzētu darīt. Tāpēc pati pilsēta tika pārvērsta par nocietinājumiem ar ļoti ierobežotu kalpošanas ilgumu un platību. Jelgava tika padarīta par grandiozu ugunskuru, kuram padomju armija netika cauri, bet viegli tika apkārt. Jelgavas pilsētas teritoriju padomju armija pārņēma laikā no 28. līdz 31. jūlijam pēc tam, kad padomju triecienvienība jau bija atstājusi Jelgavu tālā aizmugurē un atzīmējusies pie Baltijas jūras.
No Latvijas saskatāmas robežzīmes tam, kā 1944. gada vasarā padomju armija tuvojās Latvijai, bija Lietuvas pilsētas Paņevežas ieņemšanai 22. jūlijā un Šauļu ieņemšanai 27. jūlijā. Vācu okupācijas režīma oficiozs latviešu valodā “Tēvija” šo faktu savā 28. jūlija numurā ietina tādās vārdu virknēs, ka “starp Kauņu un Paņevežu ienaidnieka spiediens pastiprinājās. Atsevišķi iebrukumi tam izdevās tikai Ukmerģes telpā, ziemeļaustrumos no Kauņas. No Paņevežas telpas boļševiki sāka triecienus ziemeļrietumu un ziemeļu virzienā. Notika niknas cīņas. Pret Daugavpils aizstāvēšanas loku ienaidnieks vērsa uzbrukumus no dienvidrietumiem, dienvidiem un jo sevišķi no dienvidaustrumiem. Šie uzbrukumi izjuka pret vācu sīksto pretestību, pie kam ienaidnieks cieta asiņainus zaudējumus.”
Pat tie “Tēvijas” lasītāji, kuri neticēja stāstiem par vācu brīnumlīdzekļiem, kas tūlīt, tūlīt tiks likti lietā ienaidnieku satriekšanai, pēc tāda pārskata par kauju norises vietām un gaitu varēja nodomāt, ka vēl diezgan ilgi šīs kaujas risināsies vairāku lielgabalšāvienu attālumā no Jelgavas. Pilsētas hronikā atzīmēti padomju armijas uzlidojumi Jelgavai, jo īpaši tās dzelzceļa stacijai, kopš 24. jūlija, bet ienaidnieka transporta un apgādes līdzekļu bojāšana ir parasta lieta ne tikai tajās joslās, pa kurām tūlīt nāks uzbrukums. Taču īstenība bija tāda, ka 28. jūlija “Tēvijas” numurs nonāca Jelgavā praktiski vienā laikā ar padomju karaspēku pilsētas dienvidu nomalē.
Padomju karaspēkam bija izdevies pa vienu nakti veikt 80 km garu ceļu ienaidnieka teritorijā. Turklāt nav runa par izlūku un diversantu grupām, bet par 20. gadsimta pirmās puses līmenī motorizētām sauszemes karaspēka vienībām ar tankiem un artilēriju. Par milzīgām šīs vienības nosaukt nevar, bet vāciešiem bija vēl mazāk spēku, ko likt pretī. Uz aizstāvības pozīcijām aizsūtījuši visus, ko ātrumā izdevies sameklēt. Latviešu leģions pilsētas aizstāvjos bija pārstāvēts ar 15. divīzijas mācību brigādi.
Par Jelgavas iznīcināšanu karojošas puses, kā jau parasti, vaino viena otru. Šajā reizē ticamāki padomju puses apgalvojumi, jo dedzināšana bija vairāk vajadzīga vājākajai, t.i., vācu pusei. Pēc kara to atzinuši arī vācu pusē bijušie cilvēki, par ko nopelnījuši vietu Otro pasaules kara gaitu Latvijas teritorijā padomiskā garā rezumējošajā grāmatā “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” (R., 1966). Tās 439.-440. lpp. sniegts citāts no vāciešu pilnvarotās Iekšlietu ģenerāldirekcijas darbinieka Osvalda Freivalda (1905-1975) memuāriem jeb pētījuma “Kurzemes cietoksnis” (Kopenhāgena, 1954), ka "karadarbības dēļ Jelgava nebūtu cietusi tik daudz, kā tas notika tagad, kad pilsētu paši vācieši tīšām nodedzināja. Lielākās ēkas apmētāja ar bumbām zemu lidojošās vācu lidmašīnas. Mazas vācu karavīru grupas, pa 5-7 vīru katrā, apstaigāja visas ielas, sevišķi pilsētas centrā, un šāva namu logos ar tanku dūrēm, meta dzīvokļos benzīna pudeles un degbumbas vai pielaida uguni ar speciāli pagatavotiem milzu sērkociņiem. 28. jūlija pēcpusdienā liesmās bija viss centrs. Dega nami un baznīcas. 28. jūlijā Jelgavu iznīcināja un izpostīja tā, kā vēl nekad tās gadsimteņu ilgajā vēsturē.” Vācu puse šādiem apgalvojumiem varēja likt pretī nekonkrētu vārsmojumu “Tēvijas” 19. augusta numurā, ka “nu mana Jelgava nogrimusi liesmu jūrā. Sarkanais pūķis no austrumiem to aprija.”
19. augustā “Tēvija” rezumēja kaujas par Jelgavu, kas bija gājusi no rokas rokā. Jau norādītais uz vāciešu spējām izrādīt punktveida pretestību jāsaprot ne tikai telpā, bet arī laikā, kad vācieši savāca spēkus pretuzbrukumiem. Viņu grupējumu “Ziemeļi” un “Centrs” sašķelšana bija milzīgs apkaunojums (liecība par frontes sabrukumu un iemesls, lai sabrukums turpinātos), ko viņi centās likvidēt, uzbrūkot padomju armijas izveidotā ķīļa flangiem. Galvenās cīņas risinājās ap Šauļiem, bet arī Jelgavā viņi mierā nelikās un 5. augustā atguva, taču 7. augustā atkal zaudēja Jelgavas centru Lielupes kreisajā krastā. Vāciešu pretuzbrukums Jelgavā novērsa padomju puses mēģinājumu izveidot upes labajā krastā tādu grupējumu, kas spētu apdraudēt Rīgu. Frontes līnija uz pusotru mēnesi nostabilizējās gar upi kā gar dabisku robežu, pāri kurai pieņemts šaudīties.
Vispirms ārkārtīgi intensīvās, pēc tam ievilkušās karošanas atnestais posts Jelgavas pilsētas pašvaldības mājaslapā atspoguļots, pārstāstot padomju otrās okupācijas laika pirmā pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Rūdolfa Kleķera (1904-1988) atskaiti, kas datēta ar 1944. gada decembri. Tad saskaitīts, ka no pirmskara apdzīvojamajiem 1 120 000 kvadrātmetriem pāri palikuši 106 000 kvadrātmetri; no 5700 mājām sagrautas 4580; sagrautas visas sabiedriskās ēkas, izņemot sakaru kantori, divas mazas skolu ēkas un bijušā lombarda ēku - ugunsdzēsēju depo; pilnīgi iznīcināti rūpniecības uzņēmumi, izņemot ādas fabriku, elektrostaciju, centrālo ūdensvadu un rūpkombinātu - tie bija cietuši daļēji; pilnīgi sagrauta stacija un dzelzceļa mezgls. Pilsētas centrā vienīgā palikusī bijusi sakaru kantora ēka. Pats R. Kleķeris šādus datus bija atdevis vietējam laikrakstam "Darba Uzvara", lai tas ar 1969. gada 11., 12., 15., 16. un 18. jūlijā publicētām R. Kleķera atmiņām atzīmētu 25 gadus kopš pēdējās varas maiņas pilsētā.
Ļaunas mēles viņam pārmet, ka R. Kleķeris pabeidzis vāciešu sākto Jelgavas iznīcināšanu, uzdodot sagraut un aizvākt kā drupas arī tādas tik tiešām bojātas ēkas, kuras tomēr būtu varējuši atjaunot.
No tagadējā skatpunkta jāapliecina, ka padomju pavēlniecība 1944. gada pareizi izvēlējusies Klapkalnciemu kā svarīgāku mērķi nekā Rīga. Pēc atšķelšanas no vācu galvenajiem spēkiem Rīgai bija jānonāk padomju varā bez lielas piepūles no padomju puses. Vāciešiem gan izdevās Rīgas savienojumu ar citiem spēkiem atjaunot, bet par tādu cenu, ka šie spēki drīz vien paši kļuva par izolētu katlu šī vārda militārajā nozīmē. Padomju vēlākos uzbrukumus vispirms Rīgai un pēc tam Kurzemes katlam var novērtēt kā desmitiem, bet varbūt pat simtiem tūkstošu cilvēku upurēšanu bez militāras vajadzības, bet ir taču pasaulē vārds, kas izskaidro un attaisno jebko. Proti, ģeopolitika.
Padomju karaspēka reids no Jelgavas līdz jūrai visefektīgāk izklāstīts Tukuma rajona laikrakstā “Komunisma Rīts” 1970. gada 9., 11., 14., un 18. aprīļa numuros. Arī šajā gadījumā publikācija bija pieskaņota apaļai jubilejai - 25 gadiem kopš Padomijas uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kas padomiskajā tradīcijā datēta ar 1945. gada 9. maiju. Rakstu sērijas autori Dināru Condorfu “Komunisma Rīts” eksponējis kā pašu nevaldāmāko tukumnieci pagājušā gadsimta 60.-80. gados. Publisko karjeru sākusi kā Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece, tālāk Zinību biedrības rajona organizācijas valdes priekšsēdētāja, Glābšanas biedrības uz ūdeņiem rajona padomes priekšsēdētāja, Komunistiskās partijas rajona komitejas instruktore un galu galā rajona Izpildkomitejas sociālās nodrošināšanas nodaļas vadītāja. Šķiet, ka nav varējusi vai nav gribējusi līdzīgu karjeru pieskaņot atjaunotās Latvijas Republikas prasībām.
D. Condorfas publikācijas kopējais nosaukums ir “Reids ienaidnieka aizmugurē”. Pats galvenais tajā pavēstīts jau 9. aprīlī, ka 1944. gada 30. jūlija priekšpusdienā Tukumu ieņēmušās karaspēka daļas izvietojumā no lidmašīnas nomesta pavēle “iesmelt 3 pudeles ar jūras ūdeni. Pudeles aizzīmogot, brigādes komandierim Kremeram personīgi parakstīties uz tām, apliecinot, ka ūdens tiešām ņemts no Baltijas jūras. Pudeles ar ūdeni nosūtīt uz korpusa štābu". Tās pašas dienas vakarā pavēle izpildīta. Baltijas jūras ūdens nonācis Valsts Aizsardzības Komitejā, kuras sēdē Padomijas diktators Staļins vērsies pie komitejas locekļiem ar šādiem vārdiem: “Lūk, jums lietišķs pierādījums, ka mūsu tankisti jau atrodas Baltijas jūras krastā. Uzaicinu iedzert šo ūdeni uz viņu veselību".
Tik krāšņa stāsta trūkst biezajā grāmatā “Latviešu tautas cīņa...”, kurā reids uz Klapkalnciemu pienācīgi atspoguļots, tajā skaitā ar fotoattēlu “1. Baltijas frontes karavīri Rīgas jūras līča krastā”. Tomēr ticēsim, ka viss tā arī noticis, kā D. Condorfa raksta. Lai gan Baltijas, tāpat kā jebkuras citas jūras ūdens nav piemērots cilvēkiem, pēc Staļina pavēles un simboliskās devās to tomēr daudz veselīgāk dzert nekā nedzert. Varbūt pat viebties šī ūdens dzērēji drīkstēja, lai Valsts Aizsardzības Komitejas sēdes legālie novērotāji un slepenie izspiegotāji redzētu un ziņotu, ka pudelēs tiešām atvests jūras ūdens.
Drīz vien Padomija jau varēja lietot Baltijas jūras ūdeni nebūt ne dzeršanai. Grāmatā “Latviešu tautas cīņa...” atzīmēts, ka padomju uzbrukumos Rīgai, kas no dažādām pusēm atsākās 1944. gada septembra vidū, jau kā labvēlīgs faktors ierēķināts “19. septembrī noslēgtais pamiers ar Somiju, kas nodrošināja Sarkankarogotajai Baltijas flotei iespēju veikt plašākas operācijas Baltijas jūrā”. Tātad somi izlaida jūrā Padomijas Baltijas floti, kurai pirms tam vairākus gadus nācās nīkt Somu jūras līcī vai pat tikai Ņevā. Šīs pamiers pēc būtības bija Somijas kapitulācija ar noteikumiem, kas pieļāva Somijas valsts tālāko pastāvēšanu. Lai piespiestu somus padoties, Padomija 1944. gada 9. jūnijā bija sākusi plašu uzbrukumu, ar kuru nepilna mēneša laikā atkaroja no Somijas visu, ko Somija bija ieguvusi no Padomijas 1941. gadā.
Tomēr nebūsim pārāk pieticīgi, vērtējot Klapkalnciemā iesmeltā ūdens ietekmi uz Somijas lēmumu atkratīties no saistībām pret Vāciju. Proti, somiem bija vieglāk vismaz pašiem sev izskaidrot, kāpēc viņi vairs neuzturēs vāciešu ekskluzīvās tiesības uz Baltijas jūru, ja vācieši paši nespēj nosargāt šīs jūras krastus. Vācieši atkal sakoncentrēja spēkus un jūras piekrasti uz neilgu laiku atguva, bet, kā saka, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi un otrādi - izsmeltu ūdeni atpakaļ jūrā neieliesi, jo Staļins tālredzīgi licis to izdzert. Somi noteikti nebija vienīgie un droši vien ne paši galvenie, kuru dēļ Staļinam bija vajadzīgs Baltijas jūras ūdens.
Diemžēl šos (ap)rēķinus nācās apmaksāt arī Jelgavai, kas zaudēja gandrīz visu Kurzemes hercogistes vai vismaz guberņas galvaspilsētas statusam atbildušo celtņu spožumu un godību.
